Saeimas priekšsēdētāja biedrs:

— intervijā Latvijas televīzijā vakar

Intervija Latvijas televīzijas raidījumā "4. studija" pulksten 19. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Šodien Latvijai ir liela diena, jo ir pieņemts nākamā gada budžets. Budžets valstij ir apmēram tas pats, kas Lieldienas, vismaz kaut kas notiek. Man ļoti patika jūsu salīdzinājums "maigās budžeta pavasara vēsmas". Citi budžetu vērtē kā pragmatisku. Citi atkal to vērtē kā pelēku un garlaicīgu. Kā jūs uz to skatāties?

G.Bojārs: — Arī Bērziņa kungs teica, ka tas ir pelēks, neinteresants un garlaicīgs. Jāsaka, ka budžets tika pieņemts tikai pirmajā lasījumā. Tas nozīmē, ka deputāti vēl varēs iesniegt savus grozījumus. Tika pieņemti arī šā gada budžeta grozījumi, kā arī nākamā gada budžeta pakete. Es arī domāju, ka budžets ir pelēks, tajā nav ne attīstības tendences, ne arī tiek turēti dotie solījumi tautai, strādājošajiem pensionāriem un ģimenēm ar bērniem. Es šeit domāju bērnu pabalstus. Vienīgā sfēra, kurā ir reāls budžeta pieaugums, ir aizsardzība. Neliels palielinājums ir arī sociālajā sadaļā. Pārējās sfērās tabulās ir gan redzams palielinājums, bet reālajos skaitļos iznāk kritums. Visievērojamākais kritums ir tieši satiksmes jomā.

— Tas nozīmē, ka jāpērk džipi, jo ar normālu mašīnu pabraukt nevarēs.

G.Bojārs: — Mēs tomēr ceram, ka valdība kaut ko šajā jomā darīs.

— Ar ko ir izskaidrojams tas, ka debatēs pārsvarā runāja sociāldemokrāti. Vai jūs gribat izcelties?

G.Bojārs: — Vēl par budžetu. Praktiski tiek izslēgts deputāts no darba ar budžetu. Šā gada budžeta grozījumiem priekšlikumu iesniegšanas termiņš beidzas jau nākamajā otrdienā. Tātad pa šo laiku deputātiem jāpaspēj izanalizēt un iesniegt savus priekšlikumus. Arī nākamā gada budžetam priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir noteikts ļoti īss — līdz 9. novembrim. Tā ka debates bija mūsu vienīgā iespēja paust savu attieksmi. Mēs to arī paudīsim grozījumu pieņemšanā. Pozīcijas partijas ir pie šī budžeta strādājušas, tās ir to sastādījušas. Es nedomāju, ka viņiem būtu jēga vēl paust kaut kādu īpašu attieksmi.

— Deputāti šodien pauda savu attieksmi pret prezidentes ierosinājumu izdarīt izmaiņas likumā par regulatoriem. Tas ir Latvijā jauns jēdziens, mēs vēl nezinām, kas ir regulators. Es klausījos radio un varēju just deputātu noskaņojumu — mēs neizdarīsim ne mazāko izmaiņu, citādi prezidente mums to atkal atdos atpakaļ. Vai tās ir sacīkstes ar prezidenti?

G.Bojārs: — Es nedomāju, ka tās ir sacīkstes ar prezidenti. Tā ir valdošo partiju vēlēšanās pārņemt varu pār šo superregulatoru. Būtībā regulators ir ļoti sociāldemokrātisks instruments, kas strādā vairākās valstīs. Galvenā doma ir kontrolēt monopolu ietekmi uz ekonomiku. Šobrīd politiskie spēki vēlas kontrolēt tieši monopolu darbību, nevis vēlas panākt to, lai regulators pildītu savu tiešo funkciju. Es nedomāju, ka tas ir tiešs konflikts ar prezidenti, bet tā ir nevēlēšanās mainīt kādu burtu sagatavotajā likumā.

— Kāpēc tā?

G.Bojārs: — Mūsu priekšlikums bija, lai šajā padomē būtu profesionāļi, neskatoties uz politisko piederību. Diemžēl mūsu priekšlikumu noraidīja. Acīmredzot šī padome būs ļoti politiska. Un, ja tā būs politiska, tajā būs koalīcijas pārstāvji.

— Tas būs ļoti interesanti — kaut kādi pieci vīri varēs regulēt visas cenas. Es domāju, ka viņiem būs vai nu ļoti drausmīga, vai ļoti salda dzīve.

G.Bojārs: — Piecus gadus šie cilvēki būs neatceļami. Tas nozīmē, ka nākamajā Saeimā, piemēram, nākot sociāldemokrātiem pie varas, tur neko nevarēs mainīt. Tie paši politiskie spēki arī turpinās kontrolēt visas monopolsfēras.

— Bet, ja noķer kaut kādā noziegumā, piemēram, korupcijā, tad arī nevar atcelt?

G.Bojārs: — Tad, protams, var, tā ir krimināllieta.

— Šobrīd pasaulē, arī mūsu kaimiņvalstī, sociāldemokrāti saņem vislielāko balsu skaitu. Taču izskatās, ka pie mums sociāldemokrātus pie varas nelaiž.

G.Bojārs: — Es domāju, ka Lietuvā šī situācija vēl nav līdz galam izveidojusies. Patiesībā tiem spēkiem, kas šobrīd tur ir pie varas, ir diezgan spēcīgas ideoloģiskās pretrunas. Paulauskam tuvāki būtu sociāldemokrāti kā sadarbības partneri, bet acīmredzot viņš nevēlējās palikt ēnā, būt pārāk maziņš salīdzinājumā ar sociāldemokrātiem. Acīmredzot šie praktiskie apsvērumi arī šoreiz nospēlēja savu lomu.

— Laikrastā "Diena" bija Ināras Egles raksts: "Varaskāre tuvina LSDSP un TB/LNNK". Kā jūs to varētu komentēt?

G.Bojārs: — Mūsu varaskāre laikam īpaši nav izpaudusies. Tas nenozīmē, ka mēs negribam būt valdībā. Mums šī pieredze ir nepieciešama. Arī atrašanās Saeimā mums ir ļoti laba pieredze, mēs tādā veidā uzkrājam spēkus. Bet ar TB/LNNK mums vairākas pozīcijas pēdējā laikā ir saskanējušas. Mūsu sadarbība ir pietiekami konstruktīva. Ekonomiskās nostādnēs šī sadarbība varbūt varētu būt mazāka. Pašvaldībās, pilsētas saimniecībā šī sadarbība varētu būt ciešāka.

— Vai jūs pašvaldību vēlēšanās startēsiet vienā sarakstā?

G.Bojārs: — Nē, vienā sarakstā ne. Bet es domāju, ka pašvaldību vēlēšanās varētu veidoties priekšvēlēšanu koalīcija, arī ar TB.

— Es kaut kur lasīju, ka jūs gatavojoties startēt uz Liepājas mēra amatu. Vai tā ir patiesība?

G.Bojārs: — Es nevaru startēt par mēru, es varu būt tikai deputāts. Un, ja mēs savācam pietiekami daudz balsu, tad acīmredzot es varētu būt arī mēra kandidāts.

— Vai jūs esat noskaņots tur kandidēt?

G.Bojārs: — Vēl jau viss kas var mainīties, bet pašlaik es esmu noskaņots.

— Pašreizējais Liepājas mērs jums ir ļoti nopietns pretinieks. Viņš pēdējos gados Liepājā ir ļoti daudz izdarījis. Man teica, ka Liepāja ir atdzīvojusies.

G.Bojārs: — Es, piemēram, uzskatu, ka viens cilvēks neko nevar izdarīt. Tur strādā ļoti nopietna komanda. Arī es biju Liepājas pilsētas domes deputāts, Liepājas speciālās ekonomiskās zonas vadītājs. Arī pārējie deputāti ļoti daudz dara. Protams, Seska kungs ir ļoti talantīgs. Mums ir ļoti labas savstarpējās attiecības. Es vēl šobrīd, būdams Saeimas deputāts pietiekami augstā postenī, spēcīgi lobēju Liepāju. Pārstāvot valsti ārzemēs, pirmā vieta, ko es atceros, ir Liepāja. Piemēram, uzņēmēju savstarpējo sakaru dibināšanā utt.

— Latvijā ir divas mafijas, labā nozīmē. Vieni ir latgalieši, otri ir liepājnieki.

G.Bojārs: — Jā, tā ir. No Liepājas Saeimā tika ievēlēti desmit deputāti. Tā ir pietiekami spēcīga pārstāvība.

— Kāpēc sociāldemokrātus Latvijā tik daudzi neieredz un negrib laist pie varas, īpaši Tautas partija? Pats Šķēle ir teicis, ka tie nav tie īstie sociāldemokrāti, ka viņi par tādiem tikai izliekas.

G.Bojārs: — Savos balsojumos mēs vienmēr esam centušies parādīt, ka mēs esam īstie sociāldemokrāti. Es domāju, ja mēs būtu piekrituši "Latvenergo" privatizācijai, tad mēs arī būtu valdībā. Bet mēs savus principus neesam nodevuši un netaisāmies nodot. Kāpēc neieredz? Manuprāt, tās ir bailes, bailes no spēcīga politiskā spēka, kas varētu atnākt pie varas. Brīžam tas ir akls naids. To jau var pamatot un stāstīt, ka mums nav intelektuālā potenciāla, bet mūsu rindās ir ļoti daudz gan profesoru, gan akadēmiķu, gan uzņēmēju, es pats biju uzņēmējs līdz kļuvu par deputātu.

— Bet demokrātija un kapitālisms ir ļoti tuvu.

G.Bojārs: — Tas viss ir ļoti saistīts. Es kā kapitālists esmu ieinteresēts, lai tauta pelnītu pēc iespējas vairāk un tērētu pēc iespējas vairāk. Līdz ar to es būšu bagātāks kā kapitālists.

— Vecā sociāldemokrātu avīzē "Neatkarīgā Rīta Avīze" mūsu politologs Viktors Avotiņš ir uzrakstījis rakstu "Kreisais tekošais moments", kurā viņš raksta, ka sociāldemokrātiem nav pietiekama intelektuālā potenciāla, nav ko likt amatos. Ja jūs nākamajās vēlēšanās būsit valdībā, vai jums būs ko likt amatos, vai jums būs Ministru prezidents?

G.Bojārs: — Jā, mēs par to esam ļoti nopietni domājuši. Mums ir nopietna Saeimas darba pieredze. Mēs partijā pēc komisiju principa esam izveidojuši darba grupas, kas strādā pie likumdošanas — savdabīgs ēnu kabinets. Tas gan tāds neskaitās, taču darba grupas ir, tās strādā, kaut ko vērtīgu arī izdara. Mums ir kandidāti, es nevaru nosaukt kandidātu katram ministra postenim, jo viņu ir daudz. Mēs esam sociāldemokrāti ar cilvēcisku seju, un cilvēki arvien vairāk nāk pie mums un stājas mūsu partijā, arī uzņēmēji.

— Savulaik es biju ļoti pārsteigts par Pēteri Salkazanovu. Es tolaik biju avīzes redaktors, es biju ļoti pārsteigts, cik precīzi un pareizi viņš sāka vadīt Lauksaimniecības ministriju. Manuprāt, arī šodien Saeimā viņš runāja ļoti perfekti. Jums jau noteikti kaut kādi ļaudis padomā ir, jo politikā ir jānāk jauniem cilvēkiem.

G.Bojārs: — Viena daļa mūsu partijas biedru Pēteri Salkazanovu pat ir izvirzījusi par iespējamo mūsu partijas līderi. Šo sestdien mums būs kongress, un pagaidām viņš savu kandidatūru nav noņēmis. Viņš ir tiešām spējīgs cilvēks ar asu prātu, viņam ir darba pieredze pašvaldībā.

— Es šodien biju Centrāltirgū un aprunājos ar kādu mārrutku pārdevēju. Viņš teica, ka sociāldemokrāti ir sadalījušies trijās daļās. Vieni ir baldzēnisti, otri — ādamsonisti un trešie — jūsu tēva — bojāristi. Kurā pusē jūs esat?

G.Bojārs: — Es esmu sociāldemokrātu pusē. Ja ir savstarpējās līdera ambīcijas, tad tas ir tikai normāli. Jebkuram līderim ir jājūt, ka viņam ir "elpa pakausī" un konkurenti uz viņa vietu. Protams, viena grupa vairāk atbalsta Ādamsonu, citi Baldzēnu, vēl citi — manu tēvu. Tas ir pilnīgi normāls process. Bet mēs jau nesadalāmies, mums ir viena programma, mēs esam nesen apvienojušies. Visi mēs strādājam pēc šīs programmas. Vismazāk es ticu tam, ka mūsu partija līderu dēļ varētu sadalīties. Tas nav iespējams.

— Visiem zināms, ka jūsu tēvu lamā par čekistu. Kā jūs kā dēls, būdams vienā partijā, to uztverat?

G.Bojārs: — Es zinu, ka tēvs ar lielām grūtībām no turienes aizgāja. Tas pats par sevi ir varoņdarbs.

— Jā, viņš atstāja tualetē vienu slepenu dokumentu .

G.Bojārs: — To viņš izdarīja speciāli, citādi viņu nelaida prom. Par to ir teiciens — nav jau jāapvainojas, ja tevi lamā par to, kas tu neesi. Es jau zinu, ka tā nav, kāpēc man būtu jāapvainojas?

— Ļoti daudzi saka, ja Bojārs aizietu no partijas, tā būtu vēl stiprāka. Vai jūs to esat dzirdējis?

G.Bojārs: — Jā, tādu vērtējumu ir izteikusi mums ļoti "draudzīgā" avīze "Diena". Es domāju, ja tā mums ir tik "draudzīga" avīze, tad nevajadzētu klausīties, ko saka "Diena". Mums pašiem ir jādomā par savu partiju. Kurš būs vadītājs, tiks izlemts kongresā. Nav jau arī tā, ka mans tēvs grib palikt partijas vadītājs mūžīgi. Katram ir savs laiks.

— Tātad mums nav jāgaida partijas līdera maiņas?

G.Bojārs: — Es nedomāju, ka tas notiks kaut kad tagad.

— Bet Pēteris Salkazanovs?

G.Bojārs: — Es uzskatu, ka viņš ļoti pareizi dara, viņu kaut kāda cilvēku grupa ir izvirzījusi un viņš savu kandidatūru nav noņēmis. Viņam sava pozīcija ir jāuztur, lai nepieviltu tos, kas viņu balsta. Bet programma ir viena, partijas vadītājs pildīs programmu ne mazāk kā jebkurš cits ierindas biedrs.

— Sakiet, kā ir, ka tēvs ir partijas biedrs? Vai jūs esat nonākuši līdz kādiem konfliktiem, jo es zinu, ka jūsu tēvs ir ļoti ātras dabas cilvēks?

G.Bojārs: — Es atkal esmu ļoti mierīgas dabas cilvēks, nedaudz savādāks pēc temperamenta. Mēs, protams, dažreiz diskutējam un apspriežam kaut kādas problēmas. Es neteiktu, ka tas, ka tēvs ir partijas priekšsēdētājs, vienmēr palīdz. Reizēm tieši otrādi — es varbūt gribētu kādu augstāku posteni ieņemt partijā, bet tad var iznākt, ziniet, tāds ģimenes uzņēmums. Tā kā tas ne vienmēr ir pozitīvi.

— Tātad nekādas partijas varas maiņas nav gaidāmas?

G.Bojārs: — Nē, es nedomāju. Augstākā lēmējinstitūcija mums ir kongress. Tad ir dome, notiks jaunas domes vēlēšanas. Es esmu valdes loceklis. Bet tieši līderu maiņas es neparedzu. Es nedomāju, ka es kļūdos.

— Ko jūs labu šodien esat izdarījis Latvijas labā?

G.Bojārs: — Es balsoju par budžetu.

— Jūs balsojāt par budžetu?

G.Bojārs: — Pret. Ne jau tādēļ, ka šis budžets būtu ļoti slikts, tas ir nekāds. Tās problēmas, kas tajā bija jāatrisina, ja tās nav ieliktas melnrakstā, tad es neparedzu būtiskas izmaiņas nākamajos lasījumos.

— Nu bet naudas ir tik, cik tās ir. Jūs domājat, ja jūs būtu pie šprices, būtu daudz savādāk?

G.Bojārs: — Protams, ka mums ir kādas prioritātes. Bet, ja vislielākais pieaugums ir aizsardzībai ar vīziju, ka mēs varbūt tiksim uzņemti NATO, un tajā pašā laikā pietrūkst līdzekļu tiešām ļoti sasāpējušām problēmām — medicīnai, bērnu pabalstiem... Ko tad mēs darīsim? Kas tad tajā armijā dienēs? Desmit neatkarības gadu laikā Latvijā ir izmirusi viena vesela pilsēta.

— Taču budžeta pieaugums aizsardzībai ir NATO galvenā prasība. Es paredzu, ka daudzi teiks, sociāldemokrāts Gundars Bojārs grib, lai ienāk krievi.

G.Bojārs: — Nē, tā es nedomāju. Daudz kas ir uzlabojies arī militārajā jomā. Beidzot Aizsardzības ministrija ir sākusi finansēt projektus, kuriem ir daudzprofila izmantojamība. Piemēram, Rīgas lidosta, Liepājas lidosta, arī Liepājas ostā šobrīd notiek viens projekts. Ja man kāds parādītu līgumu ar NATO, kurā ir rakstīts, ja jums būs 2% no IKP, tad mēs jūs uzņemam, bet tie ir tikai solījumi, viņi saka, mēs ar jums nerunāsim, kamēr jums nav 2%.

— Principā jau viņi runā, padomnieki taču strādā visu laiku.

G.Bojārs: — Sadarbība ir, un es nedomāju, ka šī sadarbība nav nepieciešama. Taču mums vajadzētu kādu konkrētu aizsardzības koncepciju. Piemēram, budžeta komisijā neviens no deputātiem nav redzējis šo koncepciju. Un kurš tad ir mūsu ienaidnieks? Pret ko būs jāgriež stobri? Es esmu mednieks, man mājās ir ieroči. Kur man jāierodas kara gadījumā? Nav mobilizācijas likuma. Ir milzīgi daudz bruņotu vienību, tā pati robežsardze, policija, bet tās nav iekļautas šajā aizsardzības koncepcijā, atsevišķs ir finansējums. Es domāju, šīm vienībām noteikti vajadzētu veikt arī militāro apmācību. Vajadzētu zināt, kas notiek ar šīm vienībām kara gadījumā. Šobrīd nekas tamlīdzīgs nav, nav arī mobilizācijas likuma.

— Es domāju, ka daudz ko atsver tas, ka seši deputāti ir devušies uz Indonēziju un apgūst, ko darīt militāra apvērsuma gadījumā.

G.Bojārs: — Par šo gadījumu. Ir izķerts maziņš fakts no kopējā konteksta. Tā ir Starpparlamentu savienība, tā ir organizācija, kurā tiekas pasaules vēlētie politiķi. Šī sanāksme notiek divas reizes gadā, un tā nu ir sagadījies, ka šoreiz tas notiek Indonēzijā. Varbūt nākamgad notiks Latvijā, un tad amerikāņi pateiks, ko mēs tur Latvijā darīsim? Apvērsums ir tikai viena sadaļa no veselas nedēļas darba programmas.

— Teorētiski to es saprotu, bet es saprotu arī savus trūcīgos kaimiņus Ragaciemā, kas, paskatoties uz iztērēto summu — desmit tūkstoši lati —, nesāk mīlēt šo valsti. Cilvēkiem, kas dzīvo no rokas mutē, to ir grūti saprast.

G.Bojārs: — Nu jā, bet vai mums tādā gadījumā ir nepieciešami prezidentes braucieni, teiksim, uz Kanādu un ASV? Ja mēs gribam būt aktīvi pasaulē, mums ir jābūt klāt šādos forumos. Diemžēl par nelaimi šoreiz iznāca, ka tā ir Džakarta.

— Bet varēja braukt tikai viens vai divi deputāti.

G.Bojārs: — Šajā organizācijā ir pārstāvētas visas Saeimas frakcijas. Tas ir demokrātijas princips — gan pozīcija, gan opozīcija. Vienīgais šoreiz neaizbrauca "Latvijas ceļa" pārstāvis, tādēļ Leiškalns šo gadījumu izmantoja, lai darītu to zināmu masu medijiem. Es nedomāju, ka tas mums nes kaut kādu lielu labumu no racionālā viedokļa, bet lielākais labums ir klātbūtne un iespēja kontaktēties parlamentārā līmenī ar citiem deputātiem.

— Man šovasar gadījās būt Zviedrijā. Tur es sapratu, ka zviedru sociāldemokrātiem ir cita morāle. Vai jums ir cita morāle atšķirībā no "Latvijas ceļa", Tautas partijas utt.?

G.Bojārs: — Jā, noteikti. Mēs esam maksimāli demokrātiski. Ja mēs būtu pozīcijā, mēs noteikti pēc iespējas vairāk varas dotu opozīcijai, ļautu tai vairāk izpausties. Diemžēl mūsu varas partijas — "Latvijas ceļš", Tautas partija — rīkojas otrādi, izolē opozīciju. Radot šādu situāciju, viņi paši var kādreiz palikt zaudētājos. Es ceru, pēc nākamām vēlēšanām.

— Es gribētu nobeigt ar vēlējumu — ja jūs nākat pie varas, lai tiešām jums būtu šī jaunā morāle. Jo ļoti daudzas partijas ir sasmērējušās. Jūs esat vienīgie, kas nav vēl tā totāli sazagušies.

G.Bojārs: — Es arī sev un mums visiem novēlētu, lai mēs tā totāli nesazagtos.

— Paldies! Laimīgu jums vakaru!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā