1991.gada 30.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Labrīt, cienījamie kolēģi! Pulkstenis ir tieši 10.00, un mums jāsāk darbs plenārsēdē. Situācija nav tik bezcerīga, kā izskatījās pirms minūtēm piecām. Deputāti ir ieradušies zālē, tātad mēs varam sākt strādāt. Saskaņā ar vakardienas balsojumu šodien kā pirmais tiek izskatīts Latvijas Republikas likumprojekts “Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju”. Par šo jautājumu ziņo deputāts Apinītis.

Vispirms reģistrēsimies. Rezultāts: 94 deputāti reģistrējušies.

Apinīša kungs, lūdzu tribīnē. Deputātus lūdzu pierakstīties sekretariātā jautājumu uzdošanai un debatēm. Tātad izskatām otro lasījumu pa pantiem.

A.Apinītis: Cienījamie kolēģi! Šodien izskatāmais jautājums– likumprojekta “Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju” otrais lasījums. Tā kārtas numurs 738. Deputātu iesniegtie priekšlikumi ir ar kārtas numuru 747.

Vispirms nedaudz par šo likumprojektu. Kā jūs visi atceraties, likumprojekts pirmajā lasījumā tika izskatīts. Pieņēma lēmumu likumprojektu publicēt avīzē “Diena”, nododot to tautas apspriešanai. Tas tika izdarīts, un Augstākā padome ir saņēmusi vairāk nekā 100 iesniegumu ar ļoti daudziem priekšlikumiem. Jāsaka, daļēji šis process turpinās, jo viens otrs priekšlikums tiek saņemts arī patlaban. Tomēr manā skatījumā ietekmīgākās organizācijas savus priekšlikumus ir iesūtījušas. Tās ir: Latvijas Tautas fronte, Latvijas Lauksaimnieku savienība, Zemnieku savienība. Šie priekšlikumi ir izskatīti.

Minētais likumprojekts ir izskatīts arī lauksaimniecības uzņēmumu republikāniskajā sanāksmē, kas notika 8.maijā. Sanāksmē piedalījās vairāk nekā 300 dalībnieku no visiem republikas rajoniem. Bija iesniegti arī priekšlikumi un izteikts atbalsts likumprojektam. Kopumā es gribu teikt, ka principā šo likumprojektu atbalsta praktiski visi tie, kuri ir atsūtījuši savus priekšlikumus uz Augstāko padomi. Pēc tam šo likumprojektu un šīs idejas ir izskatījusi arī Ministru padome, konkrēti, Kalniņa kunga vadītā komisija. Tā izteica atsevišķus priekšlikumus attiecībā uz šo likumprojektu. Tie praktiski ir ņemti vērā, izstrādājot likumprojekta otro lasījumu.

Vispirms, ko es gribu teikt par šiem priekšlikumiem. Es gribu atvainoties Jūras lietu komisijai, jo pirmajā lasījumā izskanēja priekšlikums, ka šis likumprojekts varētu būt attiecināms un piemērojams arī zvejnieku saimniecībai. Mēs esam saņēmuši, jāsaka gan– neilgu laiku atpakaļ, Zaksa kunga parakstītu oficiālu priekšlikumu no Zivsaimniecības ministrijas. Šis jautājums ir pārrunāts arī Ministru padomē. Tā kā darba grupa uzskatīja, ka šī ir ļoti svarīga problēma un praktiski ir panākts Ministru padomes, konkrēti, Kalniņa kunga, akcepts, tad šo likumprojektu varētu izmantot arī zvejnieku kolhozi. Tādā gadījumā, ja šodien deputātiem nebūtu iebildumu, tad trešajā lasījumā šis likumprojekts varētu iet kā lauksaimniecības un zvejnieku saimniecību privatizācijas likums. Tas būtu pirmais, ko es gribētu dzirdēt, proti, vai ir kādas iebildes. Varbūt zināmā mērā tas ir pat konceptuāls jautājums. Ja iebildumu nebūs, tad mainīsies likumprojekta virsraksts un minētās idejas tiks iestrādātas trešajā lasījumā. Sevišķi būtisku labojumu nav, tādēļ tas viss ir izdarāms.

Priekšsēdētājs: Tātad saskaņā ar mūsu kārtību uzsākam apspriešanu pa pantiem. Vai deputātiem par ievaddaļu būtu kādi iebildumi? Par preambulu gribēja izteikties deputāts Grūbe.

G.Grūbe: No Apinīša kunga teiktā es sapratu, ka mums šodien tomēr būtu jāvienojas, vai likumprojekts ir attiecināms arī uz zvejnieku saimniecībām. Tā kā tas ir būtisks jautājums, šodien par to tomēr būtu jābalso.

Priekšsēdētājs: Tas vienīgi nozīmētu to, ka, uzsākot izskatīt otro lasījumu, mēs varbūt vēl varam turpināt pirmo lasījumu, jo tas tiešām ir konceptuāls jautājums.

Lūdzu, Zaščerinska kungs!

A.Apinītis: Jā, tas ir konceptuāls jautājums. Vēl praktiski ir viens vai vēl divi jautājumi, kuri būtu zināmā mērā konceptuāli jautājumi. Par tiem būtu jāvienojas, kad mēs konkrēti nonāksim līdz konkrētajam pantam. Vai arī pirms likumprojekta izskatīšanas? Es domāju, ka tas būs tā, kā mēs šobrīd vienosimies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zaščerinska kungs!

J.Zaščerinskis: Es principā gribēju sacīt par to pašu jautājumu: ja mēs vienojamies, ka runājam par attiecīgu pantu, tad, tā kā komisijā dažos jautājumos mums tomēr varbūt bija ne konceptuālas, bet gan diezgan principiālas atšķirības un komisijā mēs vienojāmies, ka tiks dota iespēja izteikt abus atšķirīgos viedokļus, domāju, to vajadzētu tomēr ņemt vērā. Jautājumu, vai to darīt tagad vai izskatot attiecīgu pantu, to lai izlemj kolēģi.

Priekšsēdētājs: Varbūt vispirms izlemsim, kādā veidā apspriedīsim: vai mēs tagad turpināsim pirmo lasījumu, ja tā var teikt, izdebatējam un balsojam konceptuāli par šiem jautājumiem, vai mēs, turpinot otro lasījumu, par to balsojam pie katra panta? Tie ir procedūras jautājumi.

Lūdzu, otrais mikrofons.

V.Einiņš: Vēlreiz gribu pateikt, ka no visām Latvijas zvejnieku kolhozu saimniecībām ir saņemtas telegrammas, kuras tika nodotas attiecīgajai komisijai, par šā likuma piemērošanu arī Latvijas zvejnieku kolhoziem. Tāpēc lūdzu iekļaut un balsot par šo nosaukuma maiņu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Godātajam referentam tāds jautājums, kuram varbūt ir zināma konceptuāla ievirze. Ja jau ir šādā redakcijā, tad jautājums par to, vai tomēr tajos lauksaimniecības uzņēmumos, kurus privatizēs, nav precīzi jānosaka valsts īpašums jeb Latvijas Republikas īpašums, ja uz to tomēr var pretendēt visi Latvijas Republikas pilsoņi? Un vai nav jānošķir attiecīgā uzņēmuma īpašums? Jūs veselā virknē šeit piedāvājat un visu to tīrāt ārā, bet galarezultātā šobrīd izveidojas zināma pretruna starp 5.pantu un visiem pārējiem, jo juridiskām personām (jūs valsti atzīstat par juridisko personu) veltāt vienu rindiņu, un ar to viss ir izsmelts.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, es ļoti atvainojos. Bet mēs pašlaik apspriežam pavisam citu jautājumu. Mēs apspriežam par konceptuālo balsojumu attiecībā uz zvejnieku kopsaimniecībām. Mēs norunājām apspriest par procedūru, proti, vai ir apspriežams arī par zvejnieku kopsaimniecību iekļaušanu nosaukumā un turpmākajā apspriešanā. Visi ir saistīti jautājumi.

Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Man ļoti gribētos, ka mēs tomēr nepazaudētu visā šajā strīdā Zaščerinska kunga priekšlikumu. Tas ir ļoti būtisks, kaut kur sasaucas ar Plotnieka kunga priekšlikumu, ko viņš tikko izteica. Būtu tomēr ļoti vēlams to nopietni uzklausīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Es tomēr gribētu aizstāvēt to priekšlikumu, kas te izskanēja, ka mums ir jānobalso par konceptuālo jautājumu, kurš parādījās laikā starp pirmo un otro lasījumu, proti, par zvejnieku saimniecību likteni. Pārējā daļā mums tomēr būtu jāvadās pēc reglamenta, jāiet un jāizdara visi balsojumi pa pantiem. Visi balsojumi jāizdara pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Ņemot vērā reakciju zālē, es laikam uzdrošināšos aicināt vēlreiz reģistrēties un balsot par to, ka mēs vispirms izšķiram konceptuālu jautājumu par zvejnieku kopsaimniecībām un pēc tam saskaņā ar reglamentu ejam pa pantiem.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: šoreiz ir reģistrējušies tikai 80 deputāti. Šajā laikā ir pazuduši 14 kolēģi. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Biezais: Neiebilstot pret balsojumu, gribu teikt, ka zālei tomēr vajadzētu dzirdēt nelielu paziņojumu par zvejniecības iekļaušanu. To varētu izdarīt vai nu ziņotājs, vai kāda cita kompetenta persona.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Man ir tāds pats ierosinājums: lai balsotu, būtu jāzina, kā otrajā lasījumā var iekļaut vienu nozari, kurai ir sava specifika, ja par to nav neviena vārda šajā likumā teikts. Kā balsot? Ja mēs nobalsosim, ka zvejnieku saimniecības šeit jāiekļauj, tad gandrīz katrā pantā nāktos dot savu specifiku.

Priekšsēdētājs: Tātad ir ierosinājums pirms balsojuma izteikties debatēs par šo vienu konceptuālo jautājumu, proti, par šā likuma attiecināšanu arī uz zvejnieku kopsaimniecībām. Tā es sapratu deputātu piedāvājumu. Lūdzu, varbūt referents varētu mums paskaidrot.

A.Apinītis: Cienītie kolēģi, acīmredzot varbūt zālē viens otrs nedzirdēja to, ko es teicu pašā sākumā, proti, par šo zvejnieku saimniecību iekļaušanu minētajā likumā un tā attiecināšanu uz zvejnieku saimniecībām. Jautājums radās pirmajā lasījumā, laikā starp pirmo un otro lasījumu. Ir saņemti Jūras lietu komisijas priekšlikumi. Tā, piemēram, viens no priekšlikumiem ir pēc vārda “lauksaimniecības” tekstu papildināt ar vārdiem– “zvejnieku saimniecību”. Gan darba grupā, gan arī komisijā radās zināmas šaubas, vai šis jautājums ir tik vienkāršs. Tādēļ tika lūgts izskatīt arī Zivsaimniecības ministrijā. Ir saņemta Zivsaimniecības ministrijas oficiāla vēstule, kura šo lietu atbalsta. Priekšlikumi un praktiski papildinājumi ir šādi: tādā un tādā pantā vārdu “lauksaimniecības” papildināt ar vārdu “zivsaimniecības”. Kā jau es iepriekš teicu, konceptuāli izšķirt šo jautājumu Ministru padomē uzdots Kalniņa kungam. Praktiski saņemts akcepts. Tāda šobrīd ir situācija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ēlerts.

I.Ēlerts: Es tomēr aicinātu cienījamos kolēģus nebūt pārsteidzīgiem. Es neuzskatu, ka šī problēma ir tik vienkārša– jāpieraksta tikai viens vārds. Zivsaimniecība tomēr ir bijusi citos apstākļos nekā lauksaimniecība. Zvejnieku kolhozos ir samērā mazs sākotnēji apvienotais kapitāls. Kolēģi jau minēja par valsts kapitālu. Ja mēs rīkosimies pēc tiem pašiem principiem, kā rīkojāmies lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijā, tad stipri vien tiks apdalīti cilvēki, kuri dzīvoja bijušajos, tagad izpostītajos zvejnieku ciemos. Tā ir ļoti smaga problēma. Es domāju, ka tā būtu jārisina atsevišķi, ievērojot esošo situāciju zivsaimniecībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

V.Einiņš: Es vēlreiz gribu paskaidrot cienījamiem deputātiem, ka zvejnieku kolhozu veidošanās notika pilnīgi identiski tam, kā veidojās lauksaimniecības kolhozi. Arī zvejnieku kolhoziem sākumā un arī vēl joprojām ir zināms daudzums lauksaimnieciski apstrādājamas zemes, kura arī tagad tiek izmantota. Ka sākotnēji apvienotais kapitāls it kā būtu bijis mazs, to absolūti nevar tā teikt. Ja mēs rēķinām, cik maksā zirgs vai cik maksā jūras laivas, cik motorlaivas, cik zvejas kuģi, zvejas rīki un viss pārējais, tad acīmredzot šeit nekādas starpības arī neatradīsim.

Lai mēs, tā teikt, varētu pagarināt un kaut kādā veidā attaisnot šeit savu sēdēšanu, tad ir iespējams radīt pilnīgi identisku likumu attiecībā uz zvejnieku kolhoziem. Jāatzīmē, ka visi, pilnīgi visi 11 Latvijas zvejnieku kolhozi izskatīja šo projektu un telegrammās un vēstulēs apliecināja, ka minētais likums ir piemērojams arī šīm saimniecībām. Ierosinājums tika izskatīts Zivsaimniecības ministrijā, kura arī nāca ar šādu priekšlikumu.

Beidzot, kā jūs dzirdējāt no referenta Apinīša kunga, Zivsaimniecības ministrija griezās pie Kalniņa kunga, pie Ministru padomes priekšsēdētāja. Tad arī šis jautājums tika izskatīts un akceptēts. Nekādas būtiskas atšķirības šajā privatizācijas jeb kapitāla personificēšanas procesā absolūti nav. Šīs jūsu nepamatotās šaubas diemžēl man ir grūti kaut kādā veidā izkliedēt. Jūs varbūt neesat saistīti ar to, bet varat būt droši, ka tieši mūsu komisijā ir trīs bijušie zvejnieku kolhozu priekšsēdētāji. Viņi ilgus gadu desmitus strādājuši minētajās saimniecībās un principā visu zina. Tādēļ es lūgtu visus deputātus atbalstīt šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēl pirmais mikrofons, pēc tam mēģināsim balsot.

A.Seile: Manā vēlēšanu apgabalā atrodas zvejnieku kolhozs “Banga”. Es ļoti gribu lūgt deputātus tomēr balsot par šā likuma attiecināšanu uz zvejnieku kolhoziem, jo privatizācijas process jau ir sācies arī zvejnieku kolhozos. Principi neatšķiras, neapgrūtināsim sev darbu.

Priekšsēdētājs: Es varētu secināt, ka mēs esam reģistrējušies, tātad varētu būt divi balsojumi. Pirmais– jau notiekošo domu apmaiņu varētu uzskatīt par debatēm un izdarīt balsojumu par to, ka vārdu “zvejniecības” iekļaut nosaukumā, kā arī visā likumprojektā konceptuāli iekļaut zvejniecības uzņēmumus, tas ir, minēt ne tikai lauksaimniecības uzņēmumus. Apspriežot otro lasījumu, pie katra panta būtu jādebatē par šo jautājumu. Otrs balsojums būtu turpināt pirmo lasījumu, atklāt jaunas debates tieši par šo konceptuālo jautājumu. Vai ir vēl kāds trešais priekšlikums?

Tātad pirmais balsojums. Rezultāts: par– 59, pret– 3 un atturas– 10. Ir iekļauts. Tātad otrajā lasījumā tiek labots nosaukums, proti, par lauksaimniecības un zvejniecības uzņēmumu privatizāciju. Otrā lasījuma gaitā, ejot pa pantiem, šo formulējumu tad arī ņemsim vērā. Proti, turpinot pirmo lasījumu, debatējot par katru pantu, jārunā arī par zvejniecības uzņēmumiem. Tātad balsojums ir izdarīts, un mēs varam sākt otro lasījumu.

Pirmā nodaļa– vispārīgie noteikumi. 1.pants. Lūdzu, godājamie deputāti, vai attiecībā uz 1.pantu ir kādi iebildumi, pretenzijas, labojumi? Kā izriet no dokumenta Nr.747, tad attiecībā uz 1.pantu ierosinājumi nav bijuši.

Lūdzu, otrais mikrofons.

V.Einiņš: Sakarā ar to, ka mainījām nosaukumu, aiz vārda “lauksaimniecības” attiecīgi visās vietās jāraksta vārdi “zvejniecības saimniecības”.

Priekšsēdētājs: Tātad ņemiet vērā, ka visur, kur ir rakstīts– “lauksaimniecības uzņēmumi”, seko vārdi “un zvejniecības”.

Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Šādā gadījumā man ir jautājums par likuma nosaukumu. Tā kā tas attiecas uz lauksaimniecības uzņēmumiem un konversijas principos mēs ierakstījām, ka tieši šis reglamentēs visus lauksaimniecības uzņēmumus, tad man nav skaidrs, kas reglamentēs lauksaimniecības uzņēmumus “Lauktehnika”, “Agroķīmija”, “Lauku celtnieks” un visus citus lielos sociālistiskos monstrus.

A.Apinītis: Es paskaidrošu. Šī problēma ir. Daudzi šādi uzņēmumi, kurus jūs nosaucāt, ir atsūtījuši savus priekšlikumus, lai arī tos iekļauj šajā likumprojektā. Minētā problēma tika izskatīta arī Ministru padomē. Šobrīd ir izveidota komisija, kas izstrādās likumprojektu, kas attieksies uz šiem lauksaimniecību apkalpojošiem uzņēmumiem.

E.Kide: Tādā gadījumā man būtu priekšlikums šo ļoti vispārināto likuma nosaukumu– “Par lauksaimniecības un zvejniecības uzņēmumu privatizāciju”– tomēr dot citā redakcijā. Proti, rakstīt: “Par kolektīvo saimniecību un tām pielīdzināto valsts saimniecību privatizāciju”. Protams, iekļaujot arī zvejnieku saimniecības. Tā būtu skaidrāk, ja mēs šīs citas saimniecības nošķiram.

A.Apinītis: Es varbūt varu paskaidrot, ka šā likumprojekta preambulā trešajā rindkopā ir šāds formulējums: “Likums attiecas uz kolhozu kooperatīvajiem un valsts lauksaimniecības uzņēmumiem, kas izveidojušies kolektivizācijas rezultātā.”

E.Kide: Par šo pašu jautājumu 7.panta otrajā rindkopā ir skaidri pateikts: “...privatizācijas kārtību un apjomus specializētajās valsts saimniecībās un citās saimniecībās”. Ar citām saimniecībām neviennozīmīgi var saprast šīs dažādās lauksaimniecības saimniecības.

Priekšsēdētājs: Tās gan nav saimniecības, bet organizācijas un iestādes.

E.Kide: Tie ir uzņēmumi, citi uzņēmumi. Man tomēr ir priekšlikums– dot skaidrību likuma nosaukumā, proti, uz ko šis likums attiecas.

Priekšsēdētājs: Sakiet, vai jūs šos labojumus komisijai iesniedzāt rakstiski?

E.Kide: Nē, sakarā ar termina “zvejnieku saimniecību” ieviešanu viss likuma nosaukums mainās.

A.Apinītis: Man ir šāds priekšlikums: varbūt, ka mēs šo jautājumu varam atrisināt laikā starp otro un trešo lasījumu. Es uzskatu, ka šī nav būtiska lieta. Ja Kides kungs iesniegtu savu priekšlikumu, mēs to izskatītu un vienotos, jo šis vienkārši ir paskaidrojums.

Priekšsēdētājs: Komisija ir tikusi galā. Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Es tikai gribēju vēl mazliet papildināt to, ko teica par zvejnieku saimniecībām. Proti, to, ko izšķīra šis konceptuālais balsojums, nevajadzētu tagad aizskart, bet to mēs iestrādātu laikā starp otro un trešo lasījumu. Tad visiem jau būtu priekšā gatava redakcija un vairs nebūtu nekādu diskusiju.

Priekšsēdētājs: Es saprotu, ka būtisku iebildumu attiecībā uz 1.pantu nav. Tātad atsevišķs balsojums par 1.pantu mums nebūtu vajadzīgs.

Lūdzu, 2.pants. Privatizējamie uzņēmumi. Es redzu, ka attiecībā uz šo pantu ir bijis Ēlerta kunga priekšlikums. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ēlerts: Es, protams, neuzstāju uz savu redakciju. Tā nebūt nav ideāla, bet ir problēma. Mēs ļoti labi zinām, ka ir bijušas saimniecības, kurām tika radīti apstākļi, kad tās vispārējā, tā sakot, ja ne gluži nabadzībā, bet tuvu tam, varēja brīvi iegādāties, nevis dabūt, bet iegādāties pamatlīdzekļus uz pārējās Latvijas rēķina. Tagad, privatizējot, Latvija netiek klāt. Protams, lauksaimnieciskā ražošanā nav iespējams privatizēt citādi, kā šajā likumā noteikts. Bet es atgādināšu, ka visās šajās saimniecībās ir tā sauktā palīgražošana. Praktiski tie ir rūpniecības uzņēmumi. Tieši varbūt ir jādomā par to privatizēšanu. Arī es ierosinātu autoriem laikā starp otro un trešo lasījumu tomēr padomāt par šo problēmu.

A.Apinītis: Mans paskaidrojums būtu šāds: šī problēma saistās arī ar to, ko turpmāk, izskatot 4.punktu, jums izklāstīs Zaščerinska kungs. Varbūt, ka tad mēs pie šīs problēmas atgrieztos, tas ir, par šo valsts daļu lauksaimniecības uzņēmumā.

Priekšsēdētājs: Es saprotu, ka Ēlerta kungs neuzstāj uz sava labojuma balsošanu. Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Godājamam referentam es tomēr varbūt vēlreiz, lai arī nedaudz atšķirīgā veidā, gribu uzdot to pašu jautājumu. Padomāsim tā: mēs atsakāmies no Ēlerta kunga labojuma un atsakāmies ar motivāciju, ka nav lietderīgi papildus ierobežot privatizāciju lauksaimniecībā. Mēs lieliski zinām, ka mums ir augsti mehanizētas, lieliski nodrošinātas paraugsaimniecības, kuras ir tapušas uz visas Latvijas rēķina. Tātad mēs šajā gadījumā pilnīgi Latvijas Republikas intereses atstājam aiz borta, tās mūs neinteresē, un tikai attiecīgās saimniecības ietvaros tas notiks. Vai tas ir normāli?

A.Apinītis: Redziet, cienītais Plotnieka kungs! Es uzskatu tā: ja izsaka šādas idejas, man būtu ļoti liels lūgums tās izteikt konkrēti, kā šo problēmu tādā gadījumā risināt. Mēs par to jau runājām pirmajā lasījumā. Tad es paskaidroju, ka tādā gadījumā ir jāliek priekšā izveidot speciālu šo saimniecību sarakstu. Tas, kurš aizstāv šo ideju, tam jādod mehānisms, kā minēto ideju realizēt. Es vēlreiz uzsveru– kā šo ideju realizēt.

Priekšsēdētājs: Turklāt mums ir kārtība, ka ierosinājumi otrajam lasījumam tiek iesniegti rakstiski, tā, kā to ir darījis Ēlerta kungs, nevis otrajā lasījumā nākt ar idejām. Mums ir tāda kārtība, neko darīt.

Ēlerta kungs neuzstāj uz šo balsojumu. Vai Plotnieka kungs uzstāj, ka jābalso par Ēlerta kunga formulējumu? Tādā gadījumā par to varam balsot.

A.Apinītis: Es varētu šo problēmu noņemt, ja cienītais Plotnieka kungs iesniegtu konkrētu priekšlikumu, kā šo ideju realizēt. Darba grupa un komisija minēto jautājumu apņemas izskatīt, sagatavojot trešo lasījumu. Ja jautājums nav atrisināts, tad var vēl atgriezties, bet nepieciešams konkrēts priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds Edmundam Krastiņam.

E.Krastiņš: Man tikai vienu un to pašu piebildi gribētos teikt, ko vakar teicu attiecībā uz likumu par kooperatīvajām sabiedrībām. Tādā gadījumā mums vispirms ir jāpasludina, ka šo kolhozu īpašums ir valsts īpašums. Tad varēsim attiecināt likumu par valsts konversiju uz kolhoziem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Attiecībā uz 2.pantu man ir šāds jautājums: Augstākās padomes Prezidijs savā lēmumā ir uzskaitījis visus citus valsts uzņēmumus un saimniecības, kuras neieiet šajā likumā, bet nav uzskaitīti tie uzņēmumi, par kuriem es runāju (“Lauktehnika”, “Lauku celtnieks” un tā tālāk). Tādēļ man ir priekšlikums 2.pantā ietvert atsevišķu rindkopu, kurā būtu noteikts, ka citi lauksaimniecības uzņēmumi, kuri nav identiski kolektīvajām saimniecībām un šīm speciālajām saimniecībām, tiek privatizēti, vadoties pēc speciāla likuma. Tad, Apinīša kungs, tas saskanētu ar to faktu, ka tāds likums tiek izstrādāts.

A.Apinītis: Cienītais Kides kungs! Es domāju, ka mēs jau šo problēmu reiz apskatījām. Tāds priekšlikums varētu būt, bet šis ir paskaidrojošs, papildinošs, jo 2.panta pirmā rindkopa precīzi to nosaka. Vismaz es tā saprotu. Šis likums attiecas uz kolhozu kooperatīvajiem un valsts lauksaimniecības uzņēmumiem, kas izveidojušies kolektivizācijas rezultātā.

E.Kide: Apinīša kungs, palīgteikums: “kas izveidojušies kolektivizācijas rezultātā” var likt saprast arī to, ka MTS un lauktehnikas izveidojās kolektivizācijas rezultātā, reizē ar kolektivizāciju. Tā nav viennozīmīga atbilde.

A.Apinītis: Kides kungs, es vēlreiz saku, ka šo jautājumu mēs varētu apspriest, bet šobrīd balsot.

E.Kide: Vilciens būs aizgājis un pants pieņemts…

Priekšsēdētājs: Vilciens aizgāja tajā brīdī, kad Kides kungs neiesniedza savu rakstisko priekšlikumu. Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Es tomēr gribētu akcentēt, atbildot Kides kungam, ka ir būtiska atšķirība starp formulējumu “izveidojies kolektivizācijas rezultātā” un formulējumu “izveidojies reizē ar kolektivizāciju”.

Priekšsēdētājs: Man liekas, ka Apinīša kungs jau paskaidroja, ka visi šādi labojumi ir iesniedzami rakstiski. Viņi ir skaidrojuši komisijā. Uz trešo lasījumu tie var tikt iestrādāti un ir balsojami, apspriežot trešo lasījumu. Pašlaik mēs nevaram balsot, pamatojoties uz mutiski izteiktu ideju.

E.Kide: Apinīša kungam es vairākkārt jautāju, kad mēs varēsim saņemt šo privatizācijas likumu, lai būtu iespējams iesniegt priekšlikumus. Minētais likums nebija gatavs, es nevarēju to saņemt. Saņēmām pirms trim dienām, kad tas jau bija nodrukāts.

Priekšsēdētājs: Iztiksim bez komentāriem. Vai par 2.pantu ir kāds balsojums, pamatojoties uz rakstiskiem priekšlikumiem? Vadoties pēc dokumenta Nr.747, es vairs nevienu ierosinājumu, izņemot Ēlerta kunga priekšlikumu, neredzu. Tā kā ir tik lielas diskusijas, bija arī Apinīša kunga skaidrojums, ka visas skaidrojošās detaļas šajā pantā var tikt iestrādātas līdz trešajam lasījumam, tad es tomēr riskēšu un aicināšu godājamos kolēģus balsot par 2.pantu. Akceptēsim to otrajā lasījumā ar domu, ka trešajā lasījumā var būt sīkāks paskaidrojums.

Balsosim par šo strīdīgo 2.pantu, tas ir, par akceptu otrajā lasījumā šādā formā. Rezultāts: par– 48, pret– 13 un atturas– 3. Tātad akceptēts.

Lūdzu– 3.pants. Dokumentā Nr.747 attiecībā uz 3.pantu labojumu nav. Vai deputātiem ir kaut kas sakāms? Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Es atvainojos, bija divi labojumi. Pirmais jautājums saistās ar konceptuālo balsojumu. Tagad es arī gribu uzturēt domu, ka, tā kā zvejnieku kolhozi ir izstiepti ļoti šaurā joslā gar piekrasti, tad tie nabaga zvejnieciņi, kas pie savām koka laiviņām palika nomalē, tie tagad jūtami tiek apieti. Bet tie, kas saskrēja ciematos, pateicoties Rūdolfa Verro iniciatīvai, tie tagad paņems arī šo mazo malā palikušo zvejnieciņu daļu.

Tāpēc man ir priekšlikums– iestrādāt 3.panta 2.punkta pirmo rindkopu, kura beigtos ar frāzi: “lauksaimniecības uzņēmumos uz to pārvietošanas brīdi pastāvīgi strādājošiem vai zivsaimniecības kolhozu teritorijā dzīvojošiem uz to dibināšanas brīdi”. Es nezinu, varbūt ir arī kaut kāds cits traktējums. Taču zvejnieku kolhozi nevar paņemt vēl to, kas tagad ir palicis tajos 30 vai 50 kilometros gar jūras krastu, kur jau nekā nav.

A.Apinītis: Tas jautājums ir jāiestrādā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Apinīša kungs, pēc tam– Ziediņa kungs.

A.Apinītis: Ja es drīkstētu atbildēt šajā sakarā, man būtu šāds priekšlikums: Ziediņa kungam precīzi formulēt savu domu, iesniegt, lai laikā starp otro un trešo lasījumu kopā ar Jūras lietu komisiju šo jautājumu varētu izskatīt.

Z.Ziediņš: Paldies. Vēl ir labojums, proti, pretrunā ir 2.punkta piektā rindkopa. Tātad kolhoza biedra statuss piemērojams bijušajiem darbiniekiem, kuri izveidojuši zemnieku saimniecību vai strādā vēlētā valsts amatā. Man par šo jautājumu ir priekšlikums, bet tas attiecas uzreiz uz trim punktiem. Tas ir iestrādāts 8.5.punktā. Proti, iestrādāta doma, ka veic citu uzņēmējdarbību tā pagasta teritorijā, kurā izveidots privatizācijas uzņēmums. Par to nobalso Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, nobalso Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisija. Tas ir iestrādāts 8.5.punktā, bet nav iestrādāts 2.punktā kā 5.apakšpunkts. Tas ir jāizdara.

A.Apinītis: Jā, es ļoti atvainojos, tā ir tehniska lieta. Kā jūs teicāt, turpmāk šī doma ir iespējama. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tātad starp Ziediņa kungu un Apinīša kungu ir pilnīga vienošanās. Es ceru, ka mums nav vajadzīgs balsojums par 3.pantu, jo nekādu būtisku pretrunu te nebija. Lūdzu, Kides kungs vēlas izteikties vēl par 3.pantu.

E.Kide: Man tomēr ir priekšlikums, ja to var pieņemt, es gan neesmu rakstiski iesniedzis. Es nekādi nesaprotu, kāpēc visur ir– “pagastā dzīvojošiem”. Es saprotu, ka tas izriet no bijušajiem padomju likumiem, kuri noteica cilvēka feodālo piesaistību pagastam. Ja cilvēks aizgājis uz kaimiņpagastu un tur nodibinājis zemnieku saimniecību, tad viņš zaudē īpašuma tiesības. Viscaur ir tikai feodālais piesaistījums pagastam. Kā tas ir saprotams? Vai arī pilsētā, īpašumu dalot, mēs skatīsimies, vai ir pierakstīts Rīgas rajonā? Es liktu priekšā šo daļu noņemt, lai cilvēkam, saņemot īpašumu, būtu brīvas pārvietošanās tiesības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Apinīša kungs!

A.Apinītis: Šajā sakarā man būtu tāds paskaidrojums: mēs izgājām no šāda pieņēmuma un šādiem nosacījumiem, lai no teritorijas, kur pašreiz ir lauksaimniecības uzņēmums, kur tas labāk vai sliktāk darbojies un darbojas vēl šodien, šī manta vai ražošanas potenciāls netiktu iznests ārā. Tādēļ ir ierobežojums ar teritoriju. Jūs saprotat, ir ļoti daudz cilvēku, kuri gājuši kolhoziem cauri un aizgājuši uz pilsētām. Ja mēs neuzliksim šo ierobežojumu ar teritoriju, tad tas nozīmē, ka var būt stipri ietekmēta turpmākā ražošana. Tādēļ ir formulējums: “šā pagasta teritorijā dzīvojošie”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Es tikai gribu vērst uzmanību uz to, ka 3.pantā šādas normas nav. Tāpēc es šeit neredzu nekādu diskusijas objektu.

Priekšsēdētājs: Tas laikam bija par 8.pantu, kur ir iestrādāts. Es tā sapratu. Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Lucāns: Es tomēr gribētu pastrīdēties par teritorijas jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, kā tikko noskaidrojām, tas nav 3.pantā. Mēs atgriezīsimies laikam pie 8.panta. Kides kungs vienkārši runāja par to, kaut gan 3.pantā nav ne rindas par to.

A.Apinītis: Tas bija Ziediņa kunga papildinājums: “veic uzņēmējdarbību attiecīgā pagasta teritorijā”. Šī piebilde, es atvainojos, tehnisku iemeslu dēļ 3.pantā izlaista.

J.Lucāns: Uz valsts lauksaimniecības uzņēmumiem tas neattiecas? Vai tur tā var būt jebkurā vietā? Tā es saprotu, tādēļ ka šeit tas nav minēts.

A.Apinītis: 3.panta otrās daļas 1.punkts: “šim likumam spēkā stājoties, valsts lauksaimniecības uzņēmumos to pārveidošanas brīdī pastāvīgi strādājošiem...”.

J.Lucāns: Ļoti labi, tagad jautāju: cilvēks 20 gadus nostrādājis šajā uzņēmumā, pēc tam blakus, kaut kur citā pagastā Latvijas teritorijā saņēmis mantojumā māju, aizgājis uz turieni strādāt. Vai viņam nekas nepienākas?

A.Apinītis: Šajā pašā pantā pēdējais punkts nosaka: “bijušajiem darbiniekiem, kuri izveidojuši zemnieku saimniecību vai strādā vēlētā valsts amatā, veic uzņēmējdarbību...”.

J.Lucāns: Viņš nav izveidojis zemnieku saimniecību, viņš tagad ir pensionārs. Vai viņam nekas nepienākas?

A.Apinītis: Otrā rindkopā šajā pašā pantā skan: “no uzņēmuma pensijā aizgājušajiem vai uzņēmuma darbā par invalīdiem kļuvušajiem...”.

J.Lucāns: Viņš no uzņēmuma nav aizgājis pensijā, viņš aizgāja pensijā, jau dzīvodams jaunajā vietā. Bet 20 gadus viņš ir godīgi strādājis šajā uzņēmumā.

E.Kide: Divdesmit piecus gadus, visu mūžu strādājis.

Priekšsēdētājs: Kides kungs, jums vārds netika dots. Lucāna kungs runā.

J.Lucāns: Šajā jautājumā mēs atkal kārtējo reizi, uzsveru, kārtējo reizi, esam radījuši precedentu tam, lai cilvēki varētu kašķēties mēnešiem ilgi.

Priekšsēdētājs: Kāds ir jūsu priekšlikums, Lucāna kungs? Nav. Lūdzu, vārds deputātam Kidem, pēc tam– deputātam Bojāram.

E.Kide: Man par šo pašu punktu nav skaidra viena lieta. Proti, ja to vēl varētu attiecināt uz kolhoziem, sakot, ka viņš aizmucis no kolektīvās saimniecības, tad, tā kā valsts uzņēmums tagad ir pielīdzināts kolhozam un valsts uzņēmumā bija tikai strādnieki, kurus pieņēma vai atlaida, kuriem par īpašuma tiesībām nebija pat nojausmas, tad es nesaprotu, kāpēc to strādnieku nevar pielīdzināt īpašniekam, ja viņš 25 gadus ir nostrādājis un, kā Lucāna kungs teica, aizgājis pensijā, bet nesaņems itin neko.

Priekšsēdētājs: Kungi stāv pie mikrofoniem, viņi izrunāsies, pēc tam Apinīša kungs dos savu secinājumu. Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es varbūt kaut ko īsti pareizi nesaprotu, bet vai zvērkopība attiecas uz 3.panta 1.punktu? Tas tur nav iekšā? Es gribu vēlreiz precizēt, jo tur ir milzīgas summas. Ja zvērkopības privātuzņēmums privatizēs uz sevi, tad tie cilvēki ārkārtīgi iedzīvosies.

A.Apinītis: Cienījamais Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es izlasīju 2.panta pēdējo punktu, redzu, tas neattiecas, es vienkārši vēlreiz precizēju: vai te būs sevišķa kārtība? Paldies. Tas man viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Raimonds Krūmiņš, pēc tam– Lucāna kungs.

R.Krūmiņš: Es tomēr gribu vērst visu uzmanību, tajā skaitā Lucāna kunga uzmanību, uz to, ka šajā pantā nav runas par to personu loka noteikšanu, kam tiek aprēķinātas un noteiktas kapitāldaļas. Te nav runas par to. Te ir runa tikai par kārtību, kādā pielīdzināmi valsts lauksaimniecības uzņēmumi un šajos uzņēmumos tagad un kādreiz strādājošie cilvēki esošiem kolhoziem.

J.Lucāns: Diemžēl arī tālāk šis moments nav minēts. Man ir konkrēts priekšlikums: bijušajiem darbiniekiem, kuri izveidojuši zemnieku saimniecības vai strādā vēlētā valsts amatā, vai arī nostrādājuši saimniecībā ilgāk par 10 gadiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, iesniedziet rakstiski, Lucāna kungs. Obligāti vajag rakstiski. Citādi komisija neņems vērā jūsu priekšlikumu.

A.Apinītis: Šo priekšlikumu pieņemt var, tādas ir Lucāna kunga tiesības. Laikā starp otro un trešo lasījumu šo jautājumu var izskatīt. Taču jāiesniedz rakstiski.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Es, protams, nepretendēju uz to, ka varu kvalificēti spriest par lauksaimniecības jautājumiem. Bet no tīri formālas juridiskās dogmas viedokļa ņemiet un uzmanīgi izlasiet 2.panta pēdējo normu un 3.panta pirmo normu. Tās ir pretrunā. Vēl paņemiet un izlasiet likumā lietoto terminu atšifrējumu par to, kas ir valsts lauksaimniecības uzņēmums. Jums iznāks, ka 3.pantā saskaņā ar pirmo normu visi valsts uzņēmumi tiek privatizēti tāpat kā šodienas kolhozi, pēc tiem pašiem principiem. Jūsu izskaidrojums, Apinīša kungs, ka jūs tā nesaprotat, es atvainojos, kā mēs šai zālē saprotam, tas nevienu neinteresē. Likums jāformulē tā, lai visi saprastu vienādi.

A.Apinītis: Jā, Plotnieka kungs, šis likums attieksies arī uz padomju saimniecībām jeb sovhoziem, kā mēs tos saucam, jo gan šā likumprojekta autori, gan arī darba grupa pēc tam vadījās pēc viedokļa, ka arī šobrīd esošas padomju saimniecības 1948.gadā vai 1949.gadā un 1950.gadā ir veidojušās kolektivizācijas rezultātā. Minētajās saimniecībās ir kolektivizācijas rezultātā apvienotā manta. Bet ir tādas valsts saimniecības, kas bijušas 1930.gadā, 1940.gadā un šobrīd ir valsts saimniecības. Tās mēs uzskatām par pārējām specializētām saimniecībām, kuru sarakstu apstiprina.

A.Plotnieks: Man jāturpina: vai nu mēs nesaprotam viens otru, vai negribam saprast? Es vēlreiz jums skaidroju, ka 3.panta pirmā norma ir formulēta tā, ka visas valsts selekcijas saimniecības jāprivatizē tāpat kā kooperatīvi.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, man atliek tikai izteikt nožēlu, ka šīs karstās diskusijas notiek otrajā lasījumā, nevis komisijā, kur ieinteresētie deputāti varēja iet un strīdēties. Patlaban notiek balsojumi par formulējumiem, par pantiem. Pirmajā lasījumā par konceptuāliem balsojumiem bija jāstrīdas aktīvāk. Tātad ir tikai viens 3.panta formulējums, kas mums ir iesniegts rakstiski. Neviens vairs neko nav iesniedzis. Mēs norunājām, ka laikā starp otro un trešo lasījumu iestrādās.

Lūdzu, vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Man ir neskaidrs jautājums par Lucāna kunga priekšlikumu, kuru es arī atbalstu, jo tas ir konceptuāls. Proti, vai cilvēkam jāsaņem īpašums kaut vai par mūžā nostrādātajiem 10 gadiem vai ne? Vai trešajā lasījumā, kad tiek pieņemti redakcionāli labojumi, vai mēs varam pieņemt šādu konceptuālu grozījumu?

Priekšsēdētājs: Šis grozījums ir skaidrojošs, tas vienkārši paplašina 3.pantā minēto personu loku. Laikam gluži par konceptuālu labojumu to mēs neuzskatām.

Lūdzu, trešais mikrofons.

Z.Ziediņš: Kungi, ja šis jautājums, kā es sapratu no Apinīša kunga teiktā, 3.5.punktā tāpat kā 8.punktā tiek papildināts, tad tas veicina vai nu zemnieku saimniecību veidošanos vienalga kur, vai uzņēmējdarbības reģistru tajā pagastā, kurā šis uzņēmējs grib maksāt nodokļus un kura palīdzību grib izmantot. Jautājums atšķiras no tā, ko formulē Lucāna kungs, kurš uzskata, ka katrs, kas kaut vienu vai divas dienas vai mēnesi, piecus vai desmit gadus vai 25 gadus nostrādājis kolhozā, tagad ir tiesīgs attiecīgi par šo posmu pretendēt uz savu pajas daļu. Jautājums ir ļoti konceptuāls, bet mēs par to esam precīzi nobalsojuši. Vai ne? Tādās pozīcijās arī vajadzētu palikt un laikā starp otro un trešo lasījumu vispār šādu otro iejaukšanos nepieņemt, konkrēti– Lucāna kunga papīrīti nepieņemt.

Priekšsēdētājs: Papīrīša nav. Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Es tomēr esmu spiests atkārtoties, taču, manuprāt, daļa kolēģu neizprot šā panta būtību. Šā panta būtība faktiski ir, es pat teiktu ļoti skarbi, ka te ir runa par valsts lauksaimniecības uzņēmumu, kuri kādreiz padarīti par tādiem, denacionalizāciju. Te nav runas par personu loka noteikšanu vai par to, kuriem tika aprēķināta kapitāla daļa. Es vēlreiz uzsveru šo domu.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka šāds strīds otrā lasījuma laikā, turklāt bez rakstiska iesnieguma iesniegšanas komisijā, ir neauglīgs. Te katrs izsaka savas domas. Mums pašlaik ir balsojums par 3.panta akceptēšanu tādā formā, kādā tas ir, ņemot vērā arī to, ka komisija ir piekritusi laikā līdz trešajam lasījumam iestrādāt deputātu Ziediņa, Lucāna, Kides un visu pārējo deputātu rakstiski iesniegtos priekšlikumus. Tātad balsojam par 3.panta akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: par– 37, pret– 8 un atturas– 11. Kā redzam, pārsvars ir nospiedošs.

4.pants– privatizējamā uzņēmuma kopējā kapitāla noteikšana. Es redzu, ka attiecībā uz 4.pantu bija deputāta Špoģa labojums.

A.Apinītis: Es atvainojos, cienījamie kolēģi. Sakarā ar to, ka laikā starp pirmo un otro lasījumu šā panta kārtība ir atsevišķa, tad dokumentā Nr.747 šā panta secība ir tāda, kāda tā bija pirmajā lasījumā, tas ir, Nr.584. Tādēļ Špoģa kunga piebilde tagad attiecas uz 12.pantu, bet problēma par valsts kapitāla daļas izdalīšanu ir tā, par kuru iepriekš teica Zaščerinska kungs, tas ir pirmajā lasījumā 7.pants. Tā ka skatieties daudz tālāk. Proti, pirmajā lasījumā– 7.pants, bet otrajā lasījumā– 4.pants.

Priekšsēdētājs: Tātad 4.pants. Vārds deputātam Zaščerinskim.

J.Zaščerinskis: Komisijas priekšlikums bija tāds, ka man dos laiku, lai varētu ne tikai uzdot jautājumu, bet varētu arī izteikties par šo problēmu.

Priekšsēdētājs: Tas bija komisijas priekšlikums, bet jālemj laikam deputātiem.

J.Zaščerinskis: To vajadzēja nokārtot komisijas vadītājam.

A.Apinītis: Es šeit problēmas neredzu, jo jums izdalītajos priekšlikumos šis Zaščerinska kunga priekšlikums ir 7., bet pēc vecās numerācijas– 8.pants. Es arī lūgtu Zaščerinska kungam atvēlēt laiku, lai viņš šos savus priekšlikumus varētu pamatot. Šie priekšlikumi ir noraidīti, bet arī manā skatījumā tajos ir būtiskas lietas.

J.Zaščerinskis: Vēl jo vairāk tāpēc, ka mani priekšlikumi, lai gan iedoti pirms trim nedēļām, nav pavairoti, bet tikai daži izvilkumi ielikti kopējos priekšlikumos. Tikai daži izvilkumi.

A.Apinītis: Es ļoti atvainojos, Zaščerinska kungs, tas ir precīzi tas, ko jūs iesniedzāt komisijā. Pēc tam, protams, jūs vēl trīs kārtās esat iesniedzis papildinājumus. Taču tas šo problēmu nemaina.

J.Zaščerinskis: Apinīša kungs, mani priekšlikumi bija uz trim lapām, bet tie nekur nav iekļauti un izskatīti.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums ir jāizlemj, vai mēs pretēji otrā lasījuma izskatīšanas kārtībai dodam Zaščerinska kungam vārdu ziņojumam par principiālajiem ierosinājumiem. Mēs atkāptos no otrā lasījuma parastās kārtības, ja es dotu vārdu Zaščerinska kungam domas izklāstam, kā arī pretējo domu izklāstam un tikai tad balsotu.

Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Celmiņš: Tādā gadījumā, ja komisija pati nav vienojusies, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, man ir priekšlikums pārtraukt šā likumprojekta otrā lasījuma izskatīšanu. Komisijai jāvienojas. Mēs pārietu pie izglītības likuma.

A.Apinītis: Es ļoti atvainojos, cienījamie kolēģi! Bet es uzskatu, ka šāds problēmas risinājums nav pieļaujams.

Priekšsēdētājs: Tātad izteiksies deputāti Endele, Kide un Zaščerinskis. Pēc tam balsosim, kādā kārtībā strādāsim tālāk. Lūdzu, vārds Endeles kungam.

J.Endele: Es tomēr gribu atgriezties pie pirmā lasījuma, kurā par konceptuāliem jautājumiem netika izdarīts neviens balsojums. Tika norunāts, ka šodien balsosim par tiem atsevišķi. Paņemiet un paskatieties. Līdz ar to turpmākās sarunas mums var izvērsties diezgan neauglīgas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: Ja runājam konkrēti par 4.pantu, tad man nav skaidrs, kāpēc 2.apakšpunkta otrajā rindkopā rakstīts, ka kapitālās ielabošanas darbu vērtību, kuru bilancē pārņem valsts meliorācijas sistēmas kopšanas uzņēmumi, tos, pamatojoties uz nākamo likumu, privatizē; kāpēc tiem tagad kolhozi vai padomju saimniecības nodod īpašumu? Tas ir valsts īpašums. Man liekas, ka vajadzētu pieskaitīt īpašuma daļā un varbūt nodot, kā Zaščerinska kungs liek priekšā, vietējai pašvaldībai, lai izmantotu tām saimniecībām. Nav sagatavots tas punkts.

A.Apinītis: Es domāju, ka šis punkts ir sagatavots, un šo koncepciju liek priekšā darba grupa. Ir noteikts, ka nav principiālu atšķirību, ka par valsts budžeta līdzekļiem veiktā meliorācijas un zemes kapitālās ielabošanas darbu vērtība ir jāatskaita no uzņēmuma vērtības. Vēl ir tikai jautājums par to, kur tie ir nododami. Taču par to, ka ir jāatskaita un ka šo daļu nedrīkst privatizēt, mums principiālu domstarpību ar Zaščerinska kungu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Zaščerinskis.

J.Zaščerinskis: Man ir priekšlikums par procedūras jautājumiem. Es vispār uzskatu, ka tik svarīgu jautājumu kā lauksaimniecības privatizācija, kas var būt kopā ar zemes reformu un pēc savas nozīmes ir otrais svarīgākais jautājums pēc 4.maija Deklarācijas, mēs izskatījām, kad zālē tikai bija 80 deputāti, un pieņēmām ar 37 balsīm. Varu vēl informēt, ka Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā, arī saskaņošanas komisijā par likumprojektu nav nobalsots, praktiski priekšlikumi pa punktiem nav izskatīti.

Abu komisiju darbs galvenokārt atdūrās pret diviem principiāliem jautājumiem. Proti, jautājumā par valsts kapitāla daļu izdalīšanu, par rezerves kapitāla izdalīšanu un vēl dažos citos jautājumos. Tāpēc es piekrītu tam priekšlikumam, ka šodien mēs varbūt nobalsotu par tām atšķirībām principiālajos jautājumos, proti, par rezerves kapitālu, valsts kapitāla daļu. Par vienu jautājumu, tas ir, par zvejnieku saimniecībām, esam nobalsojuši. Pēc tam jāatdod tomēr komisijā. Nevar vilkt garumā, tas ir jāieliek tuvākajā laikā, nākamajā nedēļā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Strīķis.

V.Strīķis: Man jāatvainojas kolēģiem, bet par šo likumprojektu atbildīgā komisija ir Ekonomikas komisija. Mēs Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā šo likumprojektu izskatījām pa pantiem. Par katru pantu nobalsojām jau pašā tā tapšanas sākumā. Šo likumprojektu turpināja izskatīt gan Ekonomikas komisijā, gan arī tika izveidota ļoti plaša saskaņošanas komisija, kurā no Likumdošanas jautājumu komisijas bija deputāts Apinītis. Saskaņošanas komisijā, kurā arī deputāts Zaščerinskis visu laiku strādāja līdz pat pēdējai sēdei, kura bija pagājušajā nedēļā,– saskaņošanas komisijas darbā piedalījās gan Ekonomikas komisija, gan Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija. Es domāju, ka tur visi šie jautājumi tika izdiskutēti un nodoti izskatīšanai plenārsēdē. Tāpēc es neuzskatu, ka mums būtu jāturpina šā jautājuma izskatīšana.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Lucāns, pēc tam– deputāts Eglājs.

J.Lucāns: Man gribētos teikt, ka šis jautājums tiešām ir skatīts daudz reižu, bet līdz galam mēs to nekad neesam varējuši izskatīt. Jautājums par kapitāla, valsts kapitāla daļas un rezerves kapitāla daļas nodalīšanu privatizācijas likumā, man liekas, ir tik būtisks, ka to nevar vienkārši nekompetenti ar balsu vairākumu pieņemt cilvēki, kuri varbūt šo lietas būtību neizprot līdz galam. Tāpēc būtu lietderīgi patiešām šo jautājumu ļoti kvalificēti atsevišķi izdiskutēt. Tikai pēc tam tas būtu jādod Augstākajā padomē uz balsošanu. Tas patiešām ir ļoti būtisks jautājums, kas nākotnē mums var radīt dziļas sekas.

Priekšsēdētājs: Varbūt lai deputāti izsaka savas domas. Lūdzu, deputāts Eglājs, pēc tam– Raimonds Krūmiņš.

V.Eglājs: Es tomēr ieteiktu turēties pie mūsu pieņemtās likumprojektu izskatīšanas un pieņemšanas kārtības. Kolēģim Lucānam es ieteiktu savus priekšlikumus iesniegt Kārtības ruļļa papildināšanai, proti, par to, kādos gadījumos nevajadzētu turēties pie kārtības. Mēs jau pagājušajā gadā esam pieņēmuši, tad vajag turēties un taisīt balsojumus, kas ir otrajā lasījumā paredzēti. Un to visu darīt, nevis uzskatīt, ka viens ir kompetentāks, otrs ir nekompetentāks, kamēr tie gudrākie nav vienojušies, tikmēr neko skatīt nevar. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Es tomēr gribētu vērst cienījamo deputātu uzmanību uz to, ka otrajam lasījumam sagatavotajā variantā darba grupa faktiski ir balstījusies uz koncepciju, kas tika apstiprināta pirmajā variantā. Ja šobrīd jautājums par valsts kapitāla daļas izdalīšanu radies, bet pirmajā lasījumā tik asi neizvirzījās, tad es pieļauju iespēju, ka par to ir jānobalso šobrīd, ja mēs gribam šo koncepciju mainīt atšķirībā no tā, kāda tika pieņemta pirmajā lasījumā. Taču es neredzu ne mazākā pamata, lai šā jautājuma izskatīšanu pārtrauktu, jo darba grupā un arī komisiju kopīgajās sēdēs praktiski abas šīs konfrontējošās, ja tā var teikt, uzskatu grupas saglabājas. Tās nekur nepaliek. Ja deputāti tā uzskata, ja mēs gribam mainīt šo pirmajā lasījumā pieņemto koncepciju, tad šis jautājums jāatrisina vienkārši ar balsošanu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Lucāns.

J.Lucāns: Es domāju, ka mēs varētu šajā lietā virzīties uz priekšu pavisam vienkārši, ja šajā brīdī noklausītos Zaščerinska kunga priekšlikumus, kuri ir ļoti solīdi un pamatoti formulēti. Pēc tam mēs turpinātu spriest. Jo patiešām bez šā jautājuma tālāk iet nedrīkstam, tas ir ļoti būtisks. Es domāju, ka piecpadsmit minūtes varam atrast šai lietai, lai nevajadzīgā diskusija beigtos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Apinīša kungs.

A.Apinītis: Cienījamie kolēģi, es jums paskaidrošu lietas būtību. Kā jau teica Krūmiņa kungs, šīs ir divas atšķirīgas idejas un teorijas, ko aizstāv viena un otra puse. Par šīm idejām tiek diskutēts jau vairāk nekā pusotru mēnesi. Kādos līmeņos? Gan darba grupā, gan saskaņošanas komisijā, gan Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā. Aizvakar notika pēdējais balsojums. Es gribu atgādināt gan Lucāna kungam, gan Zaščerinska kungam, ka neviens balsojums neparādīja kādas šīs idejas pārsvaru, neparādīja nospiedošu pārsvaru. Balsis sadalījās– 2, 2 un 3. Par šo jautājumu pirmdien tika diskutēts. Tā kā tas bija pēc Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas un Ekonomikas komisijas kopējā lēmuma, tad tika diskutēts pie premjera pirmā vietnieka Kalniņa kunga. Darba grupas pārstāvji un Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji, un arī mēs, Zaščerinska kungs, pēc mūsu frakcijas sēdes un arī pie Kalniņa kunga pie viennozīmīgas atbildes nenonācām. Šobrīd ir palikušas tikai divas instances, kurās par šo jautājumu nav balsots vai diskutēts: tā ir Ministru padome un Augstākā padome.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, tā kā mums šeit tika izvirzīts jautājums par mūsu– 80 cilvēku– nekompetenci, tad izvirzās arī jautājums: kāpēc visi, tas ir, 121, kompetentie deputāti pašlaik nav zālē un nediskutē par šo problēmu? Tas ir viens jautājums. Otrs jautājums ir par to, kādā veidā mēs tālāk virzīsimies uz priekšu. Šajā sakarā bija divi priekšlikumi, par kuriem mums ir jābalso. Citas izejas nav.

Tātad viens priekšlikums– dot vārdu Zaščerinska kungam savas koncepcijas izklāstam. Pēc tam dot vārdu atbildei komisijas pārstāvim, kas pārstāv likumprojektā ietverto viedokli. Praktiski tas būs pirmajā lasījumā gandrīz vai konceptuāls balsojums par vienu vai otru teoriju. Otrs variants, kas tika izvirzīts mūsu tālākai darbībai– pārtraukt otro lasījumu un atdot likumprojektu sagatavošanai. Pēc tam atkārtoti nodot izskatīšanai.

Bija divi šādi ierosinājumi. Es lūgšu godājamos kolēģus reģistrēties, lai pārbaudītu, cik “nekompetentu” deputātu ir zālē. Pēc tam lemsim balsojot, citas izejas nav. Rezultāts: 83 deputāti un deputāts Ābiķis, kas pašlaik ienāca zālē, tātad– 84 deputāti.

Pirmais balsojums ir par pirmo priekšlikumu– dot vārdu savas koncepcijas izklāstam deputātam Zaščerinskim, dot atbildes vārdu komisijas pārstāvim deputātam Apinītim. Pēc tam lemsim jautājumu par 4.pantu. Rezultāts: par– 59, pret– 8 un atturas 8. Par ir 60 deputāti. Paldies.

Otrs balsojums– pārtraukt otro lasījumu, nodot komisijai: gan saskaņošanas komisijai, gan visām pārējām komisijām, lai vienojas par šo jautājumu. Tikai pēc tam izvirzīt uz plenārsēdi apspriešanai. Rezultāts: par– 30, pret– 32 un atturas– 13. Tātad ir pieņemts pirmais variants.

Laikam Freimaņa kungs izteiksies par procedūru.

J.Freimanis: Es esmu absolūti nekompetents šajos jautājumos, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka šeit saduras divu partiju intereses un vairāku slāņu intereses, tādēļ konsensa nebūs. Tādēļ, Krastiņa kungs, mums nekas cits neatliks kā turēties pie politikas– nemeklēt veltīgi konsensu, jo tā nebūs.

Priekšsēdētājs: Vairākums tikko nobalsoja, ka pēdējo reizi mēģinās to konsensu meklēt. Vēl patlaban ir jautājums Zaščerinska kungam: cik viņam vajadzētu laika ziņojumam? Piekritīsim 15 minūtēm, kuras dosim Zaščerinska kunga rīcībā. Deputātus lūdzu klausīties, kam nav interesanti, izejiet no zāles.

J.Zaščerinskis: Cienītie kolēģi! Es vēl gribu atgriezties pie tā, ko runāju par procedūras jautājumu. Tik svarīgu jautājumu lemt tā, kā mēs pašlaik to darām, tomēr nevar, proti, ar 37 balsīm. Mēs jau pirmīt tā pieņēmām vienu punktu, bet tā darīt nevar. Praktiski es piekrītu Apinīša kunga teiktajam, ka saskaņošanas komisijā, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā mēs aizgājām līdz diviem principiāliem jautājumiem, proti, par valsts kapitāla izdalīšanu un rezerves kapitāla izdalīšanu. Tomēr jāatzīst godīgi, ka esmu gan saskaņošanas komisijā, gan Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā. Par konkrētiem deputātu priekšlikumiem, izskatot pa punktiem, mēs nobalsojuši neesam. Tas tomēr būtu jāizdara.

Tagad gribu atgriezties pie tiem principiālajiem jautājumiem, par kuriem mums bija domstarpības un kurus tomēr jums visiem vajadzētu izšķirt šodien.

Pirmais– tas ir par valsts kapitāla daļas izdalīšanu. Ir divas koncepcijas: viena– neizdalīt valsts kapitāla daļu, rēķināt to visu pajā, arī kredītus; otra koncepcija– izdalīt valsts kapitāla daļu. Tālāk informēšu, kā šo daļu izlietot.

Otra principiālā atšķirība– vajag vai nevajag rezerves kapitālu un kā to veidot. Es personīgi aizstāvu un gribu dot jūsu izvērtēšanai priekšlikumus par to, ka valsts kapitāla daļu izdalīt ir nepieciešams, nodot šo valsts kapitāla daļu pagasta pašpārvaldes rīcībā, lai šo kapitālu varētu izmantot kā kreditēšanas avotu, kā ekonomisku sviru ražošanas objektu privatizēšanā. Tas skan it kā sarežģīti, bet ar konkrētiem piemēriem mēģināšu paskaidrot, ko tas praktiski nozīmē.

Varbūt vēl dažus vārdus par to, ko ceru ar to panākt. Pirmām kārtām pagasta pilnvaru palielināšanu. Pagasts praktiski iegūst reālu varu saglabāt esošo kapitālu, tas ir, nepieļaut, lai zem buldozera nonāktu lielfermas. Pagasts radītu ekonomisko sviru, tiešu ekonomisko sviru, lai ieinteresētu cilvēkus izmantot šo kapitālu. Vienlaikus ceru, ka tas arī noteikti dos lielu stimulu, lai nepieļautu ražošanas strauju samazināšanos. Veicinātu vismaz ražošanas saglabāšanu, ja ne pieaugumu. Uzskatu, ka šajos priekšlikumos principiāli jeb konceptuāli pretrunu nav. Arī pašlaik pirmajā lasījumā apstiprinātajā variantā mums ir teikts, ka arī valsts kapitāls ir uzņēmuma attīstībā ieguldītie līdzekļi un manta, uz kuriem Ministru padomes noteiktajā kārtībā valsts pieteikusi savas pamatotas prasības. Tāds formulējums nozīmē, ka valsts kapitāla daļa tiek it kā atdalīta. Tomēr kādas būtiskas pretrunas un neatrisinātus jautājumus es saskatu šajā formulējumā?

Pirmkārt, tiks novilcināts privatizācijas process, kamēr Ministru padomē tiks izstrādāta tā kārtība. Kamēr tā tiks pieteikta, praktiski nebūs iespējams rēķināt pajas, kā saka, organizēt privatizācijas procesu. Taču mums ir daudzas saimniecības, vismaz divas vai trīs katrā rajonā, kurās privatizācija jāveic nekavējoties, jo vēlāk tur būs katastrofa.

Otrkārt, sarunā pie Kalniņa kunga izskanēja doma, ka tāda valdības iesnieguma var pat nebūt. Tādā gadījumā izveidosies situācija, ka tie uzņēmumi, kuru vadītāji bija pietiekami enerģiski un visādiem līdzekļiem un ceļiem varbūt saņēma valsts budžeta līdzekļu miljonus (es konkrēti zinu gadījumus, kad gadā saņemts vairāk, nekā dabū viens rajons Latgalē), tagad šos valsts budžeta līdzekļus sadalīs uz pajām. Cilvēks, kas šādā saimniecībā strādājis, tagad savu paju varbūt saņems desmitkārtīgi lielāku tikai tāpēc, ka kādreiz vadītājs godīgiem vai negodīgiem līdzekļiem dabūja budžeta līdzekļus. Domāju, ka tas nav īsti godīgi.

Aprēķinot kapitālu, meliorācijā ieguldītos līdzekļus pašlaik ir paredzēts izdalīt meliorāciju sistēmu pārvaldei. Principā pret to varbūt varētu neiebilst, tomēr uzskatu, ka meliorācijā ieguldītajiem līdzekļiem jāiet paralēli un jāatrodas tur, kur atrodas zeme, šie līdzekļi nav dalāmi. Ja zeme ir pagasta pašpārvaldes valdījumā un rīcībā, tad tur ir jābūt arī meliorācijas līdzekļiem. Vēl jo vairāk, tie varbūt kādreiz noderēs, kad mums būs jānosaka zemes vērtība. Tie noderēs arī tādām vajadzībām. Taču, ja šie līdzekļi atradīsies meliorācijas sistēmu pārvaldē, tā paju biedriem, zemniekiem un uzņēmumiem, ja tādi vēl saglabāsies, sāks pieprasīt amortizācijas atskaitījumus, kaut gan tā ir saimnieciska organizācija un drīkst saņemt tikai par pakalpojumiem. Es nerunāju par starpsaimniecību meliorācijas daļu, kura tiešām varētu būt sistēmu pārvaldē.

Visiem mums ir skaidrs, un to mēs jau faktiski esam iestrādājuši likumā par pagastu pašpārvaldi, ka sociālās infrastruktūras objekti pāries pagasta pašpārvaldes rīcībā. Taču man tomēr gribētos zināt, vai šie sociālās infrastruktūras objekti ir uzbūvēti par budžeta un kredīta, tas ir, valsts, līdzekļiem, kas ir valsts kapitāla daļa, vai uzbūvēti par pašu līdzekļiem? Ja tie uzbūvēti par pašu līdzekļiem, tad jāprasa, kāpēc man neprasa atļauju, bet grib nodot, kā Ministru padomes projektā paredzēts, pagastu pašpārvaldei? Mēs vakar runājām par īpašuma svētumu un neaizskaramību, bet šeit paņemam īpašuma tiesības, nododam, pamatojoties uz Ministru padomes lēmumu. Ja tie ir mani līdzekļi, tad es gribu par tiem arī pats lemt. Varbūt arī nodot? Tāpēc vajag izdalīt valsts kapitāla daļu, lai redzētu arī no šāda viedokļa.

Nākamais jautājums. Mēs esam pieņēmuši Ministru padomes lēmumu, pamatojoties uz kuru ir daudz strādāts. Daudzi tūkstoši individuālo mājiņu uzbūvētas, kad bija noteikts, ka 50 procentus dzēš valsts, 50 procentus atmaksā tās īpašnieks 25 gadu laikā. Aprēķinot valsts kapitāla daļu, mēs tagad ieliksim bilances vērtību, kā to paredz likums. Sadalīsim uz pajām, tātad sadalīsim uz pajām arī tos 50 procentus, kurus valsts jau apsolījusi dzēst. Ar ko es būšu vainīgs, saņēmis savā pajā savu 50 procentu parādu? Tāpēc ierosinu– izdalīt valsts kapitāla daļu. Pēc tam no šīs valsts kapitāla daļas tie 50 procenti jādzēš.

Vēl konkrēts piemērs. Mūsu saimniecībā bijušais saimnieks un īpašnieks, solīds cilvēks, kurš bijis represēts, tagad lūdz atdot viņam kādreiz piederējušo kūti. Kūtij ir piebūvēta mēslu krātuve, noasfaltēts ceļš, uzbūvēta skābbarības tranšeja un lopbarības šķūnis. Varētu būt divi varianti. Viens– mēs varētu prasīt, lai šis cilvēks atmaksā paju sabiedrībai. Otrs variants– ja zinām, ka viņš tiešām ir un būs perspektīvs saimnieks, jo viņa dēls, piemēram, mācās Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē, tad varbūt paju biedriem, kuri tur paliek, nedarīsim pāri, bet dzēsīsim arī šo daļu no tā valsts rezerves kapitāla. Var būt, ka mēs arī to varam atļauties. Mēs atdodam tagad. Tas jāskatās konkrēti. Ja ir milzīgi lielas summas, tad ir cita lieta. Bet, ja tās ir normālas summas… Es pat aprunājos ar cilvēkiem, viņi saka, ka tā ir viņu pajas daļa, viņi saka: “Lauzīsim ārā tos blokus, kas tur ielikti, un vedīsim uz citu vietu. Pašreiz šie bloki ir trīsreiz dārgāki, mēs neko nebūsim zaudējuši.” Taču vai tas būs pareizi?

Nākamais– mēs atdodam mājas bijušajiem īpašniekiem. Šajās mājās dzīvo cilvēki, kuriem būs jāpārceļas. Vai viņiem nebūs izdevumu? Vai tam, kas viņiem dos dzīvokļus, nebūs izdevumu? Vai šo valsts kapitāla daļu arī nevarētu zināmā mērā izmantot tādām vajadzībām?

Un pats galvenais, ko mēs varam panākt ar šo valsts kapitāla daļu, ir, lūk, kas. Pagājušajā piektdienā rajonā notika rajona padomes sesija. Zebrenes kolhoza galvenais agronoms, kas ir arī pagasta padomes priekšsēdētājs, ar asarām acīs griezās pie padomes locekļiem un lūdza: “Dariet, palīdziet atrast kaut kādu risinājumu!” Ja pašlaik nekāda praktiska risinājuma nebūs, pēc diviem mēnešiem mūsu saimniecībā nevienam nebūs ko darīt, algu nav par ko maksāt, cilvēki strādāt negrib. Kombinētā lopbarība visa, kā saka, aiziet citur. Ko darīt? Lūk, ir priekšlikums– tādās saimniecībās ļoti steidzīgi būtu kaut kas jādara. Es ar šo agronomu runāju. Es vaicāju: “Varbūt ir iespēja dot kādam palikušās fermas?” Šī mūsu saruna ir ļoti spilgts piemērs. Tādas situācijas būs daudzos rajonos. Cik fermas ir palikušas? Divas, augstākais– trīs. Vai tad nevar atdot kādam, lai ņem un pārvalda to fermu? Viņš atbild: “Nav, nav kas ņem.” Es saku, lai varbūt pats paņem. Viņš, pieredzējis agronoms, atbild: “Kādēļ man būtu vajadzīgs tas milzīgais parādu slogs, kas uz to fermu guļ?” Es viņam dodu padomu: gadījumā, ja pagasts pasaka, ka, ja jūs, paņemot šo fermu, nodrošināsiet ražošanas kāpinājumu, piemēram, par 10 procentiem, tad jūsu pagasts dzēsīs šo kredītu par 20 procentiem. Kāpināsiet ražošanu par 30 procentiem, kredītu dzēsīs varbūt par 50 procentiem. Kāpināsiet ražošanu par 70 procentiem, jums dzēsīs visu kredītu un jūs tajā fermā paliksiet personīgs saimnieks. “Tādā gadījumā var padomāt,” viņš saka. Viņam tur esot kādi desmit vīri un vēl viņu sievas. Varētu varbūt fermu ņemt. Taču kas garantēs, ka tā būs? Vai pagastam ir līdzekļi, lai atmaksātu?

Lūk, te vajadzētu attiecīgu Ministru padomes lēmumu, kas visu to nosaka. Varbūt to vajag dot pagasta rīcībā, varbūt pagasts slēdz līgumu ar to uzņēmīgo cilvēku, kas paņem fermu. Pēc tam varbūt, pamatojoties uz konkrētu piemēru, ja tas ir vajadzīgs, griežas Ministru padomē. Varbūt rajons apkopo faktus un griežas Ministru padomē ar prasību piešķirt tiesības dzēst kredītus. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Godmaņa kungs apsolīja. Atcerieties, arī aizvakardienas sarunā, kas notika šeit, pateica, ka šos kredītus privatizācijas procesā mēs vienalga būsim spiesti dzēst. Tad izmantosim tos lietderīgi!

Es domāju, ka pašlaik saimniecībās ir desmitiem fermu, kuras palikušas tukšas. Desmitiem! Domāju, ka pēc jūnija šo fermu skaits krietni pieaugs. Tad būs vēl grūtāk atrast tos, kas ņemtu šīs fermas. Es uzskatu, ka šajā manā priekšlikumā vissmagākais punkts ir tas, ka mums visgrūtāk būs atrast, kas ņems minētās fermas. Es zinu ļoti daudzus speciālistus un vadītājus, kuriem kabatā ir iesniegums ar lūgumu piešķirt personīgi 15, 20, 30 hektārus zemes. Šo dokumentu viņš iesniegs 19.jūnijā tikai tāpēc, lai nemulsinātu pārējos cilvēkus. Speciālists paņems 15 hektārus, bet kas notiks ar fermām? Kas aizies un paņems šo fermu? Vai tiešām laidīsim to zem buldozera? Tātad kādi vēl nosacījumi ir vajadzīgi?

Pirmais– tā kā likumā par zemes reformu paredzēts ražošanas objektiem saglabāt minimālās platības, valdībai steidzīgi jāpieņem lēmums, kas noteiktu: ja privatizācijas rezultātā, kad jau ir saimnieks, ir panākts ražošanas kāpinājums, tad kredīti tiks dzēsti. Inventarizējot kapitālu, inventarizācijas saraksts jāsastāda jau iepriekš, bet ne tad, kad dala. Ja ir ferma, tad šai fermai ir jābūt zemei, attiecīgai tehnikai. Taču tas jāparedz jau iepriekš, bet ne tad, kad tiek dalīti dzīvokļi un mājas, kuras ir pie fermām. Tas tādēļ, lai uzņēmīgs cilvēks, paņēmis tādu fermu, iegūtu pilnu kompleksu ar visu zemi, tehniku, lopiem, kā arī cilvēkiem, kuri strādātu. Tātad 50 procentus no vērtības sastāda paja, bet 50 procentus viens uzņēmīgs cilvēks paņem kā kredītu. Šis cilvēks paliek tas saimnieks. Ja nebūs saimnieka, nebūs nekā. Būs maziņš kolhozs ar vienādām tiesībām un kaut kāds algots vadītājs. Man teica, ka Zaščerinskis uz laukiem grib izveidot budžus. Man vienalga, sauciet viņu par zemnieku, sauciet viņu par fermeri, sauciet viņu par budzi, bet, ja rezultātā mēs saglabāsim kapitālu, saglabāsim vai ekonomiski stimulēsim saglabāt ražošanu, lai viņš saucas vienalga kādā vārdā. Es domāju, ka tas nāks tikai par labu.

Visbeidzot, par darbnīcām un kaltēm. Es uzskatu, ka tās nedrīkst pārdot tādā veidā privātīpašumā. Tās var būt vai nu uz valsts kapitāla daļas, vai nu pagasta pašpārvaldes uzņēmums, vai uz pajām. Katrs zemnieks, katra paju sabiedrība atstāj zināmu pajas daļu. Ja es paņemšu mehāniskās darbnīcas personīgā īpašumā, man nebūs izdevīgi remontēt traktorus, tad es varbūt sākšu remontēt žiguļus. Tas ir daudz izdevīgāk. Kur zemnieks, kur paju sabiedrība remontēs tehniku? Kaltes un darbnīcas var būt vai nu pagasta pašpārvaldes uzņēmums, vai kā daļēja paja. Ja katram būs sava paju daļa, tad nebūs tiesību iznīcināt ne darbnīcas, ne kaltes.

Es gribētu ierosināt vēl vienu lietu. Proti, šajā likumā mums tomēr būtu jāiestrādā arī pants, kas noteiktu, ka aprēķinātās pajas nav apliekamas ar ienākuma nodokli. Ja mēs sāksim aprēķinātās pajas aplikt ar ienākuma nodokli, tad 25 procentus no kopējā kapitāla atkal izņemsim ārā, kas būs nepamatoti un nevajadzīgi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Tūlīt būs pārtraukums. Buķeles kundzei vārds paziņojumam.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Pavisam īsa informācija pārdomām. Atcerieties, kad mēs klausījāmies Saksa kungu par banku problēmām un banku procentiem, mani ļoti satrauca situācija manā rajonā. Es mēģināju šo informāciju iegūt vēl papildus. Praktiski situācija ir tāda, ka agrobanku rajonu nodaļas pamazām tiek pārveidotas par komercbankām, jo likumā par bankām esam paredzējuši komercbanku veidošanu, bet neesam paredzējuši valsts banku veidošanu.

Man nav iebildumu pret komercdarbību arī banku jomā, bet pašreiz situācija ir tāda, ka lauksaimniekiem nav un nebūs alternatīvas, un komercbankas diktēs tādus noteikumus, kādus tās uzskatīs par nepieciešamiem. Lauksaimniekiem līgumi ar bankām jāslēdz līdz 1.jūnijam. Saimniecības un lauksaimnieki vispār pašreiz ir bez alternatīvas, jo šie nosacījumi ir ļoti asi, lai neteiktu vairāk. Praktiski tā ir atkal viena tāda izputināšanas iespēja. Ja jūs tas interesē, man šie nosacījumi ir, es varu iepazīstināt. Bet es domāju, ka mums par šīm lietām arī būtu jāpārdomā, jo banku speciālisti uzskata, ka varbūt mēs esam pārsteigušies. Mums varbūt vajadzētu padomāt, vai pašreizējā ekonomiskajā situācijā tomēr nav jāatgriežas pie likuma par bankām un tas pats jākoriģē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums 30 minūtes. Pēc pārtraukuma komisijas 15 minūtes izklāsta viedokli.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Dāmas un kungi, turpinām 4.panta apspriešanu. Kā es sapratu, par komisijas viedokli runās deputāts Apinītis un deputāts Kinna. Pēc tam mēs balsosim. Tie kolēģi, kuriem neinteresē šā jautājuma apspriešana, var strādāt arī citās telpās.

A.Apinītis: Cienījamie kolēģi, šajā gadījumā interesantākais ir fakts, ka gan komisijas piedāvātajā darba grupas variantā, gan Zaščerinska kunga aizstāvētajā variantā galarezultāts praktiski ir vienāds. Atšķiras tikai ceļi, pa kuriem iet uz lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju, lai neradītu lielu haosu un dziļas, neregulējamas parādības. Tātad konkrēti– abās koncepcijās saskan jautājums par meliorācijā un zemes ielabošanas darbos ieguldītajiem valsts līdzekļiem. Te nostāja ir viennozīmīga. Atšķirības rodas attiecībā uz budžeta līdzekļiem: ko uzskatīt par budžeta līdzekļiem un kam tad pieder šie budžeta līdzekļi? Jo lieta ir tāda: iepriekšējā prakse pieļāva, ka saimniecībām līdzekļi tika dāvāti, neslēdzot konkrētus līgumus. Mēs uzskatām, ka šie līdzekļi dāvāti saimniecībām. Šis ir ļoti grūts un sarežģīts jautājums: izsvērt un pateikt, ka, lūk, šajā konkrētajā saimniecībā līdzekļi ir iedoti nepamatoti, bet šajā konkrētajā saimniecībā šie līdzekļi ir iedoti pamatoti. Tādēļ pret visām saimniecībām vajag piemērot viennozīmīgi un jāpasaka, ka pēc 1983.gada ieguldītie budžeta līdzekļi ir valsts kapitāla daļa. Pret to es kategoriski gribu iebilst. Kategoriski.

Par kredītu. Zaščerinska kungs uzskata, ka kredīts, kas ieguldīts saimniecībā, ir kredīta saistības starp saimniecību un valsts banku. Es domāju, arī darba grupa uzskata, ka tas vēl nav valsts īpašums. Jo, jūs saprotiet, ir noslēgtas kredīta saistības. Es šīs saistības godīgi pildu. Ir noslēgts līgums, ka es piecos, desmit vai divdesmit gados šo aizņemto naudu atmaksāšu, un es šīs saistības godīgi pildu. Zaščerinska kunga variantā iznāk, ka valsts paziņo, ka viss, kas vēl saimniecībai jāatmaksā valstij, ir valsts īpašums. Veidojas ļoti liela valsts kapitāla daļa.

Tālāk. Kāds tad ir šis mehānisms, kā valsts kapitāla daļa turpmāk tiek realizēta? Ir jābūt valsts kapitāla daļas konkrētam pārvaldniekam. Vai nu tā ir pašvaldība, vai valsts iecelta persona, bet valsts kapitāla daļai pārvaldniekam ir jābūt. Kā tad Zaščerinska kunga piedāvātajā variantā tālāk notiek šī dalīšana? Dalīšana notiek, vadoties pēc subjektīviem faktoriem. Proti, atnāk viens uzņēmīgs cilvēks un saka: “Es ņemšu fermu ar 400 govīm, bet tikai praktiski par velti, jo jūs man to dāvināsiet.” Kādi ir kritēriji, kā tos ievērot? Tādēļ darba grupas piedāvātajā variantā 5.pantā, paskatieties uzmanīgi, mēs sakām, ka uzņēmumā var būt valsts daļa, bet šī daļa ir jāfiksē. Un uz šo daļu ir jāpiesakās. Mēs nenoliedzam, ka var būt valsts daļa. Bet valstij tā kā visiem ir jāpiesakās un jāpierāda, ka šī valsts daļa ir.

Par kredītiem. Mūsu piedāvātajā variantā šīs aprēķinātās pajas daļas nosacīti arī tiek sadalītas uz kredīta pajas daļām. Un šis mehānisms, ko iesaka Zaščerinska kungs, privatizācijas gadījumā dzēš šīs daļas arī mūsu variantā. Cilvēki grib privatizēt konkrētu objektu, viņi zina, cik liela viņiem ir šī kredīta daļa. Valsts, īstenojot savu kredītu dzēšanas politiku, var dzēst šo kredītu, tas ir, konkrētā vietā, konkrētiem cilvēkiem šo kredītu var dzēst. Subjektīvais faktors atkrīt. Tajā pašā laikā, ja šo pajas daļu ņem ārā vai, teiksim, iegulda citur, nevis lauksaimnieciskajā ražošanā, tad valsts var paturēt tiesības pateikt: “Ja tu šo pajas daļu neieguldi lauksaimnieciskajā ražošanā, bet gan frizētavas atvēršanā, tad esi tik laipns un šo kredītu dzēs un šīs kredīta saistības paņem līdzi!”

Un par rezerves kapitālu. Ļoti īsi pateikšu vēl par rezerves kapitālu. Mūsu variantā rezerves kapitāls veidojas pēc iespējas mazāks. Kādēļ? Tādēļ, ka šobrīd privatizēto saimniecību prakse republikā liecina, ka šis rezerves kapitāls tiek veidots ļoti liels. Privatizēta jeb pajās aprēķināta un sadalīta praktiski ir tikai viena trešdaļa vai dažās saimniecībās– pat mazāka daļa. Rodas jautājums: ja pamazām notiek izstāšanās no šīs paju sabiedrības, kas tad kļūs par rezerves kapitāla pārvaldnieku? Jā, kā Ēlerta kungs saka,– pēdējais, kas paliek, tam tad arī paliek viss rezerves kapitāls. Un tie, kas dibina savas zemnieku saimniecības, aiziet ar šim mazām aprēķinātām pajas daļām. Tāda ir lietas būtība.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Man pēc komisijas priekšsēdētāja ir ārkārtīgi maz ko piebilst, es tikai vēlreiz gribu precizēt, ka Zaščerinska kunga visām izteiktajām domām, sākot no septītā vai astotā teikuma, var piekrist. Bet nevar piekrist pirmajos teikumos izteiktajai domai. Viņa piedāvātajā metodikā šī valsts kapitāla daļa atklāsies automātiski. Katrā saimniecībā atklāsies ārkārtīgi liela valsts kapitāla daļa. Kas kļūs par šīs kapitāla daļas pārvaldītāju? Zaščerinska kungs, atvainojiet, es piedalos visās komisijās, bet koncepciju, ka šis pārvaldītājs varētu būt pašvaldība, jūs izvirzījāt pirmoreiz.

Ņemot vērā, ka mums nav izstrādāts uzņēmumu pārvaldes mehānisms, kurā ir dalīts kapitāls, tad reāli šīs daļas pārvaldītājs būs tas pats saimniecības vadītājs un praktiski vienpersoniski lems, kā ar šo daļu rīkoties. Un subjektīvais faktors visā šajā privatizācijas periodā nebūs absolūti izslēgts. Tāpēc es piedāvāju tiešām ieskatīties 5.pantā, ko mēs trešoreiz minam. Mēs piekrītam, ka ir ļoti neizlīdzināts pamatlīdzekļu apjoms un daļa saimniecību ir ieguvušas lielu naudas summu no valsts budžeta līdzekļiem. Tieši tāpēc mēs pieļaujam, ka valsts ir tiesīga, un tai pat jāuzliek varbūt par pienākumu pieteikt savu kapitāla daļu. Bet nevar atkāpties automātiski aprēķinu procesā, līdz ar to absolūti nobremzējot privatizāciju. Kas attiecas uz privāto māju problēmu un visām pārējām problēmām, tad piedāvātā koncepcija praktiski visas šīs problēmas risina.

Atbildot uz pēdējo jautājumu, ka ļoti daudziem saimniecību vadītājiem ir iesniegumi kabatā, es pilnīgi pieļauju, ka tas tā ir arī manā vēlēšanu apgabalā. Kā es jums jau teicu ziņojumā, ir viena saimniecība, kur reāli nefunkcionē saimniecības vadītājs. Tur pieļauj, ka valstij kā bezsaimnieka mantas reālai apsaimniekotājai šajā teritorijā būs jāieceļ pārvaldnieks, kurš saskaņā ar likumiem veiks privatizācijas procesu.

Priekšsēdētājs: Mēs acīmredzot varam balsot par abiem 4.panta variantiem. Lūdzu, deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Es uzskatu, ka pamatā var pieņemt komisijas viedokli. Tomēr, manuprāt, referentam vienā jautājumā nevarētu piekrist, proti, ka visiem jau ir vienādi uzskati par to, ka par valsts budžeta līdzekļiem veiktā meliorācijas un zemes ielabošanas darbu vērtība pāriet meliorācijas sistēmas bilancē. Tomēr tai ir jāpaliek kopā ar zemi, jo tā ir neatņemama zemes sastāvdaļa. Mans priekšlikums ir šo tekstu svītrot, vienkārši atstājot: “par valsts budžeta līdzekļiem veikto meliorācijas un zemju kapitālo ielabošanas darbu vērtību”, bet pārējo svītrot.

J.Vaivads: Es piekrītu, jo šis ir diskutējams jautājums, kur to nodot. Bet ir ideja par to, lai atrēķinātu no pajās sadalāmās daļas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Breša kungs!

V.Bresis: Ziniet, es tomēr domāju, ka mēs neesam sevi iekšēji sagatavojuši, lai pārliecinoši nostātos kāda varianta pozīcijās un par to nobalsotu. Es ļoti baidos, ka tik atbildīgā periodā mums var būt vienkārši tāds nepārdomātības efekts, kurš pēc tam nesīs ļaunas sekas. Abos variantos, man liekas, ir daudz normālu un labu domu. Apinīša kungs, es gribētu teikt, ka manā uztverē samierināšanās komisija nav izsmēlusi vajadzību un iespēju iet uz kompromisu. Nav izmantojusi iespēju. Es, piemēram, šodien runāju ar Zemnieku federācijas priekšsēdētāju Rozentāla kungu. Viņš izteica mums, deputātiem, tādu dziļu pārmetumu par to, ka mēs nelasām viņu domas un viņu priekšlikumus. Šajās domās un priekšlikumos ir dziļš visu zemnieku lūgums– nedalīt tā, kā sadalīsim šodien. Tādā gadījumā darbnīcās, kaltēs, minerālmēslu noliktavās zemnieks netiks iekšā. Nenosauksim varbūt šodien to, ko Zaščerinska kungs saka, ka tā būs valsts kapitāla daļa. Es nepiekrītu arī, ka mums jāatdod valstij tik liels kapitāls. Nosauksim to par rezerves kapitālu. Apinīša kungs, neņemsim ļaunā, ja šis rezerves kapitāls būs lielāks, bet laidīsim šajā rezerves kapitālā iekšā zemnieku, lai zemnieks nepaliek ārpus šī veidojuma.

Tāpēc mans priekšlikums ir uzdot samierināšanas komisijai detalizētāk izstrādāt šo punktu, papildus piesaistīt speciālistus. Šodien tiešām nebalsosim un nepieņemsim tādus ārkārtīgi nepārdomātus lēmumus.

J.Vaivads: Breša kungs, šī likumprojekta 19.panta 5.apakšpunkts precīzi realizē to ideju, ko jūs nupat teicāt, par šiem objektiem, proti, tos var izmantot savā darbībā un tie ir jāizmanto visiem šajā teritorijā strādājošajiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: Es atbalstīšu Breša kunga priekšlikumu– nebalsot šodien par šo pantu, kurā noteikta valsts kapitāla izdalīšana. Pašlaik Ministru padomē, cik man zināms, tika izskatīts lēmuma projekts “Par valsts īpašuma nodošanu pašvaldībām”. Tas, kā es zinu, tika atlikts arī zināma iemesla dēļ. Ļoti daudzās saimniecībās pašlaik, Kinnas kungs ļoti labi zina, arī Cēsu rajonā, rodas jautājums par šo fermu ņemšanu apsaimniekošanā, ja pašvaldībai atrodas kaut kādi līdzekļi dotācijām. Tas ir Straupes pagastā, tas ir Priekuļu pagastā, kur vai nu ražojošā ferma jālikvidē, vai jāatrod kaut kādi pašvaldības līdzekļi. Tāpēc es arī lieku priekšā– vēl kopīgi vienoties, rast ceļus, lai pašvaldībai būtu šādi fondi, nevis valsts budžetā esošie līdzekļi, bet pašvaldībai. Jau pirmajā lasījumā es ierosināju veidot tādus fondus, ar ko pašvaldība varētu finansiāli iedarboties uz sava pagasta saimniecību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Raimonds Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Es tomēr negribētu piekrist šai nostājai, ka mums vajadzētu kaut ko vilkt un stiept garumā. Jo, kā jau ziņotājs teica, šī problēma velkas jau pusotru mēnesi un vēl ilgāk. Šis jautājums būtībā ir izdiskutēts krustām šķērsām komisijas sēdēs. Diemžēl jākonstatē, ka šajā piedāvātajā variantā, kad viss mehānisms ir vairāk vai mazāk precīzi izstrādāts, faktiski nevar atrast konkrētu jautājumu par to, kā to problēmu atrisināt šā likuma ietvaros. Savukārt Zaščerinska kunga piedāvātajā variantā izteiktie (faktiski šobrīd tās ir tikai tēzes) priekšlikumi– izstrādāt konkrētu mehānismu un konkrētus priekšlikumus katrā pantā par to, kas būtu jāmaina,– diemžēl nav, ieskaitot arī pēdējās daļas. Diemžēl tie šajā brīdī nav realizēti, un, manuprāt, tos ir diezgan problemātiski realizēt. Mēs jau darba grupā mēģinājām modelēt situāciju un šo problēmu pētīt detalizētāk, bet praktiski nav izdevies atrast šādu mehānismu, kā to varētu īstenot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zaščerinska kungs!

J.Zaščerinskis: Es gribēju precizēt. Kolēģi laikam nav visu sapratuši. Es esmu ar mieru atbildēt uz jautājumiem, ja tādi ir. Taču no Api­nīša kunga un no Kinnas kunga runas es sapratu, ka daudzi jautājumi palikuši neskaidri. Raimonds Krūmiņš teica, ka esot tikai tēzes... Nav taisnība, ka ir tikai tēzes. Pilnīgi precīzi punktu formulējumi nodrukātā veidā uz trim lapām bija iedoti jau pirms trim nedēļām. Pilnīgi pa punktiem, ar punktu formulējumiem.

Nākamais. Ja ir runa par budžeta līdzekļiem, jāteic, ka man nebija priekšlikuma– visi budžeta līdzekļi. Es runāju par neatmaksātiem budžeta līdzekļiem. Tāds formulējums it kā līdz šim neeksistēja. Galvenokārt padomju saimniecībās ir tas, ko valsts iedeva un ko valsts izņēma. Padomju saimniecībām izņēma visu peļņu, izņēma rezerves kapitālu, kādreiz pat amortizācijas atskaitījumus, bet pēc tam atkal deva. Lūk, tāda ir starpība, es runāju par šo starpību. Es vēl runāju par budžeta līdzekļiem un neapmaksātiem kredītiem, kuri bija pēc 1983.gada, jo līdz 1983.gadam mēs jau esam pieņēmuši lēmumu, ka tie tiek dzēsti– gan kredīti, gan budžeti.

Kas man varbūt vēl likās, ka nebija īsti pareizi saprasts. Apinīša kungs teica tā: “Tas, kas jāatmaksā valstij, ir valsts īpašums.” Tā praktiski ir mana tēze, kāpēc to apšaubīt? Ja jau jāatmaksā valstij, tad tas ir valsts īpašums. Nav pārvaldnieka? Pārvaldnieks tiešām nebija minēts manos priekšlikumos, to es atzīstu. Pārrunās es ierosināju nodot to pagasta paš­pārvaldei kā pārvaldniekam. Apinītis teica, ka neesot kritēriju. Kritēriji ir, proti, ja ir ražošanas kāpinājums, tad tikai kredītu dzēš. Sākumā pagasta pašpārvalde slēdza tikai līgumu. Un, ja ir panākts tāds kāpinājums, kāds jau iepriekš noteikts, tikai tādā gadījumā dzēš kredītu.

Par rezerves kapitālu nav taisnība. Manā pēdējā priekšlikumā, par kuru mēs jau vienojāmies, ir teikts, ka rezerves kapitāls ir vajadzīgs, lai nebūtu regulāri jāpārrēķina pajas. Lai šis kapitāls nebūtu pārāk liels, mēs varam ierobežot, cik vispār liels tas var būt. Pēdējais, ja jau mēs tā šaubāmies, tad mēs varam noteikt, ka arī rezerves kapitālu, ja tas vēl ir, var rēķināt, kā saka, daļu pajās. Ja es privatizējos, izstājos, tad saņemu daļu rezerves kapitāla. Bet šis rezerves kapitāls ir vajadzīgs, lai, privatizējot, teiksim, zāles miltu kalti, kuras faktiskā vērtība varbūt ir tikai kādi 30 tūkstoši, bet tā maksā 200 tūkstošus... lai būtu kā amortizators un nebūtu pēc katras šādas privatizācijas jāpārrēķina pajas. Kā es pateikšu cilvēkam, kam aprēķināta paja: “Lūk, mēs tagad privatizējam zāles miltu kalti, un tajā tava paja ir krietni mazāka.” Ja ir rezerves kapitāls, kas privatizējas, tad var arī viņa daļu tur ierēķināt, tas būs vienreiz gadā, bet nebūs katrreiz pēc katras privatizācijas jāpārrēķina paja.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Strīķa kungs!

V.Strīķis: Godātie kolēģi! Man ir priekšlikums tomēr iet uz priekšu un balsot, jo acīmredzot katrs sev skaidrību ir ieguvis, bet man tikai vēl neliela informācija. Mēs komisijā par šiem jautājumiem jau ļoti daudz esam sprieduši. Ļoti žēl, ka šeit nav Latgales deputātu, proti, lauksaimnieku, kuri neuzstājās, bet komisijā viņi teica tā: “Ņemot vērā tās nepareizās cenas, kas bija, līdz ar to Latgalei nācās piešķirt daudz budžeta līdzekļu.” Tad viņi saka, ka līdz ar to, ja šo rezerves fondu veido, tad Latgalē nav ko sadalīt. Nav ko sadalīt, un viņi līdz ar to šos 40 gadus ir strādājuši veltīgi. Šeit ļoti aktīvi runā Zemgales un dažu citu rajonu pārstāvji, bet jautājuma būtība ir tā, ka cenu politika mums bija nepareiza. Pašreiz noteikt valsts budžeta īpatsvaru un to pašreiz taisnīgi mums izdalīt rezervē ir ļoti grūti. Taču netiek izslēgtas kolēģa Zaščerinska idejas, tas viss ir pateikts 5.pantā, un to visu var darīt. Tātad šeit ir iestrādāts mehānisms, kas ļauj šo visu koncepciju īstenot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Lucāns.

J.Lucāns: Es gribētu varbūt nedaudz oponēt Strīķa kungam. Nezinu, kāpēc mēs iedomājamies, ka valsts kapitāla daļa– tas ir kaut kas tāds, ko, teiksim, valsts ar savu varu izņems no saimniecības ārā. Tas viss ir reāls kapitāls, kas ir un turpina palikt saimniecībā un turpina funkcionēt, tikai valsts patur rīcībspēju gadījumā, ja saimniecība zaudē šo rīcībspēju. Un, kas attiecas uz Latgali, tad tieši šis priekšlikums, ko Zaščerinska kungs ir izvirzījis, pēc manām domām, vislabāk paver Latgalei privatizācijas iespējas, izejot no šā stāvokļa, kad valsts var veicināt ar savu kapitālu privatizācijas procesu.

No zāles: Man ir neliela replika, Lucāna kungs! Šobrīd republikā ir daudzas valsts kapitāla daļas. Tās ir padomju saimniecības. Sakiet, lūdzu, tādā gadījumā, ja valsts tik efektīvi varētu šeit saimniekot, kādēļ tās ir tik bēdīgā stāvoklī?

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi…

J.Lucāns: Atvainojiet, mēs visu lauksaimniecību pēdējā gadā esam nostādījuši sevišķi bēdīgā stāvoklī, un tādā gadījumā varbūt neuzdosim šo jocīgo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Bez šaubām, es saprotu, uz kuriem vārtiem tiek spēlēts, bet tad beidzot mēs arī varbūt nobalsosim, vai vispār privatizācija notiek vai nenotiek. Un kāpēc tad ir vajadzīga privatizācija, ja valsts vēlas atstāt šeit kapitāla daļu? Tad vajag pasludināt, ka privatizācija notiek tikai pa valsts kapitāla daļām, un nekādu šādu likumu nerakstīt un beigt šeit vienkārši māžoties plenārsēdē.

Nākamais. Ja mēs pēc iespējas ilgāk vilksim, tad, bez šaubām, nebūs vairs vispār ko privatizēt.

Nākamais. Arī par Latgali runājot, es nevaru gan saprast, kādā veidā Latgalē var notikt privatizācija. Te vienkārši valsts pārstāvis var piešķirt kādam vai ne, jo pajās viņiem nav ko dalīt, jo tas ir viss… kredīti, tas viss ir budžets un tā tālāk. Šeit nekāda privatizācija nenotiek. Un nevajag te, kā saka, muļķi laist…

Nākamais. Ja jau mēs pašā sākumā pielīdzinām kolhozus padomju saimniecībām, padomju saimniecību sistēmu pielīdzinām kolhoziem, tad šo daļu, kā tas ir paredzēts kolhozu statūtos, dalīt. Ja mēs pielīdzināsim otrādi, tad ir cits jautājums, tad viss ir valsts un nevajag nemaz šo likumu rakstīt, lai Ministru padome rīkojas tāpat, kā tā ir rīkojusies līdz šim.

Un, bez šaubām, par beidzamo daļu, par to valsts kapitāla daļu. Es saprotu, ka galvenā cīņa notiek par to, ka tas būs ārpus likuma un to dalīs kāds cits. Un tad vienkārši dalīs vai nu tas, kurš būs iebraucis no vienas puses vai no otras puses, vai arī tas, kas labāk paliks… Tāpēc galvenā jēga– kā iziet ar valsts kapitālu no šā likuma ārā. Nekādas citas jēgas šeit nav.

Priekšsēdētājs: Zaščerinska kungs, man liekas, ka visiem jau ir skaidrs. Mēs vairs nevienu ne par ko nepārliecināsim.

J.Zaščerinskis: Nelielu precizējumu tomēr vajadzētu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, dodiet precizējumu.

J.Zaščerinskis: Runājot par valsts kapitāla daļu, kolēģi, vajag saprast, ka tā nav domāta kā valsts kapitāla daļa turpmākai ražošanai. Valsts kapitāla daļas izdalīšana šeit ir tieši privatizācijas procesa veicināšanai, atdodot uzņēmīgiem cilvēkiem, turklāt ar zināmiem nosacījumiem, ko dara pagasta pašpārvalde. Tas visvairāk attieksies uz tām saimniecībām, kas sabrukušas, kur saimniecību vadītāju vairs nav. Ja kādam bailes, ka tas būs kāds “sarkanais barons”, kas to dalīs, runājot par kolhozu un padomju saimniecību pielīdzināšanu, tad tieši tas būs pareizāk, jo kolhozs saņems kredītus, padomju saimniecība saņem budžetu. Vienā vietā it kā mēs pielīdzinām, otrā vietā it kā kredīts vienalga būs jāatmaksā, budžetu uzdāvinās. Pēc 1983.gada arī Latgalē cenas jau tika noteiktas pa zonām, un tādā gadījumā nevar teikt. Tas ir viens.

Un otrs. Es pilnīgu piekrītu– kur būs vairāk vāju saimniecību, tur privatizācijas procesam valsts kapitāla daļa vajadzīga lielāka, un tas tieši veicinās Latgali neatstāt tukšas fermas, bet atrast tām budzi jeb saimnieku, sauciet, kā gribat.

Priekšsēdētājs: Repliku īsu, ja?

G.Grūbe: Es vēlreiz uzsveru, ka šeit ir doma: ārpus likuma un kāds cits dalīs. Ja šeit ir doma iestrādāt likumā, tad lūdzu priekšlikumus, bet, ja iziet no likuma, es esmu kategoriski pret.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, tātad mēs balsojam ar relatīvo balsu vairākumu par deputāta Zaščerinska principu attiecībā uz 4.pantu un par komisijas ieteikto principu. Pēc tam būs jābalso par pantu kopumā. Ja ar vairākumu neapstiprināsim šo pantu kopumā, tad būs Breša kunga variants, proti, ka pie šī panta vēl ir jāstrādā samierināšanas komisijai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Par balsošanas motīviem. Man būtu ierosinājums: tā kā diskusija ir ļoti nopietna, tomēr jāsaņem spēki un šinī jautājumā Zaščerinska kunga koncepcija jānodrukā, jāizplata deputātu vidū, lai var iepazīties ar visu šo koncepciju. Pēc tam varētu turpināt runāt par šo jautājumu un šodien galīgo lēmumu nepieņemt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Stroganova kungs!

F.Stroganovs: */Es komisijai iesniedzu trešo variantu. Šis variants šodien nav publiskots. Variantā bija ierosināts noteikt platībām vidējo vērtību pēc ražojošajiem un neražojošajiem pamatfondiem, kas uz tās atrodas, un tad ņemt šo vidējo vērtību par pamatu. Bet šis variants netika publiskots./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Cilinskis.

E.Cilinskis: Vadoties pēc mūsu pieņemtās kārtības, mēs varam šodien tikai atbalstīt vai neatbalstīt komisijas priekšlikumu, jo pārējais nav nodrukāts. Ja mēs neatbalstām, tad var skatīties, ko darīt tālāk.

Priekšsēdētājs: Cienītie kungi! Tā kā deputāts Zaščerinskis uzstājās un principus izteica, mēs par šo principu varam nobalsot. Ja deputāti atbalsta, tad, protams, komisijai būs jāstrādā, lai precizētu šos priekšlikumus. Mums, protams, būs grūti turpināt strādāt ar šo likumprojektu šodien, bet vajadzētu izšķirties, jo priekšā ir tas, kas ir. Ja mēs katru reizi šādi strādāsim, parādīsies vēl piektie un sestie varianti, un tad nekad nebeigsim. Vismaz skatīsimies uz to, kas mums ir. Ja nevarēsim vienoties, tad, protams, tas nozīmē, ka ir jāstrādā tālāk.

Lūdzu, reģistrējamies. Rezultāts: 76 deputāti. Tagad balsosim par Zaščerinska kunga ieteikto principu. Tātad balsojam ar relatīvo balsu vairākumu, kurš no šiem principiem tiks pieņemts, un tad– par komisijas viedokli. Rezultāts: 31. Un par komisijas priekšlikumu. Rezultāts: 34. Tātad vairākums ir komisijas priekšlikumam.

Deputātam Kodoliņam bija priekšlikums– komisijas variantā izsvītrot šo vienu rindkopu. Mēs šobrīd izvēlējāmies komisijas variantu, tagad paskatāmies šo vienu rindkopu un nobalsojam kopumā.

Deputāt Bojār, mēs balsojam par diviem variantiem, vadoties pēc mūsu reglamenta, ko jūs pats izstrādājāt.

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Kā es saprotu, tad komisija pilnīgi piekrīt, ka nevis visu rindkopu, bet rindkopas daļu, kas beidzas pēc vārdiem “kad izskaita zemes vērtību”, bet neprecizējot, kurā bilancē tā pāriet.

J.Vaivads: Man tikai būtu viena iebilde, Kodoliņa kungs,– vajadzētu dot precīzu priekšlikumu, kam tad nodot.

A.Kodoliņš: Priekš kam? Mums šajā likumā tas tomēr būtu vajadzīgs… šī situācija pašlaik… Es domāju, ka ir pilnīgi skaidrs, ka viņi pagaidām būs kā lietotāji un būs kopā ar zemi, tāpat kā zemes vērtība pašlaik paliek, gaisā karājoties, tāpat arī šī vērtība.

Priekšsēdētājs: Varbūt, Kodoliņa kungs, tad tiešām atlikt uz trešo lasījumu, ja jūs esat ar mieru.

J.Vaivads: Principā es varētu piekrist šobrīd to izslēgt, varbūt līdz trešajam lasījumam diskutēt un atrast kompromisu.

Priekšsēdētājs: Zaščerinska kungs, lūdzu!

J.Zaščerinskis: Par procedūras jautājumiem. Es tomēr izteiktu protestu, ka laikus iedotie konkrēti noformulētie priekšlikumi netiek nodrukāti un iedoti deputātiem, lai viņi iepazītos, bet tiek likti uz balsošanu un ar vienas balss vairākumu noraidīti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zaščerinska kungs!

J.Zaščerinskis: Noraidīti ar vienas balss vairākumu, nav nodrukāti, nav pavairoti, nav laikus iedoti, bet tiek likti uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Es jau atgādinu, ka mēs izvēlējāmies vispār tikai vienu no panta variantiem. Mums likums vēl būs jāapstiprina otrajā lasījumā.

J.Vaivads: Un es gribu izteikt protestu Zaščerinska kungam, jo pavairotajos, divās valodās izdalītajos priekšlikumos ar numuru 747, Zaščerinska kungs, jūsu priekšlikumi un jautājuma būtība ir pateikta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tagad turpinām izskatīt nākamos pantus.

J.Zaščerinskis: Tomēr skaidrības labad šo jautājumu vajag pateikt divos teikumos, nevis nodrukātos priekšlikumos, un pateikt divos teikumos visu koncepciju…

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, mēs taču parasti izsakām viedokli, un būtībā vienīgais mehānisms demokrātijai ir balsošana ar vairākumu. Saprotiet, tad nevajag par to vairs diskutēt, ja jūs nespējat balsojošo vairākumu pārliecināt.

Lūdzu, deputāt Lucān!

J.Lucāns: Es gribu atgriezties vēlreiz pie tās idejas, ka ir tādi jautājumi, kuri konceptuāli ir jāsagatavo speciālistu vadībā. Un mēs jau diezgan daudz esam pieņēmuši ar balsu vairākumu un redzam, kur atrodamies ar šo balsu vairākumu. Šis būs viens no gadījumiem, kad atkal mēs pēc tam konstatēsim, ka tas ir tā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu tālāk! 5.pants.

J.Vaivads: Par 5.pantu. Es redzu, ka tie kolēģi, kuri savas idejas varētu realizēt ar 5.pantu, jo, kā jau es savā uzstāšanās laikā teicu, tad, lai fiksētu šo valsts daļu, to var izdarīt ar 5.panta palīdzību. Jāizstrādā mehānisms, kā valsts piesakās uz šo savu daļu. Bija Grūbes kunga priekšlikums, gan pēc tam, kad bija nodrukāts, ka, teiksim, ne Ministru padomes noteiktajā, bet varbūt Ministru padomes izstrādātajā un Augstākās padomes noteiktajā kārtībā šo varētu realizēt, bet, ja pretējā puse no tā atsakās, tad tā, kā tas ir iesniegts šobrīd balsojot, kaut gan arī šobrīd šo mehānismu var realizēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir priekšlikumi attiecībā uz 5.pantu? Nav.

Tālāk– 6.pants un 7.pants.

J.Vaivads: Nav.

Priekšsēdētājs: 8.pants.

J.Vaivads: 8.pantā, vadoties pēc jūsu izdalītajiem materiāliem par noraidītajiem priekšlikumiem, tas ir, ar numuru 747, 11.panta 2.punkts– Ēlerta kunga priekšlikums par uzņēmuma bijušajiem darbiniekiem, kuri nostrādājuši ne mazāk kā 15 gadus. Arī šis ir noraidīts. Pirmajā variantā– 11.pants, bet šajā– 8.pants.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Es piekrītu komisijai, ka mans ierosinājums attiecībā uz 15 gadiem, protams, ir subjektīvs. Katrā gadījumā problēma būtu jārisina pašreizējā 8.panta 5.apakšpunktam, proti, ka uzņēmuma bijušajiem darbiniekiem, kuri izveidojuši zemnieku vai piemājas saimniecības. Bet šādā redakcijā tiek apieti tie, kuri ir pieteikušies uz zemi un kuriem saskaņā ar zemes reformu līdz 1992.gada 31.janvārim šo zemi var piešķirt. Īsāks termiņš mums nav paredzēts. Kā komisija piedāvā risināt šo personu tiesības?

A.Apinītis: Šobrīd šāda mehānisma nav. Varbūt Krūmiņa kungs pateiks?

Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, jūs atbildēsit?

R.Krūmiņš: Es mēģināšu atbildēt. Te saskaņā ar zemes reformas likumu ir šie pieteikumi jāiesniedz, bet, ja tā persona, kura ir iesniegusi šobrīd pieteikumu kādā uzņēmumā vai arī citādā ceļā viņai ir tiesības būt daļas īpašniekam, pretendēt uz daļu attiecīgajā uzņēmumā, tad viņa, protams, varēs savas īpašuma tiesības uz to realizēt arī pēc šā pieteikuma apmierināšanas, teiksim, no zemes komisijas puses. Ja savukārt šī persona nevar pretendēt uz attiecīgā kapitāla daļu, tad, manuprāt, nav nekāda pamata mākslīgi viņu tur ielikt, ja šis cilvēks nāk pilnīgi no cita apvidus vai no citas pilsētas, vai no kaut kurienes. Un sakarā ar to, ka viņš šeit pieprasa zemi, tomēr viņam dot tiesības pretendēt arī uz īpašuma daļu šinī uzņēmumā. Es te tomēr neredzu pamatojumu. Bet tie, kas ir pagastā un šī uzņēmuma ietvaros pretendē uz kapitāla daļu, tiem, manuprāt, nebūs nekādu šķēršļu.

I.Ēlerts: Es tieši runāju par bijušajiem darbiniekiem, kas ir iesnieguši zemes pieprasījumus, tieši par to.

A.Apinītis: Bet droši vien, ja viņi ir bijušie īpašnieki vai viņu mantinieki, viņiem šeit būs apvienotais kapitāls.

Priekšsēdētājs: Jūsu priekšlikums, Ēlerta kungs?

I.Ēlerts: Mans priekšlikums– to skatīs laikā starp otro un trešo jautājumu. Bet ir vēl viena problēma, kas būtu jārisina. Es tomēr gribētu to tā nedaudz pacelt. Tas ir par šo ierobežojumu ar pagasta teritoriju. Kā zināms, zemes reforma paredz: ja nepietiek zemes vienā pagastā, tad jautājums tiek nodots rajona zemes komisijai, kas var piešķirt zemi, teiksim, kaimiņpagastā, visreālāk. Šis ierobežojums ar viena pagasta teritoriju, manuprāt, ir ļoti bīstams.

A.Apinītis: Es to varbūt varu pieņemt, bet iepriekš paskaidroju, ka mēs vadījāmies pēc viedokļa, ka šobrīd esošajai saimniekošanas mantai, kas ir pagasta teritorijā, tur būtu jāpaliek. Ja ir vēl kādi konkrēti priekšlikumi, kā risināt laikā starp otro un trešo lasījumu, lūdzu, iesniedziet, mēs pieņemsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Šajā 8.pantā otrās daļas pirmajā rindkopā arī man gribas uzturēt domu, un es te nevaru Krūmiņa kungam absolūti piekrist, ka mantinieki strādā privatizējamā uzņēmumā vai pieteikuši zemi, vai aizgājuši no šī uzņēmuma pensijā un tā tālāk. To domu vajadzētu ielikt, ja tu esi piecus gadus pirms šīs paju sadales aizgājis uz Rīgu, bet tagad nāc atpakaļ šajā pagastā un esi pieteicis zemi, tad tava kapitāla daļa ir izdalāma, un tas jau absolūti neko nemaina. Ja tur neesi strādājis, tad tu arī nedabū to īpašumu, bet, ja tur esi strādājis un tagad esi pieteicis zemi un pirms pieciem gadiem aizgājis, tad arī tā tev pienākas. Tātad 8.panta piektās daļas pirmajā rindkopā pēc ceturtā vārda iespraudums būtu: “vai pieteikuši zemi”.

A.Apinītis: Priekšlikumu, lūdzu, rakstiski. Izskatīsim laikā starp otro un trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Es tikai gribēju vēl mazliet papildināt par to, kāpēc ir nepieciešams šis ierobežojums ar pagastu, par pagasta robežām. Ja mēs tagad pieņemsim šādu likumu, ka visiem, kaut arī ierobežojot ar noteiktu laiku, kas kādreiz ir strādājuši, tad praktiski mēs nevaram izvairīties no pieteikšanās termiņa izsludināšanas. Ja tas ir ierobežots ar pagastu robežām, tad faktiski tā problēma ir lokāla, šo daļu īpašnieku apzināšana, un to var atrisināt pagasta robežās. Bet pretējā gadījumā, ja to padara par visas republikas jautājumu, tad jebkurš, kurš ir nostrādājis kādu noteiktu gadu skaitu, tādā gadījumā nevar izvairīties no šī pieteikuma termiņa. Mēs te centāmies ielikt normu, ka tomēr šis privatizācijas process jāpadara maksimāli vienkāršs un tomēr ātrs. Un šo te nevar uzskatīt tik daudz par sociālā taisnīguma vai par, teiksim, likumu varbūt kaut kādu juridisko normu atjaunošanu, bet galvenokārt par privatizācijas metodi. Galvenokārt par to ir runa. Te, protams, jāīsteno sociālais taisnīgums, cik to var, bet tik lielā mērā, cik lielā mērā tas nekaitē privatizācijai kā tādai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Biķis.

V.Biķis: Es tomēr lūgtu šā panta 5.punktu likt uz balsošanu, svītrojot vārdus “tā pagasta teritorijā”. Es nezinu, kāpēc Ēlerta kungs tik vienkārši piekrita, bet es personīgi, ja šie vārdi pantā paliek, nevaru balsot ne par pantu, ne arī par likumprojektu kopumā. Tā tomēr nevar. Ja tajā pagastā zemi viņam nevar piešķirt (viņš ir 20 gadus vai visu mūžu strādājis), tad piešķir zemi kaimiņpagastā, un tad nekas vairs nepienākas. Tā nu nav vairs taisnība.

A.Apinītis: Es domāju, ka mēs varētu šīs problēmas asumu noņemt. Varbūt šī problēma pastāv. Šobrīd varētu nebalsot, bet atstāt laikā starp otro un trešo lasījumu. Ēlerta kungs apsolījās formulēt precīzi, jo šeit, manā skatījumā, var būt visādi. Ļoti daudzi cilvēki ir gājuši caur saimniecībām. Šobrīd veic uzņēmējdarbību– šeit ir ielikts. Tas nozīmē, ka kaut kur citur pie Rīgas veic uzņēmējdarbību, bet Latgalē viņam pēkšņi būs šī te manta un iespējas izraut no saimniecības, teiksim, savu daļu ārā. Zināma problēma pastāv, bet es lūgtu šo atstāt laikā starp otro un trešo lasījumu, kad Ēlerta kungs, arī Biķa kungs varbūt noformulētu, un mēģināsim to iestrādāt.

Priekšsēdētājs: Tātad atstājam šo pantu līdz trešajam lasījumam, pieņemot 8.pantu kopumā.

A.Apinītis: Jo pret 8.pantu bija Ziediņa kunga, arī Ēlerta kunga un Biķa kunga pretenzijas.

Priekšsēdētājs: Tālāk– 9.pants. Nav. Tālāk– 10.pants. Nav. Tālāk– 11.pants. Nav. Tālāk– 12.pants. Nav. Tālāk– 13.pants.

Lūdzu, deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Cienījamie kungi! Es jau agrāk par to teicu. Vispārējā privatizācijas koncepcija, kas mums ir, nedrīkst principā atšķirties ar šo koncepciju daudzos aspektos. Un it sevišķi aspektā par neatkarīgu ekspertu jeb auditoru līdzdalību. Pretējā gadījumā, jūs paskatieties 13.panta 1.punktu par to, kas ir komisijas sastāvā. Es uzmanīgi izskatīju 7., 8., 10. un 11.pantu. It kā būtu vērtēts, bet nekur nav pateikts, kā tiek vērtēts, nekur nav pateikts, ka to dara neatkarīgi eksperti. Šādā gadījumā, kad 13.panta 1.punktā ir visas ieinteresētās puses: uzņēmuma kopsapulces, zemnieku pilnvarotais, pašvaldības, lauksaimniecības departaments (tās visas tādā vai citādā veidā ir ieinteresētās puses), līdz ar to mēs nevaram dabūt neieinteresētu, respektīvi, ekspertu, slēdzienu par to, cik maksā tas kolhozs, tā ferma vai kas. Es lieku priekšā šeit tomēr aiz ceturtās domuzīmes ietvert vēl piekto– “neatkarīgi auditori” vai “eksperti”. Lieku priekšā par to nobalsot. Ideja ir tik vienkārša, ka nav vajadzīgs papīrs.

Priekšsēdētājs: Neatkarīgie eksperti.

J.Bojārs: Jā, neatkarīgie eksperti jeb auditori, kā mēs viņus nosauksim. Es gribētu dzirdēt arī referenta domas. Jo šī ir pamatideja, galvenā ideja vispārējos privatizācijas dokumentos, kādi mums ir. Biezā kungs varbūt izteiks savas domas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Biezā kungs!

J.Biezais: Jā, es arī biju iesniedzis analogu priekšlikumu. Es negribētu te aizvainot kolhoznieku jūtas, bet, tā kā mehānisms ir vienāds ar lauku saimniecībām un kopā ar privatizācijas koncepciju un attiecīgo “jumta” likumu, kurš gan nav apspriests, bet koncepcija to paredz, es arī iestātos par šādu iespēju paredzēšanu.

A.Apinītis: Mans komentārs šeit varētu būt tāds, ka 13.panta 1.apakšpunktā mēs domājam noteikt, ka šo te varētu risināt ar pagasta pašvaldības pilnvaroto pārstāvi, rajona lauksaimniecības departamenta pilnvaroto pārstāvi. Es nezinu, šobrīd tāds ekspertu institūts, cik es saprotu, mums republikā nav izveidots. Kas iecels šos neatkarīgos ekspertus? Kāds būs neatkarīgā eksperta ievēlēšanas mehānisms šajā komisijā? Mēs varētu izskatīt šo jautājumu, bet tad ir jādod mehānisms, kā to realizēt. Jo mēs uzskatām, ka šie cilvēki no pagasta pašvaldības un rajona departamenta jau darbojas kā zināmi eksperti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Krūmiņš. Es pēc tam došu jums vārdu.

R.Krūmiņš: Es saprotu no Bojāra kunga, ka viņš šo problēmu saista ar īpašuma novērtēšanas jautājumu.

J.Bojārs: Jā.

R.Krūmiņš: Bet praktiski te nerodas jautājums par īpašuma novērtēšanu vai pārvērtēšanu, jo mēs jau faktiski 4.pantā esam ierakstījuši, ka viss īpašums tiek novērtēts bilances vērtībā, un daļas nomināls vislielākajā mērā būtībā ir atkarīgs no šīs bilances vērtības. Bet faktiskā īpašuma novērtēšana vai novērtēšanas, ja tā var teikt, notiek šīs daļas atsavināšanas gadījumā. Gadījumā, ja daļa tiek atsavināta un ir tikai viens pretendents uz attiecīgo objektu, tad praktiski notiek šī atsavināšana par bilances vērtību, bet, ja pretendenti uz attiecīgo objektu ir vairāki, tad šis atsavināšanas process notiek izsolē un tā, mūsuprāt, ir absolūti objektīva procedūra, un tiek izslēgts jebkāds subjektīvs novērtējuma moments. Un tajā pašā laikā zināmas priekšrocības tiek dotas tiem uzņēmīgākajiem cilvēkiem, tās nav dotas, bet tās vienkārši ir iespējamas sakarā ar to, ka viņi, teiksim, varbūt ātrāk novērtē situāciju un šo īpašumu atsavina. Taču galvenais nosacījums ir tāds, ka tas viss notiek publiski. Tur tālāk ir ieliktas normas, kuras nodrošina, ka, teiksim, vismaz mēnesi pēc šā pieteikuma ir jāizsludina, ka tāds un tāds, lūk, ir pieteicies uz šādu īpašumu attiecīgajā uzņēmumā un vai nevēlas vēl kāds uz to pieteikties. Ja šis cits vēl piesakās, tad praktiski jau ir izsole un īpašums tiek reāli novērtēts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Es gribu vēlreiz pateikt, ka visā šajā privatizācijas procesā īpašuma vērtības noteikšanas jautājums ir visbūtiskākais. Ja mēs visi esam ieinteresēti, jūs taču zināt, kā tas praktiski notiek rajonā. Tas ir kolhoza priekšsēdētājs. Lūk, visu šo struktūrvienību vadītāji taču kopā vienā mednieku kolektīvā medī un kopā, atvainojiet, izlemj jautājumu. Es nezinu, varbūt kāds to nezina, bet es to zinu. Mēs jau nevaram uztvert visus apkārtējos par zagļiem un negodīgiem cilvēkiem, bet tomēr jābūt vienai institūcijai. Redziet, ja ir ierosināta krimināllieta, mēs taču tad arī uzaicinām neatkarīgu revidentu. Tā taču ir! Bet šeit izšķiras principiāls jautājums.

Es domāju, ka šo ekspertu mums vajag ielikt kā principu, bet pēc tam taču tur būs desmitiem visādu instrukciju par to, kā notiks praktiskā privatizācija. Neatkarīgu ekspertu klātbūtnei ir jābūt. Lai viņi paņem no Latgales varbūt kaut kādu cilvēku kā ekspertu un Kurzemē– atkal no Vidzemes. Tas nav svarīgi, kā darīt, mēs to izdomāsim pēc tam, bet neatkarīgam ekspertam jābūt. Jo citādi savi “čaļi” salasīsies, novērtēs, un tas ierindas kolhoznieks paliks pēc tam, ziniet...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Es arī esmu bijis ļoti tuvu klāt šim procesam un varu pateikt, ka Bojāra kungam šobrīd ir dziļa taisnība. Pie mums, piemēram, uzņēmumi šo dalītāju komisiju visu kā tādu apstiprināja pilnvaroto sapulcē. Tāpēc varbūt tiešām te varu pateikt precīzi savas domas. Proti, vajadzētu, lai šī kopsapulce, tas ir vairāk vai mazāk tie, kas tagad strādā kopā līdz sociālisma galīgam kraham, ir vieni trīs cilvēki, zemnieki ir vieni trīs cilvēki, pagasta pašpārvalde– 1, rajona departaments– 1 un šis neatkarīgais eksperts– devītais. Un šo komisiju apstiprina nevis pilnvaroto sapulce, bet apstiprina, teiksim, rajona īpašuma konversijas komisija vai kaut kāda cita institūcija. Ja to pat vajag. Bet pašreiz tajās saimniecībās, kur zemnieki ir izveidojuši vienu vai divas zemnieku saimniecības, viņi būs vieni, bet uzņēmuma kopsapulce, kas visa grib mirt, saucot: “Lai dzīvo sociālisms!”, tie apstiprinās piecus cilvēkus, tad tas vērtējums tik tiešām nebūs objektīvs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Seile!

A.Seile: Manā izpratnē, ekspertam tiešām ir jābūt neatkarīgam, un neviens viņam nevar liegt piedalīties datu pārbaudē un šīs privatizācijas gaitas pārbaudē. Bet viņam nav jābūt šajā komisijā, viņam tiešām jābūt neatkarīgam, tas ir, no malas.

A.Apinītis: Lai mēs varbūt veltīgi nestrīdētos, Ziediņa kungs ar Bojāra kungu precīzi noformulētu šo jautājumu laikā starp otro un trešo lasījumu, tad mēs varētu izskatīt. Jā, problēma var pastāvēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu. (Kāds kaut ko jautā no zāles.)

A.Apinītis: Acīmredzot, ka balsstiesībām būtu jābūt šajā komisijā, jā.

Priekšsēdētājs: Jā, tātad tas paliek, komisija pie tā piestrādās, lai tas būtu.

Kungi un dāmas, lūdzu, 14.pants.

I.Ēlerts: Man autoram ir jautājums par 14.panta otrās daļas 3. apakšpunktu. Vai es pareizi saprotu, ka šai pārveidošanas sapulcē piedalās gan tie, kas grib turpināt saimniekot šajā jaunveidojamā sabiedrībā, gan arī tie, kas turpina patstāvīgi saimniekot kā zemnieki? Kādēļ jautājumu par iepriekšēju uzņēmuma likvidāciju (teiksim, kolhozs beidz pastāvēt) pieņem arī tie, kas veido zemnieku saimniecības? Es domāju: ja kaut vai kāda daļa grib turpināt saimniekot šajā jaunveidojamā sabiedrībā, tad viņi ir tiesīgi to arī izšķirt. Tātad pēc jūsu varianta patlaban to izšķir puse no sapulces. Mans variants bija citāds, proti, ja ceturtā daļa grib saimniekot, turpināt saimniekošanu, viņi to var darīt. Es domāju, ka laikam taisnība nav ne man, ne jums. Ja jebkurš, kurš grib turpināt saimniekot sabiedrībā, teiksim, ar ierobežotu atbildību, akciju sabiedrībā, viņš to var darīt. Kā te to lietu risināt, man nav skaidrs.

A.Apinītis: Redziet, šeit ir iziets no tāda viedokļa, ka pēc tam, kad ir apstiprinātas šā uzņēmuma paju daļas, tad praktiski komisija uzskata, ka var pastāvēt divi varianti: vai šis uzņēmums tiek likvidēts vai notiek pārveidošana. Jo redziet, kas ir par lietu. Šeit, protams, pastāv pretrunas, cik lielas, cik mazas– tā ir cita lieta. Bet redziet, lai šīs tiesības, lai daļu tiesību realizētu, jāpastāv ir kaut kādam iepriekšējā uzņēmuma pārmantotājam, gan, teiksim, saistību pārmantotājam un tā tālāk. Un šīs katras pajas tiesības caur kaut ko ir jārealizē. Es saprotu, ka tā ir pretruna, bet mēs, atklāti sakot, šo mehānismu, kas atcerieties, bija iepriekš pirmajā variantā iestrādāts, proti, ka brīvi var rīkoties ar savām daļām (brīvi jau nevar rīkoties), mēs neredzējām šo mehānismu.

I.Ēlerts: Es jums piekrītu, ka katram zemniekam ir divi ceļi, kā rīkoties. Kāpēc tad mēs viņam neļaujam brīvi šos divus ceļus izvēlēties?

A.Apinītis: Redziet, šis zemnieks nav absolūti atraujams, šobrīd viņš ir iekšā, jo tas process ir tāds: pastāv kolhozs, un, apstiprinot šīs katra daļas, rodas tas jautājums, vai kolhozs ir vai nav. Un kas notiek tālāk? Jo mēs uzskatām: ja zemniekam ir šī pajas daļa, tad viņam jādod arī balsstiesības lemt par tās likteni. Citādi iznāk, ka viņam šī pajas daļa ir, bet balss nav. Mēs uzskatījām, ka viņš varētu ar savu pajas daļu arī turpmāk ietekmēt šos procesus, ja mēs dotu viņam šīs balsstiesības.

I.Ēlerts: Es uzskatu, ka visos jautājumos viņam ir jādod balsstiesības, izņemot jautājumu par uzņēmuma likvidāciju. Tas ir vienīgais jautājums, jo viņš no uzņēmuma faktiski izstājas. Kāpēc viņam būtu jālemj par tā likvidēšanu? Ja izstāsies visi, tad tas tiek likvidēts gluži saprotami. Es neuzstāju par šo trīs ceturtdaļu, vienas ceturtdaļas principu, te var domāt, ka varbūt tas ir kompromiss.

Priekšsēdētājs: Vai jums ir kāds konkrēts priekšlikums?

A.Apinītis: Ja Ēlerta kungs konkrēti vēlreiz formulētu un komisija būtu ar mieru atgriezties pie šā jautājuma laikā starp pirmo un trešo lasījumu, tad ir konkrēti jāformulē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Man jums ir jautājums. Ja salīdzinām 13.un 14.pantu, ja es esmu pareizi sapratis, tad pārveidošanas pilnsapulce vai sapulce ir savā kompetencē pārāka par privatizācijas komisiju. Tā vai ne tā? Tai ir galējais lēmums? Ir, ja? Tādā gadījumā izriet šādi secinājumi: šīs sapulces spriedums arī par vērtējumu, par kapitālu vērtējumu ir pārāks, un tam, ko izlems ekspertu komisija, nebūs nekādas nozīmes. Jo tas, ko nolems kopsapulce, jūs zināt, tur uzstāsies pāris demagogu un sagāzīs visu ekspertu vērtējumu... Man pret pārējo nebūtu nekas, bet kā par vērtības noteikšanu?

A.Apinītis: Es tomēr, Bojāra kungs, uzskatu, ka šai sapulcei, esošā uzņēmuma kopsapulcei, ir augstākas pilnvaras un tiesības.

J.Bojārs: Bet vērtēšanas jautājumos?

A.Apinītis: Vērtēšanas jautājumos jau galu galā ir tās kopus mantas liktenis. Mēs jau nospriedām, ka te ir arī valsts manta. Protams, privatizācijas komisijas loceklis vai, teiksim, neitrālais eksperts no malas raudzīsies, lai likumība tiktu ievērota, tas ir, tas, ko mēs šai likumā nosakām.

J.Bojārs: Bet viņu pārbalsos? No šīs konstrukcijas iznāk, ka viņu pārbalsos.

A.Apinītis: Arī kopsapulce pretlikumiski nedrīkst darboties pret šo likumu.

J.Bojārs: Jūs saprotiet, eksperta slēdziens ir subjektīvs, viņš kā eksperts spriež, ka maksā 1000 rubļu, jūs spriežat, ka maksā 50 rubļu.

A.Apinītis: Bojāra kungs! Mēs nepārvērtējam visu pašreiz esošo kolhozu mantu. Mēs ņemam pēc pašreiz esošās bilances vērtības. Tas ir 4.pantā. Mēs pašreiz ņemam katru konkrētu mantu pēc bilances vērtības, jo nenotiek visas mantas pārvērtēšana.

J.Bojārs: Tā vai tā ieinteresētās puses izlems cenu.

A.Apinītis: Šī cena ir fiksēta saimniecības bilancē. Fiksēta.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, ja jums ir konkrēts formulējums, lūdzu, tad uz trešo lasījumu griezieties komisijā. Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Kungi! Te vispār ir ļoti liels dziļūdens akmens apakšā. Tātad 13.panta 2.punkts: uzņēmuma privatizācijas komisija pilda uzņēmuma kopsapulces lēmumu, un šā likuma prasība... Tas jau tepat pacēlās. Uzņēmuma kopsapulces, sevišķi vājajos uzņēmumos, pašreiz nav morāli psiholoģiski gatavas privatizācijai. Tāpēc viņu lēmums būs viennozīmīgs: kopā līdz galīgai vai nu sakāvei, vai uzvarai, vai vienalga kam. Absolūti nepieciešams ir izmest no šā panta ārā šos vārdus “kopsapulces lēmums”. Viņi pilda tikai šā likuma prasības, jo pretējā gadījumā notiks tieši tas, no kā mūsu vienīgais zemnieks brīdināja pusgadu atpakaļ, proti, sanāks šīs kopsapulces kopā un pateiks: “Nekur, nekad nevienu pēdu zemes.” Un kā jūs tādā gadījumā, ja būs šāds ieraksts, tās varēsiet atspēkot? Nereāli un neiespējami. Tāpēc ir jāizslēdz vārdi “kopsapulces lēmums”.

A.Apinītis: Varbūt šis varētu būt kopsapulces lēmums attiecībā uz procedūras jautājumiem, jo šeit ir ielikta ideja, ka jānosaka konkrēti termiņi, kādos privatizācijas komisijai ir jādarbojas.

Z.Ziediņš: Viņi nosaka, ka viņiem tāda nav vajadzīga. Jūs saprotiet: kopsapulce sanāk un aplaiž zīmītes, pasaka, ka viņi vispār negrib pārveidoties par kaut kādu sabiedrību un, ja sabiedrība būs, tad tā sauk­sies “sabiedrība kolhozs”. Tāpēc jau neizņēma šos vārdus, ka viņi pilda kopsapulces lēmumu, tur vispār nekas nenotiek.

A.Apinītis: Ziediņa kungs, es tomēr negribētu jums piekrist, jo tad ir šāds jautājums: kas ir augstākais noteicējs šajā konkrētajā saimniecībā, vai kopsapulce vai arī privatizācijas komisija?

Z.Ziediņš: Es jums varētu piekrist, ja pats nebūtu bijis šādas kopsapulces priekšā, kur nostāda jautājumu, ka mums nekas nav vajadzīgs. Mums ir vajadzīgs kolhozs, kur strādāsim visi kopā un prasīsim valdībai. Šī komisija pilda lēmumu, mūsu likumu, nevis kopsapulces... Es jūs ļoti lūdzu iedziļināties, es pats esmu bijis tādās saimniecībās, viņi nedalīsies.

A.Apinītis: Ziediņa kungs, mēs...

Z.Ziediņš: Viņi nedalīsies ar to, lai viņi nedalās, lai viņi tur sapūst, bet viņi neļaus atdalīties tiem, kas to grib. Tur jau tas suns aprakts. Viņi neļaus atdalīties, kas to grib. Šis teikums jāizmet ārā.

A.Apinītis: Ziediņa kungs, es jums absolūti negribu piekrist, jo trešajā lasījumā būs lēmums par šā likuma stāšanos spēkā, kurā mēs fiksējām to, kas obligāti katrā šajā lauksaimniecības uzņēmumā ir jāizdara. Mēs noteiksim konkrētu termiņu. Likumprojekta sākumā ir uzlikts par pienākumu administrācijai sākt šo procesu.

Z.Ziediņš: Process sākās, sanākot kopā, izvēršot diskusiju un pieliekot punktu, ka neviens ārpus mums. Tas ir procesa sākums. Jautājums ir konceptuāls, lūdzu likt šo lietu uz balsošanu. Mans priekšlikums– 13.panta 2.punktā svītrot vārdus “kopsapulces lēmums”. Formulējums ļoti īss, svītrojums iet cauri bez rakstiska priekšlikuma.

Priekšsēdētājs: Mēs atgriežamies ļoti atpakaļ, bet mēs principā varam, jo mēs nebalsojām par 13.pantu. Tātad acīmredzot balsosim. Jābalso arī šajā gadījumā par diviem variantiem– Ziediņa kunga piedāvāto variantu, proti, jāsvītro vārdi “kopsapulces lēmums” 13.panta 2.punktā. Otrais ir komisijas variants. Pie jautājuma par tiem ekspertiem mēs atgriezīsimies.

Lūdzu, reģistrējamies. Rezultāts: 67 deputāti. Lūdzu, balsojam par deputāta Ziediņa piedāvāto variantu, atņemot tiesības kopsapulcei, respektīvi, svītrojot šo vārdu kopu no 13.panta 2.punkta. Rezultāts: 40. Es atvainojos– 42. Acīmredzot tas būs vairākums.

Otrs ir komisijas piedāvātais variants. Rezultāts: 20. Skaidrs.

Lūdzu, deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Man tomēr ir priekšlikums, ņemot vērā to, ka ziņotājs un privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, un vēl vairāki deputāti atbalstīja ideju par neatkarīga eksperta līdzdalību, man lūgums par to nobalsot tāpat kā par Ziediņa priekšlikumu, lai mums pēc tam viss kaut kur nepazūd un nesajūk. Tā ir vienkārši tiesiska ideja, par kuru mēs varam nobalsot “par” vai “pret”. Tā ir gan vienkārša, gan būtiska.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs! Varbūt te parādījās daudz jo dažādi jautājumi par šo neatkarīgo ekspertu realizēšanu. Komisija piekrita, ka šo mēs liekam iekšā, bet...

A.Apinītis: Mēs piekrītam, tikai jābūt mehānismam, jo šobrīd republikā nepastāv neatkarīgo ekspertu institūts. Ja būs, Biezā kungs acīmredzot var paskaidrot, mēs piekrītam.

Priekšsēdētājs: Tātad jūsu priekšlikums par šiem neatkarīgajiem ekspertiem tiks ņemts vērā, tikai tas ir jāprecizē.

Lūdzu, deputāt Biezais!

J.Biezais: Es neuzstāju pašreiz uz balsojumu. Attiecīgo institūtu likumprojekti būs gatavi nākamajā nedēļā, un darba gaitā mēs tos iestrādāsim. Nedaudz vēl par iepriekšējo, Ziediņa kunga balsojumu. Absolūti izslēgt kopsapulci arī ir bīstami, taču acīmredzot uz trešo lasījumu te vajadzētu iestrādāt redakciju ar likuma prioritāti. Mēs jau nobalsojām.

Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs, Biezā kungs, lūdzu, komisijai un uz trešo lasījumu. 14.pants– mēs vienojāmies, 15.pants?

Cienītie kungi! Mēs it kā esam tikuši galā ar 15 pantiem. Sākas ceturtā nodaļa, bet lietas būtība ir tāda: lai mums dzīve būtu nedaudz interesantāka, anonīms zvanītājs piezvanījis kaujas postenim un ziņojis, ka pulksten 14.00 šeit, Augstākajā padomē, sprāgs mīna, arī Ministru padomē. Kaut arī šie zvani parasti nekad neapstiprinās un mīnas nesprāgst, mums tomēr vajadzētu iziet pirms pulksten diviem, jo šī māja jāpārbauda. Komisija gan uzskata, ka, neraugoties uz mīnas draudiem, mums vajadzētu izskatīt likumprojektu līdz galam.

A.Apinītis: Jo man ir priekšlikums, cienītie kolēģi! Jo tālāk par šā likumprojekta pantiem ir ļoti maz pretenziju. Bija priekšlikumi, es domāju, ka mēs izskatīsim. Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Ejam tālāk. Ceturtā nodaļa, 16.pants. Vai ir kādas pretenzijas? Tie, kas vēlas iziet, varbūt izejiet. Tie jau ir izgājuši. Lūdzu, tagad koncentrējamies nevis uz mīnu, bet uz pantiem. 16.pants, cienītās dāmas un kungi! Nav. 17.pants? Nav. 18.pants? 19.pants? Nav. 20.pants? Nav.

Priekšlikums ir balsot par šā likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā, jānobalso ar balsojošo vairākumu, izņemot tos pantus, pie kuriem mēs vēl atgriezīsimies. Pagaidīsim kolēģus, kas kaut kur strādā blakustelpās, pie atmīnēšanas. Mans kolēģis Krastiņš ierosina tūlīt pat pieņemt policijas likumu un tautas izglītības likumu. Vēl var paspēt.

Lūdzu, reģistrējamies. Rezultāts: 72. Lūdzu, balsojam par Latvijas Republikas likuma “Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju” pieņemšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 57– par, pret– 10, atturas– 3. Likums pieņemts otrajā lasījumā. Lūdzu.

A.Apinītis: Paldies, cienījamie kolēģi! Varbūt likuma pēdējā daļā palīdzēja šī ziņa par mīnēšanu. Es ceru un esmu pilnīgi pārliecināts, ka pie šīs ziņas nav vainīgi tie kolēģi, kas mūsu balsošanas rezultātā izgāja no zāles. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Seleckis.

V.Seleckis: Mīna tomēr pulksten 14.00 nesprāgs un vēlāk arī nesprāgs. Es ļoti lūgtu šodien vienoties, nobalsot par to, ka izglītības likums arī beidzot tiktu izskatīts, un varbūt mēs varētu vienoties, ka tas tiktu izskatīts jau otrdien kā pirmais jautājums pulksten 10.00. Citādi šis likums tiek atbīdīts un atbīdīts. Jūs zināt, kāds stāvoklis ir izglītībā. Lūdzu atbalstīt mūsu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Man ir priekšlikums atstāt šeit opozīciju, tad mīna nesprāgs.

Priekšsēdētājs: Ja tikai opozīcija pati grib palikt. Deputāts Seleckis ierosināja balsot par izglītības likuma izskatīšanu otrdien pulksten 10.00. Mēs varam balsot. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par deputāta Selecka priekšlikumu. Atsauciet balsošanu, deputāts Ziediņš protestēs jeb izteiksies pret.

Z.Ziediņš: Es esmu par absolūtu izglītību, bet, kungi mīļie, mums jāvirza uz priekšu balsts– īpašuma jautājums. Tāpēc otrdien pulksten 10.00 kā pirmais ir Grūtupa likums. Saprotiet, ka mums ir vajadzīgs balsts. Un tad mēs mācīsim, pamatojoties uz to balstu. Kā otro– simtprocentīgi izglītības likumu, un Ābiķa programmu atcelt uz trešdienas pēcpusdienu.

Dz.Ābiķis: Es tomēr negribētu Ziediņa kungam piekrist, jo mums ir aizgājuši priekšā tiešām nekaunīgi gan likums par korporāciju, gan vesela porcija lauksaimnieku likumu. Tomēr būsim solīdi cits pret citu un arī izglītību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Es gribu teikt, ka visiem konstitucionāliem likumiem arī ir aizgājuši priekšā par pusgadu. Un tie tiek atlikti un atlikti. Mums bija pagājušā frakcijas sēdē jāizspriež koncepcija par konstitūciju, par jauno pamatlikumu. Mēs to neizdarījām pagājušajā frakcijas sēdē. Es lieku priekšā to izskatīt pirmdien, jo mēs visus šos konstitucionālos jautājumus, kam ir būtiska nozīme, ļoti būtiska, mēs tos pastāvīgi atliekam.

Priekšsēdētājs: To mēs ņemsim vērā Prezidija sēdē. Tagad par deputāta Selecka priekšlikumu– izskatīt izglītības likumu otrdien pulksten 10.00. Rezultāts: 44– par, tātad izskatām otrdien pulksten 10.00 izglītības likumu. Paldies.

Tagad, ko nagi nes, projām no šīs mājas! Vai uz ēdnīcu? Jā, vēl var paspēt arī paēst...

(Sēdes beigas)