Lai katru vārdu katrs saprot

Par vieglo valodu arī Latvijā

Ideju, kas pirms trīsdesmit gadiem dzimusi Zviedrijā, pirms trim gadiem uz Latviju atvedusi Gunta Anča. Kopā ar Inesi Banceviču viņa sāka pašaizliedzīgu darbu, informējot sabiedrību par vieglās valodas esamību un rīkojot seminārus, kuros zviedru speciālisti izskaidroja tās būtību. Šovasar, jūlijā, uzņēmīgā darbība tika vainagota ar sabiedriskās organizācijas "Vieglās valodas aģentūra" nodibināšanu. Neparastais nosaukums ir ņemts no 1998. gadā Ministru kabinetā apstiprinātās koncepcijas "Vienlīdzīgas iespējas visiem", kur iestrādāts termins "vieglā valoda".

Sākotnēji vieglā valoda (angl. — easy to read ) Skandināvijas valstīs bija domāta tikai cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kas liedz uztvert sarežģītu rakstītu tekstu. Laika gaitā atklājās, ka šāda valodas forma ir izmantojama daudz plašāk, piemēram, lai par notikumiem valstī informētu tos cilvēkus, kuriem valsts valoda nav dzimtā, kā arī vecus ļaudis un pusaudžus, kam smagnējo, svešvārdiem pieblīvēto plašsaziņas līdzekļu valodu uztvert ir pagrūti. Skandināvijā vieglajā valodā tiek izdoti gan laikraksti, gan grāmatas, gan dažādi informatīvie bukleti par dažādām tēmām. Grāmatas var gan rakstīt, gan pārtulkot vieglajā valodā.

Pirmā grāmata, kas veidota kā viegli uztverama literatūra latviešu valodā, ir "Milda dzīvos Rīgā". Tā tapusi sadarbībā ar Zviedrijas Vieglās valodas aģentūru un izdota par Zviedrijas līdzekļiem. Darbam ir vairākas autores — tekstu rakstījušas Dace Uzore un zviedriete Brita Nedestrama, kuru var uzskatīt par Latvijā izveidotās aģentūras krustmāti, bet tulkojusi G. Anča. Sižeta pamatā ir patiess vēstījums par meiteni ar speciālām vajadzībām no Jūrmalas, kura tiecas iedzīvoties Rīgā. Grāmatas mērķauditorija ir cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Lai paplašinātu potenciālo lasītāju loku, kā nākamo aģentūras dibinātājas nolēma izdot kāda klasikas darba tulkojumu vieglajā valodā. Tādēļ septembra sākumā tika izsludināts konkurss par Rūdolfa Blaumaņa stāsta "Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja" tulkojumu vieglajā valodā. Darba izvēli noteica trīs faktori: apjoms, sižeta optimistiskā nokrāsa un sasauce ar plānoto izdošanas laiku — Ziemassvētkiem. 30. septembrī konkurss beidzās. Tam tika iesniegti seši darbi, kas, ņemot vērā tulkošanas prasmi apguvušo cilvēku nelielo skaitu, ir daudz.

I. Banceviča uzsvēra, ka nedrīkst nodalīt vieglo valodu no latviešu literārās valodas. Vieglā valoda ir forma, kādā literārā valoda pieejama noteiktai mērķauditorijai, kam ir grūtības ar rakstu valodas signālu uztveri. Tā palīdz humāni realizēt cilvēktiesības, jo visiem ir tiesības lasīt un izprast izlasīto. Lai atvieglotu teksta uztveri, jācenšas ievērot vairākus noteikumus un likumsakarības, piemēram, rakstīt pēc iespējas vienkāršāk, neizmantot metaforas, neizmantot tēlainu valodu, notikumu norisi atainot hronoloģiskā secībā, nelietot darbības, īpašības vārdu un divdabju formas ar "ne–", rakstīt par varoņiem konkrēti, iespējami maz lietot skaitļa vārdus. Ja tekstā lieto svešvārdus, tie ir jāpaskaidro. Lai atvieglotu teksta vizuālo uztveri, katru teikumu sāk rakstīt jaunā rindā. Pārlapojot grāmatu "Milda dzīvos Rīgā", var pārliecināties, ka šos principus ievērot patiesi ir iespējams. Bez tam, katru nākamo lappusi atšķirot, kreisajā pusē lasītāju sagaida fotogrāfija, bet labajā — pārskatāmi izkārtots teksts.

I. Banceviča atzina, ka daudziem var likties nepieņemama doma par daiļdarbu tulkošanu vieglajā valodā, jo tādējādi tiek iznīcināts autora savdabīgais stils un izteiksmes krāšņums. Bet patiesībā viss atkarīgs no tulkotāja veiksmes un prasmes. Turklāt, publicējot pārtulkotos daiļdarbus, tiek norādīts: tāda un tāda autora darba tulkojums vieglajā valodā. Zviedrijā, kur jau daudzus gadus daiļdarbi tiek tulkoti vieglajā valodā, ir radusies problēma: pusaudži labprātāk lasa šos tulkojumus, nevis oriģināldarbus. Ar to ir nemierā literatūras skolotāji. Tomēr jāapzinās, ka ne jau vieglās valodas pieejamība ir iemesls tam, kādēļ jaunieši nelasa literāros darbus. Pasaulē vispār ir mazinājusies vēlme lasīt, jo pastāv taču tik daudz iespēju, kā bez piepūles un ātri gūt informāciju.

Atbalsts Vieglās valodas aģentūras darbībai varētu būt viens no ceļiem, kā īstenot koncepcijas "Vienlīdzīgas iespējas visiem" pamatprincipus, palīdzot integrēties sabiedrībā dzīves un likteņa nesaudzētajiem — cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Lai šie cilvēki varētu sekot līdzi informācijas plūsmai, būtu jāizdod laikraksti un citi materiāli vieglajā valodā. Ir paredzēts pirmos signāleksemplārus izdot nākamgad. Tomēr nevar visu laiku lūgt un gaidīt finansiālu atbalstu no ārvalstīm, pašiem arī ir jābūt gataviem ieguldīt līdzekļus integrācijas īstenošanas pasākumos.

Patlaban Latvijā darbojas entuziastu grupa, kas semināros apgūst vieglās valodas tulkošanas prasmi. Tulku grupa nav liela — divpadsmit cilvēku, bet visi apņēmības pilni un darbīgi. Aizrautības sēklu viņos pratušas iesēt aģentūras dibinātājas un vienīgās darbinieces — sabiedrisko attiecību institūta "Attīstība" pasniedzēja Inese Banceviča un Gunta Anča, kura, ratiņkrēslā sēdēdama, ir spējusi tikt tālāk par daudziem, kas skriešiem un auļiem metas cauri dzīvei. Viņu abu gara spēks un gaišums pārliecina.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore