Saņemt dāvanu – prieks, ņemt kukuli – noziegums

No senseniem laikiem pazīstams dāvināšanas un dāvanu saņemšanas prieks. Mūsdienās dāvina ziedus, grāmatas, šokolādes kārbas, dzērienu pudeles, rokdarbnieces(-ki) savus izstrādājumus, pirktus mākslas darbus, dāvanu kartes, tieši naudu (uzliekot uz galda, aploksnē, iebāžot kabatā, piespraužot pie dokumenta), izdarot lielākas summas pārskaitījumu saņēmēja sievai, sievasmātei vai fiktīvai firmai utt. Parasti tamlīdzīgās reizēs gan iepriekš vienojoties, kāds labums no šīs dāvanas tiks pašam dāvinātājam.

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Sākumā

Uzskaitījuma sākumā minētās dāvanas ir sena un skaista tradīcija, taču beigās – jau kukuļi, kurus nosoda ne vien morāli apsvērumi, bet arī likums.
Vai ir iespējams novilkt robežu, kur beidzas dāvana un dāvināšanas prieks un sākas kukuļošana un noziedzīga rīcība?
Par to varam izteikt tikai savas domas un nodot tās apspriešanai. Kritēriji varētu būt vairāki:
• kādai personai dāvanu pasniedz;
• dāvanas (kukuļa) lielums;
• vai un kādu labumu sagaida pretī no apdāvinātā: tikai laipnību un atsaucību vai negodīgu un pat noziedzīgu rīcību;
• dāvanu pasniedz pirms vai pēc apdāvinātā paveiktā darba vai pakalpojuma, ko saņēmis dāvanas devējs.

Ziedojums jeb upuris

Tātad dāvanu draugam, mīļam cilvēkam, labdarim, darba kolēģim vērtējam pozitīvi. Kukuli parasti svešai amatpersonai – negatīvi. Kā saukt devumu, kuru morālais zemteksts nav īsti skaidrs?
Senākais termins ir “upuris” (vecākos izdevumos – upurs). Bībelē var saskaitīt vismaz savus desmit upuru veidus, neskaitot paveidus. Diezgan plašu kopsavilkumu var izlasīt vecajā “Konversācijas vārdnīcā” (R.:1921., 4.sēj., 4372.–4373.lpp.).
Mūsdienās plaši lieto “ziedojuma” jēdzienu. Ja ziedojam Brīvības pieminekļa vai Brāļu kapu ansambļa atjaunošanai, tas iegūst pozitīvu skanējumu. Bet nav aizliegti arī privātpersonu ziedojumi politiskām partijām. Ja tie ir daži lati vai desmiti latu – tas nekas. Bet, ja tūkstoši, tad partijas uzvaras gadījumā noteikti tiek gaidīta kāda atbildes labdarība. Tas jau jāvērtē kā kukulis ar zināmu risku. Tiek iemūrēti pamati vēl ļaunākai mūsdienu parādībai – korupcijai.
Vēl lieto terminus “velte” (skaits vārds ar diezgan nenoteiktu saturu), “veltījums”, ieviešas anglicismi “prezentācija”, “sponsorēšana” u.c. Lai gan arī šīs darbības var būt ar dažādu raksturu, tās sīkāk neaplūkosim.

Kam un cik

Galvenais kritērijs, kā nošķirt dāvanu no kukuļa – kam tas dots. Lai gan jāņem vērā arī kādos apstākļos, apmēros utt. Te vai nu jāraksta ļoti garš un sarežģīts likums, kurā tāpat visu dzīves daudzveidību nevarēs paredzēt, vai strīdīgie gadījumi jāatstāj tiesnešu sirdsapziņai.
Mūsuprāt, var izšķirt trīs veltījumu saņēmēju grupas.
Pirmā – devēja radinieki, draugi, citādi tuvi cilvēki. Tādu velti parasti sauc par dāvanu. Netiek ierobežots dāvanas veids un tās vērtība. Tāda dāvana parasti ir skaists žests apdāvinātājam nozīmīgā dzīves notikumā vai dienā. Taču, kā visur, ir jārēķinās ar izņēmumiem. Ja tiek dāvināts nekustams īpašums vai pārskaitīti kādi simti tūkstoši uz sievas vai sievasmātes kontu, tad visticamāk aiz tādas “dāvanas” slēpjas vai nu izvairīšanās no nodokļiem, vai, kas vēl sliktāk, nelikumīgi vai pat noziedzīgi iegūtas naudas atmazgāšana.
Otrā. Pasnieguma saņēmējs ir persona vai personu grupa, kas jau ir izdarījusi vai vēl izdarīs devējam kādu ļoti būtisku pakalpojumu (labumu, likumīgas, profesionālas darbības ietvaros). Te vispirms jāpieskaita medicīnas un sociālās aprūpes darbinieki, skolotāji (īpaši privātskolotāji), psihoterapeiti, mācītāji u.tml. Šajā grupā nodalīt dāvanu no kukuļa ir visgrūtāk.
Trešā. Iedevums valsts vai pašvaldības amatpersonai par kāda juridiska vai saimnieciska jautājuma atrisināšanu visbiežāk jāvērtē kā kukulis un pelna vismaz morālu, ja ne bargāku nosodījumu. Bet vai, piemēram, policists principā nekad nedrīkst saņemt dāvanu? Domājam, ka tādas situācijas, kaut reti, tomēr var būt.

Tas pats senajā padomijā

Šo gadījumu izstāstīja kāds pacients tālajos Brežņeva vai vēl senākos laikos ar vēl vērtīgajiem padomju rubļiem. Stāstītājs nosūtīts uz slimnīcu. Nozīmēta operācija, ieteicot ķirurgu (dota iespēja izvēlēties arī citu) un operācijas dienu. Nekādi mājieni par vēlamo samaksu netikuši doti.
Tā kā slimnieks nosacīti piederējis pie tā laika vidusšķiras un juties turīgāks par vienmēr trūcīgajiem medicīnas darbiniekiem, viņš pats pēc savas iniciatīvas piedāvājis ķirurgam nelielu ziedojumu. Tas pieņemts, pasakot, cik būtu vēlams. Paliek nezināms, vai tas bija kāds tradicionāls šīs operācijas izcenojums vai ārsts novērtēja slimnieka materiālo stāvokli, cik viņš var ziedot trūcīgajiem mediķiem, nepazeminot savu labklājību un neriskējot nonākt pārejošās naudas grūtībās.
Uz jautājumu, kā atlīdzināt pārējiem operācijas brigādes locekļiem, atbilde bijusi īsa: tur viss ir ieskaitīts, un to visu es nokārtošu.
Vai slimnieks ko ieguva no šāda ziedojuma? Operācija tiktu izdarīta tā vai tā, un galīgie rezultāti būtu tie paši. Nevaru iedomāties, ka Latvijā būtu kāds ķirurgs, kurš “sodītu” pacientu, kas neko nav ziedojis.

Mūsdienās ir sarežģītāk

Gandrīz par visiem medicīnas pakalpojumiem ir jāmaksā: apdrošināšanas aģentūrā (zemāko polišu kategorijas nedod gandrīz neko), ārstniecības iestādes reģistratūrā, tieši ārstam vai apkalpojošam personālam. Tas ir jādara jau pirms pakalpojuma saņemšanas un oficiāli. Pēc pakalpojuma saņemšanas vari pasniegt, ja gribi, kādu konfekšu kārbu vai nelielu naudas zīmi. Tā jau ir paša griba – izteikt pateicību vai ne. Tātad dāvana.
Par lielām operācijām un ilgstošu ārstēšanos slimnīcā ir zināms tikai no masu informācijas līdzekļiem.
Laikam Latvijas vēsturē neizdzēšams paliks vienīgi kāds reālu sodu saņēmis izbijis baņķieris, kurš gandrīz visu soda laiku ārstējās bijušajā padomju nomenklatūras specslimnīcā. Nav jābeidz vidusskola, lai saprastu, par kādu naudu tas notika. Nekāda kukuļošana, cietuma režīma pārkāpšana, samaksa ar sev nepiederošu naudu netika konstatēta. Nauda bija pārāk liela, lai to varētu ieraudzīt.
Vēl palicis atmiņā jau nesenāks gadījums, kad kriminālsods draudēja kādam populāram ķirurgam par to, ka saņēmis papildu atlīdzību no pacienta. Lieta tika plaši iztirzāta plašsaziņas līdzekļos, bet nav ziņu, kā tā beidzās – vai nu noklusēta, vai paziņota tik īsi, ka šo rindu autors to palaidis garām.

Tīkliem lielas un stipras “acis”

Katrs sevi cienošs zvejnieks cenšas vispirms ķert lielās zivis, mazākās palaižot brīvībā. Tāpat pienāktos darīt tām tiesībsargājošajām iestādēm un tajās strādājošām amatpersonām, kas cīnās pret kukuļdošanu. Juridiskajā literatūrā visas aizliegtās darbības parasti iedala pārkāpumos un noziegumos. Par pirmajiem atkarībā no smaguma draud morāls, disciplinārs vai administratīvs sods. Par otrajiem – kriminālsods līdz pat reālai brīvības atņemšanai.
Pēc mūsu domām, arī konstatētie kukuļņemšanas gadījumi būtu dalāmi šajās grupās.
Ja šo nelikumīgo darbību ir izdarījusi persona, kura tomēr ir darījusi kukuļdevējam labu, izmantojot savas zināšanas un profesionālo varēšanu (ārsti, skolotāji u.c. – raksta sākumā minētā otrā grupa), bet citiem nodarīta kaitējuma nav vai tas ir minimāls, viņu darbība būtu sodāma kā pārkāpums, vispirms izmantojot profesionālās organizācijas morālos sodus (aizrādījumu, brīdinājumu, rājienu), smagākos gadījumos atbrīvošana uz laiku no administratīviem – vadošiem amatiem), bet neaizliedzot strādāt specialitātē, piemēram, ķirurgam izdarīt operācijas. Visbeidzot varētu uzlikt naudas sodu, liekot saņemto kukuli iemaksāt valsts budžetā vai atdodot kukuļdevējam.
Kriminālsodu būtu pelnījuši tie kukuļņēmēji, kuri par atlīdzību ir pieņēmuši tādus lēmumus, kuri vienlaikus dod ienākumus vai citus labumus kukuļa devējam, bet nodara zaudējumus valstij vai sabiedrībai. Bieži šāds lēmums ir pieņemts pret likumu vai normatīvo aktu garu, formāli tā vai citādi apejot likuma burtu. Tātad galvenais kritērijs šeit ir nevis tas, kāds labums dots kukuļa devējam, bet kāds zaudējums tā rezultātā nodarīts valstij un sabiedrībai.

Dāvana vai kukulis, vislabāk zina devējs

Kā redzējām, robeža, kad dāvana pārtop par kukuli, ir diezgan izplūdusi un neskaidra. Visdrošāk šo robežu var noteikt devējs. Ja dotais ir atzinība, pateicība un kāds labums turpmāk netiek gaidīs, tad ir pasniegta dāvana. Ja devējs vērtē, ka bez devuma “lieta neies”, vai cer uz kādu labumu nākotnē, var runāt par kukuli.
Iedzīvotāju attieksmi pret vajadzību dot kukuļus noskaidro socioloģiskās aptaujas. Pēdējo mums zināmo veica Sociālo un politisko pētījumu institūts 2004.gada septembrī un oktobrī profesores B.Zepas vadībā. Tika aptaujāti 1002 respondenti. Rezultāti iekļauti plašā rakstu krājumā “Cik demokrātiska ir Latvija” (latviešu un angļu valodā). – R.: LU Akadēmiskais apgāds, 2005. Grāmatas pielikuma tabulās ir apkopotas arī iedzīvotāju atbildes par kukuļdošanas biežumu tiesās, ministrijās, policijā, pašvaldībās.
Uz jautājumu, vai pats vai paziņas esat maksājuši par labvēlīgu iznākumu, atbildes vidēji pa visu Latviju ir šādas (procentos, 1.tabula).
Šie skaitļi zināmā mērā sasaistās ar iedzīvotāju apmeklējumu biežumu galvenajās varas institūcijās. Samērā reti iedzīvotājiem jāapmeklē ministrijas. Arī maksājušo īpatsvars šeit vismazākais. Nākamajā vietā ir tiesas. Arī tiesāties, vismaz lauku iedzīvotājiem, nav populāri, un maksājušo īpatsvars vidējs. Kā jau varēja gaidīt, vairāk nekā ceturtā daļa aptaujāto vai to paziņu ir maksājuši policistiem.
Iedzīvotājiem vistuvākā vara ir pašvaldības. Tādēļ par tām dodam nedaudz izsvērtāku tabulu, izdalot Rīgu, citas pilsētas, laukus un reģionus (sk. 2.tabulu).

Nobeigumā

Kukuļdošana ir tikpat veca kā cilvēce. Bagātie gadsimtiem ilgi ir mēģinājuši ar upuriem piekukuļot pašu Dievu. Turklāt ceremoniālu izpildot ar neticamu nežēlību. Vai Dievs šādus kukuļus pieņēma, to zina tikai Dievs pats. Varbūt bez soda par pamata grēku iebāza vēl dziļākā elles caurumā par mēģinājumu piekukuļot?
Tādēļ grūti prognozēt, ka kukuļu došana un ņemšana pārredzamā nākotnē izzudīs pavisam. Taču nežēlīgie upuri Dievam jau ir atmesti. Var cerēt, ka arī kukuļdošana un ņemšana cilvēku starpā mazināsies, vismaz nevedīs pie korupcijas un noziedzīgas darbības.
Tajā pašā laikā, augot sabiedrības labklājībai, varētu izplatīties pateicības dāvanas, īpaši tad, ja kāda cilvēku grupa, kas izpilda ļoti grūtu un atbildīgu darbu, nesaņem par to adekvātu atlīdzību. Tādos gadījumos tikai devēja un ņēmēja sirdsapziņa pateiks, vai devums ir dāvana vai kukulis.

1.tabula

2.tabula

Avots: Cik demokrātiska ir Latvija, 2005: 249.lpp.

Oļģerts Krastiņš,
valsts emeritētais zinātnieks