Cerīgs pamats reģionu pašvaldībām

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) šonedēļ nākusi klajā ar Reģionālo pašvaldību likumprojektu. Dokuments ir nodots saskaņošanai Finanšu un Tieslietu ministrijā, kā arī piedāvāts izvērtēšanai Latvijas Pašvaldību savienībai.

Ja atceramies, pavasarī nopietnas bažas par Latvijas reģionu iespējamo attīstību raisīja RAPLM izstrādātais likumprojekts par grozījumiem Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) likumā. Grozījumos no ATR likuma bija piedāvāts izslēgt reģionālo pašvaldību jēdzienu, paredzot to noteikt atsevišķā likumā. Pašvaldībām tobrīd nebija nekādu garantiju, ka reģionālās pašvaldības vispār būs.
Šā gada februārī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis pauda domu, ka, “caurskatot pašreizējās pašvaldību funkcijas, neredzu jēgu veidot otra līmeņa vēlētas pašvaldības Latvijā, ja nav konkrēta piedāvājuma, ko tās darīs” (Latvijas Avīze, 09.02.2005.). Viedoklis izskanēja drīz pēc premjera Aigara Kalvīša paziņojuma, ka valdība divu līmeņu pašvaldības neuzskata par vajadzīgām. Arguments – “Latvija ir pārāk maza, lai veidotu divu līmeņu pašvaldības” (BNS, 03.02.2005.).
Pēc tam maijā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis iepazīstināja pašvaldības ar sākotnējo apriņķu koncepciju, kurā nebija paredzētas vēlētas otrā līmeņa pašvaldības. Apriņķu vadību izraudzītos tajos ietilpstošās pašvaldības, un to apstiprinātu valdība. Apriņķa valdē puse būtu pašvaldību pārstāvji, bet otra puse — no reģionā ietilpstošām valsts institūcijām. Vēl nebija panākta politiska vienošanās par reģionu skaitu, diskusijās tika pieļauts gan modelis četri reģioni plus Rīga, gan deviņi reģioni.
Simptomātiski un simpātiski, ka šī sākotnējā nedemokrātiskā koncepcija nav īstenota, bet Reģionu izveides likumprojektā piedāvāta demokrātiskāka un tiesiska reģionālo pašvaldību izveide.
Pozitīvi vērtējams fakts, ka bez skaļiem paziņojumiem par politiskās nostājas maiņu jaunais likumprojekts jau paredz netieši vēlētu reģionu padomju izveidi. Reģionālo pašvaldību izveidošanas principu nevar uzskatīt par lielu soli uz priekšu, salīdzinot ar pašreizējām rajonu padomēm. Atcerēsimies, ka 1997.gada nogalē tika pārtraukts tieši vēlēto rajonu padomju darbs. Katrs no rajona padomē esošajiem vietējo pašvaldību vadītājiem pārstāv tikai daļu no rajona iedzīvotājiem.
Līdzīgi arī jaunajos reģionos plānota netieša reģiona teritorijas iedzīvotāju pārstāvniecība. Reģiona padomes deputātus ievēlēs vietējo pašvaldību deputāti: vienu reģiona deputātu, ja vietējā pašvaldībā ir no 5000 līdz 20 000 iedzīvotājiem; divus reģiona deputātus, ja vietējā pašvaldībā ir no 20 001 līdz 50 000 iedzīvotājiem; trīs reģiona deputātus no vietējās pašvaldības, kurā dzīvo vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju.
Šā principa piemērošana ļauj izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, reģiona padomju deputātiem nebūs visas teritorijas iedzīvotāju mandāta. Iespējams, ka arī reģiona padomes praktiskajā darbībā dzīvs būs vecais princips, kad katrs vēlētais pārstāvis vilks sedziņu uz savu pusi – centīsies kaut ko “izsist” tieši savai pusei, nespējot domāt reģiona mērogā. Otrkārt, šāda pārstāvniecība stipri samazina lielo pilsētu un to iedzīvotāju pārstāvību reģiona līmeņa lēmumu pieņemšanā. Grūti spriest, vai politiskā griba, kas attiecībā uz vēlētāju pārstāvniecību iestrādāta likumprojektā, pamatojas uz nacionālo interešu vai lauku iedzīvotāju vajadzību primāru respektēšanu.

Laba teorija. Kāda būs prakse?

Gribas ticēt, ka sekmīga reģionu darbība nākotnē var būt par pamatu tieši vēlētu reģionu padomju principa ieviešanai. Labs priekšnosacījums tam jau iestrādāts likumā, jo visai plaši ir noteiktas reģionālo pašvaldību autonomās funkcijas. Gan reģiona attīstības plānošana, gan sabiedriskā transporta koordinēšana, kultūras un sporta veicināšana un citi uzdevumi jau tuvākā laikā varētu papildināties ar valdības un ministriju deleģētām funkcijām ES struktūrfondu apguvē, nodarbinātības veicināšanā, iedzīvotāju reģistra reģionālā uzturēšanā, augstākās un profesionālās izglītības koordinēšanā un daudzās citās jomās. Ja vien solījumi par turpmāko nepaliks tikai vārdu līmenī un ministrijas būs gatavas dalīties atbildībā. Ministriju nevēlēšanās deleģēt funkcijas un nodot finansējumu varētu būt viens no šķēršļiem, kāpēc reģionālās pašvaldības pa īstam uz kājām var nenostāties.
Uzskatu, ka tieši reģionālo pašvaldību pastāvēšana ir visefektīvākais instruments visas valsts teritorijas ilgtspējīgai un izlīdzinātai attīstībai. Reģionu izveide tostarp arī varēs mazināt Rīgas dominanti, nevis samazinot galvaspilsētas attīstības līmeni, bet veicinot Vidzemes, Kurzemes, Latgales un Zemgales reģiona ekonomisko un sociālo augšupeju. Nav apstrīdams, ka pašreizējā situācijā neviena pašvaldība nav salīdzināma ar Rīgas ietekmi un iespējām. Svarīgs politisks amats ir gan reģiona padomes priekšsēdētājs, gan reģiona valsts un pašvaldību sadarbības komisijas priekšsēdētājs. Panākot politisku vienošanos par konkrētā reģiona padomes vadību, no reģiona padomes priekšsēdētāja un viņa pārstāvētās partijas varēs prasīt arī daudz lielāku politisko atbildību reģiona attīstības nodrošināšanā. Vērtējot reģiona padomes struktūru, interesanti ir tas, ka reģiona valsts un pašvaldību sadarbības komisijai ir noteikta otršķirīga loma.

Vēlams noapaļot asos stūrus

Nevienas reformas rezultātus nav iespējams precīzi prognozēt un izmērīt. Tādēļ arī grūti viennozīmīgi teikt, vai izvēlētais piecu reģionu modelis ir uzskatāms par vislabāko. Šobrīd lielākā un saprotamākā piedāvātā reģionu modeļa kritika nāk no republikas nozīmes pilsētām. Protams, veidojot vienu Latgales reģionu, divu lielo pilsētu – Daugavpils un Rēzeknes – intereses nāksies saskaņot reģiona ietvaros; tāpat kā savus plānus un darbību vajadzēs koordinēt Liepājai un Ventspilij Kurzemē. Potenciāli tas var būt kritiskais faktors reģiona līdzsvarotā attīstībā. Iespējams, ka likuma pieņemšanas gaitā vēl var skaidrāk definēt 40. pantā iekļauto valsts nozīmes centru Rīgas, Daugavpils, Liepājas, Jūrmalas, Jelgavas, Ventspils, Rēzeknes, Jēkabpils un Valmieras lomu un to interešu saskaņošanas veidu.

Reģioniem ir nākotne

Satversmes 3.pants skan: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” Šādi teritoriāli veidotas apriņķu pašvaldības, līdzīgi definējot arī Rīgas reģiona statusu, labi atbilst tai demokrātiskajai pieredzei, kas uzkrāta Skandināvijā gan pēc reģionu lieluma, gan tiem veicamajiem uzdevumiem. Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā īpaši svarīga ir kļuvusi reģionu loma struktūrfondu apguvē sadarbībā ar citiem ES reģioniem. Mazās pašvaldības bieži vien nav spējīgas pretendēt uz struktūrfondu līdzekļiem ierobežoto budžeta resursu dēļ. Finanšu koncentrācija lielākā teritorijā var labāk un efektīvāk ļaut piesaistīt gan Eiropas, gan nacionālo fondu līdzekļus.
Interesanti, ka ES Reģionu komitejas priekšsēdētājs Pēters Štraubs savā uzrunā LR Saeimas Eiropas lietu komisijai šogad 7.septembrī īpašu uzmanību pievērsa Latvijas reģionu attīstības jautājumiem. Viņš minēja, ka pašvaldību apvienošanās lielākās vienībās vai pašvaldību apvienībās ir sevi attaisnojusi arī citās ES valstīs, tajā skaitā Vācijā. Tāpat tika pausts viedoklis, ka arī reģionālajā līmenī ir jāievieš efektīvas un demokrātiskas struktūras un ka NUTS 3 līmenī izveidotie pieci atbalstāmie reģioni var kalpot par sākumu lielāku demokrātisku reģionu izveidē. Nevar nepiekrist arī P.Štrauba izteiktajam viedoklim, ka galvenajam šajās pārdomās jābūt apsvērumam, kā vislabāk sniegt pakalpojumus iedzīvotājiem.
Manuprāt, reģionālo pašvaldību likums ir tik labs, cik šodienas politiskajā situācijā tas var būt. Atliek cerēt, ka, ejot caur valdības, tās sociālo partneru un parlamenta gaiteņiem, tas tiks vēl precizēts, uzlabots un nenogrims aizmirstībā, kā tas nereti notiek ar dažu labu reformatorisku ieceri.

Visvaldis Gercāns,
Līvānu novada domes deputāts, Baltijas jūras valstu subreģionu sadarbības organizācijas valdes loceklis