Diskusijā par izglītības un darba tirgus problēmām

Šonedēļ (26. un 27.oktobrī) Rīgā, Kongresu namā, notiks izstāde “Izglītība un darbs 2006”, ko rīko organizācija BETWA (Baltic Educational Travel and Work Association). Pirms tiek atklāta izstāde, par prologu tika izvēlēta diskusija, kurā tās rīkotāji bija sapulcējuši divpadsmit ar izstādes tēmu saistītu nozaru pārstāvjus, lai ieskicētu viedokļus un rosinātu neesošā dialoga meklējumus problēmu novēršanai. Diskusija atklāja daudzus interesantus secinājumus un iezīmējās ne vien ar spraigumu, ieinteresētību, bet arī godprātīgu pašnovērtējumu.

Cik ilgi metīsim bumerangu?

Ik dienu laikraksti, internets, Nodarbinātības valsts aģentūra sludina milzum daudz vakanču uz darba vietām. Ik mēnesi bez darba palikušie (bezdarbnieki), ja nedodas darba meklējumos uz Īriju, Lielbritāniju un citām valstīm, pārkvalificējoties apgūst kādu no piedāvātajām profesijām, taču darbā spēj iekārtoties mazāk nekā puse no visiem kursu beidzējiem. Latvijā ir iespaidīgs augstākās un profesionālās izglītības iestāžu skaits un ik gadu palielinās studējošo skaits, taču darba devēji nebeidz sūkstīties, ka trūkst ne vien vienkāršā darba strādnieku, bet arī speciālistu ar augstāko izglītību.
Šie ir tikai daži pretmeti, kas norāda uz nodarbinātības un izglītības savstarpējo saistību, un loģiski rosina atziņu, ka valstī pastāv un turpina palielināties problēmas darba un izglītības tirgū. Tikai nevienam nav īsti skaidra ne problēmu patiesā būtība, ne kāpēc tās radušās, ne kā tās novērst. Līdz šim dzirdama vien faktu konstatācija un mēģinājumi rosīties katram savas kompetences robežās. Likumsakarīgi, ka rezultāti izpaliek vai arī tie ir tik neievērojami, ka pazūd kārtējo paziņojumu jūrā, jo trūkst vienota skatījuma un vienotas rīcības problēmu novēršanai.

Kā izkļūt no strupceļa?

Problēmas Latvijas izglītības un darba tirgū nav radušās dažu pēdējo gadu laikā. Diskusijas dalībnieki atzīst: saasinājumu ir veicinājusi Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Lūk, dažas atziņas no diskusijā pārrunātā. Darba ņēmēji vēlas par padarīto darbu saņemt pietiekamu atalgojumu, lai spētu pieaugošās dzīves dārdzības apstākļos nokārtot savu sadzīvi, taču darba devēju piedāvātā darba samaksa to nevar nodrošināt. Gados jauni darba ņēmēji, kam ir augstākā izglītība, bet nav praktiskā darba pieredzes, nevēlas apliecināt savas prasmes ierindas darbinieku statusā, bet pretendē uz vadošiem amatiem. Savukārt darba devējiem ir grūti konkurēt atalgojumā ar Latvijā ienākušo ārvalstu uzņēmumu darba samaksu. Darba devēji norāda uz jauno un izglītoto darbinieku zemajām praktiskajām darba iemaņām un atzīst, ka Latvijas augstskolas piedāvā darba tirgum galvenokārt akadēmiskas ievirzes jaunos profesionāļus.
Darba tirgu Latvijā negatīvi iespaido arī vidējās izglītības sistēma, kas liek pusaudzim 16 gadu vecumā izvēlēties vidusskolas profilkursu, kas varētu kalpot par bāzi turpmākās profesijas apguvei augstskolā. Kā atzīst gan vecāki, gan Izglītības un zinātnes ministrija, absolūtajā vairumā gadījumu pusaudži izvēlas iet vieglāko ceļu. Jauniešu nākamās profesijas izvēlē viens no klupšanas akmeņiem ir sabiedrībā valdošie stereotipi par prestižajām profesijām. Pusaudžiem trūkst pamatinformācijas par konkrētajā profesijā apgūstamajiem studiju priekšmetiem, par zināšanām, prasmēm un darba tirgu, ko tā sniegs, augstskolu absolvējot. Kaut ik gadu Latvijā notiek profesionālās orientācijas izstāde “Skola 200...”, to nevar uzskatīt par pietiekamu ieguldījumu adekvātai jaunieša nākotnes profesijas izvēlei. Piedāvājums izstādē ir tik plašs, ka apmeklētājs apjūk.
Statistika apliecina, ka patlaban valstī katrs otrais jaunietis studē sociālās zinības (54%). Ja par Latvijas attīstības stūrakmeni nākotnē tiek atzīta uz zināšanām balstīta ekonomika un produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošana, nevis pakalpojumi, augstākās izglītības sistēmā valstij steidzami būtu jānovērš izveidojusies disproporcija starp humanitāro un eksakto studiju sadalījumu. Varbūt ir jāatgriežas pie valsts pasūtījuma noteiktās profesijās?
Situācijas risinājuma nebūs, ja neuzlabosies profesionālās orientācijas mērķtiecīga virzība jau no pamatskolas vecuma. Ja nebūs koleģiāla dialoga starp izglītības valsts institūcijām, darba devēju organizācijām un studentiem. Patlaban tāda Latvijā nav pat aizmetņos. Izmaiņas izpaliks, ja netiks pamatīgi izpētīts darba tirgus un nebūs prognožu par vajadzīgajām profesijām ilgtermiņā. Lai darbaspēka migrācija no Latvijas nākotnē nepieaugtu līdz rekordlieliem skaitļiem, darba devējiem ir jādomā ne vien par biznesa attīstību un savām ambīcijām, bet vienlīdz par iespējām darbiniekiem nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv