Iestājoties par skaidru pagātnes redzējumu

Pagājušajā nedēļā vizītē Latvijā viesojās pazīstamais ASV kongresmenis Džons Šimkus.

Republikānis Džons Šimkus ir līdzpriekšsēdētājs Baltijas valstu atbalsta grupai ASV augstākajā likumdošanas orgānā. Rīgā viņš ieradās pēc Lietuvas apmeklējuma un tikās ar Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri un Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti, kā arī ar satiksmes ministru Ainaru Šleseru un aizsardzības ministru Einaru Repši. Kongresmenis uzrunāja arī Saeimas deputātus, Amerikas tautas vārdā pateicoties par Latvijas atbalstu Irākā un aicinot šo atbalstu turpināt.
Džons Šimkus apmeklēja arī Latvijas Okupācijas muzeju un tūdaļ pēc tam sniedza interviju “Latvijas Vēstnesim”.

– Šimkus kungs, vai gadījuma pēc, kad pēc Okupācijas muzeja apskates 1ūdzu interviju, jūs ierosinājāt iziet ārā – saulītē?

– Tāda bija mana iekšējā sajūta un vēlēšanās. Tiesa, šajā muzejā es biju jau otro reizi, taču arī šis apmeklējums bija iespaidīgs. Tā ir patiešām nozīmīga Latvijas vēstures stunda. Vai ekspozīcija atstāja nomācošu iespaidu? Es domāju, tas nav tik būtiski. Ieskats vēsturē bieži vien ir skumjš, tā nav izprieca. Taču ir ļoti būtiski zināt, kā valstis un tautas sadzīvoja vai konfrontēja, un izprast, kāpēc viss notika tieši tā. Tas nepieciešams skaidram skatienam uz šodienu un rītdienu. Taču, es domāju, mēs nedrīkstam koncentrēties tikai uz pagātnes pārdzīvojumiem. Mums skaidri jānofiksē, kas ar mums noticis un kas pie tā bijis vainīgs, un tad jāiet droši uz priekšu. Taču sekmīga virzība uz priekšu nav iespējama bez skaidra pagātnes redzējuma.

– Okupācijas muzeja ekspozīciju veido liecības par divām – padomju un vācu – okupācijām. Vai jūs redzat būtisku atšķirību starp tām?

– Šī divkāršā okupācija nosaka Baltijas valstu vēstures īpašo sarežģītību. Tā arī izraisīja Baltijas tautu īpaši lielos zaudējumus. Padomju okupāciju nomainīja vācu, pēc tam atkal padomju okupācijas vara. Jums nācās ne vien pārciest tās abas, bet daudziem nācās arī karot vienas vai otras okupantu armijas rindās. Bieži vien pat latvietim pret latvieti. Tās ir īpaši sarežģītas lappuses Otrā pasaules kara vēsturē. Jo abas okupācijas varas Baltiju izlietoja kā placdarmu savos iekarošanas mērķos. Es skaidri varu saprast, cik smagi jums, latviešiem, 1940.gadā bija zaudēt suverenitāti. Tāpēc ir tik svarīgi, ka šis muzejs atvērts ikvienam. Ne vien latviešiem, bet ikvienam cilvēkam pasaulē.

– Jūs esat ieguvis Baltijas tautu simpātijas ar Kongresā ierosināto rezolūciju, kurā Krievijas Federācija aicināta atzīt un nosodīt Padomju Savienības īstenoto Baltijas valstu okupāciju un aneksiju. Šī rezolūcija guva vienbalsīgu Senāta un pēc tam arī Pārstāvju palātas atbalstu.

– Taisnību sakot, tā nebija oriģināla ideja. Jau pirms manis ne reizi vien dažādās valstīs bija izskanējis aicinājums Krievijai atzīt Padomju Savienības noziedzīgo rīcību Baltijas valstīs. Latvijas Okupācijas muzejs par šiem notikumiem runā skaidru valodu. Krievijas Federācijas vadībai vajadzētu saprast un atzīt ļaunumu, ko tās vēsturiskā priekšgājēja Padomju Savienība okupācijas laikā nodarīja Baltijas valstīm. Vispirms jau šo zemju iedzīvotāju vajāšanu un deportācijas… Aptvert arī kara gadu un pēckara laikā nodarītos zaudējumus Latvijas dabai. Esmu pārliecināts, ka, atzīstot Padomju Savienības okupāciju Baltijas valstīs, Krievija tikai iegūtu. Un, jo drīzāk Krievija to izdarītu, jo lielāks būtu šis ieguvums. Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana sekmētu patiešām labas kaimiņattiecības starp Krieviju un Baltijas valstīm. Es domāju, tas nemaz nebūtu tik grūti, jo Krievijas Federācija taču ir pavisam cita valsts.

– Taču pagaidām gan neizskatās, ka Krievijas vadība būtu gatava spert šādu soli.

– Jā, diemžēl. Mums atliek tikai turpināt diplomātisko darbu ar kaimiņiem Eiropas Savienībā (ES) un pasaules valstu sabiedrībā, panākot aizvien dziļāku saprašanu un lielāku atbalstītāju skaitu. Ir skaidri redzams, ka pasaules sabiedrība jūt aizvien dziļāku interesi par šiem vēstures notikumiem un grib izprast patieso Otrā pasaules kara, tai skaitā Baltijas valstu okupācijas, vēsturi. Un arī jums pašiem ir svarīgi izprast un objektīvi izvērtēt, kas Otrā pasaules kara laikā bija īstenie varoņi un kas – nodevēji.

– Jūsu uzvārds izklausās lietuvisks.

– Jā, es nāku no lietuviešiem. Mans vecvectēvs Kaspars Šimkus 1896.gadā emigrēja uz Ameriku, un pēc diviem gadiem viņam sekoja līgava Eva Nojukīte. Manās vēnās joprojām rit baltiešu asinis, un es jūtos piederīgs Baltijas valstu liktenim. Tādēļ es uzturu sakarus ar trimdas baltiešu kopienu Amerikā. Esmu atbalstījis un joprojām atbalstu jūsu tautas cīņā par brīvības atjaunošanu un demokrātijas ideālu nostiprināšanu Baltijas valstīs.

Materiālus sagatavojis
Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv