Uzrunājot Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes sēdes dalībniekus Rīgā, viesnīcā “Konventa sēta”, 2005.gada 19.oktobrī

Jūsu ekselences: ministra kungs (īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Ainars Latkovskis) un ministres kundze (izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete)! Augsti godātie Saeimas un Rīgas pašvaldības pārstāvji! Godātie Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes locekļi, atbalstītāji, dārgie draugi un paziņas!
Es priecājos jūs sveikt PBLA valdes sēdē, kas notiek uz brīvas, suverēnas, neatkarīgas Latvijas zemes, tādas Latvijas, kas nu jau vairāk nekā gadu ir arī pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts. Es domāju, daudzi no tiem, kas šajā zālē sēž, atcerēsies tās tālās dienas, kad doma par brīvu Latviju šķita ideālistisks un ne īsti reāls sapnis. Un daudzi savās aktivitātēs mītnes zemēs, cenšoties pie vietējiem politiskajiem spēkiem, pie valdībām atgādināt par Latvijas okupāciju un par Latvijas tiesībām, droši vien sastapās gan ar izpratni, gan ar neizpratni, kamdēļ tik ilgus gadus pēc Latvijas de facto iekļaušanas Padomju Savienībā tik ļoti enerģiski un kaismīgi daudzi cilvēki, kam kā nekā savās jaunajās mītnes zemēs gluži labi klājās, kas bija iedzīvojušies, to darīja, kur viņi ņēma šo spēku un šo enerģiju, visu savu brīvo laiku un savus brīvos līdzekļus veltot tik utopiskai idejai, tik tālam ideālam par šīs kādreiz pastāvējušās un neatkarīgās valsts tiesībām atgūt savu vietu pasaules valstu starpā. Man ir tiešām prieks, ka daudziem, kas sēž šajā zālē, sava mūža garumā, tajā skaitā man, ir bijusi iespēja to piedzīvot. Domāju, daudzi no mums arī nožēlo, ka mūsu vecāki, kas visu mūžu bija par to sapņojuši, cīnījušies, šo domu sirdī nesuši, to nepiedzīvoja. Es domāju, tieši šī uzvara uzliek mums visiem, vai mēs dzīvotu dzimtajā zemē vai jebkurā kontinentā tālajā pasaulē, vēl arvien šo pienākuma apziņu pret savu tautu, pret savu dzimtu un galu galā arī pret cilvēci, jo mēs vēlētos redzēt tādu pasauli, kurā tik tiešām valda ne tikai likumība un demokrātija katras valsts iekārtā, tai līdzi nākošās cilvēktiesības un taisnīguma pamatideāli, bet arī lai starptautiski nāciju starpā vadītu tāda pati izpratne par tautu tiesībām eksistēt, vienalga, vai šīs tautas ir lielas vai mazas, par visu tautu vietu zem saules un lai uz visiem laikiem mēs varētu spēt izsvītrot no starptautiskās politiskās aprites tādus jēdzienus kā iespaidu sfēras, iespaidu dalīšana, lielāko valstu intereses.
Un, kaut arī mums un tāpat daudzām citām valstīm, kas ilgus gadu desmitus bija pakļautas komunisma jūgam, ir īpaši laba izpratne par to, cik trausls ir līdzsvars starp brīvību un nebrīvību, cik ļoti uzmanīgi ir jāvēro procesi pasaulē, vai tie būtu pašu zemē vai kaimiņos, ir valstis, kuras, atrodoties tālāk no tiem notikumu epicentriem, ko mēs dabūjām savā dzīves pieredzē rūgti piedzīvot, domā, ka mēs esam aizspriedumaini pret saviem kaimiņiem vai pret vēstures notikumiem. Bet es domāju, ka mēs esam vienkārši pagātnes rūdīti, pagātnes izpratnes apskaidroti, taču es ceru, ka ne sarūgtināti. Man šķiet, ka nākamajās rosībās un plānos mums ir jāatceras, ka mēs vēlamies pagātni atgādināt, bet nevēlamies dzīvot pagātnes ēnā, ka mēs vēlamies panākt taisnību un noziegumu atzīšanu, bet mēs neesam savu pārdzīvojumu vergi, mēs neturam ļaunu prātu ne uz vienu, mēs raugāmies uz to, ko vēlamies sasniegt Latvijā, ES un visur pasaulē.
Jums, dārgie PBLA locekļi, katram savā mītnes zemē ir ļoti daudz un ļoti svarīgi pienākumi. Es domāju, pirmais no tiem ir mobilizēt tos tautiešus, kas dzīvo tajā pašā zemē. Man ir bijis prieks ar daudziem no jums vai nu ilggadīgi, vai nesenāk iepazīties un redzēt, ar kādu sirdsdegsmi jūs strādājat un darbojaties. Man kā prezidentei vienmēr par to ir īpašs prieks, un, es domāju, jebkurš varētu to novērtēt.
Es novēlu jums visiem šo savu personisko degsmi, pašaizliedzību pēc iespējas izmantot, lai nodotu to tālāk citiem un lai tā kā liesma sildītu tos, kas dzīvo jūsu vidē, un darīt to pēc iespējas atvērtā un intensīvā veidā, lai pulcētu ap sevi visus, kam mīļa Latvija un kas to atceras kaut vai tamdēļ, ka tur sniedzas viņa saknes. Es to domāju visplašākajā nozīmē, mēs neskatāmies uz to, cik kuram asinīs ir tīru latviešu asiņu un cik ir saprecējušies ar cittautiešiem. Ja kādam ir interese par savu senču māju, par savu senču izcelsmes vietu, tad mēs viņu ar atplestām rokām uzņemam savā vidē kā latvieti, mēs šeit, Latvijā, esam gatavi ar viņu sadarboties. Bet viņš var būt tajā pašā laikā tikpat lojāls, derīgs un vērtīgs savai mītnes zemei. Es domāju, ka mēs, kas esam šādu dubultdzīvi dzīvojuši, zinām, cik viegli tas ir iespējams, ka tur nav pretrunu un grūtību.
Es novēlu visiem PBLA valdes locekļiem un visiem tautiešiem visdažādākajās zemēs paturēt sirdī savu mīlestību pret Latviju, paturēt sirdī šo vēlmi tai palīdzēt. Jūs esat Latvijai liels dārgums un liela vērtība. Darāmā ir daudz, vajadzību ir daudz, iesim visi kopā un strādāsim Latvijas labā! Lai mums veicas!