Lauku pievilcība dažādām gaumēm

Agnese Jakoviča, Latvijas Lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” tirgzinību vadītāja, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Agnese Jakoviča Foto: Andris Kļaviņš

– Darba grupa strādā pie Lauku attīstības plāna 2007.–2013.gadam. Novembrī un decembrī Zemkopības ministrijā tiks precizēta Latvijas lauku attīstības stratēģija, lai noteiktu nacionālās prioritātes. Vai lauku tūrismam ir cerības nokļūt uz kādas no šīs stratēģijas galvenajām asīm?

– Šajā plānā trešais svarīgākais attīstības virziens ir nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstība: pakalpojumi, mazie uzņēmumi, ceļu sakārtošana, arī tūrisma veicināšana. Līdz šim tam nebija pievērsta tāda uzmanība. Plāna asī nozīmīga vieta ierādīta lauku infrastruktūras uzlabošanai, kas ir viens no priekšnoteikumiem tūristu uzņemšanai.

– Vai “Lauku ceļotāja” līdzšinējā pieredze liecina, ka Latvijas lauki ir interesanti gan pašmāju, gan ārzemju tūristiem?

– 2004.gada nogalē “Lauku ceļotāja” datu bāzē bija reģistrētas 294 lauku naktsmītnes ar 4051 gultas vietu. Vislielākais pieaugums sākās 1999.gadā, kad sāka izmantot SAPARD un citu struktūrfondu atbalstu. Tagad šī tendence ir stabilizējusies, un gadā tūristiem no jauna atver kādas desmit lauku mājas, bet tikpat arī pārtrauc šo biznesu. Pēdējos gados ir tendence atvērt lielus viesu namus, lai apkalpotu sarīkojumus ar lielu cilvēku skaitu – jubilejas svinības, kāzas, seminārus u. tml. Būvē lielus kempingus. Diemžēl maz atver klasiskā lauku tūrisma saimniecības, kurās ģimene nodarbojas ar lauksaimniecību un uzņem arī tūristus. Aizvadītā vasara visiem tūristu uzņēmējiem ir bijusi ļoti veiksmīga. Tūristu skaita pieaugums ir ap 30 procentiem, salīdzinoši – iepriekšējā sezonā bija ap 13 – 15 procentu. Parasti mūsu laukos pārsvarā nakšņoja vietējie tūristi, bet šīs vasaras trijos mēnešos vairāk nakšu mūsu laukos pārlaida ārzemnieki. Rezervēt vietas vasarai ārzemnieki sāka jau janvārī. Tas mūs iepriecina.

– Kā to izskaidrojat? Vai tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā, vai ir labāka reklāma?

– Gan viens, gan otrs. Daudzi atbrauc, ziņkāres dzīti. Liela nozīme ir arī tam, ka līdz Rīgai var atlidot par ļoti nelielu samaksu. Agrāk lidmašīnu biļešu cenas bija tādas, ka, piemēram, vācu tūrists par to pašu samaksu Latvijas vietā varēja aizlidot uz Latīņameriku. Vēl liela nozīme ir Latvijas tūrisma informācijas birojiem, kas atvērti ārvalstīs. Sevišķi aktīvi strādā Vācijas un Anglijas biroji. Mums ir sava interneta mājaslapa, ko izmanto daudzi tūristi, izdodam katalogu “Atpūta laukos” četrās valodās, arī interešu bukletus “Aktīvā atpūta” un “Lauku labumi”. Lauku labumi nozīmē pilsētnieku iepazīstināšanu ar lauku dzīvi – parādīt bērniem, ka lauku mājās aug dažādi dzīvnieki, ļaut pabarot tos, iemācīties dažādus lauku amatus, piemēram, pīt grozus, aust stellēs, “uzcelt” podu, kā saka Latgales podnieki, u. tml.

– Kuru valstu tūristi visbiežāk apmeklē Latviju?

– No ārvalstu tūristiem apmēram puse ir vācieši, kas apceļo mūsu laukus. Viņi grib par salīdzinoši nelielu samaksu saņemt kvalitatīvus pakalpojumus. Interesanti, ka par Latviju interesējas franči, sākuši braukt tūristi no Spānijas un Itālijas. Krievi – mazāk. Varbūt mūsu lauku mentalitāte viņus neinteresē, vairāk pievelk jūra. Ierodas pat no tālās Japānas. Viņi izvēlas vienkāršas lauku mājas. Japāņi ir ļoti interesanti un pieticīgi klienti, kurus vairāk interesē mūsu daba. Daudz ir mūsu tautiešu no ASV un citām mītnes zemēm.

– Ja būtu intensīvāka prāmju satiksme, tad vairāk brauktu no Skandināvijas?

– Lauku tūrisma klientiem patīk braukt ar mašīnu. To uzskatāmi pierāda Klaipēdas un Liepājas prāmju līnijas, kas nodrošina vācu tūristu ierašanos. Prāmju satiksme ir ļoti nozīmīga lauku tūrisma klientiem. Skandināvijas valstu iedzīvotājiem ir liela interese, bet pagaidām nokļūšana pie mums ir apgrūtinoša.

– Kādas ir ārvalstu tūristu prasības?

– Viņi vēlas dzīvot kotedžas tipa mājiņās, lai, atbraukuši kopā ar ģimeni, varētu atvaļinājumu un brīvdienas pavadīt savrup, kaut kur pie ezera vai jūras. Parastā vēlēšanās ir būt tālāk no citiem tūristiem, kopā ar sev tuviem cilvēkiem un dabu. Diemžēl šādas brīvdienu mājas ir liels deficīts Latvijā. Tādā mājiņā ir virtuve, kur tūristi paši gatavo ēst. Mēs neprotam novērtēt un sajūsmināties par iespēju, kādas labi sen vairs nav piesārņotajā un piefrizētajā Eiropā. Vācieši vai holandieši ir sajūsmā, ka viņi var no rīta kaili nopeldēties tīrā ezerā, ar ģimeni mežā salasīt sēnes, paši tās pagatavot un dienu pavadīt, citu netraucēti. Ārzemniekiem patīk braukt ar velosipēdiem, pavizināties laivā.

Senatnīgas pils kopija Tērvetes dabas parkā Foto: Ints Kalniņš

– Vai Eiropas Savienības tūrisma organizācijas neizvirza mazajiem uzņēmējiem grūti izpildāmas prasības?

– Eiropas Savienībai nav īpašu prasību mūsu pārraugāmajā jomā, bet Latvijas Lauku tūrisma asociācija sadarbojas ar citām Eiropas asociācijas valstīm, mēs esam Eiropas Lauku tūrisma asociācijas (ELTA) biedri. ELTA ir izstrādāti minimālie kritēriji lauku mītnēm, lai tūristi tajās justos labi jebkurā zemē. “Lauku ceļotājs” izstrādāja savus nosacījumus, kuru izpilde lauku mājām dod tiesības saņemt kvalitātes zīmi. Līdzīgi viesnīcām, tikai mums nav zvaigzņu, bet ir taurenīši. Uz vienu taurenīti var pretendēt vienkārša lauku māja, kurai pat tualete var būt ārpus mājas. Tādas mājas lielākoties izvēlas vietējie iedzīvotāji, kuriem nav vai kuri nevēlas izdot daudz naudas, lai pavadītu atvaļinājumu pie dabas laukos. Ja ir četri taurenīši, tad ir padomāts par visu, sākot ar spoguļiem un beidzot ar jaunām mēbelēm. Dažreiz gadās, ka ārzemju tūristi, sevišķi tas raksturīgs vāciešiem, pasūtinājuši mājas par pieciem latiem diennaktī, sataisa traci par “sirsniņmājiņu” aiz ceriņiem. Godīgi sakot, prasības pieaug, sevišķi no Pārtikas un veterinārā dienesta puses. Tāpēc daudzu lauku māju saimnieki atsakās no tūristu ēdināšanas. Ne tāpēc, ka mūsu lauku ļaudis nevarētu tās izpildīt, bet lauku cilvēkiem nepatīk ķēpa ar papīriem – dažādu dokumentu rakstīšana. Arī tūristiem iznāk padārgi ēst no saimnieku galda. Turpretī velotūristi, kas, visu dienu braucot nogurst, vēlas, lai jaunajā mājvietā tiktu pabaroti. Prasības ir dažādas, un mums jāapmierina pieprasījums.

– Ko nozīmē Eiropas tūrisma nedēļa?

– Ideju ierosināja franči. Mērķis bija aktivizēt lauku tūrismu arī rudenī, ražas novākšanas laikā, kad lauki ir pilnbriedā, kad var nopirkt lauku labumus, dzīvnieki pēc vasaras ganībām kļuvuši apaļāki. Vispār daba rudenī ir skaista, un kāpēc nepagarināt Eiropā tradicionālo vasaras tūrismu? Ierodoties jebkurā lauku mītnē, vai tas būtu Francijā, Spānijā vai pie mums, lauku apceļotājs šajā tūrisma nedēļā saņem no paša māju saimnieka sarūpētu dāvanu – ābolu maisu, ievārījuma vai medus burciņu. Zvejniekciemā tās varētu būt kūpinātas zivis, cits saimnieks “uzsauktu” pankūkas ar ievārījumu. Te var izlīdzēties ar izdomu, galvenais, lai tas paliktu atbraucēja atmiņā. Otrs mērķis ir piesaistīt valdības uzmanību tūrismam, runājot par problēmām, rīkojot konferences un seminārus. Atklājot Eiropas lauku tūrisma nedēļu, visā Eiropā notika videokonference, kurā runāja Eiropas Savienības lauksaimniecības komisāre.

– Kā “Lauku ceļotājam” veicas ar Eiropas naudas piesaisti?

– Mūsu nevalstiskā organizācija pēdējos četros gados aktīvi iesaistījusies dažādos Eiropas Savienības (ES) projektos. Asociācija ir partnere dažādos projektos kopā ar citām Eiropas valstīm gan saimnieku mācību procesā, gan informācijas un citās jomās. Kvalitātes prasības, ko pie mums apzīmē ar taurenīšiem, Spānijā ar olīvām, Austrijā ar margrietiņām utt., tika izstrādātas Eiropas Savienības Leonardo da Vinči programmas ietvaros un saskaņotas, lai saimniekam jebkurā valstī kvalitātes kritēriji būtu daudzmaz līdzīgi. Pagājušajā gadā noslēdzās zaļā sertifikāta un vides kvalitātes zīmju piešķiršana lauku tūrisma saimniecībām. Mūsu asociācija saņem naudu kāda projekta ietvaros no ES, tālāk to netieši atdodam saimniekiem ceļojumu, semināru, mācību materiālu veidā.

– Kuros Latvijas novados ir lielākais piedāvājums lauku tūristiem?

– Vidzemē. Ļoti daudz nakstmītņu ir Gaujas Nacionālajā parkā, Cēsu, Valmieras rajonā, Siguldas apkārtnē. Zemgalē kā mūsu maizes klētī nevar gaidīt plašu tūrisma attīstību, Latgalē savukārt pagaidām nav attīstīta infrastruktūra, bet ir potenciāls nākotnei. Pie jūras ir maz nelielu māju, un tās, pārsvarā vācieši, jau ir rezervējuši agrā pavasarī. Nezinu, kāpēc pie jūras ceļ lielus namus un kempingus, kas nav ārzemju tūristu pieprasīti. Ļoti pieprasītas būtu nelielas zvejnieku “būdiņas” mūsu zvejniekciemos. Iespējams, ka šo nišu aizņēmušas nopirktās privātmājas pie jūras, kuru saimniekiem neinteresē tūrisma attīstība.

– Kāda ir “Lauku ceļotāja” sadarbība ar pašvaldībām?

– Aktivitāte ir ļoti dažāda. Ir pašvaldības, kas bieži rīko lauku saimnieku seminārus, un tad mēs braucam ar savu informāciju, mācām un skaidrojam, kā iesaistīties lauku tūrisma biznesā.

– Vai “Lauku ceļotājs” dod manāmu ieguldījumu nodarbinātības problēmu atrisināšanā Latvijas laukos?

– Statistika liecina, ka vienā lauku naktsmītnē vidēji ir nodarbināti trīs cilvēki, no kuriem divi ir īpašnieku ģimenes locekļi. Kempingos, pilīs un muižās vidēji ir nodarbināti septiņi cilvēki, bet viesnīcās – divpadsmit. Kopumā 2004. gadā lauku naktsmītnēs bija nodarbinātas apmēram 880 personas. Daudzām ģimenēm, kuras iesaistījušās tūrisma biznesā, tas ir liels atspaids, bet jānovērtē arī lauku tūrisma attīstības nozīme lauku ainavas un vides sakopšanā. Strādājam pie kopprojekta ar Vāciju, lai realizētu ieceri par specializētā tūrisma attīstību, liela nozīme tiks veltīta “zaļajai saimniekošanai”, kas nozīmē videi draudzīgu saimniekošanu un ekoloģiski tīro produktu audzēšanu. Jācer, ka topošajā Lauku attīstības plānā lauku tūrisma atbalstam būs piešķirta lielāka vērība, kas stimulēs šīs nozares attīstību.

Andris Kļaviņš