Ziemciešu tautas hronika

Andrejs Eglītis Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Sveicam Latvijas brīvības dziesminieku Andreju Eglīti augstajā dzīves kalnā! Rīt dzejnieka 93.dzimumdiena.

Turpina iznākt Andreja Eglīša kopotie raksti – šogad esam saņēmuši 5. un 6.sējumu, kuros apkopots no 1990. līdz 2004.gadam uzrakstītais. Te ir krājumi “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm”, “Svešais cirvis cērt un cērt”, “Tauta manas mājas” (5.sēj.), “Sila priede” (6.sēj.), kā arī šai laikposmā sarakstītie un ārpus krājumiem palikušie dzejoļi. Un vēl runas, raksti, intervijas, vēstules. Šķiet, nekas nav pagājis garām sastādītājas Dzidras Vārdaunes vērīgajam skatienam.

Andreja Eglīša dažādu laiku dzejā ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Ar visu savu darbību dzejnieks atkal un atkal apliecina, ka viņš ir politisks dzejnieks – ja par tādu uzskata autoru, kura dzejā vienmēr jūtams laika gars un atspoguļota visa mūsu vēsture (protams, ne tik daudz faktos, cik dvēseles izjūtās) un kurš nekad nepārstāj domāt par Latviju. (Sarunā ar Rodrigo Rikardu to atzīst arī viņš pats: “Politika un dzeja... Man tas ir nedalāms veselums” – 6,78.)
Lai kur arī dzejnieks atrastos – Izraēlā vai Grieķijā, Ceilonā vai Marokā, Tunisijā, Kiprā vai jebkurā citā pasaules vietā – , Latvija ir viņā, ar viņu. “Jūdejas ragu dzirdu pie Karmeļu kalniem./ Mūžam nav miera – mūžam zili ir Latvijas kalni?” (5,21). Un, apjūsmojot Grieķijas skaisto dabu, atkal iedzeļ pēkšņa atskārsme: “Baltijas ozols neiederas sanošās palmu birztalās, cipresēs un pīniju kraujās” (5,26).
“Es esmu stipri iekarsies pret ļaundarītājiem,” raksta Andrejs Eglītis.
Vēl joprojām nav aprimis viņa aizvainojums, naids, nav apslāpētas viņa dusmas, jo viņš nekad nav pārstājis mīlēt.
Andreja Eglīša emocionāli sakāpinātajā dzejā gan pēc satura, gan pēc noskaņojuma visai iederīgi ir Vecās Derības tēli, Bībeles savdabīgā poētika, un dzejnieks tos bagātīgi izmanto. Te ir gan plašas parafrāzes, piemēram: “Es atceļu visus lilijām nospraustos tikumus un sasitu šķīstības sudraba traukus” (antitēze bauslim “Tev nebūs laulību pārkāpt” no dzejoļa “Tēzes un sarkanās antitēzes” (5,61); vai no “Apokalipses rindām”: “Vēl sirds tev, tauta, dzīva ir, kaut pīķis atvēris ir brūci kūsājošu sānos” (5,72).
Bībeles reminiscences, ilūzijas viņa tekstos bieži ir klāt, īpaši neiezīmētas un neizceltas. Tāpat arī Bībeles poētikai raksturīgie smagnējie atkārtojumi, salīdzinājumi un citas teikumu veidošanas īpatnības.
Otra poētiskā sistēma, kas atstājusi pēdas Andreja Eglīša dzejā, protams, ir latviešu folklora.
Kā maģiski buramvārdi krājumā “Svešais cirvis cērt un cērt” vairākkārt parādās rindas “lādēdams lāstu laidu, /lai lād lāsts lādamo” (5,123). Tekstā daudzreiz atkārtots arī krājuma virsraksts “Svešais cirvis cērt un cērt” – kā draudzīga atbalss, kā brīdinājums vai vismaz atgādinājums.
Maigākas līnijas Andreja Eglīša dzejā iezīmē dzejoļi, kuros atpazīstami dainu elementi. Te ir tautasdziesmu ritmi, kas pat sāpes dara vieglas, atsevišķas tēmas, tēli un motīvi, ko dzejnieks nereti turpina, izvērš, paplašina.
Tā kādā dzejolī viņš raksta: “Visi māca kalnā kāpt, /Es no kalna atpakaļ; (..) Kalnā māj dvēselīte, ielejā tēvs māmiņa” (5,45).
Vēl citā dzejolī meistarīgi izmantots pazīstams dainu motīvs. Bet dzejoļa gaitā kāju aušana kļūst par gluži cita rituāla sastāvdaļu. Nepilnās piecās rindās it kā tiek noiets garš ceļš – no jaunības pārgalvības (“lēcu dārziņā”) līdz pēdējai gaitai, līdz Eglīša dzejā tik nozīmīgajai veļu naktij: “Auju, auju, kājas auju, visu nakti kājas auju. /Audams kājas neapauju. Vai kur gara veļu nakte. /Atris baltie kāju auti, tēvu tēvu mūžos auti, /tā kā tāla ceļa josta, Auju, auju, neapauju/ veļu naktī kājas es” (5, 45). (Runājot par šo tēmu – Eglīša tēlu krājumā ir ne tikai veļu nakts; ir arī veļu vētra, veļu suns, veļu pele.)

Tāpat kā tautasdziesmās, arī Andreja Eglīša dzejā daudz putnu, par ko runāts jau iepriekšējo krājumu sakarā. Šeit aplūkojamos krājumos putni neko labu nesola. Te “griezes griež nebaltu vēsti” (5,48), “krauc krievu zemes krauklis (..) Krauc pēc savas kraukļa tiesas” (5,144). Vairākkārt satopamas metaforas likteņa gaigala, briesmu gaigala. Vēl te ir “mana mūža pelēkā paipala” (5,48). Un sloka, kuras “dziesmas” savdabīgais apzīmējums – sloka velk – izmantots gluži cita satura izteikšanai: “Sloka velk, sloka velk, slokas dziesma mani velk, velk uz mājām...” (5,135).
Īstas mīļuma salas naida rūdītajā un skarbu atgādinājumu pārpilnajā dzejā ir savdabīgās personifikācijas. Kad daba rīkojas kā cilvēks, Eglīša dzejā tā kļūst tikai cilvēcīga un nedara cilvēka ļaunos darbus: “Jūras malā atgūlos, /Apgūlos uz vaiga; /Jūra blakus apgūlās, /Apgūlās uz vaiga” (5,39).
Te rīts izmet staru nazi, ērkšķis galvu loka, okeāni viļāsies no vieniem sāniem uz otriem, bet “strauts lēkdams atsaucas un spēlējas ar iekritušajiem atspīdumiem no cilvēku un debess sejām” (5,78).
Vēl jāmin kāda personifikācija, kuras pamats nav dabas parādība, – tas ir karogs. Un te jau vairs nav mīļums, bet izmisuma pilna mīlestība: “ja karogs varētu raudāt, tas /raudātu par tiem, ko viņš uz katafalkiem apsedzis, un /vēl vairāk par tiem, ko karogs nav nāvē apsedzis”.
Lappuses, kuras neaizņem dzeja, piepilda sarunas, intervijas, runas, raksti, vēstules. Pazīstot Andreju Eglīti, būtu lieki teikt, ka arī šeit atspoguļoti nozīmīgi notikumi, doti vērtējumi, kas skar Latvijas un latviešu tautas likteņus. Pēc šiem materiāliem varētu uzrakstīt 15 gadu Latvijas vēsturi un arī lielu “nodaļu” no latviešu gara vēstures. Te redzams tas pats Andrejs Eglītis – tiešs un atklāts, patstāvīgs savos uzskatos, nesalaužams (šis vārds daudzu desmitu gadu garumā iemantojis ne visai labu slavu, bet, manuprāt, Andrejs Eglītis ir tieši tas cilvēks, kam piemērots šāds apzīmējums). Un mērķtiecīgs: uz Ievas Brikeres jautājumu, vai lēmums atgriezties dzimtenē bija emocionāls lēmums, dzejnieks atbild: “Nē, tā ir visa mana dzīve…” (6,61). Skaidrodams Edvīnam Raupam, ko mūsu dienās nozīmē “svešais cirvis”, Eglītis atgādina, ka “svešo cirvi mēs redzam ikkatrā ikdienas lietā. Tas cērt tālāk, cērt tautas saknes no iekšpuses” (6,68). Tomēr dzejnieks ir cerību pilns – viņš gaida jaunu latviešu dzejnieku, kurš uzrakstīs cerību kantāti, vai jaunekli, “blāzmas dziedātāju”, kādu dzirdējis kādreiz Izraēlā.
Cauri konkrētībai un lietišķumam, aiz personu vārdiem un organizāciju nosaukumiem, pat skaitļiem, kas izkaisīti intervijās, runās, rakstos, īsās, bet labestīgās un interesantās vēstulēs, varētu izveidot arī Andreja Eglīša kā sabiedriska darbinieka tēlu, bet cauri tam visam un pāri redzams dzejnieks. “Mūsu tautu sauc par ziemciešu tautu,” saka Andrejs Eglītis Latvijas 75 gadu jubilejas runā, “kur gan mēs neesam pasaulē izsēti? Mūs nesamin neviena kāja, neviens lielās vai mazās valsts zābaks. Mēs augam – tā Kunga svētās nezāles” (5,248).

Dr.philol. Ruta Veidemane