Uzrunājot 2. kājnieku bataljonu Ādažu garnizonā 2005.gada 20.oktobrī:

Augsti godātais komandiera kungs (NBS komandieris viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots), ministra kungs (aizsardzības ministrs Einars Repše), 2.kājnieku bataljona virsnieki un karavīri!
Man prieks jūs redzēt šeit vienuviet, redzēt šo ļoti nozīmīgo un tomēr vēl tik jauno vienību mūsu Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Kopš stāšanās Valsts prezidentes amatā, esmu varējusi būt par liecinieci tam, cik ļoti daudz ir darīts, lai mūsu Nacionālos bruņotos spēkus izveidotu, varētu teikt gandrīz no pašiem sākumiem – no tiem apstākļiem, kādi valdīja, kad mūsu valsti atstāja sveši spēki un svešs karaspēks, un tad virzoties uz NATO un beidzot kļūstot par NATO alianses dalībvalsti, jau sekojot NATO doktrīnai, NATO savietojamības principiem un arī mūsu kā NATO dalībvalsts pienākumiem starptautiskajā arēnā. Šis ceļš nav bijis viegls, tas ir bijis sarežģīts, un, man šķiet, šie sarežģījumi īpaši ir bijuši tīri administratīvi, jo mērķi ir pakāpeniski mainījušies, kļuvuši precīzāki, ir noticis ļoti nozīmīgs plānošanas, saskaņošanas, administratīvais darbs. Taču beigu beigās pirmais un pēdējais iemesls, kādēļ pastāv bruņotie spēki, ir to gatavība un spēja pildīt arī kaujas uzdevumus. Mēs, protams, ceram, ka tas vismaz mūsu mūža laikā neatkārtosies uz Latvijas zemes, ka mūsu bruņotajiem spēkiem nebūs ar savām dzīvībām jāriskē par savu tēvu zemi tepat mūsu teritorijā, kur katrs, kurš pastaigājas pa Latvijas mežiem, atrod tranšejas un tik daudz liecību par kaujām, kas vēl jūsu vectēvu un vecvectēvu laikā noritēja šeit uz Latvijas zemes un nesa zaudējumus mūsu dzīvajiem spēkiem.
Taču, lai mēs baudītu to drošību, ko mums sniedz NATO alianse, mums ir jānāk ar savu pienesumu kopējai drošībai. Un tas prasa līdzekļus no valsts. Valstij ir jāatvēl šī sava daļa un tiesa tieši aizsardzības nolūkiem. Te es vēlētos uzsvērt, ka tas ir pilnīgi dabiski un neizbēgami – suverēna valsts nevar atļauties luksusu atstāt malā un ignorēt savas aizsardzības vajadzības. Un nav tā, ka mēs varētu izvēlēties vai nu iekšējo, vai ārējo drošību un noteikt jebkurā brīdī svarīgāko. Tikpat muļķīga izvēle būtu prasīt cilvēkam, kuru roku viņš labāk ļautu nocirst – labo vai kreiso roku. Valstij ir vajadzīga drošība, tā ir pamatnepieciešamība, ir vajadzīga gan iekšējā, tā, ko mums garantē tie spēki, kas tīri formāli un administratīvi darbojas Iekšlietu ministrijas paspārnē, bet tikpat daudz mums nepieciešami tie spēki, kas ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā, un tie ir bruņotie spēki.
Jūs, Latvijas karavīri, tātad esat ne vien tas drošais pamats, uz kura jābalstās Latvijas drošībai, bet jūs esat arī liecinieki tam, ka Latvija ir gatava spēlēt savu lomu šajā kopējā aizsardzības sistēmā, jo kopējā aizsardzības sistēma būs tikai tik stipra, cik stiprs vai vājš būs katrs tās posms. Vājākais posms noteiks to, cik beigu beigās efektīva varēs būt alianse, un mēs, protams, nevēlamies un nedrīkstam būt tas vājākais posms.
Man kā prezidentei ir gadījies viesoties vairākos NATO lielākajos komandcentros gan Floridā, gan Portugālē, gan Itālijā, tāpat, protams, Briselē un tikties arī ar augstākajām militārpersonām no visdažādākajām NATO dalībvalstīm, un es jums varu ar prieku un lepnumu paziņot, ka visi tie, kam bijusi saskare ar Latvijas bruņotajiem spēkiem starptautiskajās operācijās, par viņiem izsakās ar visnopietnāko apbrīnu un atzinību. Salīdzinājumā ar dažu labu citu valsti, ko es, protams, diplomātiski nevēlētos nosaukt vārdā, salīdzinājumā ar citām, pat vēl lielākām tautām latvieši ir spējuši iekarot savu profesionālo līdzgaitnieku profesionālo respektu. Manuprāt, tā ir pati augstākā atzinība, ja viens karavīrs par citas tautas karavīru spēj teikt – tie vīri un tās sievas, ir sagatavoti savam darbam, viņi tiešām ir līmenī, mēs, ar viņiem strādājot kopā, varam justies droši, mēs varam uz viņiem paļauties, tāpat kā viņi var paļauties uz mums. Es kā prezidente esmu ļoti lepna par mūsu bruņotajiem spēkiem. Man šķiet, ka gadu no gada aug arī bruņoto spēku prestižs sabiedrībā, un tas aug tieši tamdēļ, ka jūs, šo bruņoto spēku karavīri un virsnieki, esat spējuši ar savu stāju, rīcību, darbu to izcīnīt. Jo tas jau nenāk par velti, tas nāk no tā, kādi jūs esat, ko un kā jūs darāt.
Tādēļ es kā Valsts prezidente vēlos jums visiem pateikt paldies par to, ko darāt, lūgt jums turpināt tālāk, arvien cenšoties pēc labākiem rezultātiem, pēc lielākas perfekcijas. Un lai Dievs jūs visus sargā tad, kad jūs dosities bīstamās operācijās!