Uzstājoties Letonikas 1.kongresā Rīgas Latviešu biedrības namā 2005.gada 24.oktobrī:

Augsti godātie Letonikas kongresa organizētāji! Dārgie zinātnieki, viesi! Dāmas un kungi!
Šis ir pirmais Letonikas kongress mūsu neatkarīgās Latvijas vēsturē, un ir patīkami būt klāt šajās reizēs, kad tiek iedibinātas kādas jaunas tradīcijas, kas savukārt ieies vēsturē. Ne visiem ir dots būt klāt pašos pamatos, pašā pirmajā reizē, pēc daudziem gadiem to atcerēsies, uz to lūkosies atpakaļ, to izvērtēs.
Mans vēlējums ir, lai šīs sanākšanas, šā kongresa veiksme kļūtu par drošu pamatu turpmākai darbībai un līdzīgiem kongresiem daudzu jo daudzu gadu garumā. Letonika ir izvirzījusies kā prioritāra pētniecības nozare mūsu valsts zinātnes un pētniecības programmās. Tas nenozīmē, ka tā tikko būtu piedzimusi. Letonika ir daudzu un dažādu nozaru kopāsaplūšana, tā ir kā upe, kas barojas no daudzām straumēm, un šīs straumes bieži vien sniedzas jau tālu senā zinātniskās izpētes pagātnē, kur, protams, šīs rīcības, šie novērojumi, pētījumi un šie dokumenti nenesa zinātnes vārdu, katrā ziņā ne Letonikas vārdu, bet materiālu un priekšstatu ir daudz. Letonika varbūt arī kļūs par atsevišķu nozari, bet pagaidām tā ir starpdisciplināra zinātnes joma, kur svarīgākais ir tieši koordinējošais elements un savstarpējās mijiedarbības elements. Tieši starp pētniekiem Latvijā un citur pasaulē, kas interesējas par šo plašo tematu klāstu, kuru var apzīmēt ar vienu vārdu – Letonika.
Es tiešām priecājos redzēt, ka kongresā ir vesels ducis sekciju šajās dienās Rīgā, bet trīspadsmitā, “velna duča” sekcija jau ir notikusi Daugavpilī, un tas nozīmē, ka šis skaitlis ir atvērts un droši vien nākamos gados šīs sekcijas pārgrupēsies, pārveidosies, un es ļoti ceru, ka tiem nāks klāt arī daudzas citas. Savas valsts kultūras un humanitāro zinātņu atbalstīšana un veicināšana ir jebkuras sevi cienošas tautas pienākums, un tas ir ne tikai sevi cienošas neatkarīgas valsts morāls pienākums, bet arī praktiska nepieciešamība, ja kā neatkarīga valsts vēlamies, lai mūs atpazītu pasaules tālēs, tas ir jādara visos iespējamos veidos. Un būtisks no tiem ir tas, ka mums ir pašiem jāzina, kas mēs esam, kādi mēs esam, no kurienes mēs nākam, un tikai tad mēs spēsim izlemt un izgudrot, kādi mēs vēlamies kļūt un kurp mēs vēlamies doties.
Letonika ir unikāla Latvijai, tā pieder mums, tā ir mūsu atbildība, mūsu bagātums, mūsu lepnums, mūsu pašu elpa un dvēsele, bet ne jau mums vienīgajiem tā pieder. Tā pieder šai plašajai Eiropas saimei, kurai tīri formāli kā Eiropas Savienībai esam pievienojušies, bet formāli tā pieder visa kontinenta, visas pasaules kultūras mantojumam. Ne par velti mūsu dziesmusvētku tradīcijas ir iekļautas arī UNESCO nemateriālās kultūras mantojumā, un mums būtu vēl ko iekļaut. Es priecājos, ka šajā kongresā būs klāt arī zinātnieki no citām zemēm, un gribētos vēlēt, lai nākotnē tādu būtu arvien vairāk.
Latvijas zinātniekiem dodoties pasaulē, piedaloties referātos, ar referētiem kongresos, sanāksmēs un simpozijos, ir iespēja no vienas puses iezīmēt Latvijas klātieni Eiropas un pasaules kultūras telpā, tajā pašā laikā tā ir izdevība smelties iedvesmu, idejas, ierosmes sava darba uzlabošanai, savu domu kritiskai saskarei ar citiem domu strāvojumiem un citiem virzieniem. Šī daudzu Letonikas nozaru kopāsanākšana šeit, Latvijā, ir viens būtisks un nepieciešams posms, un ir pēdējais laiks, tam notikt, un es ļoti vēlētos, lai mūsu zinātnieki ar savām atklāsmēm, ar saviem pētījumu rezultātiem spētu iesaistīties starptautiskā apritē, lai viņi spētu savus darba rezultātus prezentēt, arī iekļaujot tos vispārējos plašākos aktuālos jautājumos, gan teorētiskos, gan praktiskos. Un es ceru un esmu pārliecināta, ka tas izdosies, ka būs iespējams iesaistīt interesentus no citām zemēm, kas atklās to, kas tieši Letonikas ietvaram ir saistošs un vienreizēji izaicinošs, un ka viņi nāks ar saviem pētījumiem, vai nu salīdzinošiem vai citādiem, kas bagātinās mūs visu – gan viņus, gan mūs.
Tīri praktiskā plāksnē vēlos uzsvērt, ka valsts atbalsts pētniecībai Letonikas nozarē šķiet absolūti nepieciešams, jo nevaram gaidīt, ka citi mums palīdzēs izprast to, kas mēs paši esam. Pirmais un galvenais valsts pienākums ir nodrošināt, lai mums būtu pētniecības iestādes gan Zinātņu akadēmijā, universitātēs, institūtos, kas ne tikvien spēj nodrošināt pētniekiem cilvēka cienīgu iztiku un dzīvi, darba apstākļus, bet arī spēj piesaistīt jaunus cilvēkus, jaunus zinātniekus, mūsu gaišākos prātus, kas spētu būt arī reflektīvi. Mēs vēlamies savai zemei tos, kas strādā, tos, kas vada, tos, kas pēta, mums ir vajadzīgi visi, un visur tie gaišākie prāti. Jauniem zinātniekiem ir jābūt izredzēm, ka viņiem nebūs savs mūžs jāpavada nabadzībā un ka viņi varēs izvēlēties to, ko savā mūžā vēlētos darīt, to, kur varbūt ir sirds aicinājums, bet kam dažreiz vienkārši ģimenes apstākļu dēļ viņi nejūtas spējīgi sekot. Tā ir traģēdija, tas nav pieņemami, un te ir valsts kategoriskā nepieciešamība gādāt, lai mēs novērstu zinātnieku aiziešanu no zinātnes vai aizplūšanu uz citām zemēm.
Ļoti būtiski ir arī tas, lai mūsu zinātnieki spētu piekļūt visām tām tehniskajām iespējām, ko modernā pasaule mums piedāvā attiecībā uz visu savu darbu aspektiem. Kā pirmos te varētu meklēt avotus, kas ir tik fundamentāls jautājums tieši humanitārajās zinātnēs. Avoti – tas nozīmē ne tikai rakstu liecības par dažādiem vēstures posmiem, tas nozīmē arī materiālās liecības, materiālās kultūras izpausmes, kas ir saistītas ar to fizisko saglabāšanu, apkopošanu un konservēšanu, aprakstīšanu, nodošanu tālākai apritei, pētniecībai. Mani satriec tas, ka mums Rīgas pilī, Vēstures un arheoloģijas muzejā, nav pietiekami un adekvāti nodrošinātas visas iespējas, lai līdz šim jau savāktos arheoloģiskos atradumus ar mūsdienīgām metodēm konservētu, arī spētu tos izstādīt un padarīt pētniekiem pieejamus. Mani satriec tas, ka mūsu tautastērpu kolekcijas ir sabāztas cita citai virsū un saburzītas šauros skapjos, padotas pelējumam un laika zobam. Ir daudz tādu lietu, kas satriec mani un arī jūs.
Mums ir ļoti nepieciešams materiālās infrastruktūras labāks nodrošinājums, grāmatas mums saēd pelējuma sēnītes neadekvātās bibliotēkās, mums ir vesela virkne šādu ļoti dramatisku vajadzību, un mums ir jāatrod līdzekļi, lai šos dārgumu bojāiešanas procesus apturētu un, tieši otrādi, lai tos izceltu gaismā un kā dārgakmeņus noslīpētu un padarītu visiem redzamus – gan pētniekiem, gan citu valstu viesiem, gan mūsu pašu skolēniem un valsts iedzīvotājiem.
Letonikai kā starpdisciplinārai nozarei tiešām kā upei jābarojas no daudziem strautiem, un es ļoti ceru, ka zinātnieki, kas piedalīsies šajās divās ļoti intensīvajās dienās, spēs gūt arī ierosmes no tā, ko dara viņu kolēģi citās disciplīnās. Man pašai savā zinātnieces karjerā vienmēr ir šķitušas ļoti interesantas šādas starpdisciplināras konferences, kurās blakus savas specialitātes idejām un pēdējiem atklājumiem ir iespējams ieskatīties tajā, kas notiek kādā citā nozarē, bet kurā, izrādās, ir kaut kādi interesanti atklājumi, ir aspekti, kas palīdz pašam savā darbā. Blakus avotu apzināšanai un tehniskai saglabāšanai, protams, ir liels zinātniskais un pētnieciskais darbs, lai tos pārtulkotu, darītu plašāk pieejamus, analizētu no visdažādākajiem aspektiem. Tam visam būtu jābūt pieejamam elektroniskā veidā, lai pēc iespējas vairāk pētnieku varētu tajos ieskatīties, tajā skaitā tie, kuri atrodas citās zemēs. Tamdēļ es domāju arī par tulkojumiem angļu valodā vai citās pasaulē plaši zināmās valodās. Tas ir liels darbs, kas stāv mums priekšā, nerunāsim par tām, kā es uzskatu, neskaitāmajām doktora disertācijām, kādas es saskatu jau atspoguļotas šā kongresa programmā.
Ļoti būtiska ir arī savākto un sakrāto atziņu, faktu pārcelšana vispārējai publikai un arī jauniešiem, gan pamatskolas, gan vidusskolas, gan universitātes studentiem, bērniem un jauniešiem pieejamā un saprotamā veidā, arī tādā, kas jebkuram pieaugušajam atļautu mūža garumā turpināt savu izglītību. Lai nebūtu tā, ka izglītība apstājas tajā brīdī, kad iegūts augstskolas pēdējais diploms, bet lai mums būtu apritē un pieejama informācija vai nu iespiestā, vai elektroniskā formā, kas ļautu visiem Latvijas iedzīvotājiem rast iespējas vai nu pašizglītības ceļā, vai dažādu sabiedrisko organizāciju paspārnē turpināt savu pilnveidošanos, lai viņi tiešām turpinātu iegūt šo prāta gaismu, par kuru tikko dziedāja koris un ko latvju dainas sauc par tikumu. Dainās tikums ir ļoti interesants jēdziens – tās ir zināšanas tādā nozīmē, kā tagad mēs to izprotam attiecībā uz intelektuālajām zināšanām. Tās ļoti lielā mērā ir praktiskas mākas, piemēram, mācēt sagatavot vilnu, kārst, vērpt, krāsot, aust, izgatavot, izšūt, bet tās ir arī estētiskas un morālas vērtības. Tas viss ir iekļauts latviešu tikumu jēdzienā, un, man šķiet, ar šo latvisko tikumu tad arī varētu rezumēt to, par ko beigu beigās ir šis jūsu Letonikas temats.
Es novēlu visiem kongresa dalībniekiem ļoti raženas un patīkamas divas dienas, it īpaši novēlu, lai jūs gūtu šeit jaunu enerģijas lādiņu, kas jums ļautu atgriezties savā darbā ar sparu un enerģiju un kas ļautu jums piesaistīt savam darbam arvien plašāku interesentu loku. Lai šis vēsturiskais pirmais kongress nestu labus augļus, un lai šis un nākamie Letonikas kongresi palīdzētu Latvijas tautai, Latvijas valstij, Latvijas nācijai zelt, ziedēt un plaukt!