1991.gada 4.jūnija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, ieņemsim, lūdzu, vietas! Ņemsim paraugu no Selecka kunga, kurš jau ir vietā!

V.Seleckis: Jā.

Priekšsēdētājs: 14.pants. Lūdzu.

V.Seleckis: 14.pantā priekšlikumu praktiski nekādu nav, arī labojumu pagaidām nav.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti, vai kādam par 14.pantu ir kas sakāms? Nav.

15.pants.

V.Seleckis: 15.pantu ir priekšlikums pieņemt tādā redakcijā, kāda ir papildinājumos. Tur tā ir izvērstāka un plašāka. Otrkārt, šinī pantā ir papildinājumi, kurus izteicis deputāts Smoļuks. Komisija šos papildinājumus ir noraidījusi. Principā, protams, mēs neiebilstam pret tiem. Varbūt tie arī varētu būt, tie nav nepareizi, bet, mūsu skatījumā, tās ir tādas normas, kuras ir ietveramas nolikumā par skolu un vadītāju pienākumiem. Likumā tik sīki visu reglamentēt, mūsuprāt, nebūtu vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endeles kungs!

J.Endele: Par 15.pantu. Man tas tomēr liekas diezgan dīvains. Te, piemēram, ir norma par vadītāja iecelšanu, kas attiecas uz Izglītības ministriju. Tajā pašā laikā pie vietējās pašvaldības ir ietverta norma, kas attiecas tieši uz vietējās pašvaldības skolām. Varbūt mums tomēr būtu lietderīgi izvēlēties vienu principu– vai nu šajā pantā savācot visu vadību un mehānismu, kā tā tiek organizēta, vai arī aizbīdot pie tām kompetencēm, kas ir vietēja rakstura.

V.Seleckis: Es domāju, ka to mēs varam, principā te nav nekādu būtisku iebildumu. Mēs to varam precizēt un komisijas darba ietvaros sakārtot trešajam lasījumam.

J.Endele: Jā, trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Turklāt, Endeles kungs, mēs apspriežam tikai rakstiskos labojumus. Tā ka nav citas izejas– tikai trešais lasījums.

Lūdzu, vēl par 15.pantu. Atgādinu, ka tas ir 717.dokumenta redakcijā. Vai deputātiem ir kaut kas iebilstams? Nav. Vai deputāts Smoļuks pastāv uz to, lai balsotu par viņa priekšlikumiem?

A.Smoļuks: */Jā, es pastāvu, un, lūk, uz kāda pamata. Lieta tā, ka es tikko esmu iepazinies ar stāvokli vispārējā vidusskolā, kur visu nosaka tikai ministrs un mācību iestādes vadītājam nav nekādu tiesību. Tāpēc šeit, likumā, jākonkretizē tās tiesības, kas paliek skolai un tās vadītājam. Ja palūkojamies uz 15. un 16.pantu, tad redzam, ka vadības lietās tautas izglītības darbiniekiem visas tiesības ir atņemtas. Taču es nedomāju, ka ministrs viens var vadīt visas skolu lietas./

Priekšsēdētājs: Deputāts Smoļuks pastāv uz to, lai balsotu par 15. un 16.pantu viņa variantā. To mēs arī darīsim. Vai deputātiem nekas cits nav par 15.pantu? Nav.

Lūdzu, reģistrēsimies.

V.Seleckis: Varbūt var nelielu piebildi?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Arī deputāts Biezais var paspēt reģistrēties. Rezultāts: 107 deputāti ir reģistrējušies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par deputāta Smoļuka priekšlikumu. Rezultāts: nav vairākuma, 49 pret 36.

Lūdzu, 16.pants.

V.Seleckis: No 16. līdz pat 26.pantam ieskaitot nekādi priekšlikumi komisijai netika iesniegti.

Priekšsēdētājs: Ir deputāta Smoļuka priekšlikums par 16.pantu, par to arī balsosim. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: nav vairākuma. Tātad priekšlikums nav ieguvis atbalstu.

Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Te bija runa par daļu līdz 26.pantam. Man būtu ierosinājums par 21.pantu. Vai mēs to varētu šodien izlemt, vai to darīsim trešajā lasījumā? Proti, ierosinu 21.pantu papildināt ar tādu teikumu: “Ārpusskolas jauniešu audzināšanā svarīga loma ir skautu un mazpulku organizācijām.” Tā ir plaša sazarota audzināšanas kustība, kas ir bijusi pirmskara Latvijā. Man liekas, ka mums ļoti svarīgi būtu to akcentēt.

Priekšsēdētājs: Vai Freimaņa kungam tas ir uzrakstīts kaut kur?

J.Freimanis: Jā, ir.

Priekšsēdētājs: Vai ir iesniegts un izdalīts?

J.Freimanis: Nē, tagad tikai…

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, tad mums to trešajā lasījumā vajadzēs iestrādāt, tad arī varēs diskutēt. Vēl, lūdzu, līdz 26.pantam?

No zāles: Nav.

Priekšsēdētājs: Tātad līdz 26.pantam nav nekādu iebildumu. 27.pants.

V.Seleckis: 27.pantā ir papildinājumi, kurus iesniedzis Smoļuka kungs. Ļoti iespējams, ka daļu no tiem varētu arī pieņemt, ja Smoļuka kungs to uzskata par obligāti nepieciešamu, jo principā tie šeit konkretizē daudz ko. Bet komisija gan pagaidām nav uzskatījusi par nepieciešamu tos ietvert likumā, jo arī šajā gadījumā tās ir tādas normas, kuras būtu ietveramas attiecīgajā nolikumā, jo tās ir ļoti precizējošas, konkrētas un nesaistītas ar likumu.

Priekšsēdētājs: Jūs dzirdējāt komisijas priekšlikumu par 27.panta redakciju. Jums priekšā ir arī Smoļuka kunga iesniegtais variants. Jāizšķir balsojot, par kuru no tiem. Balsojam par Smoļuka kunga variantu jums izdalītajos dokumentos. Rezultāts: nav vairākuma.

28.pants.

V.Seleckis: No 28.panta līdz 33.pantam ieskaitot pagaidām labojumi, precizējumi, papildinājumi komisijai nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie deputāti, vai līdz 33.pantam ieskaitot ir kādi papildinājumi? Lūdzu, deputāt Ivanov! Es ļoti atvainojos, vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Man ir iesniegti trešajam lasījumam redakcionāli priekšlikumi. Es domāju, ka te laiku nekavēsim.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, kam ir kādi priekšlikumi līdz 33.pantam ieskaitot? Nav.

34.pants.

V.Seleckis: 34.pantā ir priekšlikums no komisijas– trešo rindkopu papildināt ar vārdiem “bez tiesībām stāties augstskolā”. Tātad personām, kuras beigušas arodvidusskolu, izsniedz diplomu par vidējo arodizglītību bez tiesībām stāties augstskolā. Vajag, lai būtu precīzi, skaidri saprotams, kādas tiesības dod attiecīgais izglītības dokuments.

Priekšsēdētājs: Selecka kungs, vai tas ir rakstiski kaut kur uzrakstīts un iesniegts izdalīšanai deputātiem?

V.Seleckis: Nē, nav.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka mēs šādu labojumu ļoti mierīgi varētu atstāt arī trešajam lasījumam, ja tas ir precizējošs redakcionālas dabas labojums.

V.Seleckis: Jā, es arī piekrītu.

Priekšsēdētājs: Bet būsim vienādi pret visiem, gan pret komisiju, gan pret deputātiem. To, kas nav rakstiski, tomēr nepapildināsim.

V.Seleckis: Labi, es atvainojos.

Priekšsēdētājs: Par 34.pantu. Nav. Jautājums Selecka kungam: te pēc 34.panta uzreiz seko 36.pants. Vai tas ir tīšām, vai tā ir…

V.Seleckis: Tā ir tehniska rakstura kļūda, kuras cēloņus man arī grūti noskaidrot. Es to biju ievērojis.

Priekšsēdētājs: Tātad, godājamie deputāti, par 35.pantu nerunājam, jo tā nav.

36.pants.

V.Seleckis: Papildinājumu un labojumu nav. Tāpat to nav 37., 38. un 39.pantā.

Priekšsēdētājs: Līdz 39.pantam ieskaitot, vai deputātiem ir kādas iebildes? Nav.

40.pants.

V.Seleckis: Šajā pantā ir deputātes Ždanokas iesniegtais variants, kurš principiāli neatšķiras no tā varianta, ko piedāvā komisija, bet varbūt viņa uzskata par nepieciešamu savu variantu aizstāvēt. Mūsu skatījumā viss nepieciešamais, kas attiektos uz šo pantu, te ir pateikts, neko labot vairs nevajadzētu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ždanokas kundze!

T.Ždanoka: Mana piedāvātā varianta jēga ir par augstskolas statūtiem. Man rokās ir komisijas formulējuma teksts krievu valodā:
*/“Statūtus izstrādā un pieņem pati augstskola, tos apstiprina Augstākā padome un reģistrē valsts reģistrs.” Es piedāvāju to papildināt ar vārdiem: “…statūtus izstrādā, ievērojot Latvijas Republikas likumdošanu”. Tas nozīmē, ka nevis pati augstskola izstrādā, bet šai frāzei “statūtus izstrādā atbilstoši likumdošanai” jāpieliek tādā nolūkā, lai nebūtu pretrunu starp augstskolas statūtiem un pastāvošo likumdošanu, jo tas pantā nav pateikts. Vēlreiz uzsveru, arī ar šo likumu par izglītību./

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka mēs varam nobalsot, Ždanokas kundze pamatoja savu priekšlikumu.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Man nedaudz ir šaubas par to, vai šis teksts tā iznāk, ka pēdējā rindkopa sakrīt ar jauno zinātnes likumprojektu? Man šķiet, ka tur bija runa par to, ka habilitācijas un nostrifikācijas kārtību nosaka nolikums, ko izstrādā zinātņu padome, bet apstiprina Augstākā padome. Tur, man liekas, vajadzētu vienkārši pārbaudīt.

V.Seleckis: Kurā pantā? 40.?

Priekšsēdētājs: 40.pantā tikai viena rindkopa vien ir. 40.pantam divi varianti– komisijas ieteiktais un Ždanokas kundzes piedāvātais, kurā viņa pamato, ka augstskolas satversmei nav jābūt voluntārai, bet jābalstās uz Latvijas Republikas likumiem.

Lūdzu, balsosim varbūt par Ždanokas kundzes piedāvāto variantu. Nav iebildumu? Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 59, pret– 3, atturas– 14. Tātad 40.pants ir pieņemts deputātes Ždanokas ieteiktajā variantā.

41.pants.

V.Seleckis: 41.un 42.pantā nekādi papildinājumi pagaidām nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Deputātiem? Nav.

43.pants.

V.Seleckis: 43.pantu Smoļuka kungs ierosina papildināt ar šādiem vārdiem: “Maksu par mācībām augstskolā nosaka Latvijas Republikas Augstākā padome.” Komisija pagaidām šobrīd nav atbalstījusi šādu priekšlikumu, jo uzskata, ka finansēšanas kārtībai augstskolās jābūt citādai, proti, pamatos augstskolas saņem līdzekļus no valsts, bet to maksu, kuru augstskola saņem no atsevišķām personām, uzņemot studentus papildus, tā nosaka pati.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Briņķe!

I.Briņķe: Pēdējie vārdi– “savstarpējam nolīgumam”. Man liekas, ka jāraksta “līgumā”. Man juristi piekritīs. Birkava kungs teica, ka velnu var nolīgt, bet šeit taču ir tāds tiesisks dokuments. Es domāju, ka jāraksta– “līgumā”.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka visi piekritīs. Paldies.

Mums paliek balsojums par Smoļuka kunga variantu, kas ir izteikts 735.dokumentā. Visi var iepazīties ar šo variantu. Balsosim par deputāta Smoļuka ieteikto variantu 43.pantā. Rezultāts: nav ieguvis vairākumu. 43.pants paliek komisijas variantā.

44.pants.

V.Seleckis: Šajā pantā, kā arī 45. un 46.pantā nekādu papildinājumu vairs nav, izņemot deputātu Ščipcova un Hodakovska priekšlikumu šo astoto nodaļu papildināt vēl ar vienu pantu, kas ir ietverts 375.dokumentā kā atsevišķs priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Par to mēs runāsim, kad būsim nonākuši līdz 46.pantam un runāsim par papildinājumiem. Lūdzu, deputāt Bērz!

A.Bērzs: Man ir priekšlikums 44.pantā svītrot pēdējo teikumu. Neatkarīgās Latvijas prakse bija tāda, ka ārvalstu augstskolu diplomu juridisko spēku vai tiesīgumu noteica Izglītības ministrijā. Šāds formulējums, kāds šeit ir dots, ka ārvalstu augstskolas diploma juridisko statusu nosaka starpvalstu līgums, izslēdz vispār tos cilvēkus, kuriem būs diplomi no augstskolām tādās valstīs, ar kurām šādi līgumi nebūs slēgti. Tādu ierobežojumu nevajadzētu likt, tāpēc es iesaku šo teikumu svītrot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Cienījamais Selecka kungs! Kā es noskaidroju, mani priekšlikumi pārpratuma dēļ ir noklīduši. Jau debatēs norādīju, ka es ļoti gribētu, un es domāju, ka pārējie kolēģi atbalstīs, lai šie svešvārdi, kas tiek lietoti 44.pantā– habilitācija, nostrifikācija un vēl citi– tiktu tomēr paskaidroti. Trešajā lasījumā lai tas būtu. Mums ir skaidrs, bet citi cilvēki tiešām nevar saprast, kas tā nostrifikācija un habilitācija būs.

V.Seleckis: Pirmkārt, es komisijas vārdā atvainojos cienījamajai deputātei par to, ka jūsu priekšlikumi patiesi netika pienācīgi izskatīti.

Otrkārt, es varu teikt, ka jūsu priekšlikumi noteikti tiks izpildīti.

Priekšsēdētājs: Tas ir 45.pantā.

V.Seleckis: Arī turpmākajos pantos.

Priekšsēdētājs: Jo 44.pantā nav šo terminu. Lūdzu, deputāt Seikst!

A.Seiksts: Kad es vēl strādāju Izglītības komisijā, es centos kopā ar kolēģiem atrast mehānismu, kurš mums ļautu šodien izvairīties no situācijas, ka, teiksim, kādas Voroņežas vai Pleskavas augstskolas diploms dod tiesības mācīt Latvijas vēsturi. Šādu mehānismu mēs toreiz neatradām, jo arī mūsu diplomi ļauj strādāt skolās visā bijušajā PSRS teritorijā. Tagad es Bērza kunga izvirzīto priekšlikumu gribētu akcentēt no citas puses. Ja mēs dotu šādu prerogatīvu, šādas pilnvaras ministram, mēs varētu šo problēmu risināt. Es negribu aizkavēt šeit uzmanību, taču stāvoklis ir joprojām sarežģīts, jo ar Tālajos Austrumos pabeigtu augstskolu diplomiem māca Latvijas vēsturi par 20. un 30.gadiem.

Priekšsēdētājs: Vēl par 44.pantu? Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Vaivads: Atbildot uz šo pēdējo piezīmi, mēs jau esam nobalsojuši, ka ministra, tātad Tautas izglītības ministrijas, kompetencē ir ierakstīts, ka Tautas izglītības ministrijai ir tiesības izsniegt visus sertifikātus, kas saistīti ar pedagoģisko darbu pirmsskolas, pamata un vidējās mācību iestādēs, izņemot augstskolas. Tā ka tas faktiski jau ir iestrādāts. Ja tiesības izdot sertifikātus ir Tautas izglītības ministrijai, tad tā ir šo diplomu atzīšana vai neatzīšana.

Priekšsēdētājs: Bet tas ir tikai par pedagoģisko darbu. Es domāju, ka mums vienkārši deputāta Bērza priekšlikums ir jāapspriež, ir vairāki debatētāji, visu nostājai jābūt skaidrai. Lūdzu balsošanas režīmu, balsojam par deputāta Bērza priekšlikumu svītrot 44.pantā pēdējo teikumu. Par citu valstu diplomiem, kas būtu ar līgumiem jārisina.

Lūdzu, balsojam par deputāta Bērza priekšlikumu svītrot. Rezultāts: 44– par, 15– pret, 19– atturas. Ierosinājums pieņemts, tiek svītrots no 44.panta pēdējais teikums.

45.pants. Zinātniskie grādi.

J.Vaivads: Es saprotu, ja rakstiski nav iesniegts, tad dažus svītrojumus mēs varam izdarīt?

Priekšsēdētājs: Svītrojumus var.

J.Vaivads: Man ir ierosinājums šīs iekavas, kas ir virsrakstā, nosvītrot, tās vienkārši palikušas tīri redakcionāli, kā saka, no darba dokumenta.

Vēl viens moments. Ir aizķērusies kļūdiņa. Tā ir nākamās lappuses pirmās rindkopas trešā rindiņa no augšas. Tur ir jāizsvītro “doktors”, jo tas ir zinātniskais grāds.

Priekšsēdētājs: Komisijas viedoklis?

V.Seleckis: Nekādu iebildumu nebūtu, un šos priekšlikumus varētu pieņemt. Es domāju, ka šo jautājumu varētu atrisināt bez balsošanas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģiem ir pretenzijas vai citas domas? Nav. Svītrojam. Komisija pieņem, atzīmē sev, un turpmākajās izdrukās tas vairs neparādās. Lūdzu, vai Preinberga kungs runās šodien? Pirmais mikrofons.

G.Preinbergs: Šā likuma pēdējā rindkopā ir habilitācija, nostrifikācija un tā tālāk. Es jau minēju, ka likumā par zinātni bija runa, ka nolikumu izstrādā zinātniskā padome un apstiprina Augstākā padome. Bet, ja mēs iepriekšējā teikumā rakstām, ka principā nosaka Latvijas Republikas likums par zinātni, man šķiet, ka šī pēdējā rindkopa vispār ir lieka, jo likumā par zinātni viss ir pateikts.

J.Vaivads: Es atbalstītu Preinberga kunga priekšlikumu, jo tālāk šī norāde var tikt dota šim likumam.

Priekšsēdētājs: Tātad ierosinājums ir svītrot 45.panta pēdējo teikumu. Iebildumi ir? Nav.

46.pants.

V.Seleckis: Pagaidām priekšlikumu un iebildumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Vaivad!

J.Vaivads: Te kolēģis Endele ierosināja, un arī komisijā tas tika apspriests, ka faktiski vajag papildināt ar vienu normu, proti, ka bez asistentiem ir arī lektori, kuru statuss atsevišķās universitātēs varētu būt dažāds, ieskaitot pat vieslektorus. Šeit varētu kā papildinājums tikt ierakstīts lektors. Tātad– asistents, lektors, docents, profesors.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Pilnīgi piekrītu šim definējumam, bet, ja mēs pieņemam, ka augstskolas ir autonomas un pašas izstrādā savu satversmi, kāpēc tikai četras šīs gradācijas? Varbūt kādai augstskolai būtu nepieciešamas piecas? Vispār ierosinu šo pantu svītrot.

Priekšsēdētājs: Deputāts Vaivads ierosināja papildināt ar lektoru, deputāts Preinbergs ierosināja vispār svītrot šo pantu. Lūdzu, deputāt Strazdiņ!

I.Strazdiņš: Jēdziens “akadēmiskais tituls” ir diskutējams. Pēdējā rindkopa attiecas uz docentu vai profesoru akadēmisko nosaukumu tāpēc, ka asistentam akadēmiskā nosaukuma, cik es zinu, nav.

Priekšsēdētājs: Laikam arī lektoram nav. Laikam asistents uz mūžu diez cik cēli nav. Tātad divi priekšlikumi.

Pirmais balsojums ir– vispār svītrot 46.pantu. Tas ir deputāta Preinberga priekšlikums. Ja mēs gadījumā nenosvītrojam šo pantu, tad balsojam par lektora akadēmiskā amata ieviešanu. Pēc tam par deputāta Strazdiņa priekšlikumu būs grūtāk balsot. Bet es domāju, ka mēs varētu to atstāt turpmākajam lasījumam. Tur vajadzīgs jauns formulējums.

Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Man mazs labojums. Akadēmiskais amats “asistents” ir eksistējis un eksistē. Akadēmiski amati ir “asistents”, “docents” un “profesors”, pavisam eksistē trīs amati./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tie tiešām eksistē. Bet, ja mēs nosvītrosim šos pantus, līdz ar likuma stāšanos spēkā tie beigs eksistēt. Balsosim par radikālāko priekšlikumu– svītrot šo pantu. Rezultāts: nav ieguvis vairākumu šis svītrošanas brīdis. Varbūt godājamie deputāti labprātīgi papildinās šo pantu, ja jau nav nosvītrots?

Otrs balsojums par papildināšanu ar “lektora” akadēmisko amatu, kas seko pēc “asistenta”. Rezultāts: mums tagad ar 48 balsīm ir “lektori”.

Lūdzu, deputāt Rikard!

R.Rikards: Es precizēšu to, ko teica kolēģis Indulis Strazdiņš. Mēs nobalsojām, ka amati ir četri– asistens, lektors, docents, profesors. Bet aiz šā teikuma vajag sekot nākamajam teikumam šādā formulējumā: “Latvijas Republikas augstskolās ir sekojoši akadēmiskie nosaukumi: docents, profesors.”

Priekšsēdētājs: Bet šim teikumam jābūt uzrakstītam. Mēs norunājām ar deputātu Strazdiņu, ka trešajā lasījumā ļoti veiksmīgi to izdarīsim. Jo jābūt vienādiem pret visiem. Ja ir balsojumi par papildinājumiem, tad papildinājumiem jābūt uzrakstītiem un deputātiem izsniegtiem, laikus izdalītiem, trīs dienas pirms izskatīšanas.

Lūdzu, 47.pants.

V.Seleckis: Šeit vietā būtu izskatīt priekšlikumu, ko izteikuši deputāti Budovskis un Ščipcovs, par šīs nodaļas papildināšanu ar vienu pantu.

Priekšsēdētājs: Tātad 735.dokumenta pēdējā lappuse– augstskolu saimnieciskā aprēķina darbība. Lūdzu iepazīties godājamos deputātus. Ir ierosināts papildināt astoto nodaļu ar šāda satura pantu.

V.Seleckis: Es varētu paskaidrot, ka komisija šo papildinājumu nepieņēma. Uzskatām, ka mums jau līdz šim ir pastāvējusi vienošanās, ka viss, kas saistās ar nodokļiem, tiek ietverts attiecīgajos likumos par nodokļiem. Līdz ar to katrā atsevišķā konkrētā likumā mēs šādas normas vairs atsevišķi nerakstām, tāpēc to neietvērām likumā.

Priekšsēdētājs: Vai deputātam Silāram tieši par to ir? Nav. Es domāju, ka būsim solīdi un nobalsosim, vai mēs ar šo pantu papildinām astoto nodaļu vai ne. Lūdzu balsojam. Rezultāts: nav vairākuma. Tātad nav papildināts ar šo pantu, noraidīts.

Devītā nodaļa, 47.pants.

V.Seleckis: Komisija pirmām kārtām ierosina gan 47.pantā, gan visos turpmākajos vārdu “kadri” aizstāt ar citu terminu, proti, “darbinieki”.

Priekšsēdētājs: Iebildumu nav. Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Cibulis: Man bija priekšlikums par visu devīto nodaļu, jo tur, manuprāt, ir zināms juceklis attiecībā uz terminoloģiju. Strādājošais strādnieks, darbinieks, persona, vadītājs, speciālists. Ir pazudis tikai kalpotājs, bet visi pārējie ir atstāti. Ja tas ir likums, jābūt visos pantos vienādam vārdam, lai nebūtu pārpratumu. Tāpat darba vietas prasības vai darba devēja prasības. Es neesmu jurists, bet lasot nevar saprast, kas tur īsti domāts.

Priekšsēdētājs: Uz trešo lasījumu vajag jūsu rakstisku ierosinājumu. Bija? Selecka kungs, vai ir mums nodrukāti?

V.Seleckis: Es atvainojos, nevarēju noskaidrot, kāds liktenis piemeklēja Jura Cibuļa priekšlikumus. Tie patiešām bija iesniegti, mēs tos izskatījām un ņēmām arī vērā. Starp priekšlikumiem to šobrīd nav. Atbildēt konkrēti vai momentā, skatoties uz likumu, vai šeit termina lietojums ir absolūti precīzs, es arī nevaru. Bet mēs varētu vienoties, ka trešajā lasījumā tam pievērsīsim papildu uzmanību. Varbūt Jurim Cibulim ir taisnība, bet tas prasa iedziļināšanos.

Priekšsēdētājs: Cibuļa kunga priekšlikumiem liktenis ir bijis neapskaužams, jo šo priekšlikumu vairs nav. Bet mēs to visu paspēsim nodot uz trešo lasījumu.

48.pants.

V.Seleckis: 48.pantu komisija ierosina papildināt ar vienu teikumu, kas atrodams 717.dokumentā.

Priekšsēdētājs: Vai kvalifikāciju ceļ vai paaugstina?

V.Seleckis: Acīmredzot arī šeit būs jāmaina šis termins “celšana” pret “paaugstināšanu”. Pilnīgi piekrītu.

Priekšsēdētājs: Deputātiem par 48.panta papildinājumu ir kaut kas iebilstams? Nav. Tātad 48.pants paliek tādā redakcijā, kāda ir dokumentā, ņemot vērā 717.dokumentā izteikto papildinājumu. Silāra kungam, cik es saprotu, par 49.pantu?

I.Silārs: Tas ir ļoti labi, ka jūs pieminējāt par šiem kadriem, ka šo terminu vajadzētu nomainīt. Bet jebkurā gadījumā man kaut kas nav saprotams. Paskatiet vien 48.panta nosaukumu un 49.panta nosaukumu! Vienā runāts par kadru kvalifikācijas paaugstināšanu, pārkvalificēšanas kārtību, otrā– par vadītāju un darbinieku pienākumiem kvalifikācijas paaugstināšanā. Viens pants ir kadriem izdalīts, otrs– darbiniekiem.

Priekšsēdētājs: Mēs taču kadrus nomainījām ar darbiniekiem.

I.Silārs: Es šeit redzu, ka te ir divi dažādi panti. Viens– kadriem, otrs– darbiniekiem.

V.Seleckis: Es domāju, ka 49.pantā ir noteikts, kāda ir darba devēja, vadītāja un arī paša darbinieka atbildība un pienākums pret savas kvalifikācijas paaugstināšanu.

I.Silārs: Tātad pārejam pie 49.panta. Man ir ierosinājums svītrot vārdu “nepārtraukti”, jo es uzskatu zināmā mērā par absurdu, ka jānodrošina būs man, lai es nepārtraukti pārkvalificējos, lai nepārtraukti dodos no vieniem kursiem uz otriem, no Ļeņingradas braucu uz Maskavu un tā tālāk…

V.Seleckis: Labi, to noteikti varētu izdarīt.

I.Silārs: Pēdējā rindkopa. Es domāju, ka būtu normāli šo rindkopu svītrot, jo mēs nevaram nevienu piespiest paaugstināt kvalifikāciju, un tāds arī nav mūsu uzdevums. Izglītība ir brīvprātīga. Ja cilvēks mācās, jārada iespēja mācīties, ja viņš negrib, jo neizturēs konkurenci, lai nemācās. Bet paredzēt likumā, ka kādam ar varu ir jāmācās… Ja mēs tādu normu ieliekam, tad es domāju, ka mēs nekur netiksim no vietas.

V.Seleckis: Cienījamais Silāra kungs! Manā skatījumā ar šo teikumu tieši tas, ko jūs gribat pateikt, arī ir pateikts, proti, doma, ka nevis kāds ar varu kaut kur ir jāsūta un ka par viņu atbild kāds vadītājs vai kāds cits, bet ka par kvalifikācijas paaugstināšanu rūpējas pats strādājošais. Skaidri un gaiši tas tur arī ir pateikts. Varbūt, ka mēs neesam precīzi to formulējuši, bet doma mums noteikti ir bijusi tāda, kādu jūs domājat.

I.Silārs: Bet es domāju, ka tā ir aksioma, kas nav jāliek, jo tālāk jūs jau redzat, ka ir jau 50., 51… tas viss jau ir atrunāts pats pat sevi, es vienkārši uzskatu, ka tā ir liekvārdība.

Priekšsēdētājs: Tātad jūs ierosināt svītrot. Balsojam par deputāta Silāra priekšlikumu 49.pantā svītrot pēdējo teikumu. Rezultāts: deputāta Silāra priekšlikums nav ieguvis vairākumu.

50.pants.

V.Seleckis: Šinī pantā priekšlikumu un papildinājumu pagaidām nav. Tāpat arī 51.pantā.

Priekšsēdētājs: 51.pantā deputātei Ždanokai bija papildinājums. Nav, ja? Paldies, viss noskaidrots.

Deputāt Preinberg, lūdzu!

G.Preinbergs: Sakiet, lūdzu, vai jēdzienam “pašizglītība” varētu likt sinonīmu “neklātiene”? Vai tā tas ir domāts?

V.Seleckis: Es atvainojos, kāds bija jautājums?

G.Preinbergs: Vai šajā gadījumā…

Priekšsēdētājs: Kurā pantā, lūdzu?

G.Preinbergs: Tas ir 50.pants. Pašizglītība. Vai tā ir domāta kā sinonīms vārdam “neklātiene”?

V.Seleckis: Nekādā gadījumā.

G.Preinbergs: Vai tādā gadījumā neklātiene vispār nav paredzēta šajā likumā?

V.Seleckis: Ir. Par to ir runa kādā no pantiem.

G.Preinbergs: Paldies, nemeklējiet.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs noskaidroja visus interesējošos jautājumus. Tātad devīto nodaļu esam pabeiguši. Vairāk nav nekas?

52.pants.

V.Seleckis: 52.pantā, 53., 54., 55. un 56.pantā pagaidām papildinājumu un priekšlikumu nav.

Priekšsēdētājs: Nu, laikam gan būs. Deputāt Āboltiņ, lūdzu!

E.Āboltiņš: Es tomēr par to pašu pēdējo rindkopu. Izlasiet, lūdzu, nosaukumu!

Priekšsēdētājs: Kuram pantam?

E.Āboltiņš: 52.pantam. Tiesības un pienākumi studentiem, skolēniem un tā tālāk. Pēdējā rindkopa. Vai tā ir vajadzīga? Faktiski tie ir pienākumi, kas jāpilda pašvaldībām. Varbūt vienkārši trešajā lasījumā var redakcionāli mainīt. Bāreņiem ir tiesības pieprasīt.

V.Seleckis: Katrā ziņā jūsu priekšlikums noteikti ir jāpārdomā. Ļoti iespējams, ka tas ir atbalstāms. Es to varētu izdarīt līdz trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Paldies, komisija ņems vērā. Lūdzu, deputāt Cibuli!

J.Cibulis: 52.pants saucas “Mācību iestāžu skolēnu, audzēkņu un studentu tiesības”, bet tur ir uzskaitītas tikai audzēkņu un studentu tiesības, acīmredzot vārds “skolēnu” ir pazudis.

V.Seleckis: 52.pantā?

J.Cibulis: Jā.

V.Seleckis: Man liekas, ka tur ir– “Mācību iestāžu skolēnu, audzēkņu un studentu tiesības”.

Priekšsēdētājs: Jā, bet turpinājumā ir tikai par audzēkņiem un studentiem.

V.Seleckis: Skaidrs, skaidrs, tur vajag ielikt arī vārdu “skolēniem”.

Priekšsēdētājs: Tas ir tehniskas dabas labojums.

J.Cibulis: Tas pats būs vēl divos citos pantos turpmāk.

Priekšsēdētājs: Ņemiet, lūdzu, vērā, deputāti, ka tas ir jāpapildina atbilstoši nosaukumam. Arī skolēniem ir tiesības.

Lūdzu, deputāte Briņķe!

I.Briņķe: Cienījamie kolēģi, es aicinu jūs pievērst uzmanību 55.pantam. Aicinu it sevišķi juristus, kuri sēž zālē.

Man ir jānorāda, ka mācību iestāžu administrācijas un audzēkņu vai studentu tiesiskās attiecības neregulē darba likumdošana, tāpēc šā panta otrajā daļā sodi būtu konkrēti jāuzskaita, jo šodien par mācību disciplīnas pārkāpšanu tiek piemēroti visneiedomājamākie ietekmēšanas līdzekļi, bet Darba likumu kodeksa 141.pants šeit nav piemērojams.

Es jums pateikšu, kādi ietekmēšanas līdzekļi tiek piemēroti. Par sliktu mācīšanos tiek noteikti naudas sodi, par stundu kavēšanu arī tiek noteikti naudas sodi. Drīz acīmredzot mēs nonāksim pie tā, ka vajadzēs tā kā cariskās Krievijas laikā tupēt uz zirņiem un kaklā tiks kārti plīts riņķi, ja tādi būs. Tāpēc es uzskatu, kā es arī rakstiski iesniedzu, ka šeit vajadzētu padomāt. Šajā 141.pantā tagad paliek ļoti maz šo disciplināro ietekmēšanas līdzekļu pēc projekta. Šeit ir jāuzskaita, kādi tie ir, lai nebūtu tā, kā raksta avīzēs, ka vecākiem jāmaksā, ja bērns ir slikti uzvedies, nenāk uz skolu un tamlīdzīgi. Es tiešām komisiju lūgtu padomāt līdz trešajam lasījumam, kādus ietekmēšanas līdzekļus šeit var piemērot skolēniem un studentiem.

Priekšsēdētājs: Tas laikam tiešām ir komisijai līdz trešajam lasījumam jāizdara.

V.Seleckis: Jā, varu piekrist izteiktajam viedoklim.

Priekšsēdētājs: Deputāts Laķis kā Izglītības komisijas priekšsēdētājs jau uzreiz ierosināja pēršanu, es domāju, ka to viņš rakstiski iesniegs līdz trešajam lasījumam.

Līdz 56.pantam pagaidām nav neviena priekšlikuma par svītrošanu, jo tikai tādus mēs tagad varam skatīt. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Es lūdzu dot iespēju man nobalsot principā pret 53.pantu tādā formulējumā, kādā tas šeit ir. Es uzskatu, ka skolēnu mācību slodzes sadalījums tāds nedrīkst būt, jo lielajās klasēs tā ir pārlieku liela: 36 mācību stundas nedēļā, tas ir sešas dienas pa sešām stundām. Jāņem vērā, ka skolēns strādā mājās vēl četras stundas. 10 stundu darbadiena, es domāju, nav pieļaujama.

Priekšsēdētājs: Tātad deputāts Bērzs ierosina 53.pantu šādā redakcijā otrajā lasījumā neakceptēt. Izslēgt un atstāt pārstrādāšanai. Pareizi es sapratu? Deputāts Kide par šo pašu? Nē. Deputāts Ābiķis? Arī nē. Deputāts Seleckis varbūt paskaidros?

V.Seleckis: Tad es varu paskaidrot, ka visi šie cipari, kas šeit ir atrodami, protams, varētu būt arī plus vai mīnus divi uz vienu vai otru pusi, mūsu skatījumā tomēr ir nepieciešami un tuvi optimālajiem. Tas ir ļoti svarīgi, jo pašlaik, sākot ar 7.klasi un beidzot ar 12.klasi, stundu skaits un slodze ir ne tikai 36 stundas, bet ļoti bieži vairāk nekā 40 stundas. Tāda ir reālā situācija mācību iestādēs.

Priekšsēdētājs: Reālā situācija ir tāda, ka skolēni vismaz pusi no stundām “nobasto”.

V.Seleckis: Jā, tas, protams, ir rezultāts šim cēlonim.

Priekšsēdētājs: Tam lielajam stundu skaitam.

V.Seleckis: Jā, tāpēc mēs arī gribējām vismaz līdz šādam skaitam ierobežot. Vēl nākamā nianse ir tāda, ka šobrīd vidusskolās, sākot ar 10.klasi, ir brīvais stundu izvēles režīms. Līdz ar to skolēni paši izvēlas attiecīgo stundu skaitu. Mūsu viedoklis ir tāds, ka līdz 36 stundām varētu būt, bet vairāk nedrīkstētu. Tā ka 36 stundas tomēr, mūsu skatījumā, nebūtu par daudz.

Otrkārt, ja mēs samazinām stundu skaitu, tad līdz ar to automātiski palielinās skolēnu mājas slodze. Tāda arī ir nianse. Jo viņš vairāk stundu pavada skolā, jo mājās viņam iznāk mazāk mācīties, protams, ja skola pareizi strādā.

Priekšsēdētājs: Vārds ministram Piebalga kungam.

A.Piebalgs, tautas izglītības ministrs: Jā, es gribēju paskaidrot. Šeit ir rakstīts “maksimālā slodze”. Faktiski labāk ir dot tā, kā mēs esam devuši nolikumā, proti, minimālais un maksimālais intervāls. Minimālais ir domāts, lai netiktu finansēts zem kaut kāda minimālā stundu skaita, maksimālais– fizioloģiski pieļaujamā robeža. Šeit var būt 36 stundas. Tā nav nekāda traģēdija, bet tas ir maksimums. Augstāk, protams, vairs nevar iet nekādos apstākļos. Tā ka šeit nav pretrunu, to var pieņemt.

Priekšsēdētājs: Varbūt Bērza kungs būs mierā ar to, ka trešajam lasījumam mēs atstājam redakcionāli labot “minimālo” un “maksimālo”. Vai Bērza kungs pastāv uz to, ka tas pants šobrīd jāizslēdz? Labi, balsosim. Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Strazdiņš: Šeit 53.pantā kaut kā ir apiets tas, kas desmitajā nodaļā ir paredzēts un iestrādāts. Tas ir, nav nekas par augstskolām un studentiem šajā ziņā. Teiksim, kāda slodze varētu būt. Par studentiem nav teikts nekas. Vajadzētu vismaz atzīmēt, ka studentu slodzi reglamentē attiecīgās augstskolas satversme vai kaut kā līdzīgi to izteikt, lai būtu paralēli arī kaut kas pateikts par studentiem.

Priekšsēdētājs: Paldies, es domāju, ka trešajam lasījumam komisija sagatavos tādu papildinājumu.

Balsosim par deputāta Bērza priekšlikumu neakceptēt 53.pantu otrajā lasījumā, nodot to pārstrādāšanai komisijā. Lūdzu balsot par deputāta Bērza priekšlikumu. Rezultāts: par– 25, pret– 35, atturas– 14. Deputāta Bērza priekšlikums nav pieņemts. Lūdzu, gatavojiet trešajam lasījumam savus papildinājumus.

Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Par 52.panta vienu rindkopu. Gribu pievērst deputātu uzmanību tekstam: “Noteiktā kārtībā saņemt valsts bankas bezprocentu ilgtermiņa aizdevumu…” Tas attiecas uz skolēniem, studentiem un visiem pārējiem. Es piekrītu, ka tā varētu, bet man ir jautājums, vai bankas bezprocentu ilgtermiņa aizdevumus tik plašām tautas masām dos? Un vai zem šīm masām vecāki neņems tos ilgtermiņa bezprocentu aizdevumus? Es tikai tā, pārdomām.

Priekšsēdētājs: Jūs neierosināt svītrot šo rindkopu?

E.Kide: Tā ir ļoti noderīga likumam, es tikai pievēršu uzmanību šai neskaidrībai, lai nejauši nepalaistu garām.

Priekšsēdētājs: Diemžēl balsot par to nevaram. Tikai jāņem komisijai vērā. Varbūt jāprecizē līdz trešajam lasījumam. Lūdzu. Vēl līdz 56.pantam? Nav.

56.pants.

V.Seleckis: Te arī pagaidām rakstisku priekšlikumu nav.

Priekšsēdētājs: Par 56.pantu deputātiem? Arī nav. 57.pants.

V.Seleckis: 57.pantā ir viens labojums pēdējā rindkopā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu deputātus izteikties par 57.panta papildinājumu, kas minēts 117.dokumenta 6.lappusē. Vai ir kādi iebildumi? Nav. Deputāti ir pieņēmuši to. Pretenziju nav. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Man par 58.pantu.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Tātad par 57.pantu esam noskaidrojuši.

58.pants.

V.Seleckis: 58.pantā ir arī Cibuļa kunga papildinājums un jums arī būs. Lūdzu.

I.Briņķe: Es domāju, ka 58.pantā minētās tiesības nevajadzētu īpaši izdalīt, jo atvaļinājumu saņemšana un tiesības uz pensiju tiek regulētas darba un sociālās nodrošināšanas likumdošanā. Bez tam pievērsiet uzmanību faktam, ka nav saprotams, cik bieži ir tiesības saņemt radošo atvaļinājumu. Šeit ir teikts: saņemt apmaksātu radošo atvaļinājumu uz laiku līdz sešiem mēnešiem vai gadā uz sešiem mēnešiem, vai pa trijiem, pa pieciem gadiem. Es domāju, ka tur ar juristiem vajadzētu parunāt.

Priekšsēdētājs: Tātad jūsu ieteikums bija svītrot šo pantu, atstājot to darba likumdošanas jomai?

I.Briņķe: Mans priekšlikums bija pievērst uzmanību un konsultēties ar speciālistiem.

Priekšsēdētājs: Līdz trešajam lasījumam precizēt, es tā sapratu, ja? Lūdzu, Ābiķa kungs. Par 58.pantu?

Dz.Ābiķis: Jā. Tieši par šo atvaļinājumu. Iespējams, ka no likumdošanas viedokļa mūsu cienījamajai kolēģei ir taisnība, bet šeit ir tā problēma, kāpēc mēs ielikām šo sešus mēnešus ilgo radošo atvaļinājumu. Pašreiz ir milzīga problēma ar mācību grāmatu rakstīšanu, kas ir aktuāli nepieciešamas jaunajai republikai. Tieši tāpēc šis sešu mēnešu atvaļinājums vismaz daļēji garantē to, ka būs cilvēki, kas rakstīs šīs grāmatas. Varbūt tas nav juridiski korekti, bet mēs uzskatām, ka to tomēr vajadzētu uzsvērt likumā.

Priekšsēdētājs: Tātad lūgums ir līdz trešajam lasījumam precizēt šo akadēmisko atvaļinājumu reglamentāciju. Tad mēs varētu šobrīd iet tālāk?

V.Seleckis: Te vēl ir Cibuļa kunga priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Cibuļa kunga priekšlikums. Lūdzu.

V.Seleckis: Tas ir 732.dokumentā. Tur ir runa par apdzīvojamās platības piešķiršanu skolotājiem. Mēs tomēr šo priekšlikumu neatbalstījām, jo nez vai tā ir reāla prasība, tā būtu tikai tāda deklarācija.

Priekšsēdētājs: Laikam man jāpiekrīt. Cibuļa kungs pastāv uz balsošanu? Nē. Paldies.

12.nodaļa, 59.pants.

V.Seleckis: Te ir Smoļuka kunga papildinājums, kas paredz izslēgt pēdējo rindkopu.

Priekšsēdētājs: Tātad no 59.panta ir ierosinājums izslēgt pēdējo rindkopu. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Es domāju, ka 12.nodaļā termina “aizstājēji” vietā, pamatojoties uz laulības un ģimenes tiesībās lietoto terminoloģiju, būtu jāraksta “aizbildņi” un “aizgādņi”. Jo šādiem likumīgi nenoformētiem “aizstājējiem”, es lieku pēdiņās šo vārdu, nevar uzlikt nekādas tiesības un noteikt atbildību.

V.Seleckis: Jā, te var tikai piekrist un solīt, ka mēs noteikti labosimies, gatavojot trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Tātad komisija piekrīt, ka šo mistisko “aizstājēju” vietā ir “aizbildņi” un “aizgādņi”. Un tālāk kā tekstā.

Tātad viens balsojums par pēdējās rindkopas izslēgšanu, kā to piedāvā deputāts Smoļuks savos papildinājumos. Rezultāts: nav vairākuma. Tātad netiek svītrota pēdējā rindkopa.

60.pants.

V.Seleckis: 60. un 61.pants pagaidām ir bez priekšlikumiem labot kaut ko vai papildināt.

Priekšsēdētājs: Tūlīt būs. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bels: 61.pantā vecāku un aizbildņu atbildība. Es iesaku svītrot otro rindkopu, kur ir minēti tie administratīvie sodi un citi materiālās ietekmēšanas līdzekļi, ko var piemērot vecākiem. Pirmajā rindkopā jau atrunāta šī atbildība likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā. Ja izlasām otro rindkopu, tad redzam, ka tas izraisīs tīro patvaļu. Tagad jau “pumpē” naudu ārā visādā veidā. Praktiski tā būtu juridiski ļoti nekorekta rindkopa, ja mēs to pieņemtu, tā ka iesaku to svītrot un daudz nediskutēt par to. Mēs jau komisijā esam runājuši nemitīgi, bet mani kolēģi pedagogi neparko negrib atsacīties no iespējām “nomaukt ādu kā tādu”. Tā ka es uzskatu, ka vajag svītrot.

V.Seleckis: Ja man jāizsaka personīgais viedoklis, tad es Bela kungu pilnīgi atbalstu. Bet man kā komisijas pārstāvim jāsaka, ka tomēr viedoklis ir bijis citāds.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Silārs: Es gribētu vēl pakavēties pie pirmās rindkopas. Manuprāt, šeit vajadzētu vienu vārdu mainīt. Proti, te būtu jāraksta: “Vecāki vai aizbildņi ir atbildīgi par bērna audzināšanu un izglītības iegūšanas iespēju izmantošanu.” Nodrošina likums, un valdība nodrošina. Bet, ja viņi neizmanto, viņi ir atbildīgi par to.

V.Seleckis: Varētu jums piekrist, ka arī izmantošana, tāds termins varētu būt, bet arī nodrošināšana ir aktuāla, jo ir daudzas ģimenes, kuras nenodrošina bērnam pat tik daudz, lai viņš, mājās pārnācis, varētu apsēsties pie galda un strādāt. Tā ka varbūt būtu atstājami abi divi termini, lai būtu pavisam precīzi.

I.Silārs: Neiebilstu, bet to izmantošanu es liktu priekšā. Es katrā ziņā arī atbalstu to, ka otrā rindkopa ir jāizmet. Es gribu atgādināt, lai jūs saprastu. Varbūt kāds no komisijas bijis tik zinātkārs un ir ieskatījies 1934.gada Tautas izglītības likumā, kur gan bija paredzēts sods, bet tur arī bija uzlikts konkrēti, ka par neaizbildināti nokavētām skolas dienām bērnu vecākiem vai audzinātājiem, aizbildņiem vai darba devējiem uzliekams naudas sods līdz vienam latam par katru nokavēto dienu. Bet toreiz tā doma bija tāda, lai to ganiņu, skolas gadam sākoties, palaistu uz skolu. Arī tad bija precīzi ierakstīta pat šī summa līdz vienam latam, nevis tādā izplūdušā veidā kā šeit.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Cienījamie kolēģi! Es tiešām jūs aicinātu svītrot. Padomājiet, te ir tāda lieta. Es brīnos, ka Likumdošanas komisija nav protestējusi. Šeit ir runa par administratīvo sodu. Saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu ir sods– administratīvais arests. Tātad, ja bērns nenāk uz skolu, mani tagad ieliks, kā saka, “uz sutkām”. Šeit nevar tādu normu atstāt. Es nerunāju par to, ka es baidos par saviem bērniem. Mani bērni iet uz skolu. Pagaidām vismaz. Bet tiešām nevajadzētu šādu normu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Briņķes kundze, jums tas nedraud, mums ir deputātu neaizskaramība. Bet, kā redzams, to likumu rakstījuši pedagogi. Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Es komisijā arī biju pret šo diezgan drakonisko punktu, bet, ja plenārsēdē tas nav pieņemams, tad, lūdzu, vismaz no šīs rindkopas Bela kunga piedāvāto pēdējo teikumu svītrot. “Ienākumi no soda naudām tiek nodoti attiecīgajai mācību iestādei.” To vajag svītrot, lai labāk tad aiziet budžetā, ja nevar pieņemt, bet vispār es esmu pret to. Citādi skola vāc naudu no bērniem caur sodiem. Tas ir neētiski.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Laķi!

P.Laķis: Tā kā formulējumi nav īpaši veiksmīgi, man ir ierosinājums atstāt šo rindkopu izskatīšanai trešajā lasījumā. Es paskaidrošu– kāpēc. Mēs runājam par Rietumu praksi un brīnāmies, ka šeit ir parādījusies šāda norma. Rietumos, draugi mīļie, neviens ar bērniem neauklējas. Tur vai nu ir jāmaksā attiecīgi privātskolās, vai vienkārši viņu izmet ārā. Bet mēs, piedodiet, viņus vilksim tālāk, tā ir realitāte. Pasakiet man, kādi vēl ir ietekmēšanas veidi! Ja atradīsies psihologs, viņš jums pateiks, ka šobrīd 1.klasītē mēs saņemam no 30–35 procentiem tādu bērnu, kuri ir jāizvelk uz kaut kurieni, jo viņi vienkārši nav spējīgi neko apgūt. Tā tas ir.

Priekšsēdētājs: Tā. Sadūrās divi viedokļi. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: No cilvēciskā viedokļa būtu jāsvītro. No valstiskā viedokļa vajadzētu atstāt. Starp citu, vai Silāra kungs nonācis ar sevi pretrunā? Tieši šis formulējums ir ņemts no 1934.gada likuma, kuri ir ļoti līdzīgi. Tie ganiņi tagad būs tāpat, kā bija 1934.gadā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endele!

J.Endele: Jāatzīst, ka šis formulējums varbūt nav īpaši izdevies. Bet es gribētu pateikt to domu, kas tur vismaz vienai daļai deputātu bija. Lieta ir tāda, ja skolnieks “nolūst” no stundas un pēc tam skolotājam viņš ir jāmāca pēc stundām, tad man ir jautājums, kas par to maksās? Tas nav saprotams kā sods, bet samaksa skolotājam par darbu. Es to neuzskatu par sodīšanu, bet formulēts tas tiešām neveiksmīgi. Šādai normai vajadzētu būt.

Priekšsēdētājs: Tātad vairāki viedokļi. Lūdzu, deputāt Morozļi!

G.Morozļi: */Es uzskatu, ka šis formulējums ir ne tikai neveiksmīgs, bet šodien arī nelikumīgs. Administratīvajās tiesībās šodien mums nav atbildības par līdzīgiem pārkāpumiem, to šeit nevaram pieņemt, jo tāda likuma nav./

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Tagad nu gan laikam balsosim. Redzēsim, cik daudzi no mūsu deputātiem pārstāv pedagogu viedokli par to, ka ir jāsoda un soda nauda jāievāc, pretējais viedoklis ir, ka soda nauda nav jāievāc.

Lūdzu balsošanas režīmu. Priekšlikums ir viens: otrās rindkopas svītrošana. Ja par to netiks nobalsots, tad balsosim par pēdējā teikuma svītrošanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: otrā rindkopa nav svītrota. Lūdzu pedagogus nepriecāties, jo mēs vēl varam izsvītrot pēdējo teikumu, kur soda naudas tiek nodotas mācību iestādēm.

Balsojam par pēdējā teikuma svītrošanu, ka ienākumi no soda naudām tiek nodoti attiecīgajai mācību iestādei. Rezultāts: šoreiz vairākums. Tātad tiek svītrots pēdējais teikums. Komisijai jāizdomā, kur nonāks soda naudas. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Cienījamais Krastiņa kungs, vai tad nebija mums tāda runa, ka šeit arī komisijai jāprecizē, ja paliks šī norma, jo tik tiešām, kā jūs pats zināt, administratīvie sodi pagaidām par šādām lietām nav noteikti. Lai komisija izdomā, kādus tā grib šos materiālās ietekmēšanas sodus vai vēl kaut kādus citus?

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka komisijai tas arī ir skaidrs, ka līdz trešajam lasījumam tie ir jāsagatavo, jo pagaidām šis pants ir palicis bez atrisinājuma.

V.Seleckis: Pilnīgi pareizi. Šeit acīmredzot ir jākritizē, lai to pat­vaļu, kura šobrīd daudzās skolās valda attiecībā uz naudas iekasēšanu no bērniem, tomēr novērstu un pat vēl neveicinātu ar šāda likuma panta pieņemšanu.

Priekšsēdētājs: Tas būs panta skaidrojošajā daļā. Es domāju, ka līdz trešajam lasījumam mēs esam spējīgi pieņemt. Tas būtu par 61.pantu.

Lūdzu, 62.pants.

V.Seleckis: Šajā pantā ir Smoļuka kunga papildinājums.

Priekšsēdētājs: Arī komisijas papildinājums ir 117.dokumentā.

V.Seleckis: Jā.

Priekšsēdētājs: Tātad komisija ierosina pēc 117.dokumenta balsot?

V.Seleckis: Jā.

Priekšsēdētājs: Trešā rindkopa. 735.dokumentā Smoļuka kunga papildinājums ir pie 62.panta. 12. pēc kārtas un pēdējais. Lūdzu, te viss ir izteikts. Balsojam par deputāta Smoļuka papildinājumu.

V.Seleckis: Varbūt dažus vārdus atļausit? Kopumā Smoļuka kunga papildinājums ir ļoti interesants un tam var pievērst uzmanību.

Priekšsēdētājs: Balsojam, jo visi ir izlasījuši. Rezultāts: nav ieguvis vairākumu.

63.pants.

V.Seleckis: Par šo pantu nekādu priekšlikumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputātiem? Nav.

64.pants.

V.Seleckis: Arī šeit nekādu papildinājumu un priekšlikumu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. 65.pants.

V.Seleckis: Šajā pantā ir papildinājums, ko izteikusi Ždanokas kundze un kas ir minēts viņas iesniegtajos papildinājumos, tikai kļūdas dēļ tas ir 51.pants.

Priekšsēdētājs: Tātad, tas, kas ir 51.pants, ir domāts 65.pants. Vai Ždanokas kundze pastāv uz balsojumu par šo savu papildinājumu? Selecka kungs teica, ka tas esot domāts pie 65.panta un kļūdas pēc vienkārši pielikts 51.

V.Seleckis: Nē, es atvainojos, laikam tā tomēr nebūs.

Priekšsēdētājs: Selecka kungs atvainojas.

V.Selecis: Es atvainojos, nav tā.

Priekšsēdētājs: Nav. Tātad nav par 65.pantu mums nekas.

V.Seleckis: Es atvainojos, 64.pantā bija Ždanokas kundzes papildinājums. Ļoti, ļoti atvainojos!

Priekšsēdētājs: Vai 64.pantā Ždanokas kundzei ir kaut kas ko papildināt? Lūdzu, otrais mikrofons.

T.Ždanoka: Pirmajā variantā vienkārši bija rakstīts, ka vietējās pašvaldības finansē bērnu namus. Man liekas, ir jābūt tā, ka valsts finansē neatkarīgi no tā, kur bērnu nams atrodas. Citādi rajons nebūs ieinteresēts. Tā bija tā doma. Man liekas, ka tagad 64.pantā viss ir kārtībā.

Priekšsēdētājs: 66.pants.

V.Seleckis: Šeit nekādu papildinājumu nav.

I.Silārs: Pardon, vai es drīkstu?

V.Seleckis: Lūdzu.

I.Silārs: Vai es drīkstu pie 64.panta pakavēties?

Priekšsēdētājs: Jūs varat izteikt savas piezīmes, bet kavēties nevajadzētu. Laiks ļoti ātri iet…

I.Silārs: Es gribu jautāt, vai šeit nevajadzētu virsrakstā bez uzturēšanas minēt arī audzināšanas un izglītošanas finansēšanu. Vai domāta tiešām tikai uzturēšanas, bet ne audzināšanas un izglītošanas finansēšana?

V.Seleckis: Es domāju, ka tas ir ar nolūku. Izglītošana un mācīšana– tas jau ir pats par sevi saprotams un to saņem katrs bērns. Bet šeit ir runa par papildu izdevumiem bāreņiem un bez vecāku apgādības palikušiem bērniem. Tātad tas nebūtu aktuāli.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Strazdiņš: Te ir tāds neskaidrs jēdziens. Kas tas ir– “valsts interesēm atbilstošs speciālists”? Kā mēs viņu definēsim un pēc kādiem kritērijiem noteiksim? Otrās rindkopas otrais teikums: “Valsts garantē budžeta līdzekļus tikai šādu speciālistu sagatavošanai.”

V.Seleckis: Te ir runa par valsts pasūtījumu augstskolām. Kā jau mēs runājām, augstskolas saņems arī līdzekļus no personām, kas mācīsies šajās augstskolās, bet valsts finansēs pamatā tās specialitātes, tos studentus, kuri mācīsies, izpildot valsts pasūtījumu. Lūk, par to arī šeit ir runa. Lielā mērā par šo pasūtījumu lems Augstākā padome saskaņā ar tiem priekšlikumiem, kuri ienāks no Ministru padomes un Izglītības ministrijas, spriežot par attiecīgās augstskolas budžetu.

I.Strazdiņš: Kā es saprotu, tas ir drīzāk kvantitatīvi nekā kvalitatīvi, tā sakot, vienkārši var būt runa par attiecīga speciālistu skaita sagatavošanu.

V.Seleckis: Jā.

Priekšsēdētājs: Te nekādu priekšlikumu tātad nav. 67.pants. 68.pants.

V.Seleckis: Te ir papildinājums.

Priekšsēdētājs: Tas ir 10.punkts 717.dokumentā. Jauna redakcija, ko piedāvā komisija. Lūdzu deputātus ņemt vērā šo redakciju. Vai ir kādas piebildes, ierosinājumi? Nav.

69.pants. 14.nodaļa. Par ārvalstniekiem un bezpavalstniekiem.

V.Seleckis: Pagaidām rakstiski priekšlikumi nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Tātad mēs varam balsot tikai par rakstiskiem priekšlikumiem. Lūdzu, pirmais mikrofons.

E.Āboltiņš: Es ieteiktu komisijai līdz trešajam lasījumam sadalīt šo pantu divās daļās. Pirmajā daļā atspoguļot garantijas ārzemniekiem, kuri dzīvo Latvijā, otrajā– atspoguļot garantijas ārzemniekiem, kuri mācās Latvijā. Tas nav tas pats. Te es uzrakstīju.

V.Seleckis: Labi. Mēs izskatīsim šos priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Es gribētu godājamo deputātu uzmanību vērst uz loģisku klibumu šajā pantā. Pašlaik iznāk, ka bezpavalstnieku tiesības Latvijā iegūt izglītību regulē starpvalstu nolīgumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Selecka kungs!

V.Seleckis: Acīmredzot neprecizitāte šeit ir. Trešajam lasījumam likumu gatavojot, mums tas ir jāprecizē.

Priekšsēdētājs: Selecka kungs sola, ka līdz trešajam lasījumam viss būšot kārtībā.

70.pants.

V.Seleckis: Par izmaiņām beidzamajos divos pantos pagaidām rakstisku priekšlikumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu deputātus izteikties par pēdējiem diviem pantiem– 70. un 71. Nav.

Balsojam kopumā par tautas izglītības likuma akceptēšanu otrajā lasījumā. Es ļoti atvainojos, lūdzu atsaukt un reģistrēsimies. Iepriek­šējos balsojumos bija uz pusi mazāk roku.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 97 deputāti reģistrējušies.

Balsojam par tautas izglītības likuma akceptēšanu otrajā lasījumā ar tiem labojumiem un papildinājumiem, ko mēs esam izdarījuši.

Man absolūti nav skaidrs, kāpēc šie deputāti ceļ roku augšā. Jo tikko bija reģistrācija. It sevišķi deputāts Simsons, kas sēž pēdējā solā. Viņš laikam domā, ka blakus iekšlietu ministra vietniekam ir drošāk. Rezultāts: 79– par, 11– pret, 7– atturas. Likums akceptēts otrajā lasījumā.

Nākamais dienas kārtības jautājums– likums “Par policiju”. Lūdzu ziņotāju Jundža kungu tribīnē. Sākam darbu.

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi, es ļoti lūgtu vēl uzmanību. Mums ir visas iespējas ar šo likumu tikt diezgan ātri cauri, jo visi oponenti ir pieklusuši, viņu domas ņemtas vērā, bet, tā vai citādi, es ļoti īsi ziņošu par to labojumiem likumā. Lielāko tiesu tie ir, varētu pat teikt, redakcionāla rakstura.

Pirmais labojums pēc otrā lasījuma 5.pantā. Otrajā rindkopā pēdējais teikums ir parādījies jauns. Es vienkārši pievēršu uzmanību, par to mēs nenobalsojām. Šis teikums skan: “Šādos gadījumos pēc šo personu pieprasījuma policijas darbiniekiem jānosauc savs uzvārds, amats un dienesta vieta, kā arī jāuzrāda dienesta apliecība.” Par to vajadzētu nobalsot. Otrajā vai nākamajā rindkopā ir arī papildināts pirmais teikums tādā redakcijā, kā jums piedāvāts. Par to mēs nenobalsojām, tāpēc laikam tagad būtu jānobalso par šo pantu.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Jundža kungs, jums būs vēlreiz precīzi jāpasaka pantu balsojums, jo lielākā daļa deputātu te bija ļoti uztraukti par pirmā likuma pieņemšanu par tautas izglītību.

T.Jundzis: Citiem vārdiem sakot, es aicinu nobalsot par 5.pantu tieši tādā redakcijā, kā ir izdalīts visiem deputātiem. Vienkārši pagājušajā lasījumā divi teikumi bija nedaudz citādā variantā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Jundzis aicina balsot par 5.pantu šajā redakcijā, redakcionāls labojums.

Bet pirms 5.panta vēl ir preambula, 1., 2., 3. un 4.pants. Vai godājamajiem deputātiem par šiem pantiem ir kādi redakcionālas dabas labojumi? Nav. Paldies.

Balsojam par 5.pantu šādā redakcijā. Rezultāts: ar vairākumu esam akceptējuši šādā redakcijā 5.pantu.

T.Jundzis: Līdz 13.pantam nekādu labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem no 6. līdz 12.pantam ieskaitot ir kādi redakcionāli labojumi? Nav.

13.pants.

T.Jundzis: 13.pantā ir divi labojumi. Pirmajā rindkopā ir priekšlikums izslēgt vārdus “elektrošoka ierīces”, jo, kā izrādās, elektrošoka ierīces atbilstoši starptautiskajām konvencijām ir aizliegtas.

Priekšsēdētājs: Komisija aiz humāniem principiem, atbalstot starptautiskās konvencijas, izslēgusi elektrošoka ierīces. Nav citu iebildumu? Lūdzu balsošanas režīmu.

Balsojam par 13.pantu šādā redakcijā. Rezultāts: 58– par. Akceptēts. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Krastiņa kungs, vai mums trešajā lasījumā nebūtu jāfokusē uzmanība tikai uz tiem pantiem, kur ir kaut kas svarīgs? Nav vajadzības pārprasīt, vai te ir kaut kas vai te kaut kā nav. Te vairs nekas nevar būt.

Priekšsēdētājs: Augstākajā padomē vienmēr ir jāpārprasa, tā ir drošāk, jo beigās izrādīsies, ka būs deputātiem iebildumi pret daudziem pantiem, un tad mums būs jāatgriežas.

T.Jundzis: Šajā pantā otrais labojums ir pēdējā rindkopā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Jundža kungs, mēs nobalsojām par visu pantu šādā redakcijā. Deputātiem nebija iebildumu.

14.pants.

T.Jundzis: 14.pantā nav. Nākamais labojums ir 19.pantā– pašvaldību policija.

Priekšsēdētājs: Kādā pantā?

T.Jundzis: 19.pantā.

Priekšsēdētājs: Vai no 14. līdz 19.pantam ir deputātiem kādi redakcionālas dabas labojumi? 19.pants.

T.Jundzis: Šajā pantā ir divi labojumi. Sākumā pēc 5.punkta 19.pantā ir vārdi: “Ja pašvaldības neveido savu policiju, šī panta 1.3.punktā minētos pienākumus izpilda valsts policija.” Priekšlikums ir rakstīt nevis 1.3., bet 1.4.punktā.

Otrs labojums. Ja reiz mēs par visu balsojam, mēs pievienojamies Geidāna kunga priekšlikumam, ka pēdējā rindkopā vajadzētu arī pašvaldību policijas rīcībā piešķirt asaras izraisošas vielas kā valsts policijai.

Priekšsēdētājs: Balsojam par 19.pantu ar šo 1.4.labojumu un par asaras izraisošām vielām. Papildinājumos 753.dokumentā tas nodrukāts. Rezultāts: 52– par, 7– pret, 9– atturas. Pieņemts. 20.pants.

T.Jundzis: 20.pantā ir viens faktiski nebūtisks labojums, bet tomēr lūgtu nobalsot. Šī panta 4.punktā ir teikts– “veic valsts policijas personālsastāva uzskaiti”. Šī rindiņa jāpārceļ uz 20.panta 4.punkta sākumu un jāietilpina policijas departamenta pilnvarās, jo tagad tas iznāk kārtības policijas un kriminālpolicijas pilnvarās.

Priekšsēdētājs: Ir kādas pretenzijas pret šādu redakcionālu labojumu? Nav. Tad, es domāju, nav arī jābalso, jo te gan komisijas, gan deputātu viedoklis sakrīt.

T.Jundzis: Nākamais labojums ir 25.panta 1.rindkopā.

Priekšsēdētājs: Vai līdz 25.pantam ir kādi labojumi? Nav. 25.pants, pirmā rindkopa, lūdzu.

T.Jundzis: Te ir runa, ka valsts sabiedriskā transporta līdzekļus var izmantot bez maksas. Mēs ierosinām šeit iekļaut arī pašvaldību transporta līdzekļus, jo nav izslēgts, ka drīz tādi varētu rasties. Tātad papildināt šā panta tekstu ar vārdiem– “un pašvaldību”.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādas pretenzijas? Nav. Es domāju arī, ka balsot mums nevajag, jo šeit domas sakrīt.

T.Jundzis: Tālāk 28.pantā trešajā rindkopā otrajā teikumā mēs ierosinām izslēgt vārdus– “atestācijas sistēma un kārtība”, jo atestācijas sistēmu un kārtību, kā te piedāvāts, paredzēts noteikt Prezidijam. Mēs nonācām pie secinājuma, ka ar to pilnīgi tiks galā iekšlietu ministrs. Tātad svītrot no trešās daļas 28.pantā vārdus “atestācijas sistēma un kārtība”.

Priekšsēdētājs: Vai līdz 28.pantam bija kādi iebildumi? Nav redakcionālu labojumu. Vai ir iebildumi par šo svītrojumu 28.pantā? Nav iebildumu? Paldies. Tad arī mums laikam atsevišķi nav jābalso par to.

29.pants.

T.Jundzis: Nākamais ir 32.pants, kurā ir labojums.

Priekšsēdētājs: Vai līdz 32.pantam godājamajiem deputātiem ir redakcionālas dabas labojumi? Nav.

T.Jundzis: 32.pantā otrajā rindkopā daži deputāti, tajā skaitā arī es un iekšlietu ministra pirmais vietnieks, aicinām tomēr neuzlikt par pienākumu ar likumu, ka uz policista formas tērpa blakus uzvārdam jābūt arī personiskajam numuram. Tātad izslēgt no likuma šos vārdus “personisko numuru”, atstājot šīs tiesības izlemt Prezidijam, kur apstiprinās formu.

Arguments vienkāršs. Divi argumenti. Pirmais, ka tas ir tomēr cieņu pazemojoši. Jā, es zinu, ka pasaulē ir tāda prakse, bet ne viss, kas pasaulē ir, ir pats labākais… Tātad šis numurs ir cieņu pazemojošs. Otrais– pilnīgi pietiks, ja būs uzvārds uz šī formas tērpa, jo konkrētajā vietā un laikā divu Bērziņu vai divu Ivanovu tā vai tā nebūs.

Priekšsēdētājs: Var gan gadīties. Jundža kungs, es redzu, ka šeit domas dalās par numuru. Tāpēc ir jābalso. Balsojam par personiskā numura svītrošanu. Rezultāts: par– tikai 8, komisijas un iekšlietu ministra vietnieka domas diemžēl deputāti neatbalsta.

33.pants.

T.Jundzis: Pēdējais labojums mums ir 38.pantā.

Priekšsēdētājs: Vai līdz 38.pantam ir labojumi, godājamie deputāti? Nav.

38.pants.

T.Jundzis: Ierosinām otrajā rindkopā svītrot pēdējo teikumu, jo te ir atkārtots iepriekšējais teikums. Tātad svītrot teikumu: “Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, Augstākā padome un Ministru padome, kontrolējot policijas darbu, neiejaucas tās kriminālprocesuālajā un administratīvi procesuālajā darbībā.”

Priekšsēdētājs: Ir iebildumi? Nav. Tas ir tīri redakcionāls labojums pēc satura. 39.pants. Nav.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 105 deputāti reģistrējušies. Balsojam par Latvijas Republikas likuma “Par policiju” akceptēšanu trešajā lasījumā. Rezultāts: paldies, likums pieņemts.

Godājamie deputāti, ir divas minūtes līdz pārtraukumam. Es domāju, ka lēmumu par spēkā stāšanās kārtību mēs pieņemsim uzreiz pēc pārtraukuma. Pārtraukums pusstundu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ieņemsim vietas, jo Jundža kungs ir tribīnē.

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi! Atļausiet man dažus vārdus pateikt par lēmuma projektu, kurš jums arī ir izdalīts. Kāda ir šī lēmuma koncepcija, kura varbūt, tīri mehāniski lasot, var paslīdēt garām?

Pirmām kārtām šeit ir noteikts termiņš, līdz kuram laikam jāveic policijas iestāžu izveidošana, milicijas iestāžu reorganizēšana policijā. Tas ir termiņš, kad Latvijā pēdējai rajona vai pilsētas milicijai ir jākļūst par policiju. Šis pārtapšanas process noritēs pakāpeniski, tieši tāpat, kā notika reorganizācija milicijas iestādēs atbilstoši valdības pagājušā gada septembra lēmumam. Tas notiks pa rajoniem, pa pilsētām, sagatavojot cilvēkus, pieņemot zvērestu.

Es gribu īpaši uzsvērt, ka 2.punktā ir runa par to, ka katram milicijas darbiniekam, kurš izvēlēsies pāriet darbā policijā, būs jānodod zvērests. Tas viss, protams, saistīts ar jauniem štatu sarakstiem, ar jaunām formām, kā te paredzēts, ar jaunu cilvēku pieņemšanu. Īpaši es gribu uzsvērt, ka šodien mums milicijā ir divi tūkstoši vakantu vietu. Ja mums neizdosies šos divus tūkstošus vakanču maksimāli aizpildīt līdz tam brīdim, kad stāsies katrā rajonā un pilsētā spēkā likums par policiju, es baidos, ka mēs pašu šā likuma ideju varam degradēt.

Tāpēc es domāju, cienījamie kolēģi, ka mums nevajadzētu satraukties, ja šis termiņš varētu vienam otram deputātam likties par garu. Jāsaka atklāti, ka pēc ilgām diskusijām Aizsardzības un iekšlietu komisijā un pārrunām ar Iekšlietu ministrijas vadību reālāks termiņš par 1.janvāri būtu nākamā gada 1.jūnijs. Tas ir termiņš, kad pēdējai milicijas nodaļai ir jābūt nokomplektētai ar formām, ar mašīnām jaunā krāsā un visiem pārējiem atribūtiem.

Kāpēc pašreiz reālāks būtu nevis 1.janvāris, bet 1.jūnijs? Tāpēc, ka no šā gada 1.septembra sāk darbu Iekšlietu ministrijas akadēmija, kura vairākus simtus jauno policistu sagatavos jau līdz 1.jūnijam. Šis aspekts nebūtu mazsvarīgs. Pirmās policijas nodaļas mums parādīsies gada beigās. Tas būs pēdējais datums, kad pieņemsim likumu un pāriesim uz policiju.

Vēl es gribu vērst uzmanību uz to, ka 5.punktā minēts, ka reorganizācijas gaitā Latvijas Republikas milicijas iestādes un to darbinieki darbojas likumā par policiju noteikto pienākumu, tiesību un atbildības ietvaros. Te es īpaši gribu paskaidrot, jo varbūt nejuristiem var paslīdēt garām šā panta, šā punkta jēga. Mums ir noteikta vispārēja likuma spēkā stāšanās kārtība. Tā ir sestā diena pēc likuma publicēšanas. Tiklīdz mēs šo likumu publicēsim vai nu “Dienā”, vai citā izdevumā, sestajā dienā tas stāsies spēkā. Ja mēs 5.punktu pieņemsim, tad arī no šīs sestās dienas mūsu milicijas darbiniekiem būs jāievēro jaunajā likumā paredzētie pienākumi, tiesības un uz viņiem attieksies arī atbildība.

Tas attiecas arī uz to pašu automašīnu apturēšanu. Atcerieties, mēs izmainījām noteikumu, un vairs nevarēs nevienu mašīnu autoinspektors apturēt. Tas pats attiecas uz dzīvokļu neaizskaramības principu, uz atsevišķiem izņēmumiem, kā mēs ierakstām likumā. Tas viss stāsies spēkā attiecībā uz milicijas darbiniekiem.

Visbeidzot es gribu pateikt, ka, komisijā apspriežot, mums šim lēmumam ir, varētu teikt, divi labojumi, kas atšķiras no teksta. 7.punktā mēs ierosinām izsvītrot policijas darbinieka amata nosaukumus, jo paredzēts, ka amata nosaukumus Ministru padome iesniedz apstiprināšanai Prezidijā. Kāpēc būtu nepieciešams Prezidijam nodarboties ar amatnosaukumiem? Mums paliek speciālās dienesta pakāpes. Es domāju– Prezidijam. Lai tiek galā pati Ministru padome. Arī atbilstoši likumam, proti, no šā 7.punkta, par ko mēs nobalsojām, lēmumā jāsvītro noteikums par atestācijas sistēmas kārtību. Arī ar šo jautājumu tiks pilnīgi galā pats ministrs, sliktākajā gadījumā– valdība. Šeit 7.punktā divi svītrojumi.

Ir arī daudz priekšlikumu vai vairāki priekšlikumi, kas attiecas uz 8.3.punktu. Tas ir konkrēti latviešu tekstā 3.lappusē otrā rindkopa. Te ir runa par tiesu izpildītājiem. Tiesu izpildītājiem policija vai milicija nodod tiesas sprieduma un lēmuma izpildi, kurā noteikti labošanas darbi bez brīvības atņemšanas. Pēc diskusijām mēs piekritām tieslietu ministra lūgumam un arī valdības pārstāvim Krūmiņa kungam, kurš šeit ir gatavs teikt aizstāvības runu, ka šī rindkopa ir jāizslēdz. To varētu atbalstīt. Ja ir vajadzīgi kādi argumenti, es tos jums sniegšu. Šīs rindkopas vietā atbilstoši mūsu likumprojektam par migrāciju ir priekšlikums ierakstīt citu rindkopu, minot tajā, ka Valsts migrācijas dienests izdod dokumentus izbraukšanai uz ārvalstīm un iebraukšanai Latvijas Republikā, kontrolē migrācijas likumu ievērošanu. Tātad šīs funkcijas, kuras tagad veic milicija, tiks nodotas Valsts migrācijas dienestam. Šādu rindkopu varētu ielikt šīs tiesu iestāžu rindkopas vietā. Tas ir viss, ko es gribēju teikt par šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi ziņotājam? Lūdzu pierakstīties sekretariātā, kā vienmēr tas ir bijis. Pirmais ir deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Jundža kungs, paskaidrojiet, lūdzu, vai kaut kādā veidā šā lēmuma burtā vai garā ir paredzēts kaut kāds mehānisms, kas nodrošinātu visas šīs jaunās sistēmas funkcionēšanu tajā gadījumā, ja mums atrastos uz vietām kaut kāds priekšnieciņš, teiksim, Rīgas Kurzemes rajonā, kam šausmīgi patīk milicija un nepatīk tā policija, un tā tālāk. Vai amatalgas atšķiras vai kaut kādā citādā veidā? Bez tam Latvijā ir vēl viens otrs rajons, kur vienam otram tas var nepatikt.

T.Jundzis: Es varētu ļoti formāli atbildēt uz šo jautājumu un neko vairāk nepaskaidrot. Budžets ir pilnībā no šī gada 1.janvāra mūsu budžets. Tātad Latvijas Republikas Augstākā padome ir izdalījusi budžetu, un, kā saka, “kā maizi ēd, tam arī jākalpo”. Es domāju, ka tas ir pamatprincips. Bet, ja mēs neveiksim darbu šo 2000 vakanču aizpildīšanai un neiesim šajā varbūt vienā otrā vietā visā interfrontiskajā milicijā iekšā, tad nekas labs nebūs. Lūk, tāpēc arī šis gads vai pusgads ir vajadzīgs, lai veiktu ļoti nopietnu darbu, izskaidrošanas darbu, pārrunu darbu. Jāsaka, ka jau tā pieredze, kas ir gūta, gatavojot šo likumu, un ko guvis, pirmkārt, Indrikova kungs, mums ir ārkārtīgi daudz noderējusi. Kad ar cilvēkiem parunā, viņiem daudz ko var izskaidrot.

Tad arī nebūs tā, kā, piemēram, rīkojās Pāvels Šapovālovs, ļoti cienījamais mūsu deputāts, kurš paņēma, tā sakot, tās tēzes, kas viņam ir izdevīgas, un publicēja sestdienā vienā no laikrakstiem. Tad visi milicijā bija stāvus kājās. Ja nebūs šāda objektīva izskaidrošanas darba, tad arī mēs tiešām varam šo mehānismu, tā sakot, neiedarbināt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Plotnieks uzdod otro jautājumu.

A.Plotnieks: Godātajam referentam tāds jautājums. Kā jūs uzskatāt, vai tajā gadījumā, ja mēs atzīstam šobrīd jauna tipa policijas organizēšanu par ārkārtīgi svarīgu un neatliekamu uzdevumu, vai mums tomēr šā ļoti amorfā 1.punkta vietā nav jādod varbūt pāris normiņas, kas tomēr precizētu, līdz kuram laikam ir jāizdara kaut kas, sākot praktiski šā mehānisma iedarbināšanu. Te ir paredzēts praktiski vairāk nekā pusgads, te ir beigu termiņš, bet kad sākt?

T.Jundzis: Tā, cienījamie kolēģi, es, pirmkārt, gribu teikt, ka piedāvāju gadu šā pusgada vietā, bet par to, kad sākt, ir vairākos šā lēmuma pantos runāts. Konkrēti te ir gan uzdevumi ar konkrētiem datumiem, līdz kuriem ir jāiesniedz valdībai sagatavotie likumprojekti. Tālāk par formām ir paredzēts paraugus iesniegt līdz 1.augustam. Ir arī citi konkrēti termiņi. Par šo 1.augustu arī ir Iekšlietu ministrijas lūgums, ka varētu termiņu par mēnesi pagarināt.

A.Plotnieks: Tad es atļautos varbūt šai sakarībā vēl jautājumiņu, saistot to ar priekšlikumiņu. Vai jūs neuzskatāt par mērķtiecīgu, ka 5.punktiņu pārceltu uz pašu sākumu, jo tas ir galvenokārt pats būtiskākais šajā lēmumā, tas tomēr formulē kaut kādas prasības šim mehānismam?

T.Jundzis: Pilnīgi piekrītu.

Priekšsēdētājs: Berklava kungs negrasās uzdot jautājumu. Vēl ir kādi jautājumi? Jautājumu nav.

Paldies, Jundža kungs. Lūdzu sekretariātam debatētāju sarakstu. Nav neviens pieteicies debatēs. Piesakās deputāts Plotnieks. Lūdzu.

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti, es mēģināšu ļoti īsi, nekavējot mūsu dārgo laiku, izteikt dažus priekšlikumus. Jau uzdodot jautājumus, es mēģināju, varētu teikt, ietekmēt notikumu gaitu tajā daļā, par kuru es esmu pārliecināts, ka tas būtu jādara. Manā izpratnē, ja mēs steigšus šo jauna tipa policiju (iekavās lieku pat miliciju, man nosaukums nav pats būtiskākais) nevarēsim iedarbināt, es baidos, ka mūs gaida ārkārtīgi smaga situācija.

Šajā sakarībā kas ir pats būtiskākais šodien? Būtiskākais ir tas, ka šodien tie darbinieki, kas ilgus gadus ir strādājuši, turklāt es nerunāju par sliktākajiem darbiniekiem, es runāju par labiem kadriem, tie šobrīd vienkārši atstāj šo dienestu. Kāpēc? Daudzos gadījumos tāpēc, ka materiālais nodrošinājums ir ļoti, ļoti vājš. Ja mēs salīdzinām Rīgas pilsētu un Rīgas rajonu dienesta apstākļu ziņā, jūs saprotat, ka pilsēta ir daudz vieglāks iecirknis nekā Rīgas rajons. Tajā pašā laikā Rīgas pilsētas padome atrisināja jautājumu par atalgojumu, bet Rīgas rajonā tas nav atrisināts. Izmeklētāji, tai skaitā Juridiskās fakultātes bijušie studenti, man pateica, ka viņi vai nu pieteiks streiku, vai aizies. Tad mēs saņemsim Rīgas rajonā paraugsituāciju. Tāpēc es ierosinātu šajā sakarībā paredzēt varbūt vienā otrā gadījumā tomēr tos vai citus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai saglabātu sistēmu, kas mums spēj kalpot. Pēc tam to atjauninātu, bagātinot ar kadriem. Bet katrā ziņā lai tā neaprautos vienā momentā.

Man šķiet, ka vajadzētu, piemēram, 8.punkta 1.apakšpunktā noteikt policijas darbinieku materiāli tehniskās apgādes kārtību un normas, algas un tā tālāk. Tas nav jautājums, kuru var atlikt līdz 1.decembrim. Ja parlaments varēja šo jautājumu tempā izlemt likuma līmenī, vai tiešām šinī gadījumā Ministru padome nevar atrisināt tempā jautājumus, kas nepieciešami, lai saglabātu tos juristus, kas var un grib kalpot Latvijas Republikai policijas (milicijas) vienībā, es atvainojos, ierindā.

Tas pats ir sakāms arī jautājumā par 10.punktu. Iekšlietu ministram uzdots izdot normatīvos aktus. Tur vispār nav termiņa. Es ierosinātu termiņus precizēt, laika posmu, kas tiks izlietots šim nolūkam, pēc iespējas samazinot. Pēc iespējas vajag padarīt šo lēmumu tādu, kas mums palīdzētu iedarbināt likumu par policiju, nevis aizkavēt tā reālās eksistences, tā realizācijas gaitu.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, jūs neminējāt konkrētus termiņus? Vai vēl kāds no deputātiem vēlas debatēt? Mēs varam balsot par konkrētiem labojumiem, ierosinājumiem. Pagaidām tāds izskanēja viens, proti, 5.pantu pārcelt aiz 1. kā 2.pantu, tālāk mainot numerāciju. Ja nav debatētāju, varbūt Jundža kungs var burtiski pāris minūšu laikā teikt galavārdu.

T.Jundzis: Varbūt par dažiem punktiem atsevišķi vajadzētu balsot. 1.punktā kopā ar Indrikova kungu 1.janvāra vietā es piedāvāju 1.jūniju.

Priekšsēdētājs: 1.jūniju? Tātad tiek pārcelts pusgadu uz priekšu. Balsosim.

T.Jundzis: Kolēģi, es ļoti atvainojos. Nu jūs vienkārši ne sevišķi uzmanīgi klausījāties. Tātad 5.punktā teikts, ka tiesības un pienākumi stāsies spēkā sestajā dienā pēc publicēšanas. Runa ir par to, ka tā ir pēdējā diena, kad 1.jūlijā policijai visos Latvijas rajonos jābūt nokomplektētai, pārģērbtai jaunās formās, mašīnām jābūt attiecīgi nokrāsotām un tā tālāk. Tas nenozīmē, ka šis process nesāksies jau šogad. Tā ir pēdējā diena. Pakāpeniski pa rajoniem, pilsētām notiks šī reorganizācija un pāreja, bet pienākumi un tiesības stāsies spēkā jau ar publicēšanas sesto dienu.

Priekšsēdētājs: Tātad ir divi varianti. Lūk, šis te jūsu minētais 1.janvāris, bet komisija piedāvā kopā ar Iekšlietu ministriju 1.jūliju. Vai ir vēl kādi citi priekšlikumi? Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 100 reģistrējušies. Pirmais variants ir komisijas variants– 1992.gada 1.jūlijs, otrais balsojums ir– šā paša 1992.gada 1.janvāris.

Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Par balsošanas motīviem. Es gribu, lai kolēģi saprastu tomēr, kādēļ ir šis jūlijs, jo nav iespējams, mēs nevaram sākt ar Ļeņingradas rajonu, mēs nevaram sākt ar bijušo Maskavas rajonu, mēs nevaram ietērpt visus vienlaikus, mēs nevaram visai Latvijai uzreiz uzšūt formas, jo, tikko piešķir jaunās dienesta pakāpes, tā tūdaļ viņam ir arī jāiedod forma, viņam ir tūdaļ pie zvēresta nodošanas jāiedod jaunā dienesta pakāpe. Kādēļ ir vajadzīgs šis jūlijs? Janvārī ir ziemas forma, ziemas cepure, šineļi un tā tālāk. Nevar līdz janvārim sagādāt šīs ziemas formas. Reāli ir vasaras formās ietērpt. Tādēļ ir šis 1.jūlijs. Saprotiet, šeit jau nobalsot jūs varat vienkārši par 1.janvāri un izgāzt to.

Priekšsēdētājs: Pirmais balsojums tātad ir komisijas ieteiktais variants– 1992.gada 1.jūlijs. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 69– par, 9– pret un 14– atturas.

Vai mums, kolēģi, ir nepieciešams otrais balsojums? Laikam ne. Pārliecinoši ir pierādījies, ka 1.jūlijs. Ir jābalso? Balsojam par 1992.gada 1.janvāri. Daudzi deputāti pieprasa. Rezultāts: mazākums. Tātad 1.jūlijs paliek 1.punktā.

Kādi vēl būtu labojumi pa punktiem? 5.punktu mēs pārcēlām, tas ir redakcionālas dabas labojums. Man liekas, ka tur nav ne jābalso, ne ko. Citu labojumu nav? Nav. Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godājamajam priekšsēdētājam es tomēr adresētu tādu priekšlikumu. Es cerēju, ka komisija 8.punkta 1.apakšpunktam pati piedāvās kādu termiņu. Katrā ziņā es domāju, ka nav vajadzīgi četri vai pieci mēneši, lai šos jautājumus risinātu. Ja mēs šeit paredzēsim līdz 1.septembrim noteikt policijas darbinieku apgādes kārtību, normas, amata algas un uztura naudu, tad tas vismaz dos skaidrību nākamajiem policijas darbiniekiem, kas viņus gaida, un varēs sākt kaut ko darīt. Mēs gaidīsim sešus mēnešus, jo neviens neies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Jundža kungs, jūsu komentārus.

T.Jundzis: Es ceru, ka Indrikova kungs te arī kādu termiņu izvirzīs, bet vienkārši šis ir tas galējais termiņš, uz kuru attiecas visi tālākie apakšpunkti. Ja mēs neuzticamies pilnībā tomēr ministrijai un Ministru padomei, mēs varam detalizēti spriest arī par katru apakšpunktu. Bet es ceru, ka Indrikova kungs droši vien pateiks precīzāk.

Priekšsēdētājs: Jundža kungs, vai jūs pieprasāt šo 1.decembri?

T.Jundzis: Es nepastāvu uz to, bet es...

Priekšsēdētājs: Bet mums nav neviena cita termiņa, es ļoti atvainojos. Lai balsotu, ir vajadzīgs noteikts termiņš, nevis vispār kaut kāds cits.

T.Jundzis: Es aicinātu balsot par 1.decembri.

Priekšsēdētājs: Tātad komisijas pārstāvis Jundža kungs aicina balsot par šo 1.decembri. Indrikova kungs laikam arī par to pašu.

Z.Indrikovs, iekšlietu ministra vietnieks: Es tikai vienu piebildi. Šeit runa ir par materiāli tehniskajām apgādes normām. Lai gūtu priekšstatu– tas ir viens sējums. Apmēram 500 lappuses dokumentu jāsagatavo. Valdībai mēs to nevaram iesniegt rokrakstā, jābūt drukātā veidā un jāsaskaņo ar visām ministrijām, kuras iesaistītas šajā darbā. Tā ir Materiāli tehniskās apgādes, Ekonomikas ministrija un pā­rējās... Finansu ministrija un tā tālāk... Tā ka tas jautājums ir samērā sarežģīts.

Priekšsēdētājs: Tātad tikai viens konkrēts priekšlikums– 1.decembris. Balsosim par 1.decembri. 8.punkts. Rezultāts: balsojošo vairākums ir nobalsojis par 1.decembri.

Vai ir vēl kādi labojumi? Nav. Jundža kungs vēl vēlas? Lūdzu.

T.Jundzis: Es tikai nesaprotu, vai mēs pa punktiem skatām vai kā, jo es dažus labojumus minēju...

Priekšsēdētājs: Kopumā.

T.Jundzis: Kopumā? Tad– jā. 7.punktā es piedāvāju svītrot vārdus “policijas darbinieku amata nosaukumus” un pašās beigās– “noteikumus par atestācijas sistēmu un kārtību”. Tas ir pirmais labojums 7.punktā.

Iekšlietu ministrija tomēr lūdz, ka 1.augusts, lai iesniegtu formu paraugus, neesot īpaši reāls, ka vajadzētu pāris mēnešus uz priekšu. Zināmā mērā taisnība ir. Lai formu paraugus apstiprinātu, vajag šo formu paraugus arī reāli uzšūt. Tā ka būsim varbūt tik cēlsirdīgi un dosim termiņu līdz 1.oktobim?

Priekšsēdētājs: Piekrīt deputāti? Nē. Tātad divi balsojumi. Jundža kungs piedāvā 1.oktobri, otrs variants– 1.augusts.

Balsojam par 1.augustu. Rezultāts: 54– par.

Balsojam par 1.oktobri. Rezultāts: par– 32. Tātad vairākums ir nobalsojis par 1.augustu. Tas nozīmē, ka taisni uz 1.oktobri būs tie tērpu paraugi...

Lūdzu vēl labojumus. Svītrojam vēl 8.punkta 3.apakšpunktā par tiesu izpildītājiem. Tam mēs visi piekritām.

T.Jundzis: Piedošanu, bet 7.punktā mēs arī piekritām svītrot šos vārdus? Ja?

Priekšsēdētājs: Iebildumu nebija. Piekrita.

T.Jundzis: Tātad šajā 8.3.punktā šo tiesu izpildītāju vietā es piedāvāju par Valsts migrācijas dienestu.

Priekšsēdētājs: Jā, to visi atceras un tam piekrīt. Man liekas, ka iebildumu nebija. Vai mēs esam gatavi balsot kopumā par šo lēmumu? Ja sekretariāts vēl piezvanītu…

Es atgādinu, ka pēc plenārsēdes mums vēl ir valdības informācija. Pagaidīsim kādu minūti. Sekretariāts izsakās, ka nav ko gaidīt, jo Augstākajā padomē vairs neviena deputāta neesot, bet nu tomēr pagaidīsim.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu “Par Latvijas Republikas likuma “Par policiju” spēkā stāšanās kārtību”. 743.dokuments. Rezultāts: 89– par, 3– pret un 3 atturas. Lēmums pieņemts.

Nākamais dienas kārtības jautājums– likumprojekts “Par valsts dienestu”. Lūdzu ziņotāju.

A.Līgotnis: Godātie kolēģi! Katru likuma koncepciju nosaka uzdevumi, kuriem šis likums kalpo. Ja mēs paskatāmies uz iepriekšējās Augstākās padomes pieņemto likumu par alternatīvo darba dienestu, tad tam bija principā tikai viens, taču ļoti būtisks uzdevums– glābt mūsu puišus no dienesta PSRS Bruņotajos spēkos.

Jāsaka, ka visnotaļ veiksmīgi šis uzdevums arī ir pildījies. Patlaban alternatīvo dienestu pilda apmēram 20 tūkstoši cilvēku. No pēdējā iesaukuma rudenī alternatīvajā dienestā aizgāja aptuveni 7 tūkstoši cilvēku. Tas ir vairāk nekā trīs ceturtdaļas no visiem, kuri bija pakļauti iesaukumam. Respektīvi, mēs esam nonākuši tādā situācijā, kad de facto šis alternatīvais dienests kļuvis par pamatdienesta vietu mūsu republikā dzīvojošajiem puišiem, bet dienests PSRS Bruņotajos spēkos– par alternatīvu, ja tā var izteikties.

Protams, dzīve nestāv uz vietas, situācijas mainās. Arī šim alternatīvā dienesta likumam pašreiz ir izvirzījušies jau citi uzdevumi, kurus tas nespēj vairs veikt. Bez šīs glābšanas funkcijas tam ir jānodrošina Latvijas Republikai vitāli svarīgu funkciju pildīšana. Šeit jāsaka, ka pēdējais piliens, kas pārpildīja trauku un lika dzimt šim valsts dienesta likumam, bija Borisa Karloviča vadītā resora ultimāts mūsu republikas valdībai, mūsu Iekšlietu ministrijai. Proti, mēs saņēmām rakstisku piedraudējumu, ka tiks noņemta apsardze no mūsu cietumiem, ka tiks pārtraukta mūsu notiesāto un arestēto noziedznieku konvojēšana. Starp citu, tie ir ne tikai draudi, bet arī reāla īstenība, jo pagājušā gada rudens pusē bija divi tādi mēneši, kad šī konvojēšana tiešām arī netika veikta, kad mūsu republikas Augstākā tiesa nestrādāja un neizskatīja nevienu krimināllietu. Dzīve pierādījusi, ka mēs nedrīkstam turpināt būt atkarīgi no šīm PSRS Iekšlietu ministrijas struktūrām. Varbūt, ka tas arī ir labi, jo visiem ir skaidrs, ka agri vai vēlu šīs militarizētās struktūrvienības mums pašiem būtu jāizveido un acīmredzot kādreiz pie tā ir jāķeras. Ir jāveido iekšējā karaspēka struktūrvienības republikā.

Tas pats attiecas uz robežapsardzības dienestu. Jānostiprina arī muitas dienests. Mēs patlaban redzam pēc tiem vandālisma aktiem, kas ir notikuši uz robežas, ka īpaši daudz jau laikam to vīru nebūs, kuri labprātīgi vēlēsies turpināt darbu šajās muitas struktūrās tajos apstākļos, kādi tie ir patlaban.

Šīs visas valstiski nepieciešamās funkcijas vairs nespēj nodrošināt alternatīvā dienesta likums, jo tur mums nav pietiekami izstrādāts nedz iesaukšanas, nedz uzskaites mehānisms. Jāsaka atklāti, ka arī tas mehānisms, kas paredz saukšanu pie atbildības par izvairīšanos no šā dienesta, nebūt nav tuvs pilnībai. Galu galā aptuveni tūkstotis cilvēku republikā vienlaikus izvairās gan no viena, gan no otra dienesta.

Šādos apstākļos arī ir tapis pilnīgi jauns likums, kas tīri vēsturiski ir uzskatāms par alternatīvā dienesta likuma ceturto attīstības stadiju. Kā zināt, pamatvariantā to pieņēma iepriekšējā padome, pēc tam mēs divkārt izdarījām labojumus. Bet nu ir tāda situācija, ka šeit vairs nav ko labot, un ir jāpieņem pilnīgi jauns likums. Tātad kvantitāte ir pārgājusi kvalitātē. Ir tapis likums ar pilnīgi jaunu nosaukumu– likums “Par Latvijas Republikas valsts dienestu”.

Kāda ir šā likuma būtība? Pirmkārt, šeit tiek leģitimēts stāvoklis, kāds pastāv reālajā dzīvē, ka šis mūsu dienests kļuvis par pamatdienestu, bet dienests bruņotajos spēkos– par alternatīvu. Respektīvi, mūsu dienests patlaban ir obligāts attiecīgā vecuma vīriešiem, kuri pastāvīgi pierakstīti Latvijas Republikā.

Otrs. Mēs radām reālu iesaukšanas mehānismu savu militarizēto formējumu izveidē, ko prakse jau ir pārbaudījusi. Šeit es pilnībā gribu piekrist dižajam vadonim Ļeņinam, ka jebkura saimniecība sākas ar kontroli un uzskaiti. Tādēļ visus jautājumus, kas saistās ar rezervistu uzskaiti, mēs ņemam savā pārziņā un izveidojam katrā rajonā valsts dienesta pārvaldi. Tā mēs izdomājām nosaukt šo institūciju. Ja kāds izdomās labāku nosaukumu, varēsim diskutēt. Šī būs institūcija, kas veiks funkcijas, kuras visumā analogas tām, ko patlaban veic kara komisariāti.

Šis likums, kā redzat, visiem ir izdalīts jau pirms 10 dienām latviešu variantā un dienas septiņas atpakaļ– arī krievu variantā. Likums sastāv no piecām sadaļām, kopumā 60 pantiem. Pirmā sadaļa ir vispārīgā, kas nosaka, kas šis dienests ir, kā tas iedalās. Kam tajā jādienē, kam nav jādienē. Arī daži terminoloģiski skaidrojumi ietverti šajā sadaļā.

Viss tālākais, visas tālākās nodaļas ir tīri hronoloģiskā kārtībā, sākot ar iesaukumu.

Nākamā nodaļa– valsts dienesta pildīšana. Tā ir pamatā galvenā nodaļa. Tur ir visi tie pamatnosacījumi, kas attiecas uz šo dienestu pildošajām personām. Respektīvi, kur dienē, cik ilgi ir jādienē, kāda ir apmaksas kārtība, kā arī noteikts, kam var atlikt iesaukšanu šajā valsts dienestā un kam vispār šajā dienestā nav jāiet.

Tālāk pārējās sadaļas– kādā veidā notiek atvaļināšana no valsts dienesta, kā tiek regulēta uzskaite, norāde par tām materiālajām garantijām, kas ir visām personām, kuras iesauc šajā valsts dienestā.

Kādi principiāli momenti būtu jāapgaismo, runājot par šo valsts dienesta likumu? Detalizēti pie sīkumiem es nekavēšos, jo lielais vairums mūsu vismaz esam armijā dienējuši un katrs varam sevi zināmā mērā uzskatīt par speciālistu šajos jautājumos. Mums reāli pastāv pretruna starp PSRS vispārējo karaklausības likumu un šo mūsu valsts dienesta likumu. Bet tā, dabiski, ir politiska problēma. Kamēr tā netiks atrisināta tīri juridiskā plāksnē, tā būs vienmēr.

Mēs esam paredzējuši, ka šis dienests ir obligāts, taču tajā pašā laikā paredzam likumā iespēju izdarīt izvēli, kur katrs pilsonis grib dienēt– vai mūsu valsts dienestā vai PSRS armijā. To mēs atrisinām juridiski tādā veidā, ka valsts dienesta pārvaldē tam jaunietim, kurš gribēs iet PSRS armijā, būs jāraksta šai pārvaldei iesniegums, ka viņš nevēlas pildīt mūsu dienestu, bet ies dienēt PSRS armijā. Ja šāds iesniegums tiek saņemts, tad automātiski, pamatojoties uz likuma 30.pantu, valsts dienesta pārvaldei ir jāpieņem lēmums par šā pilsoņa iesaukšanas atlikšanu. Respektīvi, reizē ar visiem tiem klibajiem, slimajiem, kas citu iemeslu dēļ netiek pakļauti tūlītējai iesaukšanai, arī šai kategorijai iesaukums aktīvajā valsts dienestā tiek atlikts.

Kāpēc atlikts, nevis tūlīt atbrīvots no mūsu valsts dienesta? Tādēļ, ka šajā brīdī mēs nevaram dot nekādas garantijas, ka, paejot zināmam laikam, šis puisis nepārdomās. Tad reāli būs situācija, ka viņš ir gan mums uzrakstījis iesniegumu, bet tai pašā laikā izvairās no abiem dienestiem. Pašreiz diemžēl attiecībā uz alternatīvo dienestu tāda situācija pastāv. Tātad viņš nepārtraukti atradīsies šīs valsts dienesta pārvaldes kontrolē. Tikai tad, kad viņu reāli iesauks PSRS Bruņotajos spēkos, valsts dienesta pārvalde pieņems lēmumu par viņa atbrīvošanu no Latvijas Republikas valsts dienesta. To nosaka likuma 33.pants.

Nākamais principiālais moments– kam ir jādienē Latvijas Republikas valsts dienestā? Likuma pirmajā sadaļā noteikts, ka šis dienests pildāms visiem Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem– vīriešiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem. Šeit pilsonības jēdziens nekur nefigurē. Nevienā vietā šajā likumā netiek pieminēts Latvijas Republikas pilsonis, jo galu galā mums pilsoņa statusa joprojām nav un praktiski nav iespējams atšķirt pilsoņus no nepilsoņiem.

Kur būs jādienē? Atkal nākamais būtiskais jautājums. Šis likums ir radīts ar nolūku nodrošināt ar kadriem Iekšlietu ministriju, muitu, robežapsardzību un Sabiedrības drošības departamentu, šo institūciju militarizētos formējumus. Šeit acīmredzot man ir jāatklāj, kādas struktūras šajās institūcijās tiks veidotas kā militarizētas un kur šos puišus nosūtīsim.

Iekšlietu ministrija no mums valsts dienestniekus pieprasa praktiski trijos tādos formējumos. Viens ir konvoju pulks, kas nodrošina notiesāto konvojēšanu un apsardzi. Tur tiek pieprasīti aptuveni 1700 puiši. Vēl Iekšlietu ministrija vēlas, lai ar šā likuma palīdzību tiktu komplektēts bataljons, kas nupat ir nodibināts, bet tam arī jāiet plašumā, jāattīstās. Ir vajadzīgs mehānisms, kā to nodrošināt ar kadriem. Vēl ir Iekšlietu ministrijas ugunsdzēsības dienests.

Šīs pamatā ir tās trīs struktūras, kuras tiks komplektētas uz valsts dienesta likuma bāzes Iekšlietu ministrijā. Kas ir muita, tas ir visiem saprotams. Tur nekas īpašs acīmredzot nav jāmin.

Tālāk mums ir minētas divas institūcijas– robežapsardzības dienests un Sabiedrības drošības departaments. Tad, kad šis likumprojekts tapa, vēl nebija pieņemts Ministru padomes lēmums par to, ka robežapsardzība veidojama sabiedrības drošības departamenta sistēmā. Respektīvi, ja šis likums tiks pieņemts pirmajā lasījumā, tad otrajā lasījumā acīmredzot vairs jūs neredzēsit minēto robežapsardzības sistēmu, jo tā iekļausies Sabiedrības drošības departamentā. Tātad Sabiedrības drošības departamentā būs šī robežapsardzība.

Pašreiz tiek gatavota un izstrādāta koncepcija par to, ka šeit vajadzētu veidot arī pastāvīgu glābšanas dienestu, kurā būtu vismaz 300–500 cilvēku. Arī to mēs gribam tādā veidā komplektēt. Likumā ir paredzēts, ka personas, kas tiek iesauktas valsts dienestā, var apmācīt valstī nepieciešamajās profesijās, ja tas ir nepieciešams, kā arī organizēt militāru apmācību. Ir iespēja organizēt valsts dienestu kazarmu režīmā, respektīvi, tuvināt tai situācijai, kāda patlaban ir armijā. Sevišķi tas attieksies acīmredzot uz Iekšlietu ministriju, tieši uz šo konvoju pulku, jo Iekšlietu ministrija grib, lai tur tiešām būtu praktiski armijas situācija.

Lai stimulētu dienestu šajās militarizētajās vienībās, mēs esam paredzējuši, ka tur būs īsāks dienesta laiks. Patlaban likumprojektā jūs redzat, ka tur tiek paredzēts dienesta laiks no 12 līdz 18 mēnešiem. Taču tas ir sākotnējais variants. Patlaban ir izkristalizējies viedoklis, kam piekrīt arī Iekšlietu ministrija, ka šis laiks varētu būt 18 mēneši.

Kādēļ sākumā parādījās šie 12? Iekšlietu ministrija gribēja graduēt dienesta laiku atkarībā no dienesta smaguma, uzskatot, ka sargāt cietumus ir vissmagāk, tas ir visbīstamākais dienests. Tā tas arī ir. Tādēļ viņi gribēja tikai 12 mēnešus. Bet praktiskā situācija šeit ir tāda, ka, pastāvot 12 mēnešu dienesta laikam, katrā iesaukumā praktiski nomainītos 50 procenti no dienošajām personām. Tas tomēr galu galā ir par daudz, jo paliktu tikai puse no apmācītajiem kadriem. Tādēļ pēc lielām diskusijām vienojās, ka dienesta laiks šajās vienībās arī būtu 18 mēneši.

Darba dienestā mēs esam paredzējuši 24 mēnešus. Bet tās personas, kas jau pirms iesaukuma strādās valsts dienestā Iekšlietu ministrijā, muitā, Sabiedrības drošības departamentā, esam paredzējuši atbrīvot no valsts dienesta vispār, jo šis likums, kā jau teicu, ir vērsts uz to, lai šīs institūcijas nodrošinātu ar kadriem.

Nākamais jautājums, kas izraisījis ļoti lielas diskusijas un par ko acīmredzot diskutēs arī šajā zālē, ir apmaksas jautājums. Šeit bija divi galēji viedokļi. Viens tāds, ka tiem, kas dienē militarizētajos formējumos, nemaksātu neko, jo tie pamatā acīmredzot atradīsies pilnā valsts apgādībā. Savukārt tiem, kas atradīsies mājās, dzīvos mājās, strādās darba dienestā, maksātu pilnu izpeļņu. Jāsaka atklāti, ka ir daudz dažādu jautājumu, dažādu argumentu par un pret. Projektā mēs esam ieplānojuši katram dienestniekam izmaksāt valdības noteikto iztikas minimumu, bet gadījumos, ja viņa apgādībā ir nepilngadīgi bērni, šo izmaksu palielināt par 50 procentiem. Viens no argumentiem, kas mūs pie šādas situācijas noveda, bija acīm redzamā sociālā nevienlīdzība, jo tā tiešām ir kliedzoša netaisnība, ka tas, kurš, riskēdams ar dzīvību, sargā cietumniekus, atradīsies grūtākā situācijā un saņems iztikas minimumu vai pat neko, bet tas, kurš atradīsies siltumnīcas apstākļos, dzīvos mājās un strādās labi atalgotu darbu, turklāt atalgojums visiem nebūs vienāds. Tāpēc būs arī liela ažiotāža par to, kur dienēt un kur nedienēt, būs iespējamas dažādas ļaunprātības. Lai būtu šī elementārā taisnība, mēs esam paredzējuši, ka apmaksa būs visiem vienāda.

Tie būtu galvenie jautājumi par šo likumu, kurus es gribēju skart. Bet tai pašā laikā es gribu nedaudz vēl turpināt. Jūs redzat, ka jums izsniegtajās paketēs ir ne tikai šis likums, bet ir vēl trīs likumi: grozījumi Konstitūcijā, grozījumi Kriminālkodeksā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālprocesa kodeksā, kā arī lēmums “Par valsts dienesta likuma spēkā stāšanos”. Tie visi mums acīmredzot ir jāskata reizē, jo citu bez cita tos iedarbināt nav iespējams. Cits citu tie nodrošina un garantē.

Par šo pirmo likumu es esmu beidzis. Kad mēs būsim izlēmuši, vai to pieņemt vai nepieņemt pirmajā lasījumā, tad turpināšu par nākamajiem.

Priekšsēdētājs: Jautājumi? Pirmajam vārds deputātam Caunem.

I.Caune: Man divi jautājumi. Pirmais– 13.pantā ir paredzēts, ka iestādes vadītājam jānodrošina iesaucamā ierašanās komisijā. Tas ir no “vecajiem labajiem” PSRS karaklausības noteikumiem. Kā šī nodrošināšana ir paredzēta? Paņemt pie rociņas vai ar OMON palīdzību, vai kā tamlīdzīgi? Es uzskatu, ka katram pilsonim ir pienākums ierasties tur, no kurienes viņš saņem pavēsti. Vadītājam jāatbrīvo viņš no darba.

Līdzīgs jautājums ir arī 45.punktā, ka pašvaldībām jāpaziņo šiem cilvēkiem. Vai tad labāk, praktiskāk nav aizsūtīt pavēsti, nevis rīkot kaut kādu divpakāpju izziņošanas sistēmu? Tas ir pirmais jautājums.

Priekšsēdētājs: Varbūt Līgotņa kungs atbildēs?

A.Līgotnis: Es saprotu, ka šis nav jautājums, bet priekšlikums. Principā es tam tīri labi varētu piekrist. Ja jūs iedosit tādu redakciju rakstiski, iespējams, ka mēs arī to iestrādāsim iekšā.

I.Caune: Jā, es to izdarīšu. Otrais jautājums. Jūs 19.pantā paredzat atkal pēc PSRS “labajiem” likumiem, ka darba alga tiem cilvēkiem, kas strādā šajās iesaukšanas komisijās, jāsedz darbavietai. Darbavieta nemaz nav ieinteresēta. Šajās komisijās gadu no gada tiek iesaistīti vieni un tie paši cilvēki. Es uzskatu, ka to cilvēku darba alga jāsedz no valsts budžeta, nevis no darbavietas.

A.Līgotnis: Es jūs saprotu. Ziniet, es domāju, ka attiecībā uz šo likumu ir nevietā teikt un runājot likt pēdiņās “vecie labie likumi”. PSRS likums par vispārējo karaklausību, es jums teikšu, no funkcionēšanas viedokļa ir ļoti labs. Tas gadu desmitiem priekšzīmīgi nodrošinājis funkcijas, kuras PSRS valdība izvirzīja šim likumam. Par to, no kādiem līdzekļiem maksāt, mums būs jādiskutē.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Diena iet uz beigām, mēs sākam runāt no vietas. Lūdzu, deputāt Seikst!

A.Seiksts: Es gan neesmu optimists par 1.pantu. Es neesmu pārliecināts, ka tiks nodrošināts kontingents. Bet tas ir cits jautājums, kuru es šeit negribētu skart. Man ir sakāmais par 2.pantu. Kas ir militarizēti formējumi? Es gribētu to zināt, jo man nav skaidrs tas sadalījums. Dienests valsts militarizētajos formējumos, tas ir viens. Bet otrajā atkāpītē es redzu– muita. Vai militarizēti formējumi ir tie, kur ir ieroči, un nemilitarizēti– tie, kur nav ieroču? Tad šeit es neredzu konsekvenci. Es uzskatu, ka muita arī būtu acīmredzot vismaz pašreizējā situācijā tāda, kas varētu būt militarizēta.

Trešais. Vai darba dienests tautas saimniecībā nav tas pats alternatīvais dienests? Kas tas ir tādā gadījumā, ja tas nav alternatīvais darba dienests? Man vēl otrs jautājums būs par citu pantu.

A.Līgotnis: Sākšu atbildēt vispirms uz tiem jautājumiem, kurus es atceros. Jūs vaicājāt, kas ir militarizēts dienests? Šeit man jāizsaka nožēla, ka jūs esat izlasījis 2.pantu, bet neesat ticis līdz 6., kur ir rakstīts: “Par militarizētiem tiek uzskatīti formējumi, kuros dienestu reglamentē militāri reglamenti.” Tātad šeit kritērijs nav vis tas ierocis, kas ir rokās, bet disciplīnas jautājums. Tas ir par to.

Tālāk par muitu. Man jums pilnīgi šajā gadījumā ir jāpiekrīt, kad mēs sastādījām šo projektu, tad vēl muita pati nebija izšķīrusies, kā tā domā savu darbību turpmāk veikt, jo viņiem jau arī likuma nekāda nav. Patlaban tā darbojas uz nolikuma pamata. Bet pēc šīm akcijām, kas tika veiktas uz robežas, viņi ir nākuši pie secinājuma, ka viņiem jābūt militarizētiem, ar stingru disciplīnu, ar saviem reglamentiem, kā tas principā ir armijā. Šeit es jums piekrītu. Acīmredzot otrajā lasījumā, ja tik tālu mēs tiksim ar šo likumu, 2.panta sākuma daļa vairs nesastāvēs no šīm trim pakāpēm, būs tikai divas: dienests militarizētajos formējumos un darba dienests.

A.Seiksts: Otrs. Vai jūs neuzskatāt, ka brīvprātīga bruņoto spēku rezervistu pāriešana Latvijas Republikas valsts dienesta rezervē radīs situāciju, ka mums nebūs šīs rezerves? Ja mēs prasām obligātu valsts dienestu jauniešiem nosacīti, tad es uzskatu, ka mums būtu pilnīgas tiesības arī prasīt, lai rezervisti pāriet.

A.Līgotnis: Es stipri šaubos, vai Aleksejeva kungs un citi nāks mūsu dienesta rezervē?

A.Seiksts: Ja viņi nenāks, paldies Dievam, labāk lai viņi nenāk! Bet tie, kas nāks…

A.Līgotnis: Arī mēs uzskatām, ka labāk, lai viņi nenāk. Tāpēc mēs šādu kārtību esam paredzējuši.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ēlerts. Gatavojas deputāts Blažēvičs.

I.Ēlerts: Cienījamais Līgotņa kungs, man ir divi jautājumi. Pirmais ir par rezervistu dienesta beigu vecumu. Es atradu 38.pantā, ka iesaukt var līdz 40 gadiem, bet līdz cik gadiem rezervists ir pakļauts valsts dienestam, to es vienkārši neatradu.

A.Līgotnis: Jā, tas tīri tehniski ir izkritis ārā. Rezervists būs līdz 50 gadiem.

I.Ēlerts: Otrs jautājums ir saistīts ar dienesta ilgumu. Es saprotu, ka pavasara un rudens iesaukumi ir saistīti ar PSRS karadienestu. Vai nebūtu iespējams rīkot vēl trešo iesaukumu kaut kur pa vidu, līdz ar to atrisinot dienesta termiņa problēmu. Padomājiet varbūt par to!

A.Līgotnis: Padomāsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Blažēvič!

J.Blažēvičs: Kāda attiecība būs pēc likuma pieņemšanas starp jauniešiem, kas dienēs militārajos formējumos un darba formējumos?

A.Līgotnis: Skaitlisko proporciju jūs gribat zināt?

J.Blažēvičs: Jā.

A.Līgotnis: Saprotu. To pašreiz ir visai grūti pateikt. Patlaban šajā alternatīvajā dienestā, kā jau teicu, dienē aptuveni 20 000. Tas, cik mēs iesauksim savos militarizētajos formējumos, principā ir naudas jautājums. Cik spēsim nodrošināt, apgādāt ar visu nepieciešamo un cik spēsim organizēt apmaksu. Šeit varētu rēķināt. Tātad Iekšlietu ministrijas konvoja pulkā ir 1700 cilvēku. Diemžēl man nav zināms, cik cilvēku vajadzīgi ugunsdzēsības sistēmā, un arī faktiski par pārējiem nav zināms. Bet acīmredzot vismaz pirmajos gados ne vairāk kā puse būs militarizēto.

J.Blažēvičs: Otrs. Vai jūs nevarētu otrajam lasījumam arī nedaudz ekonomiskos aprēķinus sagatavot kaut vai Apvienotajai budžeta komisijai par to, cik nākamajā gadā izmaksās šis valsts dienests.

A.Līgotnis: Par šo jautājumu es uzreiz jums gribu atbildēt, ka sakarā ar šā likuma pieņemšanu, ja tas tiks pieņemts, izdevumi jau ir aprēķināti. Sabiedrības drošības departaments ir izdarījis aprēķinus. Faktiski izdevumi būs tikai tie, kas saistīti ar valsts dienesta pārvalžu izveidošanu rajonos, ņemot par pamatu tādas struktūras, kādas pašreiz reāli ir kara komisariātos, un arī algas, kādas ir. Aprēķināts, ka šī sistēma izmaksās 1 miljonu 670 tūkstošus 200 rubļu. Tas, protams, ir pašreizējās cenās, pašreizējās algās. Bet tas, cik maksās attiecīgā kontingenta iesaukšana, jau ir cits jautājums, jo tie līdzekļi būs jāprasa katrai tai ministrijai, katram tam resoram, kas gribēs savus kadrus papildināt uz valsts dienestnieku rēķina.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Man ir jautājums, kā būs ar dienestu studentiem? Cik ilgs laiks un kāda kārtība?

A.Līgotnis: Studentiem tiek atlikta iesaukšana dienestā. Tas ir, ja nemaldos, 30.pants. Šeit ir 1.punkts, pirmā atkāpe– mācību iestāžu dienas nodaļu audzēkņiem un studentiem tiek atlikts iesaukums dienestā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kostin!

V.Kostins: */Cienījamo kolēģi! Mans jautājums ir lielā sakarā ar to, ka šajā likumprojektā neskaidrību ir ļoti daudz, taču es tagad gribu ar jūsu atļauju uzdot tikai divus, trīs nelielus jautājumus.

Pirmais. Reizē par preambulu un 1.pantu. Tas attiecas uz formulējumu par pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Es gribu precizēt, vai formulējumā “pastāvīgais iedzīvotājs” jūs tieši ieliekat jēdzienu “vīriešu dzimuma cilvēki, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, ir pierakstīti un dzīvo…”, vai tam ir kāda cita jēga?/

A.Līgotnis: */Kas dzīvo un ir pierakstīti./

V.Kostins: */Bet ir tāda personu kategorija, kas dzīvo, bet nav pierakstīti. Vai viņi šajā formulējumā “pastāvīgie iedzīvotāji” iekļaujas vai ne?/

A.Līgotnis: */Nē, nē! Viņi uzskaitē nevarētu būt, jo nav pierakstīti./

V.Kostins: */Nu labi. Tad otrais jautājums. 10.pantā, kur jūs reglamentējat iesaukšanas laikus, norādīti laiki no 1.aprīļa līdz 31.maijam un no 1.oktobra līdz 30.novembrim. Sakiet, lūdzu, vai arī darba dienestā iesaukšana būs šajā pašā laikā, vai iesaukšana notiks visu gadu? Kā tagad alternatīvajā dienestā?/

A.Līgotnis: */Visus iesauks vienā laikā./

V.Kostins: */Un trešais jautājums, ja var. Vairākos likuma pantos runāts par to, ka uzņēmumu vadītājiem jauniesaucamie jāatsauc no komandējumiem, atvaļinājumiem, jānodrošina viņu ierašanās, viņiem jāiziet medicīniskā komisija un iesaukšanas komisija. Sakiet, lūdzu, kā tas saskan ar darba likumdošanas kodeksu, kas ir pieņemts 1990.gadā, tā pantu par to, ka ir noraidāma piedalīšanās aizsardzības pasākumos kā oficiāls iemesls atbūtnei darba vietā. Kā šis likums saskanēs ar darba likumdošanas kodeksu?/

A.Līgotnis: Dažādu tiesību normas ne vienmēr ir kodificētas vienā kodeksā. Tās dažkārt ir izmētātas pa dažādiem likumiem. Praktiski šeit ir tāda situācija, ka arī norma, kas attiecas uz darba tiesībām, atradīsies mūsu likumā. Tā jau faktiski nav vienīgā. Tā tas ir bijis arī līdz šim. */Tāds varētu būt ideālais variants. Pēc tam, kad šis likums būs pieņemts, uz tā pamata būs jāizdara izmaiņas darba likumdošanas kodeksā./

V.Kostins: */Un lūk pēdējais jautājums. Es gribētu, lai jūs līdz otrajam lasījumam atšifrētu 3.panta norādi uz Latvijas PSR Kriminālkodeksa 14.pantu: “galējās nepieciešamības stāvoklis”. Es paskatījos šo 14.pantu, bet, atvainojiet, Latvijas Republikas likumam un Latvijas PSR Kriminālkodeksa 14.pantam, kurā ir runa par padomju valsti, par padomju sabiedrību, nekādas saistības nav./

A.Līgotnis: */Es domāju, ka ir simtprocentīga saistība, jo Latvijas Republika tomēr ir padomju valsts. Mēs taču strādājam Augstākajā padomē./

V.Kostins: */Bet līdz otrajam lasījumam tomēr būtu vēlams šo “galējo nepieciešamību” atšifrēt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Štein!

A.Līgotnis: Tas nav politisks, tas ir juridisks termins.

V.Šteins: Man būtu jautājums par samaksas sistēmu. Cik es saprotu, tad ražojošā sfērā praktiski nestrādās alternatīvie?

A.Līgotnis: Nevar īsti zināt, jo mēs pašreiz nevaram prognozēt, cik būs pieprasījumu no šīs neražojošās sfēras. Dabiski, ka tie, kuri paliks pāri, strādās.

V.Šteins: Man par to vienlīdzības principu. Ja dienestnieks strādā līdzās citam policistam, kuram maksā normālu algu, bet viņiem visiem maksās kaut kāda nabadzības sliekšņa līmenī… Manuprāt, tas ir pret cilvēka tiesībām.

A.Līgotnis: Nē, saprotiet, šie jau nebūs policisti, viņi neveiks tās funkcijas, kuras mēs dodam policistiem ar to likumu, ko nupat pieņēmām. Tās ir ļoti plašas, tur vajadzīga liela apmācība, vismaz gads, ne mazāk.

V.Šteins: Bet saprotiet, ka tanī darbā, kur viņi strādās, strādās arī cilvēki, kuri tur nav norīkoti. Vai pilnīgi viņi aizpildīs dzīves sfēras mums tagad, strādājot tanī pašā darbā kaut vai par ugunsdzēsēju. Blakus strādās ugunsdzēsējs, kurš saņems normālu algu, bet dienestnieks par to pašu darbu saņems algu nabadzības līmenī.

A.Līgotnis: Jā, tā ir plānots.

V.Šteins: Tad tā ir fantastika.

A.Līgotnis: Es domāju, ka tā nav fantastika, jo jūs zināt, ka pašreiz PSRS Bruņotajos spēkos karavīrs saņem 17 rubļus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Morozļi!

G.Morozļi: */Pirmais. Lūdzu jums precizējumu par 1.pantu. Šeit rakstīts: “Visiem vīriešiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem, obligāti jāiziet…” Acīm redzams, ka likumā nav pareizi rakstīt “visiem vīriešiem”. Bet kas attiecas uz personām bez pilsonības? Kas attiecas uz ārzemniekiem? Kā ar viņiem? Arī viņu pienākums? Droši vien kaut kā citādi jāpasaka./

A.Līgotnis: Ja jūs pieņemamu redakciju mums iesniegsit, iespējams, ka tā būs labāka par pašreizējo.

G.Morozļi: */Nē, ne redakcija. Svarīga ir būtība, ne redakcija./

A.Līgotnis: */Par pilsonību pagaidām runāt nevaram, jo tās vēl pagaidām nav./

G.Morozļi: */Personām bez pilsonības būs jādienē vai ne?/

A.Līgotnis: */Personas bez pilsonības nebūs pastāvīgie iedzīvotāji./

G.Morozļi: */Bet kā? Vai nav tādu pastāvīgo iedzīvotāju?/

A.Līgotnis: */Es tādus nezinu./

G.Morozļi: */Bet man liekas, ka ir. Vispār šo jautājumu vajag izskatīt. Bet tagad, lūdzu, otrais jautājums, kas attiecas uz 8.pantu. Es nezinu, ko par to ir spriedusi darba grupa. Šeit runa, kā jūs atceraties, ir par to, ka valsts dienestā esošās personas un– galvenais– rezervistus Ministru padome var sūtīt stihisku nelaimju vai negadījumu seku likvidēšanai– nu, tas ir saprotams, bet tālāk– izpildīt citus valstiski svarīgus uzdevumus. Kas tas ir– malku cirst, ielas slaucīt? Iznāk, ka mēs sagatavojam apstākļus, lai Ministru padome varētu sūtīt rezervistus, kad vien grib un kurp vien grib? Liekas, tas nu nebūs sevišķi likumīgi./

A.Līgotnis: Arī mums var gadīties situācijas, līdzīgas tai, kāda bija pagājušo nakti Lietuvā. Es domāju, ka tur šo dienestnieku izmantošana būtu absolūti nepieciešama. Vismaz barikādes celt varētu vai kaut ko tamlīdzīgu.

G.Morozļi: */Bet tas ne īpaši saskan ar likumu. Katrā likumā kaut kādiem rāmjiem jābūt./

A.Līgotnis: Mēs savu likumu rāmjos nevaram ielikt, jo mēs nevaram nekādi ierāmēt savu pretinieku rīcību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu…

A.Līgotnis: Mēs to gribētu un cenšamies, bet neizdodas, saprotiet. Nevaram ar Gorbačovu sarunāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bekasov!

M.Bekasovs: */Man ir tāds jautājums. Vai ir pretrunas ar starptautiskajām tiesībām attiecībā uz pilsonību un valsts obligāto dienestu? Pieņemsim, Baltkrievijas, Ukrainas vai PSRS pilsonis izvairās no valsts dienesta. Vai ir paredzētas izmaiņas Administratīvajā un Kriminālkodeksā? Vai mēs viņus varam saukt pie atbildības par izvairīšanos no valsts dienesta, ievērojot to, ka Latvijas Republikā viņi faktiski ir ārzemnieki?/

A.Līgotnis: Patlaban jau ne Baltkrievijā, ne kur citur nav likuma par pilsonību. Ja jau viņi grib dzīvot mūsu republikā, mierīgi dzīvot, tad acīmredzot viņiem pašiem arī jārūpējas, lai šeit būtu mierīgi apstākļi, lai viņus neslepkavotu, nedurtu, neizvarotu. Arī viņiem kāds arestētais ir jāapsargā. Pašreiz šīs problēmas nebūs, jo nekur nav likuma par pilsonību.

M.Bekasovs: */Es jūs saprotu, bet runa taču ir par pretrunām ar starptautiskajām tiesībām. Es to minu, jo visā pasaulē valsts dienests ir obligāts tikai šīs valsts pilsoņiem, bet pārējiem kā algas darbs, tas ir, var dienēt, bet tikai brīvprātīgi, tas ir, armijai jābūt algotai, bet ne kā obligātam valsts dienestam. Vai saprotat atšķirību?/

A.Līgotnis: Kad PSRS mūs atbrīvos, kad mēs varēsim noteikt pilsonību, tad mēs tā arī darīsim.

M.Bekasovs: */Skaidrs. Un neliels otrais jautājums. Kā jūs uzskatāt, vai šī likumprojekta pieņemšana stabilizēs Latvijas Republikas pārvaldes politiku? Atkārtoju– vai šī likumprojekta pieņemšana dos stabilitāti, vai arī tā republikā pastiprinās konfrontāciju? Vai iespējama tāda prognoze?/

A.Līgotnis: Neapšaubāmi, ka tas nostiprinās stabilitāti, jo nebūs tādas situācijas, ka Pugo varētu mūs kā muļķīšus šeit šantažēt un teikt, ka “mēs apsargāsim šonedēļ, bet nākošnedēļ neapsargāsim, izlaidīsim ārā”. Tādu politisku teroru, tādu šantāžu vispār neviens nav atļāvies, kādu pašreiz atļaujas Iekšlietu ministrija.

M.Bekasovs:*/Jā, es jūs saprotu, bet tas var izsaukt papildu konfrontāciju. Kā no tās izbēgt, kā brīdināt? Un kā to pārdomāt?/

A.Līgotnis: Es domāju, ka tas ir vienīgais ceļš, kā mēs varam no konfrontācijas tikt ārā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Jagupec!

J.Jagupecs: */Uz dažiem jautājumiem, kas šeit tika uzdoti, es atbildes jau dzirdēju, bet gribu precizēt. Vai šis likums par Latvijas Republikas valsts dienestu nav analogs PSRS likumam par vispārējo karaklausību?/

A.Līgotnis: Šis likums tapis, ņemot par pamatu divus likumus: likumu par alternatīvo dienestu un PSRS likumu par vispārējo kara­klausību. Šeit man jāsaka, pat jāuzslavē tie, kuri ir gatavojuši šo PSRS likumu, jo tas tiešām attiecībā uz iesaukšanas mehānismu un to, kā turēt kontrolē iesaucamos, ir ļoti pilnīgs, gadu desmitos pārbaudīts, reāli funkcionējis. Jau Ļeņins mācīja, ka no iepriekšējās iekārtas ir jāņem tas labākais.

J.Jagupecs: */Un otrais jautājums. Vai jums neliekas, ka nu galvenais šķērslis būs tas, ka šodien Latvijas Republikā un pārējās savienotajās republikās nav pilsonības? Jo republikā vienlaikus sadursies divu likumu iedarbība– likums par vispārējo karaklausību, kas darbojas PSRS, un Latvijas Republikas likums par valsts dienestu./

A.Līgotnis: Es domāju, ka nekas traģisks nenotiks, jo nekas traģisks nenotiek arī pašlaik, kad reāli darbojas likums par alternatīvo dienestu. Pati būtība saglabāsies tā pati, ka cilvēki varēs neiet dienēt bruņotajos spēkos. Patlaban tos, kas dienē alternatīvajā dienestā, ar varu neviens neķer un ar varu neviens PSRS armijā dienēt nenosūta, izņemot tā sauktos dezertierus. Attiecībā uz pārējiem nekādu problēmu nav.

J.Jagupecs: */Un pēdējais jautājums, ja atļausit. Par 2.pantu. Šo jautājumu vienreiz jau uzdeva, bet es gribu precizēt. Vai militarizētie valsts formējumi ir Iekšlietu ministrijas sistēmā vai ārpus tās?/

A.Līgotnis: */Tie var būt ne tikai Iekšlietu ministrijas struktūrās, bet arī…/ …bet arī Sabiedrības drošības departamentā un muitā, robežapsardzībā. Tur var būt šie militarizētie formējumi.

J.Jagupecs: */Tad šeit nav pilnīgi saprotams, kāpēc 2.pantā speciāli izdalīts dienests muitā, robežapsardzībā un departamentā. Tas ir lieki./

A.Līgotnis: Jā, es paskaidrošu, šis jautājums ir pilnīgi pamatots. Kad mēs šo projektu sastādījām, tad vadījāmies no tāda viedokļa, ka Iekšlietu ministrijā būs gan militarizēti formējumi, kur mēs nosūtīsim dienestniekus, gan nemilitarizēti. Bet Iekšlietu ministrija pašreiz mums saka, ka nemilitarizētajos formējumos nemaz neņems šos valsts dienestniekus. Tādējādi paliks tikai militarizētie. Šeit jau viens no deputātiem man jautājumu par šo pantu uzdeva, respektīvi, otrajam lasījumam šeit būs tikai divas pozīcijas: dienests militarizētajos formējumos un darba dienests.

J.Jagupecs: */Alternatīvais? Paldies./

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu beidz deputāts Cibulis.

J.Cibulis: Šis likums saucas “Par Latvijas Republikas valsts dienestu”. Šinī gadījumā man ir jautājums, kāpēc likums paredz iespēju dienēt arī citas valsts militārajos spēkos, konkrēti– PSRS?

A.Līgotnis: Likums tādu iespēju paredz tādēļ, ka mums joprojām ir pārejas periods.

J.Cibulis: Bet cik tad nu joprojām…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

K.Matvejevs: */Es lūgtu jūs pievērst uzmanību 21.panta priekšpēdējam punktam. Runa ir par to, ka personas, kuru reliģiskā piederība neatļauj būt militarizētā dienestā, pēc savas vēlēšanās var to nedarīt. Vai šeit ir runa par kādu noteiktu konfesiju? Redziet, reliģiska pārdzīvojuma intensitāte ir ļoti subjektīva, var būt saruna ar garīgu personu… Šeit nav kritērija. Ļoti viegli var izrādīties, ka 90 procenti no potenciālā kontingenta var aizbildināties ar to un ignorēt militāro dienestu. Kritērijs šeit nav saprotams./

A.Līgotnis: Šeit man jāatzīstas, ka neesmu liels speciālists reliģijas jautājumos, bet, cik man ir zināms, katrai reliģijai pamatpostulāti kādā dokumentā ir fiksēti. Kā man teica pietiekami liels speciālists šajos jautājumos deputāts Cālītis, mūsu republikā patlaban esot divas, es nezinu, kā pareizi saukt, sektas jeb konfesijas, kuru locekļiem ticība neatļauj dienēt, pakļauties militārai disciplīnai, tātad– dienēt militāros formējumos. Viņu skaitliski ir ļoti maz. Dabiski, ja kāds gribēs teikt, ka viņš ticības dēļ nevar to darīt, tad viņam kaut kādā veidā tas būs jāpierāda. Tad Valsts dienesta pārvalde lems, vai šie pierādījumi ir pārliecinoši vai ne. Jebkurā gadījumā darba dienestā nosūtīt viņu varēs.

K.Matvejevs: */Tas ir, jūs to saistāt ar pilnīgi precīzi fiksētu konfesionālo piederību?/

A.Līgotnis: Jā.

K.Matvejevs: Paldies.

A.Līgotnis: Katrā ziņā kristīgā ticība– katoļi vai luterāņi tie nav. Pareizticīgie arī neesot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Eglāj, uzdodiet jautājumu!

V.Eglājs: Man par terminoloģiju, par nosaukumu. Valsts dienests ir plašs nosaukums. Mežsargi, finansu inspektori arī visur skaitās, vismaz pirms kara bija, valsts dienests. Šai sakarībā, vai nebūtu labāk likt vismaz nosaukumā “obligātais valsts dienests”? Kādas ir jūsu domas?

A.Līgotnis: Ja to attiecinātu tikai uz nosaukumu, tad tam varētu piekrist. Bet es negribētu, ka šo vārdu “obligātais” lietotu tālāk tekstā attiecīgos pantos, jo tad tas nosaukums mums būs ļoti garš un sarežģīts. Iedomājieties, valsts obligātais aktīvais dienests! Tur jau mēli var izmežģīt! Bet nosaukumā, es pilnīgi piekrītu, tā tas varētu būt.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Jautājumu uzdošana ir beigusies. Paldies ziņotājam. Pierakstījušies debatēs trīs deputāti. Atgādinu, ka pulksten 18.30 ir valdības informācija.

Salenieka kungs jau ir ieradies. Mums šodien vēl plenārsēdē bija paredzēta divu jautājumu izskatīšana. Bet nu ķersimies pie debatēm.

Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Man kā Aizsardzības un iekšlietu komisijas dalībniekam drusku tāda iekšēja neērtības sajūta ir, ka es šur tur gribu oponēt. Bet es sākšu ar nosau­kumu. Es pilnīgi atbalstu Eglāja kungu un tādēļ lieku priekšā nosaukt par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu un izteikt šādi pirmo teikumu: “Likums nosaka obligātā valsts dienesta…”, tad seko iekavas “(turpmākā tekstā– valsts dienesta)…”

Es lūgtu akcentēt uzmanību uz preambulas otro rindkopu: “...garantējot personas apziņas, pārliecības brīvību un līdztiesību likuma priekšā”. Un šajā sakarā es nekādi nevaru piekrist tam, ka no aktīvā valsts dienesta atbrīvo ordinētus garīdzniekus. Šādā gadījumā netiek ievērota līdztiesība likuma priekšā. Ordinētam garīdzniekam, es domāju, tāpat ir jānodrošina valsts aizsardzība, sabiedriskā kārtība un citi sabiedrībai nepieciešamie uzdevumi. Jo tā ir šā likuma būtība. Līdz ar to es iebilstu pret 30.panta normu, ka valsts dienests tiek atlikts tādām un tādām kategorijām bez norādes, uz cik ilgu laiku.

Šeit parādās tāda norma, ka atliek dienestu personām, kuras strādā savā vai ģimenes locekļu zemnieku saimniecībā. Atkal pazūd līdztiesība likuma priekšā. Kādēļ gan šiem cilvēkiem šādā veidā dienestu atliek, nenorādot, uz kādu laiku? Tas nozīmē– atlikts līdz 27 gadu vecumam. Tad jau var ierakstīt uzreiz, ka viņi tiek atbrīvoti no obligātā valsts dienesta. Kara dienestam pakļauti bija arī Latvijas brīvvalsts laikos visi lauksaimnieki un lauksaimnieku dēli. Ir jābūt sagatavotiem, tie ir fiziski visattīstītākie, un, ja mēs tos izslēgsim no obligātā valsts dienesta, es domāju, ka šāda politika ir nepareiza.

Tāpat nepareiza, manuprāt, ir tāda norma, ja mēs ierakstām, ka pēc republikāniskās sporta komitejas lūguma iesaukumu valsts dienestā var atlikt aktīvākajiem sportistiem, kuri iekļauti republikas valsts izlasē vai ir tās kandidāti. Mēs ļoti labi zinām tās armijas sporta kluba tradīcijas, kādas bija pirms kara. Armijas sporta klubs bija viena no visspēcīgākajām sporta organizācijām. Vai tas vien ir pamats atbrīvot no obligātā valsts dienesta, ja puisis ir labs sportists? Es domāju, ka Latvijas apstākļos tās ir pilnīgi savienojamas lietas.

Man nav pieņemams arī pēdējais teikums. Ja reiz šeit Augstākajai padomei tiek priekšā stādītas zināmas kategorijas, kurām iesaukumu valsts dienestā atliek, tad kādēļ mēs Ministru padomei uzticam paredzēt arī citus gadījumus iesaukuma atlikšanai? Kas tie par gadījumiem, par kuriem Augstākā padome nelems, bet vienkārši Ministru padome izdomās, ka vēl kaut kādiem ir jāatliek? Es domāju, ka tāda pretruna nedrīkstētu būt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ēlert!

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Neapšaubāmi, ka šis likums ir vajadzīgs. Mūsu uzdevums ir to izveidot tādu, lai obligātais valsts dienests būtu iespējami efektīvs, lai no tā Latvijas valsts gūtu maksimālo labumu, kādu vien var gūt. Te nu man radās problēmas, ka reizē ar labo, kas aizgūts no Padomju Savienības karadienesta likuma, ir aizgūts arī sliktākais, kas tur nāk līdzi.

Viena tāda problēma ir tā, ka iesaukšanas komisijas locekļiem un rezervistiem uzņēmums vai iestāde, kurā viņi strādā, maksā vidējo izpeļņu. Tā ir, pirmkārt, netaisnīga attieksme pret uzņēmēju, it īpaši tā būs problēma, kad būs privātuzņēmēji. Otrkārt, tas rada iespēju ievilcināt šo rezervistu apmācību, izmantot viņus nelietderīgi dažādiem blakusdarbiem, vilkt apmācību garumā, patērēt šo darbaspēku jeb spēku nevērtīgi, kā tas ir ļoti bieži vērojams Padomju Savienības dienestā. Kas tur ir bijis, tas to labi zina.

Otrs jautājums. Es pārstāvu Rūpniecības komisijas viedokli un ierosinu izlemt, ka komisijas locekļiem un rezervistiem apmācību laikā maksā no valsts budžeta. Līdz ar to visas tās organizācijas, kas vadīs dienestu, būs ieinteresētas strādāt iespējami efektīvi, iespējami īsākā laikā šīs apmācības pabeigt.

Par algu. Te pavisam īsi. Es nekad nepiekritīšu, ka muitniekam drīkst maksāt iztikas minimumu. Tāds muitnieks vienkārši ir bīstams. Ja darba dienestā maksās to, ko cilvēks ir nopelnījis, un militārajā dienestā maksās šo iztikas minimumu, tas laikam ir pamatoti, te ir pavisam cita lieta. Tā nav priekšrocība, jo tam, kas būs darba dienestā, būs ilgāks dienesta laiks. Jaunatnei tas ir ļoti svarīgs faktors. Es domāju, ka mēs tikai zaudēsim, ja visus vienādosim un ja cilvēki darba dienestā zaudēs šo elementāro materiālo stimulu. Tātad arī šeit Rūpniecības komisija ierosina to lietu kārtot citādi.

Vēl par to, ka diemžēl likuma autori mums nav sagatavojuši ekonomisko aprēķinu. Šis aprēķins vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai nākamajā gadā varētu plānot budžetu, bet arī lai varētu izlemt tādas lietas kā dienesta ilgums. Liekas jau vienkārši: jo īsāks dienests, jo mazāk jāmaksā. Bet tik vienkārši vis nav. Katru dienējošo zināmu laiku nepieciešams apmācīt. Pat to pašu cietumsargu nevar uzreiz laist sargāt cietumnieku. Viņam ir noteikts laiks jāmācās. Jo dienests ir īsāks, jo šis mācību laika procents ir lielāks. Līdz ar to lielāks skaits mācās, un vajadzēs kopskaitā iesaukt attiecīgajā dienestā vairāk. Šeit tieši autoriem vajadzētu sagatavot, kādi izdevumi būs vienā gadījumā un kādi būs otrajā gadījumā, un salīdzināt tīri ekonomiski šīs lietas.

Pēdējais. Es tomēr gribu iebilst savam kolēģim Silāram, ka gluži vienlīdzību radīt nevarētu. Es tomēr atbalstu likumprojekta autorus par ordinētiem garīdzniekiem un ierosinu padomāt arī par studentiem. Vai valstij būs izdevīgi, ka augstskolu beigušais ies dienēt kaut vai saīsinātu laiku? Vai tas būs izdevīgi, tas ir tīri ekonomiski jāpadomā, vai Latvijas valstij tas būs izdevīgi. Rūpniecības komisijas priekšlikumi ir 749.dokumentā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šteins prasa vienu minūti. Ar to arī laikam šodien debates slēgsim, jo Salenieka kungs jau ir nogaidījies sniegt informāciju. Pārējie debatētāji varēs turpināt rītdien, neko nevar darīt.

V.Šteins: Cienījamie kolēģi, es prasu vienu minūti, jo gribu pateikt pilnīgi citu viedokli. Es nepiekrītu, es balsoju pret šo likumu. Es domāju, ka tāda pamatkoncepcija man nav pieņemama, ka mēs ar valsts darbu, ar piespiedu darbu tagad gribam celt jaunu Latvijas valsti. Par tādu brīvu valsti es neesmu sapņojis, kad jau ir ieplānots, cik un kur strādās. Būtībā tā ir feodālisma laika likuma ieviešana jaunajā Latvijā, sākot tādu jaunu Latviju būvēt. Es esmu pamatā pret šādu nostādni un pret tādu politisku ievirzi vispār. Balsošu pret.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, vēl ir debatēs pierakstījušies deputāti: Morozļi, Kostins un Bekasovs. Viņiem šī iespēja tiks dota rīt no rīta, kad mēs atsāksim apspriest šo jautājumu. Bet tagad mums ir valdības informācijas stunda, Salenieka kungs atbildēs uz mūsu jautājumiem, sniegs informāciju. Bet es domāju, ka mums jārīko vismaz septiņu minūšu pārtraukums, lai var iziet tie deputāti, kas nepiedalīsies informācijas stundā, un var atnākt tie, kas vēlās piedalīties.

Tātad pārtraukums septiņas minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Ieņemsim vietas! Ir pagājušas septiņas minūtes. Domāju, ka mēs nereģistrēsimies.

Lūdzu, Salenieka kungs! Es domāju, ka tiešām varam atbildēt uz jautājumiem, ņemot vērā deputātu sastāvu, jo, cik es zinu, mūsu Pašvaldības komisija pašlaik atrodas Jūrmalā. Diezgan neveiksmīgi laikam ir izvēlēts laiks šai informācijas stundai, bet ko var darīt. Es domāju, ka Salenieka kungs ļoti īsi pateiks, ko tiešām gribētu pateikt šeit. Pēc tam jautājumi. Lūdzu.

J.Salenieks, Ministru padomes Municipālā departamenta direktors: Godātie deputāti! Municipālais departaments tika izveidots jeb, pareizāk sakot, lēmums par tā izveidošanu pieņemts pagājušā gada jūnijā. Darbu es viens pats uzsāku 1.jūlijā, vairāk vai mazāk nokomplektēti kadri– 10 cilvēki– bija 1.septembrī. Apmēram tā bija ar darba uzsākšanu.

Vēl viens moments. Man bija diezgan daudz domstarpību, un tās pastāv arī tagad, kadru komplektēšanas ziņā, tāpēc ka joprojām tiek piemērota PSRS Ministru padomes algu skala, pēc kuras ministrijas darbinieki saņem daudz vairāk, respektīvi, galvenā speciālista alga ir 360 rubļu. Šajos vairāk nekā septiņos mēnešos no departamenta ir aizgājuši septiņi cilvēki. Bet tie, kuri strādā, tie arī strādā.

Galvenais mērķis, kad izveidoja departamentu, pirmkārt, bija nodrošināt vietējo pašvaldību funkcionēšanu un to pakāpenisku pāreju pilnīgi patstāvīgā darba režīmā.

Otrkārt, sabalansēt šo jautājumu, lai pašvaldības darbotos vienotā Latvijas valsts pārvaldes sistēmā. Viens no galvenajiem mērķiem bija arī aizsargāt pašvaldību intereses attiecībā pret nozaru ministrijām. Jāsaka, ka tā bija viena no smagākajām funkcijām, ar to nācās visvairāk nodarboties. Bez tam funkcijās tika ierakstīts, ka mūsu departamentam ir jānodarbojas ar jaunu likumprojektu gatavošanu, Ministru padomes lēmumu gatavošanu, kuri nodrošina pašvaldību sistēmas ieviešanu.

Mēs visu laiku sadarbojāmies ar vairākām Augstākās padomes deputātu komisijām, bet pastāvīgi sadarbojamies ar Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisiju, piedalāmies tās darbā, kad tiek strādāts pie atsevišķiem likumprojektiem. Mēģinām aprobēt tos gan izpildkomitejās, gan pagastos, gan pilsētās un rajonos. Šajā sakarībā šā gada laikā mums jau ir izveidojusies zināma sistēma, notikušas profesionālās apmācības pagasta vecākajiem, kā bija no šā gada janvāra līdz aprīlim. Sistemātiski mēs tiekamies ar Pilsētu savienības valdi, kur departaments palīdzēja tīri juridiski, izstrādājot dokumentu noformēšanu un pēc tam pieņemot lēmumus. Ir arī Vidzemes pašvaldību kopa. Tajā ietilpst visas Vidzemes zonas pašvaldības, tas ir, padomju un izpildkomiteju priekšsēdētāji. Notiek regulāras sanāksmes.

Liels darba iecirknis bija Ministru padomes lēmumu attīrīšana, veco atcelšana. Tika izdarīta salīdzinoša pētīšana. Šodien ir sagatavoti priekšlikumi par vairāk nekā 350 Ministru padomes agrāko lēmumu atcelšanu. Darbs rit uz priekšu diezgan gausi. Jo, lai šos lēmumus atceltu, mēs nevaram priekšlikumus uzreiz iesniegt Ministru padomei, tie jāsaskaņo ar visām ministrijām. Bet jebkurš saskaņošanas darbs vienmēr prasa laiku.

Sadarbojoties gan ar republikas pilsētu padomi, gan ar Igaunijas pilsētu padomi, faktiski sagatavots gan normatīvais, gan vēsturiskais materiāls, lai varbūt jau jūnijā varētu veikt priekšdarbus un atjaunot Baltijas pilsētu savienības komitejas darbību. Tas būtu zināms solis valstiskuma nostiprināšanai tīri starptautiskā nozīmē. Lielākā problēma pastāv tajā ziņā, ka Lietuvas Republikā līdz šim laikam nav nodibināta pilsētu savienība, pašreiz tiek veikts organizatorisks darbs šajā virzienā.

Kas ir pašreiz būtiskākais?

Mūsu galvenais uzdevums un darbs saistās ar Augstākās padomes lēmumu par pagastu pašvaldību un pilsētu pašvaldību izpildi. Vispirms tā ir palīdzības sniegšana sesiju sagatavošanā, konsultācijas par šo sesiju lēmumiem, jo Augstākās padomes lēmumā ir strikti ierakstīts, ka padomes lēmums ir tiesiskais pamats visai reorganizācijai. Tas pirmām kārtām.

Otrkārt un treškārt– jautājums par to, kā veidot pagastu un pilsētu pašvaldību saimnieciskās struktūras un arī pārvaldes struktūras. Te bija daudz jautājumu. Tagad principā sistēma ir izstrādājusies. Ja rodas kādi jautājumi, mēs konsultējam vai arī izbraucam uz vietas. Kādas problēmas rodas, piemērojot Augstākās padomes lēmumu un reorganizējot pagastu un pilsētu pašvaldības?

Sakarā ar to, ka nav noteikts, ka obligāti ir jāpārvēlē, pats pagasta padomes priekšsēdētājs jeb pilsētas padomes priekšsēdētājs automātiski var kļūt arī bez pārvēlēšanām jaunajā sastāvā vienlaikus, kā tas likumā ir paredzēts, par padomes priekšsēdētāju un valdes priekšēdētāju. Diezgan daudzos gadījumos tas radījis asas diskusijas, strīdus. Daudzas padomes ir mēģinājušas pieņemt lēmumu, jo likumā ir teikts, ka viena trešdaļa var pieprasīt atsaukt priekšsēdētāju, ja viņš pārkāpj noteikumus vai nepienācīgi pilda savus pienākumus. Iznāk tā, ka praktiski viņš nav strādājis slikti, bet tikai uz šiem pamatiem viņu atbrīvo no ieņemamā amata.

Jaunās struktūras tiek veidotas dažādā veidā, veido darba grupas un jautājumu izvirza balsošanā, lai vienkārši noteiktu jaunas pagastu un pilsētu padomes priekšsēdētāju vēlēšanas.

Nākamā problēma, kas ir jārisina, ir tā, ka faktiski mums vajadzēja līdz 15.jūnijam iesniegt Augstākajai padomei priekšlikumus par izmaiņām administratīvi teritoriālajā iekārtojumā sakarā ar ciematu un agrāko pilsētciematu likvidēšanu. Šajā ziņā mums pirmie dokumenti ir ienākuši tikai pagājušajā pirmdienā. Šie jautājumi jāizskata gan pašreizējā ciema padomē, gan rajona padomē, pēc tam Ministru padomē. Tikai tad tos var iesniegt Augstākajā padomē.

Sākotnēji no 37 ciematiem 22 gribēja kļūt par pilsētām un 15 par pagastiem. Šodien šī proporcija nedaudz mainījusies, bet vienlaikus radusies vesela virkne teritoriālo jautājumu. Ludzas rajonā ir izteikta vēlme samazināt uz pusi pagastu skaitu, tos apvienojot. Līdz ar to ir teritorijas jautājumi. Tas pats ir Ogres rajonā, kur ir strīds par Ikšķili un Tīnūžu pagastu. Tur ir izveidojies vienreizējs stāvoklis, jo puse Ikšķiles ir Tīnūžu pagastā. Analogi ir Ozolniekos Madonas rajonā starp Ērgļiem un Jumurdu. Strīds joprojām turpinās.

Nākamais jautājums, kas cieši saistīts ar pašreizējām problēmām un ar Augstākās padomes lēmumu realizēšanu, ir jautājums par valsts īpašuma nodošanu pašvaldībām. Mēs bijām sagatavojuši lēmuma projektu šajā jautājumā un iesnieguši Ministru padomei, bet Ministru padomes pagājušās nedēļas sēdē tas tika noraidīts. Pareizāk sakot, atlikta tā izskatīšana. Kāda problēma? Kāpēc?

Pirmkārt, tāpēc, ka līdz šodienai ļoti strīdīgs ir jautājums, kas ir ini­ciators valsts īpašuma nodošanai. Mums konceptuāli bija iestrādāts, ka sarakstu sastāda ministrijas. Mēs grupējam pa rajoniem un nododam pašvaldībām. Pašvaldības, tā teikt, izvēlas no šiem īpašumiem, kurus tās ir gatavas ņemt, un iesniedz savus priekšlikumus. Pēc tam kopā ar Īpašuma konversijas departamentu sagatavojam jautājumu izskatīšanai Ministru padomē. Tas ir saskaņā ar Augstākās padomes lēmumu. Ministrijas iebilst, norādot, ka šie saraksti jāgatavo vietējām pašvaldībām un ka tām ir jāpieprasa īpašumi, kurus tās grib pārņemt savā pārziņā.

Nākamais jautājums vēl tiek risināts ar Finansu ministriju par komunālās saimniecības, dzīvokļu, izglītības un veselības aizsardzības iestāžu finansēšanu. Es domāju, ka tie tiks atrisināti un ka nākamajā nedēļā tiem vajadzētu tikt izskatītiem.

Tas bija orientējoši un konspektīvi. Tagad atbildēšu uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Pirmajam vārds Šteina kungam. Lūdzu.

V.Šteins: Man vispirms būtu neliela replika attiecībā uz Jumurdas pagastu Ērgļos. Atkārtoti abu pagastu padomes sesijas nolēma, ka grib izveidot savus pagastus un ka nav nekādu savstarpēju domstarpību. Bet domstarpības ir tās, ka tieši jūsu departaments neļaujot viņiem dzīvot katram atsevišķi?

J.Salenieks: Nē, Madonas rajona padome.

V.Šteins: Viņi sūdzējās par departamentu. Labi, Madonas rajons. Bet faktiski šeit ir labs paraugs, ka divas padomes vienojās, sadalīja zemi, teritoriju vecās robežās pārejot. Bet aparāts traucē.

Taču es gribēju vaicāt par ko citu. Iekšlietu ministrijā Latvijas valdības struktūras uzbūvē ir Administratīvais departaments, kas tagad faktiski ir policija. Nākamais departaments ir Garīgo lietu departaments, Pašvaldību departaments, Veselības departaments. Vai jūs uzskatāt, ka Pašvaldības departaments varētu būt Iekšlietu ministrijas sastāvā?

J.Salenieks: Es uzskatu, ka pašreizējās Iekšlietu ministrijas sastāvā šis departaments nevar būt, jo Latvijas laikā Iekšlietu ministrija bija apmēram analoga tai Iekšlietu ministrijai, kāda ir Savienotajās Valstīs, un nodarbojas ar virkni problēmu. Teiksim, tagad nāk klāt ekoloģija un citas. Bet mūsu pašreizējā izpratnē Iekšlietu ministrija ir represīvais aparāts. Ielikt Pašvaldības departamentu represīvā aparāta struktūrā nebūtu prāta darbs.

Otrs moments– es vairākas reizes esmu par to gan domājis, gan arī runājis, ka Municipālajam departamentam vismaz pašreizējā periodā nevajadzētu būt kādas ministrijas struktūrās. Kaut gan finansiāli mēs zaudējam. Līdzko pārejam jebkādā no ministrijām, uzreiz pēc darba algu skalas ir apmēram 80 rubļi pie algas katram klāt. Bet kāpēc ne ministrijas struktūrās? Lai varētu tomēr vairāk nostāties pašvaldību interešu aizstāvēšanai. Līdz ar to tā ir pretsvars ministriju nozares principam.

V.Šteins: Šajā gadījumā, ja mēs pārejam uz Ministru kabinetu pēc būtības, ja tur paliek kaut vai nosaukums, tad mums ir tikai priekšsēdētājs un tad nāk ministrijas. Tātad jums ir jāatrod, kurā ministrijā jūs esat. Nav tādas komitejas ārpus departamenta, ārpus Ministru kabineta.

J.Salenieks: Savā laikā bija Sabiedrisko lietu ministrija, kura varētu tikt apvienota ar šāda veida departamentu, tai skaitā arī ar pašvaldību. Vienīgi tajā ziņā šis departaments neiet kopā ar Sabiedrisko lietu ministriju, ka jāšķir sabiedriskās lietas un pašvaldības, valsts pārvaldes funkcijas un sabiedriskās lietas. Principā varētu būt runa, ka tad, ja tiek veidots Ministru kabinets vai Iekšlietu ministrijas funkcijas izmainās, šis departaments varētu būt Iekšlietu ministrijas sastāvā vai varbūt Tieslietu ministrijas sastāvā. Te ir atkal tiesības sargājošās institūcijas.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi ziņotājam?

V.Biķis: Ja drīkst divus jautājumus? Kāds ir jūsu uzskats mūsu pieņemtajā lēmumā par pagastu un pilsētu pašvaldību spēkā stāšanos? Vai tur nebūtu vajadzīgs tomēr papildinājums par vēlēšanām, par kurām jūs jau runājāt? Vai šīs vēlēšanas tomēr nebūtu jārīko? Manuprāt, ir mazliet absurdi. Gan pilsētas galvam tagadējā izpratnē vai pagasta vecākajam, gan padomes priekšsēdētājam bija katram savas funkcijas. Padomes priekšsēdētājs tika vēlēts citām vajadzībām, ja tā varētu teikt. Kāds ir jūsu uzskats?

J.Salenieks: Šajā ziņā es varu pilnībā pievienoties Latvijas Pilsētu savienības valdes lēmumam, kurā pirms nedēļas izteikts lūgums, kas iesniegts Pašvaldību komisijā, ka vajadzētu izmainīt šo punktu, lai tiešām rīkotu vēlēšanas. Ir strikti noteikts termiņš, līdz kuram jāorganizē vēlēšanas, tas ir, līdz 15.jūnijam. Mēs šādas izmaiņas izdarītu, bet, tā teikt, vilciens ir aizgājis. Tāds pretarguments.

V.Biķis: Otrs jautājums būtu šāds. Mūsu kolēģis Buls iesniedza papildinājumus projektam par nodošanu pašvaldībām šo uzņēmumu privatizēšanas priekšlikumus, kurus, cik es zinu, premjers laikam noraidījis. Kāds ir jūsu uzskats par šiem priekšlikumiem, ja jūs atceraties?

J.Salenieks: Tie bija garāki, praktiski daži no tiem ir iestrādāti, principiālas domstarpības bija tajā ziņā, kas pieņem galīgo lēmumu jautājumā par valsts īpašuma nodošanu pašvaldībām, ja rodas strīds? Ja ministrija nevēlas nodot, bet pašvaldība grib paņemt. Lēmumā bija iestrādāts, ka tomēr šo strīdu izskata Ministru padome un valdības lēmums ir galīgs. Deputāta Bula priekšlikumā bija: ja pašvaldība vēlas, tad tai šis īpašums paliek.

V.Biķis: Jā, tas bija laikam viens priekšlikums. Bet vēl bija priekšlikums, kā rīkoties, ja vēlas šo īpašumu vai objektu, ja tā var teikt, gan rajona pašvaldība, gan pagasta vai pilsētas pašvaldība. Kam ir priekšrocība?

J.Salenieks: Mēs to lēmumā neiestrādājām, jo likumā par pagasta un pilsētas pašvaldību ir pants, kas paredz priekšrocības uz īpašumu, ja tāds rodas pašvaldības teritorijā, attiecībā uz pagastu un pilsētu. Šīs domstarpības starp rajoniem un pagastiem ir un arī diezgan būtiski pastāv.

V.Biķis: Vārdu sakot, jūs uzskatāt, ka šis punkts jānoņem?

J.Salenieks: Mēs to neatkārtojām lēmumā tāpēc, ka ar likumu tas ir noteikts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kramiņa kungs!

A.Kramiņš: Mūsu republika ir jūras republika. Visu laiku jūras resursu izmantošanu noteica Ministru padomes lēmums, kas uzdeva jūras teritoriju resursu izmantošanu iedalīt organizācijai “Baltflot”. Bet mēs pašvaldības likumā esam ierakstījuši, ka pašvaldības arī rīkojas ar ūdeņiem, kas ietilpst to teritorijās. Sakiet, kā, jūsuprāt, no šā viedokļa mūsu republikā vajadzētu ūdeņus apsaimniekot?

J.Salenieks: Par ūdeņu apsaimniekošanu. Protams, ne “Balt­ribvod” ir jābūt apsaimniekošanas tiesībām. Pirms divām nedēļām Ministru padomē tika iesniegts lēmuma projekts par ūdeņu apsaim­niekošanu, kurš diemžēl tika noraidīts tā iemesla dēļ, ka mums pašreiz nav attiecīga likuma, kas varētu būt par pamatu. Nav dabas resursu izmantošanas likumprojekta, man šķiet. Tāds ir sagatavots, bet vēl nav pieņemts. Strīdi radās par konceptuālām nostādnēm, kam kas varētu būt, tieši par sadalījumu. “Baltribvod” kā tāds tika izslēgts ārā, bet par to, cik daudz un ko atdot pašvaldībām, teiksim, no ezeriem, ūdenskrātuvēm– tie acīmredzot nebūtu dalāmi pašvaldībām, tos vajag nodot Ministru padomes kaut kādu institūciju apsaimniekošanai.

Par jūru. Šajā lēmuma projektā jūras jautājumi netika skarti. Ja runājam par jūru, ir sagatavots likumprojekts arī par kontinentālo šelfu un arī par ekonomisko zonu, bet to mēs varam skatīt tikai kontekstā, kad būs vismaz kaut kāda vienošanās panākta ar Savienību. Bet katrā ziņā tāpat kā “Baltribvod” monopols ūdeņu apsaimniekošanai ir arī Mednieku un makšķernieku biedrībai. Liela daļa no ezeriem ir nodota viņu rīcībā.

Es vairāk runāju par iekšējiem ūdeņiem, jo ārējie ir saistīti ar sarunām ar PSRS un arī ar citām valstīm, bet faktiski par visiem iekšējiem ūdeņiem, izņēmums ir ūdenskrātuves vai sevišķi nozīmīgi objekti, piemēram, Usmas ezers un rezervāts,– tiem jāpāriet pašvaldību rīcībā. Jebkurš turpmāk var slēgt līgumu par apsaimniekošanu vai nodošanu lietošanā. Bet, ja nodod lietošanā, tad ir jārisina jautājums par zemi. Zemes reformas gaitā daudzi jau uzreiz pateica: ja būs ūdeņiem tāds pats nodoklis, kāds tas ir aramzemei blakām, tad ezeru neviens apsaimniekošanai neņems. Tad radās šaubas, vai pašvaldības pašas varēs apsaimniekot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Lēmumi par pagastu un pilsētu pašvaldībām ir pieņemti nesen, bet vai jūs varētu dot tādu mazu informāciju, kā pašlaik virzās uz priekšu jauno struktūru priekšnieku vēlēšanas– mēru un vecāko vēlēšanas. Vai visur iet gludi, kur iet, kur neiet? Vai ir kaut kāda iepriekšēja informācija?

J.Salenieks: Nevarētu teikt, ka ir ļoti smagi, bet daudzos pagastos jau līdz šim bija vienā personā gan padomes priekšsēdētājs, gan izpildkomitejas priekšsēdētājs. Pagastos lielākajā daļā arī viņi tiek pārvēlēti. Vairāk domstarpību ir pilsētās, piemēram, Tukumā, cik es zinu, nav bijusi sesija. Es nezinu, kā tā noritēs, kā viņiem būs, kur ir padomes priekšsēdētājs un izpildkomitejas priekšsēdētājs. Turklāt pirms gada vai drusku senāk, kad notika vēlēšanas, viņi abi, būdami deputāti, uz konkursa pamata pretendēja uz izpildkomitejas priekšsēdētāja vietu. Uzvarēja pašreizējais, jo labāk tomēr novērtēts bija. Tagad tur bija runa par izmaiņām vēlēšanu likumā, jo nav padomes priekšsēdētāja. Uzskata, ka nekādas pārvēlēšanas nav vajadzīgas, ka viņam strikti ir jāpaliek savā amatā. Tajā pašā laikā ir vairāk nekā puses deputātu pieprasījums rīkot jaunas vēlēšanas. Tā ir ar konfliktsituācijām.

Cik es zinu, tur, kur ir runa par teritoriju apvienošanu, piemēram, es minēju Ikšķili un Tīnūžus, arī rodas zināmas konfliktsituācijas. Līdzko teritorijas apvienojas, rodas personāliju problēmas, kas būs priekšsēdētājs, ko darīs otrs un kādā veidā tas viss veidosies. Liela ažiotāža bija, kas var būt pašreiz. Varbūt tā norima pēc pagājušās piektdienas sanāksmes tepat blakuszālē Augstākajā padomē.

Attiecībā uz rajona posmu. Rajona padomju priekšsēdētāji, izpildkomiteju priekšsēdētāji iebilda, ka pilnīgu rajonu reorganizāciju veikt pašreiz nevajag. Lai kā arī tas būtu, virknē pagastu priekšsēdētāji ir izbalsoti. Kaut gan lielākajā daļā ar lēmumu tas nav noteikts, bet vēlēšanas notiek, ja vairāk nekā puse to pieprasa. Tad tomēr pārvēlē. Līdzko izpildkomiteju priekšsēdētāji zaudē savu posteni (pārsvarā viņi ir arī zemes sadales komisiju priekšsēdētāji), šis darbs paliek zem jautājuma. Ja arī rajonā tuvākajā laikā būs struktūru izmaiņas, tad arī šis darbs būs zem liela jautājuma. Tāpēc arī šajā sanāksmē tika lūgts pilnībā pārstrādāt likumprojektu, kas bija sagatavots par rajona pašvaldību.

Otrkārt, neapspriest to tagad, kā bija domāts, bet darīt to tikai septembrī. Jo reorganizācija, lai noslēgtu saimniecisko gadu, un nomaiņas, ja kaut kādas būtu, lai būtu ar 1.janvāri, respektīvi, ar jauno gadu. Te ir otra problēma, par kuru daudz tika diskutēts. Kā jūs izspriedīsit, tā būs.

Beidzamais, ko vēl lūdza ņemt vērā, ir jautājums par to, lai likums par rajona pašvaldību tiktu izskatīts vienlaikus ar likumu par Ministru padomi. Lai būtu nodalītas Ministru padomes, respektīvi, Ministru kabineta, valdības kompetence un funkcijas un rajona pašvaldību un valdības pilnvaroto institūciju funkcijas. Vajadzētu izslēgt dublēšanu starp valdības institūcijām un vietējām pašvaldībām. Līdz galam jāizlemj jautājums par rajona posma jeb rajona līmeņa pašvaldību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vēl jautājumi? Nav jautājumu. Paldies Salenieka kungam. Jāatvainojas laikam visas Augstākās padomes vārdā par tik “kuplu” apmeklējumu. Laikam ir kādi objektīvi apstākļi, mums ir seminārs, un tas tiešām nav plānots. Laikam vairāk interesentu bija uz semināru.

Paldies. Līdz rītam!

(Sēdes beigas)