Uzrunājot 2. kājnieku bataljonu Ādažu garnizonā 2005.gada 20.oktobrī:
Augsti
godātais komandiera kungs (NBS komandieris viceadmirālis Gaidis
Andrejs Zeibots), ministra kungs (aizsardzības ministrs Einars
Repše), 2.kājnieku bataljona virsnieki un karavīri!
Man prieks jūs redzēt šeit vienuviet, redzēt šo ļoti nozīmīgo un
tomēr vēl tik jauno vienību mūsu Nacionālajos bruņotajos
spēkos.
Kopš stāšanās Valsts prezidentes amatā, esmu varējusi būt par
liecinieci tam, cik ļoti daudz ir darīts, lai mūsu Nacionālos
bruņotos spēkus izveidotu, varētu teikt gandrīz no pašiem
sākumiem – no tiem apstākļiem, kādi valdīja, kad mūsu valsti
atstāja sveši spēki un svešs karaspēks, un tad virzoties uz NATO
un beidzot kļūstot par NATO alianses dalībvalsti, jau sekojot
NATO doktrīnai, NATO savietojamības principiem un arī mūsu kā
NATO dalībvalsts pienākumiem starptautiskajā arēnā. Šis ceļš nav
bijis viegls, tas ir bijis sarežģīts, un, man šķiet, šie
sarežģījumi īpaši ir bijuši tīri administratīvi, jo mērķi ir
pakāpeniski mainījušies, kļuvuši precīzāki, ir noticis ļoti
nozīmīgs plānošanas, saskaņošanas, administratīvais darbs. Taču
beigu beigās pirmais un pēdējais iemesls, kādēļ pastāv bruņotie
spēki, ir to gatavība un spēja pildīt arī kaujas uzdevumus. Mēs,
protams, ceram, ka tas vismaz mūsu mūža laikā neatkārtosies uz
Latvijas zemes, ka mūsu bruņotajiem spēkiem nebūs ar savām
dzīvībām jāriskē par savu tēvu zemi tepat mūsu teritorijā, kur
katrs, kurš pastaigājas pa Latvijas mežiem, atrod tranšejas un
tik daudz liecību par kaujām, kas vēl jūsu vectēvu un vecvectēvu
laikā noritēja šeit uz Latvijas zemes un nesa zaudējumus mūsu
dzīvajiem spēkiem.
Taču, lai mēs baudītu to drošību, ko mums sniedz NATO alianse,
mums ir jānāk ar savu pienesumu kopējai drošībai. Un tas prasa
līdzekļus no valsts. Valstij ir jāatvēl šī sava daļa un tiesa
tieši aizsardzības nolūkiem. Te es vēlētos uzsvērt, ka tas ir
pilnīgi dabiski un neizbēgami – suverēna valsts nevar atļauties
luksusu atstāt malā un ignorēt savas aizsardzības vajadzības. Un
nav tā, ka mēs varētu izvēlēties vai nu iekšējo, vai ārējo
drošību un noteikt jebkurā brīdī svarīgāko. Tikpat muļķīga izvēle
būtu prasīt cilvēkam, kuru roku viņš labāk ļautu nocirst – labo
vai kreiso roku. Valstij ir vajadzīga drošība, tā ir
pamatnepieciešamība, ir vajadzīga gan iekšējā, tā, ko mums
garantē tie spēki, kas tīri formāli un administratīvi darbojas
Iekšlietu ministrijas paspārnē, bet tikpat daudz mums
nepieciešami tie spēki, kas ir Aizsardzības ministrijas
pakļautībā, un tie ir bruņotie spēki.
Jūs, Latvijas karavīri, tātad esat ne vien tas drošais pamats, uz
kura jābalstās Latvijas drošībai, bet jūs esat arī liecinieki
tam, ka Latvija ir gatava spēlēt savu lomu šajā kopējā
aizsardzības sistēmā, jo kopējā aizsardzības sistēma būs tikai
tik stipra, cik stiprs vai vājš būs katrs tās posms. Vājākais
posms noteiks to, cik beigu beigās efektīva varēs būt alianse, un
mēs, protams, nevēlamies un nedrīkstam būt tas vājākais
posms.
Man kā prezidentei ir gadījies viesoties vairākos NATO lielākajos
komandcentros gan Floridā, gan Portugālē, gan Itālijā, tāpat,
protams, Briselē un tikties arī ar augstākajām militārpersonām no
visdažādākajām NATO dalībvalstīm, un es jums varu ar prieku un
lepnumu paziņot, ka visi tie, kam bijusi saskare ar Latvijas
bruņotajiem spēkiem starptautiskajās operācijās, par viņiem
izsakās ar visnopietnāko apbrīnu un atzinību. Salīdzinājumā ar
dažu labu citu valsti, ko es, protams, diplomātiski nevēlētos
nosaukt vārdā, salīdzinājumā ar citām, pat vēl lielākām tautām
latvieši ir spējuši iekarot savu profesionālo līdzgaitnieku
profesionālo respektu. Manuprāt, tā ir pati augstākā atzinība, ja
viens karavīrs par citas tautas karavīru spēj teikt – tie vīri un
tās sievas, ir sagatavoti savam darbam, viņi tiešām ir līmenī,
mēs, ar viņiem strādājot kopā, varam justies droši, mēs varam uz
viņiem paļauties, tāpat kā viņi var paļauties uz mums. Es kā
prezidente esmu ļoti lepna par mūsu bruņotajiem spēkiem. Man
šķiet, ka gadu no gada aug arī bruņoto spēku prestižs sabiedrībā,
un tas aug tieši tamdēļ, ka jūs, šo bruņoto spēku karavīri un
virsnieki, esat spējuši ar savu stāju, rīcību, darbu to izcīnīt.
Jo tas jau nenāk par velti, tas nāk no tā, kādi jūs esat, ko un
kā jūs darāt.
Tādēļ es kā Valsts prezidente vēlos jums visiem pateikt paldies
par to, ko darāt, lūgt jums turpināt tālāk, arvien cenšoties pēc
labākiem rezultātiem, pēc lielākas perfekcijas. Un lai Dievs jūs
visus sargā tad, kad jūs dosities bīstamās operācijās!