Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09., 15.09., 22.09., 28.09., 05.10., 13.10., 19.10.2005.

Peldus Daugavā PSRS Jūras kara flotes svētkos Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004	Latvijas PSR 6.gadadienas svinībās Rīgā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Baltieši liek sevi “pamanīt”

Baltiešu pastiprinātās aktivitātes Zviedrijā 1955.gada jūnijā un jūlijā nepalika nepamanītas arī Lielbritānijas Ārlietu ministrijā. Pēc tās pieprasījuma britu vēstniecība Stokholmā sagatavoja speciālu pārskatu. Tajā bija uzsvērts, ka Baltijas republiku inkorporācijas PSRS 15.gadadienas diezgan redzamā atzīmēšana Zviedrijas sabiedrībā un presē ir veicinājusi intereses atjaunošanos par šo valstu likteni. Britu diplomātiem svarīgi likās tas, ka lielākās Zviedrijas dienas avīzes “Svenska Dagbladet” redaktors Herberts Tingstens bija ne vien galvenais runātājs baltiešu trimdas organizāciju mītiņā, kas notika sakarā ar tuvojošos Ženēvas konferenci, bet arī petīcijas sagatavotājs rietumvalstu līderiem. Avīzes redaktora atbalsts un publicitāte presē cēlusi baltiešu trimdas organizāciju pašapziņu, bet, pēc angļu diplomātu domām, šāda interese nebūs ilglaicīga. Zviedrijas avīze un tās redaktors tādējādi tikai izmanto konjunktūru un “…iespēju iebelzt Kremļa vadītājiem”.
Pārskatā arī vispārīgi raksturota Zviedrijas valdības attieksme pret Baltijas problēmu un atzīmēts, ka tā ir atzinusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju PSRS. Zviedrijas valdībai, salīdzinot ar citām rietumvalstīm, nav speciālas politikas Baltijas jautājumā, tāds jautājums šeit vienkārši nepastāv. Kopumā zviedru sabiedrība baltiešus uzskata par lieliskiem imigrantiem, cilvēkiem ar līdzīgu temperamentu, kurus ar viņu zemi saista vēsturiskas saites. Baltieši gan dažreiz sūdzas, ka zviedri viņus izmanto kā lētu darbaspēku un diskriminē ar dzīvesvietas izvēles ierobežošanu.
Pārskatā arī norādīts, ka 1955.gadā Zviedrijā dzīvoja ap 20 tūkstošu latviešu, lietuviešu un igauņu. Lielākā kopiena bija igauņi – ap 18 tūkstoši. 1945.gadā Zviedrijā bija iebraukuši ap 36600 bēgļu no Baltijas, bet pēckara posma sākumā daudzi pameta šo valsti un devās uz Kanādu, ASV, Austrāliju un citām zemēm. Baltiešu emigranti Zviedrijā bija labi organizēti. Te darbojas Igaunijas un Latvijas Nacionālās padomes, Baltijas komiteja un citas organizācijas. Britu diplomāti bija pārliecināti, ka baltiešu kolonija Zviedrijā nākotnē turpinās samazināties gan emigrācijas rezultātā, gan naturalizācijas procesa ietekmē, daudziem bēgļiem kļūstot par Zviedrijas pavalstniekiem. Baltieši varēja sākt naturalizēšanos pēc astoņu gadu nodzīvošanas, un 1955.gadā jau apmēram seši tūkstoši to bija izdarījuši.

Sūtņa uzruna “Amerikas Balsī”

Rietumu un austrumu pretstāve Baltijas jautājumā labi parādījās arī sūtņa Kārļa Zariņā uzrunā saviem tautiešiem “Amerikas Balss” radio 1955.gada 5.augustā. Izvēlētā diena nebija nejauša, jo tieši 1940.gada 5.augustā Latvija ar attiecīgu PSRS Augstākās Padomes lēmumu oficiāli tika inkorporēta Padomju Savienība sastāvā. ASV to nolēma izmantot kā spiediena līdzekli pret padomju režīmu, apstrīdot tā likumību Latvijā.
K.Zariņš savā uzrunā radio īsi atgādināja Latvijas okupācijas vēsturi un atzīmēja, ka Padomju Krievija, okupējot Latviju, ir rīkojusies prettiesiski, pārkāpjot visus iepriekš parakstītos līgumus ar Latviju. “Mēs tagad neesam saimnieki savā zemē, un mūsu dzimtene ir svešu spēku varā. Bet nācija ir saglabājusi vienotību, un tās gars ir spēcīgs. Man ir prieks, ka mēs neesam atstāti vieni likteņa varā. Rietumu pasaulē mēs dzirdam izpratni un atbalstu latviešu problēmām. Es varu apgalvot, ka mūsu nācijai ir nākotne un brīvības saule atkal uzlēks.”
K.Zariņš par savu uzstāšanos radio “Amerikas Balss” informēja arī Lielbritānijas Ārlietu ministriju. Iepriekš pieminētais ministrijas ierēdnis Ērls Dželiko, izlasot Latvijas sūtņa atsūtīto uzstāšanās tekstu, savā atbildē vien pieklājīgi piebilda, ka tā bijusi ļoti interesanta un aizkustinoša.

Arhibīskaps angļu vērības lokā

Ē.Dželiko no savas puses savukārt lūdza K.Zariņam atsūtīt informāciju par situāciju Latvijas baznīcu dzīvē, jo tas bija nesen ticies ar arhibīskapu G.Tūru no Rīgas, kas bija viesojies vizītē Anglijā. Ē.Dželiko atzīmēja, ka Anglijas valdības rīcībā nav objektīvas informācijas par baznīcu stāvokli PSRS kontrolētajās teritorijās. Angļus interesēja, vai K.Zariņš arhibīskapu ir pazinis pirms kara, un viņi vēlējās saņemt arī plašāku informāciju par tā karjeru Latvijā pirms un pēc padomju režīma nodibināšanās.
1955.gada 15.septembrī, izpildot Ē.Dželiko lūgumu, K.Zariņš nosūtīja uz Ārlietu ministriju ļoti apjomīgu slepenu vēstuli. Tās ievaddaļā bija izteikta pateicība par viņa uzrunas “Amerikas Balss” raidījumā augsto novērtējumu britu Ārlietu ministrijā. Attiecībā uz jautājumu par arhibīskapu G.Tūru, kas nesen pēc Kenterbērijas baznīcas vadības ielūguma bija viesojies Lielbritānijā, K.Zariņš rakstīja, ka viņš nav tuvu pazīstams ar šo cilvēku. Tomēr, cenšoties palīdzēt britu Ārlietu ministrijai, K.Zariņš savā vēstulē ļoti detalizēti aprakstīja oficiālo pusdienu gaitu, kurās viņš bija piedalījies, un atstāstīja savu sarunu ar G.Tūru. Principā šī K.Zariņa vēstule līdzinās izvērstam dienesta ziņojumam.

Arhibīskaps par okupēto Latviju

K.Zariņš atzīmē, ka G.Tūrs daudz stāstījis par grūto sadzīvi Latvijā, par to, ka veikalā trūkst elementāru lietu, pat pārtikas. Latvijas vēstnieks citē G.Tūra izteikumu: “Rudzu maize! O! Tas šodien Latvijā ir sapnis – dabūt to, cik tu vēlies.”
Uz jautājumu, vai G.Tūrs ir apmierināts ar dzīvi Latvijas PSR, K.Zariņš saņēmis atbildi, ka arhibīskaps jūtas kā vecs cilvēks un ka 65 gados jau daudz neko nevajag. Raksturojot stāvokli Latvijas baznīcās, viesis izteicās, ka ļoti trūkst mācītāju. Vēl K.Zariņš uzzināja, ka latviešu baznīcas Ļeņingradā un Maskavā ir slēgtas. Kopumā trimdas latviešu mācītāji Bergs un Mužiks, kā arī pats K.Zariņš bija G.Tūram sagatavojuši apmēram 40 jautājumu. K.Zariņš no saņemtajām atbildēm konstatējis, ka baznīca Latvijā atrodas zem padomju varas kontroles.
Kā interesantu epizodi no pusdienām pie Kenterbērijas bīskapa K.Zariņš apraksta Igaunijas arhibīskapa R.Kīvita uzstāšanos. Viņš atšķirībā no G.Tūra sniedza pavisam citu situācijas raksturojumu par savas valsts baznīcu. R.Kīvits atzīmēja, ka padomju Igaunijā baznīca ir stipra un neatkarīga, ka tiek atjaunoti kara laikā sagrautie dievnami un uzcelta pat viena jauna baznīca. Igauņu arhibīskaps atzīmēja, ka baznīca pirmskara Igaunijā bija sliktākā situācijā nekā pašlaik. K.Zariņš raksta, ka Igaunijas vēstnieks Lielbritānijā A.Torma, kas arī piedalījās pusdienās, bijis šokēts par šādu uzstāšanos. Tā radikāli atšķīrās no Latvijas kolēģa vērtējuma. Bija skaidrs, ka R.Kīvits ir pilnīgā režīma iespaidā un tāpēc viņš arī padomju Igaunijas baznīcā ieņem tik augstu stāvokli.

Turpinājums sekos