Liktens neuzvarētais

11.oktobrī Rīgā, Maskavas namā, atklāja grafikas izstādi daugavpilietim Eduardam Rimšam, neparasti stipram un garīgi bagātam cilvēkam.

Nežēlīgais trieciens

Eduards bērnību atceras kā laimīgākos savas līdzšinējās dzīves gadus. Ja dažs tīņa gados vēl īsti nezina, ko tālākajā dzīvē darīt, viņam bija skaidrs, ka būs komponists un dzīvi veltīs mūzikai. Puisis uzvarēja dziedāšanas konkursos un gatavojās iestāties mūzikas skolā. Tomēr liktenis Eduardam nebija labvēlīgs. Ārsti kļūdījās, izvēloties zāles vieglas psoriāzes formas pieveikšanai, un Eduards nokļuva reanimācijā. Pēc ārstēšanas puisis kļuva par invalīdu, apstājās augšana, cilvēks tika piekalts gultai. Sabruka visi sapņi un ieceres. Tomēr jauneklis nepadevās. Ar milzīgu gara spēku centās nepakļauties sāpēm un drūmajām bezcerības domām. Viņš daudz lasīja, rakstīja dzeju, zīmēja, gleznoja, lauzīja galvu pie izgudrojumiem, mācījās datorzinības. Tā kā Eduardam slimības dēļ ir deformētas roku locītavas, viņš nesen veselam cilvēkam grūti aptveramā veidā iemanījās satvert zīmuli un radīt grafikas darbus, kas pārsteidz profesionālos māksliniekus gan ar kompozīciju, gan izsmalcināto tehniku.
E.Rimšas grafikas darbus vērtē Jānis Anmanis: “Eduarda Rimšas grafikas darbi ir filozofiski, ļoti īpatnēji, kompozicionāli sarežģīti, tapuši zīmuļu tehnikā, kas ir grūta. Viņš ir atveidojis savu īpatnējo pasauli ar spilgtām niansēm, kurā ir reliģiski akcenti. Ļoti nozīmīga vieta ierādīta sievietei, sapņiem, ļoti filozofiski attēlots mākslinieka liktenis. E.Rimša ar saviem darbiem bagātina Latvijas kultūras paleti.”

Arī Visockis bija tautas mākslas tīrradnis

Eduarda Rimšas talantu ievēroja Jāņa Anmaņa bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas profesionālie mākslinieki, kas meklē tautas talantus, tīrradņus, kā mēdz teikt Jānis Anmanis. Maskavas namā šoruden bija paredzēta Jāņa Anmaņa darbu izstāde, bet mākslinieks nolēma izstāžu zāli atdot Eduarda Rimšas darbiem. Savukārt Jānis Anmanis dāvināja Maskavas namam gleznu “Vladimirs Visockis” ar vēlējumu šajā namā izveidot izcilajam krievu bardam piemiņas stūrīti. Jānis Anmanis gleznoja V.Visocki 1984.gadā pēc ceļojuma pa Itāliju, kad mākslinieks gribēja tikt uz slavenā dziedātāja koncertu Maskavā. Diemžēl V.Visockis mira, un glezna glabājās pie autora.
Maskavas nama direktors Juris Silovs sacīja: “Eduarda Rimšas izstādes nozīmīgums neslēpjas tikai tās mākslinieciskajās vērtībās, bet vairāk cilvēka gara, vīrišķības un dzīves mīlestības alkās.”
Spēku stiprajam cilvēkam gribas vēlēt ar Raiņa atziņu: “Radošais mākslinieks nekad nevar būt pilnīgi nelaimīgs. Viņš dzīvo vienmēr savā darbā, un darbs ir viņa laime… Mākslinieks arī vieglāk top laimīgs, jo vajag tikai viena gadījuma – ka viņš spētu strādāt.”

Andris Kļaviņš