Morāles vērtības vakar un šodien

“Izdevniecība AGB” laidusi klajā eseju krājumu “Par morāles ciltsrakstiem” (Zur Genealogie der Moral, 1887), kura autors ir viens no skandalozākajiem un atpazīstamākajiem filosofiem Frīdrihs Vilhelms Nīče. Grāmatu tulkojis Jānis Krūmiņš, priekšvārda autors – Arnis Kluinis.

Kāpēc tagad?

Domāju, daudzus iepriecina fakts, ka šā gada laikā iztulkotas un izdotas divas Frīdriha Vilhelma Nīčes (1844-1900) grāmatas (rudenī apgāda “Tapals” paspārnē klajā nākusi “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”). Līdz šim reti kurš filosofs ir pagodināts ar vairāk nekā vienas grāmatas izdošanu gada laikā. Tas liek aizdomāties par iemesliem: kāpēc tieši šī grāmata, kāpēc tagad?
Nepārprotamu atbildi var rast grāmatas priekšvārdā, kurā A. Kluinis skaidri pozicionē savu nostāju, ka “Par morāles ciltsrakstiem” tiek laists pie vārda Latvijā tagad, kad presē un ļaužu runās jau līdz apnikumam ir pieminēts cilvēku trūkums valstī. Dzimstības sarukums iztukšo mācību iestādes un izceļošana – darba vietas, bet par šā tukšuma simbolu varētu kļūt tieši 9.Saeimas vēlēšanu iecirkņi ar lielāku daudzumu balsu skaitītāju nekā balsotāju”. Turklāt pirms tam uzdodot retorisku jautājumu, “vai 9.Saeimas vēlēšanās beidzot tomēr nobalsosim par pareizajiem, nevis nepareizajiem kandidātiem, kā tas jau vairākas reizes nezin kāpēc gadījies? Vai gadījies tikai reliģisko māņu dēļ?”

Kāpēc nonivelēt?

Šāds jautājums radās, izlasot žurnālista (arī filosofus beigušo) A. Kluiņa priekšvārdu. Vai tiešām grāmatas priekšvārdā ir jāmin jēdzieni “9.Saeimas vēlēšanas”, “karš Irākā”, “dzimstības sarukums” un “darbs ārzemēs”? Secinājums viens: avīzes ar rakstiem bieži vien tiek iznīcinātas, bet raksts grāmatā pirms pamatteksta – nekad. Rodas kārtējais jautājums: vai priekšvārda autors šādā veidā cenšas iemantot mūžīgu dzīvību kā žurnālists?
Var jau būt, ka priekšvārds pamudinās kādu domāt pamatīgāk par šobrīd Latvijā tik sasāpējušām eksistenciālajām problēmām un jāgaida, kura politiskā partija pirmsvēlēšanu laikā liks savā mutē Nīčes vārdus, lai teiktais “beidzot tomēr nobalsosim par pareizajiem” attaisnotos.

Ciltsraksti un ģenealoģija

Ieraugot grāmatas nosaukumu, daudzus samulsina tās nosaukums. Saprotams, ka svešvārdus, kurus iespējams latviskot, labāk tuvināt mūsu mēlei, tomēr grāmata, kas visu laiku bijusi pazīstama ar nosaukumu “Par morāles ģenealoģiju”, tagad tiks dēvēta par “ciltsrakstiem”. Pārmetumi būtu nevietā, ja vien tulkotājs grāmatā konsekventi nebūtu lietojis jēdzienu “morāles ģenealoģija” (tekstā neparādās salikums “morāles ciltsraksti”). Turklāt Nīče darbā runā par ģenealoģiju kā vēstures palīgnozari, lietojot šo terminu filoloģiskām vajadzībām, lai apzīmētu vārdu un jēdzienu izcelsmi, respektīvi, etimoloģiju.

Domas ģenēze

Grāmatas priekšvārdā Nīče raksta: “Manas domas par mūsu morālo aizspriedumu izcelsmi (..) savu pirmo, vēl rezervēto pagaidu izpausmi guva tajā aforismu krājumā, kas saucas “Cilvēciskais, vispār cilvēciskais. Grāmata brīviem gariem” un tika uzsākts Sorento kādā ziemā, kas ļāva man piestāt, kā piestāj ceļinieks savā gaitā, un pārlūko plašo un bīstamo zemi, kuru līdz tam bija pārstaigājis mans gars. Tas notika 1876./1877. gada ziemā; pašas domas ir senākas.”
Nīče polemisko sacerējumu “Par morāles ciltsrakstiem” bija plānojis kā pielikumu iepriekšējai grāmatai “Viņpus laba un ļauna” (1886). Kā turpinājuma jeb paskaidrojuma iemeslu Nīče esot minējis aplamo spriedelēšanu apklusināšanu par un ap iepriekšējo grāmatu. Filosofs jau “Viņpus laba un ļauna” izdošanas brīdī nosprieda rakstīt papildinājumu grāmatai ar virsrakstu “Papildinājums. Trīs sacerējumi”. Grāmata par morāles ģenealoģiju tika sarakstīta nepilnu 20 dienu laikā (starp 1887.gada 10. un 30.jūliju). Manuskripts tika publicēts novembrī K.G. Naumana izdevniecībā, turklāt visus ar grāmatu saistītos izdevumus nācās segt pašam autoram.

Morālo vērtību kritika

Nīče nenoliedz, ka traktāta tapšanu daļēji ietekmējusi kāda “saprotama, tīra un gudra, senili gudra grāmata” ar nosaukumu “Tikumības uztveres rašanās”, ko sarakstījis angļu psihologs Pols Rē. Tās autors, kurš bijis arī labs Nīčes draugs, turējies pie Darvina uzskatiem un meklējis tikumības un morāles saknes cilvēku instinktos, no izpētes loka izslēdzot intelektu, turklāt neapskatot arī tā saukto vispārcilvēcisko vērtību vēsturiskos formēšanās nosacījumus.
Tolaik viens no filosofa svarīgākajiem jautājumiem bija morāles vērtības, jo īpaši neegoistiskās vērtības, līdzcietības instinkti, pašuzupurēšanās.
Apjaušot līdzcietības morāli un vērtības, filosofs izvirzīja jaunas prasības: cilvēkam nepieciešama morālo vērtību kritika. Nīče uzskata, ka pārāk ilgi morālo vērtību vērtības tiek uztvertas kā kaut kas neapstrīdams un nešaubīgs. Līdz ar to filosofs nonāk pie jēdzieniem “labais” un “ļaunais”, pētot tos no vēsturiski filoloģiskā un psiholoģiskā aspekta.

Vienas morāles divi tipi

Lai cik izaicinoša vai šokējoša varētu šķist grāmata, tomēr Nīče nekādā veidā nav propagandējis ideju, ka mantīgo varai vajadzētu būt ar vienu morāli, bet pakļāvīgajai masai – ar citu. Domātājs vienkārši konstatējis faktu, bet rakstījis par ko citu, respektīvi, par vienas morāles diviem tipiem, kas eksistē vienā un tajā pašā cilvēkā. Šo tipu atšķirību nosaka dažādas morālās vērtības.
Morāles rakstura augstākā pakāpe, pēc filosofa domām, ir pašcieņa, cildenums, augstprātīgs dvēseles stāvoklis, kā dēļ būtu vērts ziedot bagātību un pat dzīvi. Turpretī vergu morāle ir lietderības morāle. Gļēvulīgais, sīkumainais, pazemīgais cilvēks – šāds cilvēks reprezentē vergu morāli, lai cik augstu postamentu tas sociumā arī ieņemtu.
Diez vai šī grāmata pēkšņi liks latviešu lasītājiem pārvērtēt morālās vērtības un palīdzēs izvēlēties “īstos, par kuriem balsot”. Iespējams grāmata palīdzēs, ja lasītājs nenonivelēs rakstīto vārdu līdz absurdam, bet vienkārši baudīs vienu no svarīgākajiem filosofu domu pavedieniem.

Raivis Spalvēns