Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar

Intervija Latvijas radio 19. oktobra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Labdien visiem klausītājiem! Ministru prezidents Andris Bērziņš studijā.

A.Bērziņš: — Labdien!

— Paldies visiem, kas zvanījāt, un visiem, kas esat jautājuši. Droši vien sāksim tomēr ar lietu, kas šobrīd notiek Saeimā — karstas debates par budžetu, tur skaitļi tiek minēti, nodokļi tiek stiepti, un dažas lietas tiek lamātas. Lai kā tur būtu, es saprotu, ka grozījumi šī gada budžetā — tā jūs man tikko teicāt — ir jau pieņemti, kā ar nākamā gada budžetu?

A.Bērziņš: — Nu, nevarētu teikt, ka tas ir pieņemts. Ir pieņemts pirmajā lasījumā, un deputāti ir nobalsojuši, ka tas jāizskata steidzamības kārtībā, un par otro lasījumu ir nobalsots, ka tas būs 2. novembrī. Tas nozīmē, ka šā gada budžeta grozījumi, kas bija saistīti gan ar skolotāju algām un to pilnu finansēšanu līdz gada beigām, gan ar grozījumiem, kas bija ļoti vajadzīgi veselības aprūpes iestādēm, jo 1,2 miljoni latu — tā bija tā pagājušā gada pēdējās dienās iekasētā naudas summa, ar kuru faktiski bija jānorēķinās un kura bija jāatdod atpakaļ slimnīcām, — tā tiks atdota; un vēl vesela virkne citu grozījumu. Faktiski tā ir tāda lietu sakārtošana šā gada budžeta ietvaros. Protams, tur ir arī, teiksim, tās paaugstinātās prognozes, kas bijušas budžetā, tās esam sakārtojuši, nolikuši optimālā līmeni. Un kopumā es gribu teikt, ka budžets pildās salīdzinoši labi. Kopumā, es ceru, mēs budžeta prognozi līdz gada beigām izpildīsim.

— Runājot par šī gada un nākamā gada budžetu, es nedaudz paklausījos tās opozīcijas uzrunas un uzstāšanās, un tur daudz pārmetumu tika veltīts tieši Valsts ieņēmumu dienesta lietām, proti, algu maksāšana aploksnēs un tā tālāk...

A.Bērziņš: — Valsts ieņēmumu dienests, es gribētu teikt, protams, ir pelnījis savu noteiktu kritiku, bet Valsts ieņēmumu dienestam nevar pārmest naudas maksāšanu aploksnēs. Valsts ieņēmumu dienestam ir ļoti nopietni jāstrādā un jāuzlabo iekasējumi, un es gribētu teikt, ka mēs regulāri, gandrīz katrā otrajā valdības sēdē, ļoti nopietni uzklausām Valsts ieņēmumu dienesta vadību par to vai citu nodokli, par tiem vai citiem nodokļu iekasējumiem, un kopumā gribu teikt, ka nodokļi tiek iekasēti labi. Pieņemsim, iedzīvotāju ienākuma nodoklis pret iepriekšējo gadu šogad būs iekasēts par 21,3 miljoniem vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tas nozīmē, ka nevar teikt, ka Valsts ieņēmumu dienests nestrādā. Es gribētu teikt, ka drīzāk tas strādā diezgan sekmīgi. Bet, kas attiecas uz naudas maksāšanu aploksnēs, tur vienkārši ir jādarbojas ne tikai valsts dažādām administratīvajām vienībām, bet arī katram pašam cilvēkam jāsaprot, ja par viņu netiek samaksāts nodoklis — gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis, gan sociālās apdrošināšanas nodoklis, — tad viņam ir jārēķinās ar zināmām problēmām pēc tam, gadījumā, ja viņš saslimst, gadījumā, ja viņš zaudē darbu uz kādu brīdi, arī tai gadījumā, kad viņam būs jāiet pensijā. Tātad katram katru gadu, katru mēnesi būtu jākontrolē, jāskatās līdzi, vai uz sociālās apdrošināšanas fondu un uz iedzīvotāju ienākuma nodokļu kontiem ir pārskaitīti visa no viņa ienākumiem ieturētā nauda, un vai šī nauda sasniegusi adresātu.

— Šajā situācijā es neesmu pilnīgi drošs par tiem faktiem, bet es runāju ar dažām atbildīgajām, arī Valsts ieņēmumu dienesta, amatpersonām un secināju, ka laikam neviena lieta nav nonākusi līdz tiesai par algu maksāšanu aploksnēs. Es sapratu arī, ka īstenībā šo lietu nevar pierādīt, tā man arī teica.

A.Bērziņš: — Šo lietu nevar pierādīt, ja, teiksim, tas cilvēks, kurš tik tiešām saņem šo naudu aploksnēs, negrib to izdarīt. Un šeit es vēlreiz gribētu uzsvērt šo svarīgo sabiedrisko apziņu — ja māte zina, ka viņas dēls saņem naudu aploksnē, tad faktiski viņai jāsaprot, ka dēls tādējādi aplaupa gan viņas pensiju, gan visu pārējo veco cilvēku pensiju. Un, ja nemainīsies sabiedriskā apziņa, tad faktiski mēs nevaram cerēt uz īpašiem uzlabojumiem, jo tie cilvēki, kas saņem šo naudu, parasti tiesā nevēršas, jo kurš gan grib vērsties tiesā par to, ka viņam tagad ir vairāk naudas.

— Un līdz ar to šī apziņa nemainās mums, bet nav jau zaudētājs tikai tas cilvēks, zaudētāja daudzējādā ziņā ir arī valsts!

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt par sociālās apdrošināšanas budžetu kopumā, kurā nu jau, teiksim, ceturto mēnesi mēs esam tuvu tam, ka mums ieņēmumi ir tādi paši kā izdevumi, un tās tendences kopumā apliecina, ka aizvien vairāk ir tādu cilvēku, kas par šo lietu ļoti nopietni domā un saprot, ka tā faktiski ir valstiska problēma.

— Jūs domājat, ka šobrīd to negodīgo darba devēju kļūst mazāk?

A.Bērziņš: — Es ceru, ka viņu kļūs mazāk, un redzu arī tādas tendences kā darba devēju koncentrācija, nopietnas firmas, kuras faktiski nav ieinteresētas maksāt algas konvertos, bet maksā oficiāli — viņiem drīzāk ir svarīgi parādīt, cik daudz nodokļos viņi valstij ir nomaksājuši, jo tas faktiski veido šīs firmas tā saukto kredītvēsturi. Ja firma grib paņemt, teiksim, kredītu normālā pasaulē, tas ir tā, ka firmai papriekš prasa: parādiet mums pēdējos trīs gadus — kā jūs esat maksājuši nodokļus, cik strādnieku jums strādājuši, kāds ir jūsu tirdzniecības apgrozījums jeb vispār kopējais apgrozījums uzņēmumā, tā ir tā kredītvēsture. Tātad nopietnas firmas, ilgtermiņā lūkojoties, ir ieinteresētas nomaksāt visus nodokļus, jo tās saprot, ka no tā savā veidā ir atkarīga viņu nākotne.

— Kā to varējām secināt arī no šīsdienas ziņām, Ģenerālprokuratūra ir sākusi pārbaudīt Finansu policijas darbu, cik tur tās lietas tiek veiksmīgi aizvadītas līdz tiesām, bet es esmu runājis arī ar šiem cilvēkiem. Viņi saka: nu, tā atbildība, ja tu neesi maksājis nodokļus, pēc tam ir kaut kāds administratīvais sods, nekāda tāda kriminālatbildība bieži vien nemaz neiestājas par tādām lietām...

A.Bērziņš: — Man liekas, ka likumdošana no šī viedokļa ir daudzmaz kārtībā, un, protams, sen būtu laiks kādā parādu cietumā sēdēt kādiem lieliem nodokļu nemaksātājiem, pēc manām domām.

— Nu ko tad darīsim šajā lietā? Sen būtu laiks.

A.Bērziņš: — Jā, tā ir attiecīgi... Tikai es gribētu teikt, ko jau vairākkārt esmu teicis — valstī ir jābūt varas dalīšanas principam. Ne es esmu tas, kas kādu sēdina cietumā. Ir no likumdošanas viedokļa izmeklēšanas institūcijas, ir tiesa, kura to pasaka, un ir cietums, kurā šim cilvēkam ir jāsēž.

— Tas nozīmē — mums vajadzētu vienkārši apelēt pie tiesas?

A.Bērziņš: — Mums vispār vajadzētu sabiedrisko domu šādā veidā virzīt visiem kopā. Mēs ar tieslietu ministri šo jautājumu jau esam pārrunājuši.

— Labi, ejam pie citiem jautājumiem un arī pārējām lietām. Daļa, protams, arī saistīta ar šīm budžeta lietām. Varbūt es pievērsīšos jautājumam, kurš, kā es saprotu, kādreiz te jau ir parādījies. Ir runa par "Daugavas" sporta nama direktoru Misas kungu, tā vēsture varbūt arī Latvijas radio klausītājiem šad tad ir stāstīta — tie parādi, kuri viņam ir iekrājušies 90. gadu sākumā par "Latvenergo", kaut kādi vairāk nekā 60 tūkstoši, un, pateicoties tam, šie baseini nedarbojas, un nav nekādu cerību, ka tie darbosies, kamēr neatradīsies šī parāda nomaksa, bet valstij nav naudas.

A.Bērziņš: — Nu, šeit laikam tā īsti nav. Gribētu teikt, ka Misas kungs kopumā ir izdarījis lielu, lielu darbu, faktiski nenolaižot šo "Daugavas" sporta namu pa burbuli, ja tā var izteikties, un tur pašlaik darbojas mazais bērnu baseins, tur regulāri nāk cilvēki, kas spēlē bumbu, un viņš ar ļoti ierobežotu cilvēku skaitu mēģina noturēt šo uzņēmumu virs ūdens. Ir palikusi neatrisināta lieta, un tā ir Izglītības un zinātnes ministrijas lauciņā šobrīd. Tad, kad es biju Rīgas domē, mēs piekritām pārņemt šo sporta namu savā bilancē kā īpašumu un teicām, ka esam gatavi pēc tam ieguldīt šī sporta nama attīstībā noteiktu naudas summu. Tolaik Izglītības ministrija, kura šo sporta namu ir nodevusi Latvijas Universitātei, mums neatbildēja, vai ir gatava, uz kādiem nosacījumiem ir gatava, ka šis īpašums pāriet Rīgas pilsētas īpašumā, un tā šī problēma pagaidām karājas gaisā. Izglītības un zinātnes ministrija šo jautājumu pēta....

— Izglītības ministrija ir teikusi, ka ir gatava atdot šo sporta namu, bet nav gatava maksāt parādus, tos 60 tūkstošus. Savukārt Rīgas dome ir gatava ņemt šo īpašumu, bet nav gatava maksāt šos parādus.

A.Bērziņš: — Šajā konkrētajā situācijā, ja ir tiesas spriedums, ir jāvēršas pie tiesas izpildītājiem un spriedums jāizpilda vai jāpanāk mierizlīgums pušu starpā, kuras ir tiesājušās, un šeit valdība nevar komandēt tiesu darīt tā vai citādi. Pusēm, kuras ir tiesājušās, ir jānonāk pie mierizlīguma.

— Jūs aicināt, lai tiesa vēršas pret Izglītības un zinātnes ministriju šajā lietā?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt tā — ja ir tiesas spriedums, tas vienkārši ir jāizpilda, jo, ja tiesas spriedumi netiek pildīti, tad mēs atkal varam teikt, ka valstī nav tiesiskas kārtības.

— Jūsuprāt, tās lietas ir kārtojamas tikai un vienīgi tā — caur tiesām?

A.Bērziņš: — Tieši tā, viennozīmīgi.

— Citi jautājumi, par ko mums ir zvanījuši klausītāji. Kāda klausītāja no Liepājas zvanīja un interesējās par pensiju lietām. Proti, kad tiks nokārtotas kaut kādas līgumattiecības starp Latviju un Krieviju; kad tie cilvēki, kas ir strādājuši Krievijā, varētu saņemt šīs pensijas?

A.Bērziņš: — Pensiju likumā ir atrunātas lietas, kas ir saistītas ar darba stāža aprēķināšanu un pārrēķināšanu, un faktiski tādas runas, ka pensiju likumā varētu pārrēķināt kaut kādus citus stāža principus, nav pamatotas, droši vien tas nekad nenotiks. Cita lieta, ka ar Krieviju varētu noslēgt savstarpējo līgumu par iedzīvotāju sociālo aizsardzību, un tad varētu teikt, teiksim tā, ka tie cilvēki, kuri ir dzīvojuši un kuriem ir tiesības uz Krievijas pensiju, saņem šo Krievijas pensiju šeit, un savukārt tie cilvēki, kas aizbrauc no Latvijas, varētu saņemt šo viņiem piekrītošo pensiju. Bet tā ir ļoti sarežģīta lieta — es zinu, ka pašlaik Labklājības ministrijas cilvēki kopā ar Krievijas cilvēkiem tieši pie tāda divpusējā starpvaldību līguma strādā, un tad, kad tas būs gatavs, par to varēs runāt.

— Vēl viens jautājums no šīs pašas kundzes: tāda okeāna zvejas flotes bāze esot bijusi, kas pirms gadiem pieciem likvidēta, un tās vēsture esot līdzīga kā dažiem citiem — tur nebija maksāti nedz sociālie nodokļi, nedz arī algas.

A.Bērziņš: — Tur ir cilvēkiem ļoti konkrēti jāmeklē, kurš ir vainīgs, kurš ir atbildīgs par šo lietu, jāvēršas konkrēti tiesā, jo neviens cits viņu vietā šos maksājumus neizdarīs.

— Kāda klausītāja zvanīja, tas gan jautājums ir vairāk tāds filozofisks, kaut gan nosacīti. Viņa jautā: it sevišķi skatoties pēdējos pāris vakarus materiālus par Rītiņu un viņa ceļamām mājām, ko jūs kā premjers domājat darīt, lai tauta vispār sāktu ticēt augstākajām valsts amatpersonām?

A.Bērziņš: — Redziet, es atturētos jebkurā gadījumā saukt kādu konkrētu uzvārdu, pirms nav visas lietas pārbaudītas. Un šai konkrētā situācijā Rītiņa kungs pats ir griezies Valsts ieņēmumu dienestā, lai pārbauda visu viņa ieņēmumu deklarāciju un lai Valsts ieņēmumu dienests kā atbildīgā institūcija tātad pasaka — atbilst šie izdevumi viņa ieņēmumu deklarācijai vai neatbilst. Protams, es gribētu atkārtot, kā valdības vadītājs esmu ieinteresēts, lai uzticība valsts varai paaugstinātos, un tieši tāpēc — es jau esmu stāstījis — mēs 8.augustā pieņēmām šo koncepciju un pašlaik taisām grozījumus jeb, pareizāk sakot, jaunu antikorupcijas likumu, kur būs paredzēta tā sauktā legālā prezumpcija. Un tad konkrēti būs tā — ja man pēkšņi parādās kaut kāda māja, tad pie manis atnāk kāds — es nezinu — policijas, prokuratūras vai Valsts ieņēmumu dienesta cilvēks un jautā: par kādiem līdzekļiem tu to māju esi cēlis. Tad nav tā kā šodien, kad, teiksim, šiem pašiem cilvēkiem ir jāpierāda, ka es tos līdzekļus esmu ieguvis nelikumīgi, bet man kā īpašniekam ir jāpierāda, ka es šos līdzekļus esmu ieguvis likumīgi, un tad, ja es tos neesmu ieguvis... Un, otrkārt, man ir jāpierāda, vai es par šiem līdzekļiem esmu samaksājis valsts nodokļus. Un tad, ja es to neesmu izdarījis, man uzliek vai nu samaksāt valsts nodokļus, vai valsts nodokļus, pareizinot ar koeficientu divi vai trīs, vai vispār konfiscē man šo īpašumu. Tas ir vienīgais veids, kā tiesiski, loģiski sakārtot valsti. Es ceru, ka līdz gada beigām šis likumprojekts būs valdībā un ka līdz nākamā gada vidum to spēsim Saeimā aizstāvēt un apstiprināt.

— Un tas uzreiz jau sāktu darboties?

A.Bērziņš: — Protams, protams!

— Jebkurā gadījumā tas varētu vairot šo uzticību varai.

A.Bērziņš: — Es domāju — ne tikai. Nav jau vajadzīga nekāda abstraktā uzticība. Ir skaidri jāsaprot — ja tu strādā normālā biznesā vai visu mūžu esi krājis naudu, lai iegādātos māju vai mašīnu, nu tad tev to ir jāvar pierādīt! Ja tu to nevari pierādīt, tad tev ir pašam jāatbild uz šo jautājumu, kur tu esi ņēmis līdzekļus.

— Par lietām, kas ir saistītas ar naudu, kādas klausītājas jautājums: kāpēc nav naudas Brīvības piemineklim? Viņai šķiet pazemojoši tas, ka mazi bērniņi staigā apkārt un vāc naudu Brīvības piemineklim.

A.Bērziņš: — Ziniet, es gluži negribētu piekrist. Es biju viens no tiem cilvēkiem, kurš izveidoja šo Brīvības pieminekļa atjaunošanas fondu jeb, pareizāk sakot, iedrošināju Bultes kungu to izdarīt. Un mūsu filozofija bija tāda, ka principā jau varētu to naudu arī bez īpašiem sarežģījumiem varbūt atrast toreiz pilsētas budžetā vai pieliekot klāt no valsts budžeta, bet tad tas būtu drusku citādi. Tā kā piemineklis savā laikā ir būvēts tieši par ziedojumiem un tieši ļoti daudzi cilvēki ir ziedojuši — kurš latu, kurš santīmu, tad arī pašlaik šo atjaunošanu varētu izdarīt par ziedojumiem. Tas, man liekas, radītu tādu labāku auru ap šo pieminekli, liktu vairāk mums par to padomāt — par šo mūsu valsts vizuālo simbolu, ar kuru satiekas katrs, kas iebrauc Rīgā.

— Runājot par pensiju lietām — kāda klausītāja ir atsūtījusi mums vēstuli uz radio, tur bija kādi 117 paraksti, un es sapratu, ka viņa šo vēstuli ir sūtījusi arī jums, un droši vien tā ir aizgājusi arī līdz Ministru kabinetam, viņa protestē pret to, ka tagad tiks ļauts strādājošajiem pensionāriem saņemt pilnu pensiju, bet pārējiem paliek tikai šie 19 santīmi.

A.Bērziņš: — Savā veidā šai kundzei ir taisnība viņas spriedumos, jo, neapšaubāmi, pastāv loģiskā sakarība starp ieņēmumiem un izdevumiem. Es gribu teikt tā, ka mēs pagaidām, kamēr sociālajā budžetā nav izlīdzinājušies ieņēmumi un izdevumi, budžeta kontekstā vēl neesam ķērušies klāt pie šī likuma grozījumiem. Acīmredzot tas varētu būt ap nākamā — 2001. — gada vidu, bet ļoti uzmanīgi jāizvērtē viss, kas notiek šajā budžetā, jāizvērtē, kā tas ietekmēs kopumā situāciju valstī, kā tas ietekmēs budžeta maksājuma daļas. Nebūtu pareizi iet uz šādu soli, ja tas rada sociālās apdrošināšanas budžetā papildu deficītu, kur ir jāaizņemas nauda, tad pēc tam tik tiešām mēs nevarēsim pienācīgi indeksēt pensijas.

— Nu, no vienas puses, jā, bet, no otras puses, jautājums ir par šo morālo pusi: nu, budžetā deficītu mēs varbūt neradām, bet šiem cilvēkiem, kam pensija ir pie 50 latiem, mēs vienalga palielināt ar to nevarēsim.

A.Bērziņš: — Tieši šādu sakarību vilkt nevajadzētu. Katrā gadījumā 23 tūkstoši cilvēku šobrīd saņem daļējo pensiju, un 624 tūkstoši ir kopējo pensionāru skaitlis, tās proporcijas ir pārāk atšķirīgas.

— Par sertifikātiem. Mēs jau pagājušo reizi pievērsāmies šim jautājumam, un te man zvanīja viena klausītāja: viņa vakar vakarā vēl bijusi Privatizācijas komisijā, un tur vienkārši ažiotāža šobrīd notiekot tāpēc, ka tuvojas oktobra beigas. Vai tomēr nevarētu radīt skaidrību, lai cilvēki vienkārši negāztu apkārt Privatizācijas komisiju šobrīd?

A.Bērziņš: — Nu, tā ir faktiski standarta parādība. Standarta parādība, ka katru reizi, kad kāds termiņš tuvojas beigām, notiek šāda šturmēšana. Mēs jau vairākkārt esam teikuši: lūdzu, cienījamie iedzīvotāji, nāciet, tur sēž cilvēki bez darba, viņi ir speciāli tur nosēdināti tāpēc, lai pieņemtu jūsu dokumentus! Bet cilvēka paradumos un apziņā ir tā, ka viņš vienmēr atliek visu — vismaz lielākā daļa — uz pēdējo brīdi. Un tad viņš ir gatavs arī ciest zināmas grūtības, jo saprot, ka uz pēdējo brīdi ir atlicis. Es domāju, ka cilvēkiem ir jāiet un jāizmanto savi sertifikāti un jāprivatizē savi dzīvokļi — tā būtu pirmā lieta. Otrā lieta — pašlaik Saeimā norit diskusijas, bet es pilnīgi droši varu teikt, ka faktiski visas partijas ir par to, ka privatizācijas sertifikātu termiņš ir pagarināms. Jautājums tikai — uz cik ilgu laiku. Tā ka skaidrs ir viens — tagad to darbība nebeigsies, bet tam nekādā veidā nevajadzētu kalpot par signālu, ka neejiet, lūk, vairs uz Privatizācijas komisiju un gaidiet atkal nākamo mēnesi līdz kārtējā termiņa beigām.

— Man kāds kungs zvanīja un jautāja: kas īsti notiks tālāk ar Privatizācijas aģentūru?

A.Bērziņš: — Privatizācijas aģentūra tiks likvidēta. Mēs šo jautājumu galīgi droši vien izskatīsim 31.oktobrī. Mēs sākām to skatīt pagājušajā Ministru kabineta sēdē, tad mums radās papildu jautājumi, papildu precizējumi gan no juridiskā viedokļa, gan no tīri tehnoloģiskā viedokļa par pārvaldi likvidācijas procesa gaitā. Privatizācijas aģentūra būs savu darbu padarījusi, tā vienkārši tiks likumā noteiktā kārtībā likvidēta, likvidatori tiks iecelti — tiem būs jāsakārto visas atlikušās lietas, jānodod visas mantas un papīri arhīvos un tā tālāk — jāizdara tīri tehniskās lietas.

— Te gan zvana, un atskan viedokļi, arī no paša Nagļa kunga, ka varbūt vēl nevajadzētu likvidēt.

A.Bērziņš: — Nu, pieņemt lēmumu par aģentūras likvidāciju vēl nenozīmē to uzreiz likvidēt. Es pieņemu, ka aģentūra vēl turpina darboties tik lielā mērā, cik ir nepabeigti dažādi privatizācijas projekti, teiksim, Privatizācijas aģentūra var turpināt privatizēt zemi zem, teiksim, uzņēmumiem, ko tā ir privatizējusi, un vēl daudzas lietas.

— Arī nākamgad?

A.Bērziņš: — Protams, protams.

— Nenododot šo lietu Attīstības aģentūrai?

A.Bērziņš: — Jā, vai nu sadalīt šīs funkcijas diezgan precīzi jau tagad, vai atkal noteikt, ka ir kaut kādas lietas, ko turpina darīt aģentūra. Katrā gadījumā likvidācija — tas nav viena mēneša vai viena ceturkšņa jautājums, tas paņems vismaz gadu, es tā domāju.

— Mēs nevaram šobrīd par konkrētiem termiņiem runāt?

A.Bērziņš: —Tieši tā. Bet nu skaidrs ir viens — tā vairs nebūs tad Privatizācijas aģentūra, bet likvidējamā Privatizācijas aģentūra, valsts akciju sabiedrība "Likvidējamā privatizācijas aģentūra".

— Nu ko — paldies visiem! Tās vēstulītes, kuru bija šoreiz pietiekami maz, es esmu atdevis Ministru prezidentam. Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā