Vācijas sociālā valsts krustcelēs

Vēlēšanas ir jūtīgs barometrs, kas liecina par dažādu vēlētāju grupu nostāju un vēlmēm. Vācijas Bundestāga vēlēšanu rezultāti rāda, ka šīs valsts iedzīvotāju vairākums nav gatavi gaišākas rītdienas labā upurēt kaut daļu savas šīsdienas labklājības.

Kristīgo savienība (CDU/CSU) zaudēja vēlētāju balsis tieši tādēļ, ka priekšvēlēšanu programmā un propagandā klaji deklarēja savu nodomu mazināt dažus darba ņēmēju ienākumus. Sociāldemokrātiem savu atbalstu liedza tie vēlētāji, kas “atriebās” SDP par likumu “Hartz=IV”, kas pasliktināja bezdarbnieku stāvokli, nesekmējot kaut cik būtisku bezdarba mazināšanos. Toties kreisā partija, labi apzinādamies, ka savi solījumi nekad nebūs jāpilda, ar saviem priekšlikumiem paaugstināt iedzīvotāju labklājību piesaistīja sev daļu no sociāldemokrātu līdzšinējā elektorāta. Tāpēc likumsakarīgi, ka pēcvēlēšanu sarunās par “lielo koalīciju” uzmanības centrā izvirzījās sociālās valsts liktenis.

Dažas sociālās valsts iezīmes

Sociālā valsts attīstījās pēckara periodā līdz ar “vācu brīnuma” reālajiem panākumiem. Saskaņā ar saukli “labklājība visiem” veidojās sociālā tirgus saimniecība, kad tādi ekonomiskā liberālisma pamatprincipi kā maksimums privātā īpašuma un privātās iniciatīvas, konkurences svētīgais spēks savijās ar valsts aktīvo lomu, gādājot par iedzīvotāju sociālo drošību. Neraugoties uz augstām nodokļu likmēm un maksājumiem sociālajos fondos, neto darba apmaksa nemitīgi palielinājās un sasniedza relatīvi augstu līmeni (vidēji ap 1700 eiro mēnesī). Bezdarbs bija iegrožots, jo darba vietu skaits augtin auga. Pensijas nodrošināja vecumdienas. Izmaksas slimokasēs deva iespēju apmaksāt gandrīz visus veselības aprūpes izdevumus, ieskaitot plašu zāļu klāstu. Nostiprinājās tradicionāls dzīves līmenis. Ienākumu pietika, lai katrai ģimenei būtu iespējams īrēt dzīvokli, kur istabu skaits līdzinājās ģimenes locekļu skaitam. Pieaugušie bērni, arī studenti atstāja vecāku ligzdas un sāka dzīvot patstāvīgi.
Dzīvojamo namu izvērstās celtniecības rezultātā dzīvokļu deficīta nav. Hipotēku kredīta saņemšanas iespēja un valsts materiālais atbalsts ļauj attīstīt savrupnamu būvniecību, dzīvot individuālā mājā ar dārzu. Ģimenē parasti ir viena vai pat divas automašīnas. Bieži krodziņu, kafejnīcu apmeklējumi ir pa kabatai un ierasta lieta. Atvaļinājums tiek pavadīts tuvos un tālos ceļojumos, arī populārajās atpūtas vietās plašajā pasaulē. Visu līmeņu izglītība galvenokārt ir bez mācību maksas. Daudzi strādājošie aiziet pensijā pirms pensijas vecuma sasniegšanas un samierinās ar apcirptās pensijas saņemšanu.
Īpašs sociālās valsts darbības lauks ir bērnu audzināšanas materiālais atbalsts. Ģimene vai vientuļa māte (arī tēvs) par katru bērnu līdz tā patstāvīgās dzīves sākumam saņem bērnu naudu – mēnesī 154 eiro. Šis materiālais pabalsts tiek maksāts arī studentiem. Bez tam nestrādājošā māte trīs gadus pēc bērna piedzimšanas vēl saņem 300 eiro mēnesī. Šis ievērojamais materiālais atbalsts bērnu audzināšanai diemžēl nav sekmējis dzimstības pieaugumu valstī.
Darba ņēmējus ar noteiktu darba stāžu konkrētā uzņēmumā nevar atlaist no darba.
Saprotams, sociālā valsts nebūt nav Ēdenes dārzs, kur cilvēku apgāde notiek pēc saukļa “galdiņ, klājies”. Ja gribi labi dzīvot, ir centīgi jāstrādā, jāceļ kvalifikācija. Vienlaikus jāatzīmē, ka nekvalificēto darbinieku un bezdarbnieku vajadzību apmierināšanas pakāpe būtiski atpaliek no valsts vidējā līmeņa. Bet bada cietēju nav, neviens nenakšņo zem tilta. Sabiedrības pabērni ir nelegālie imigranti, jo uz viņiem neattiecas valsts sociālās drošības pasākumi.
Aug iedzīvotāju diferenciācija pēc reālā ienākuma apmēra.
Sociālās valsts labklājības platā straume satek no daudziem lielākiem un mazākiem strautiem. Partiju sarunas par lielās koalīcijas izveidi saistās ar asu diskusiju, lai izspriestu, kādu strautu plūdumu vispārējās interesēs apturēt.

Par ko tiek lauzti šķēpi

Neviens no Vācijas politiskajiem spēkiem tieši neizvirza jautājumu: lūk, ir nepieciešams demontēt sociālo valsti. Ja kāda partija paziņotu par šādu ierosmi, tā Vācijas konkrētajos apstākļos nekavējoties kļūtu par politisku līķi. Pašreiz šķēpi tiek lauzti par detaļām, kā nedaudz palielināt valsts ieņēmumus un mazliet samazināt izdevumus. Tā no CDU/CSU puses nāk ierosinājums svītrot atbrīvošanu no nodokļa, darba samaksu par darbu nakts maiņā un brīvdienās un arī atteikties no transporta izdevumu kompensācijas tiem darbiniekiem, kam jāmēro garāks ceļš no dzīves vietas līdz darba vietai. Kristīgo savienība uzskata par nepieciešamu pievienotās vērtības nodokli paaugstināt no 16 līdz 18 procentiem, gan atstājot bez izmaiņām šo nodokli plaša patēriņa precēm. Sociāldemokrāti (SDP) visiem iepriekš minētajiem priekšlikumiem nepiekrīt un no savas puses ierosinājuši palielināt ienākuma nodokli lielpelnītājiem, pret ko iebilst CDU/CSU vadība.
Diskusija gan Kristīgo savienības rindās, gan starp CDU/CSU un SDP rit jautājumā par principu, saskaņā ar kuru jāveic iemaksas slimokasēs. “Melnie” vēlas pensiju vecumu paaugstināt līdz 67 gadiem, “sarkanie” kategoriski iebilst. Līdzīga situācija ir arī jautājumā par darbinieku atbrīvošanu no darba.
Visu šo šķēpu laušanas dziļākā sakne saistās ar kardinālo problēmu – demontēt tālāk vai atstāt nemainīgu pašreizējo Vācijas sociālo valsti. Nevar neminēt, ka šīs valsts demontāžas celmlauži ir nesenajā pagātnē valdošā sociāldemokrātu un zaļo koalīcija, kas ar Kristīgo savienības atbalstu pieņēma nepopulāro likumu, sasaistot bezdarba pabalstus ar sociālo palīdzību un paplašinot maksas elementus veselības aprūpē. Pašreiz SDP, izvirzot prasību ievērot sociālo taisnīgumu, cenšas sociālo valsti aizsargāt, bet CDU/CSU ar neoliberālām reformām vēlas šo valsti daļēji apcirpt. Lielās koalīcijas valdības programma tuvākā laikā informēs sabiedrību pašu mājās un pasaulē, kas gaida Vācijas sociālo valsti nākamajos gados.

Pretrunīgs vērtējums

2005.gada augustā, mēnesi pirms Bundestāga vēlēšanām, Vācijas demoskopijas institūts veica vēlētāju aptauju, kā tie vērtē savas valsts saimniekošanas mehānismu, tātad sociālo tirgus sistēmu. Aptaujas rezultāti nav patiesības atspulgs pēdējā instancē, jo katrs aptaujātais situāciju vērtē no sava stāvokļa un interešu viedokļa. Tomēr noteiktu vispārinātu ieskatu par vēlētāju nostāju šie rezultāti sniedz. Lūk, atbilde uz galveno jautājumu: “Vai Jūs pozitīvi vai negatīvi vērtējat Vācijas saimniekošanas sistēmu?” (1.tabula)
Kā redzam, pozitīvais vērtējums pēdējos piecos gados strauji mazinājies. Raksturīga ir šā vērtējuma atšķirība Vācijas rietumu un austrumu zemēs. Rietumos 2005.gadā pozitīvu vērtējumu pašreizējai saimniekošanas sistēmai devuši 34 procenti aptaujāto, austrumos – tikai 16 procenti, negatīvais vērtējums: rietumos 36 procenti, austrumos 51 procents.
Nākamais jautājums formulēts tā: “Kāda ir Vācijas saimniekošanas sistēmas īpaši stiprā puse?” (2.tabula)
Pretmetā šiem vērtējumiem lasāmas turpmākās atbildes uz jautājumu: “Kam kopumā ir priekšrocības tirgus saimniecībā?” (3.tabula)
Šīs atbildes liecina gan par pieaugošo noslāņošanos sabiedrībā, gan par saimniekošanas sistēmas sociālās ievirzes mazināšanos.
“Kas Jūs traucē mūsu sociālajā tirgus saimniecībā?” – tāds ir nākamais jautājums. Atbilžu īpatsvars procentos fiksēts 4.tabulā.
Saprotams, aptaujātie dedzīgi vēlas, lai visi minētie trūkumi tiktu novērsti. Raksturīgi, ka uz jautājumu, vai pilsoņi vēlas, “lai valsts tos aptveroši nodrošinātu”, pozitīvi atbildēja 48 procenti aptaujāto; 33 procenti uzskata, ka pilsoņiem pašiem jāpārņem atbildība.
Vācijas sociālās tirgus saimniecības vērtējums ir pretrunīgs, vēlētāji – sašķelti.

Ko nevar celt, to nevar nest

Ideāla saimniekošanas sistēma, kur visi bez problēmām dzīvotu svētlaimē un būtu pilnīgi apmierināti, ir utopija un, kā liecina vēstures rūgtā pieredze, bīstama cilvēka labklājībai un brīvībai. Vācijas lielās koalīcijas valdībai ir neatliekami jāatrisina vairāki galvenie uzdevumi: jāizrauj ekonomika no stagnācijas briesmām, stimulējot inovācijas un investīcijas, jālāpa augošie caurumi valsts kabatā, mazinot budžeta deficītu, krietni jāiegrožo bezdarbs, radot jaunas darba vietas, finansiāli jānodrošina slimokases un pensiju fondi, jāstimulē pētniecība, zinātnes attīstība, jāpilnveido izglītības sistēma. Runa ir nevis par skaistiem, visiem tīkamiem lozungiem, bet par detalizētām darba programmām, kas prasīs arī eiro miljonu ieguldījumus, līdzekļu pārdali. Šķiet, īstenot pasākumus pēc principa, “lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva”, neizdosies. Programmu sociālā ievirze nedrīkst apsteigt ekonomiskās iespējas un nepieciešamību. Valdība neizbēgami sadursies ar problēmu, ka no sākuma ir jāceļ, lai pēc tam varētu nest, tai skaitā arī attīstīt sociālo valsti, kāpināt dzīves līmeni un kvalitāti Vācijā.

Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks

1.tabula

Vai Jūs pozitīvi vai negatīvi vērtējat Vācijas saimniekošanas sistēmu?

Trūkstošā daļa līdz simtam – atbilde nav sniegta

2.tabula

Kāda ir Vācijas saimniekošanas sistēmas īpaši stiprā puse?

3.tabula

Kam kopumā ir priekšrocības tirgus saimniecībā?

4.tabula

Kas Jūs traucē mūsu sociālajā tirgus saimniecībā?