Muzeja un dokumentācijas centra "Ebreji Latvijā" vadītājs Marģers Vestermanis

Holokausts Latvijā — historiogrāfisks apskats

Referāts starptautiskajā konferencē "Holokausta izpētes problēmas Latvijā" Rīgā 2000. gada 16. oktobrī

Pirmās starptautiskās holokausta konferences sanākšana Rīgā ir uzskatāms pierādījums tam, ka arī Latvijā sāk veidoties sava nacionāla historiogrāfija par ebreju traģisko bojāeju Otrā pasaules kara laikā.

Mums nebija jāsāk tukšā vietā. Aizsākums meklējams starptautiski atzītu autoru, piemēram, Raula Hilberga, Džeralda Reitlindžera, Džeralda Fleminga, Hansa — Heinriha Vilhelma darbos. Vislielāko ieguldījumu, manuprāt, devis Berlīnes vēsturnieks Dr. Vilhelms. Viņa kapitālā monogrāfija "Die Einsatzgruppe A der Sicherheitspolizei und des SD 1941/1942" (it īpaši tās pēdējais 1996. gada papildinātais izdevums) sniedz ārkārtīgi plašu un rūpīgi dokumentētu zināšanu bāzi par okupantu terora orgāniem, to struktūru, kadriem, nacistu atskaišu dokumentos un pēckara prāvu materiālos fiksēto darbību. Nevaru neminēt arī pavisam jaunu plašākam vēsturnieku lokam vēl nepazīstamu autori: tā ir vācu vēsturniece Eva – Klarita Onkena ( Eva – Clarita Onken ), kura skrupulozi izpētījusi kolaborācijas un holokausta atspoguļojumu latviešu presē un zinātniskajā literatūrā pēc Latvijas suverenitātes atjaunošanas [Revisionismus schon vor der Geschichte. Aktuelle Kontroverse um die Judenvernichtung und die lettische Kollaboration während der nationalsozialistischen Besatzung. Köln 1988].

Garais padomju varas laiks Latvijā holokausta izpētei bija ļoti nelabvēlīgs, jo holokausts bija iekļauts Maskavas aizliegto tematu lokā. Vairums vēsturnieku, kuriem bija ļauts strādāt padomju ideoloģijai pakļautajās institūcijās, aizliegumu arī labprāt pieņēma, jo vietējā sabiedrība izjuta "alerģiju" pret visu, kas bija saistīts ar t.s. "žīdu šaušanu". Jau darbības vārda "šaušana" konsekventa lietošana vien kā sinonīms slepkavošanai liecina par ievērojamas sabiedrības daļas attieksmi pret notikušo. Tikai pārākuma un upuru nicinājuma gaisotnē varēja folklorizēties ziņģes, kurās ņirgājās par upuriem un uzteica slepkavas (es te domāju mums visiem zināmās dziesmiņas kā "Latvju zēni žīdus šauj" un tamlīdzīgas) [1]. Šādā kontekstā ievērības cienīgs man šķiet fakts, ka tā laika Vēstures institūta 1966. gadā izdotajā kopdarbā "Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā" kolēģis Edgars Blūmfelds bija uzdrīkstējies pretēji vispārpieņemtajiem standartiem sava temata ietvaros iestrādāt informāciju arī par ebreju traģēdiju nacistu okupētajā Latvijā. Ar šo piemēru es vēlos atgādināt, ka arī visbrutālākā ideoloģiskā diktāta un tāpat arī sabiedriskās domas masīva spiediena apstākļos indivīdam allaž saglabājas zināma izvēles iespēja…

Savu izvēli bija izdarījuši arī latviešu trimdas vēsturnieki: arī viņiem holokausta temats izrādījās nepieņemams. Itakas profesors Andrievs Ezergailis bija pirmais, kurš Rietumos lauza šo noklusēšanas tradīciju un izvēlējās ebrejiem un latviešiem tik traģisko attiecību posmu par savu zinātnisko interešu objektu.

Līdz pat astoņdesmito gadu beigām nacionālajā vēstures zinātnē noklusētā ebreju traģēdija guva zināmu atspoguļojumu tikai latviešu daiļliteratūrā. Spītējot padomju cenzūrai, holokaustam paretam pieskārušies Pāvils Vīlips, Ojārs Vācietis, Ēvalds Vilks, Miervaldis Birze, Regīna Ezera u.c. No latviešu trimdas rakstniekiem vienīgi Gunārs Janovskis, Zenta Mauriņa un Eduards Freimanis plašāk un ar līdzjūtību attēlojuši ebreju paziņu un draugu traģisko galu.

Atsevišķos gadījumos padomju drošības orgāni (KGB) ārzemēm domātajās propagandas brošūrās ("Kas ir Daugavas vanagi", "Politiskie bēgļi bez maskas", "No SS un SD līdz…") itin kā pārkāpa holokausta noklusēšanas sazvērestību un publicēja virkni autentisku arhīva dokumentu, kuriem tad pievienoja visai brīvas interpretācijas. Taču tas notika vienīgi nolūkā sakompromitēt Rietumu lielvalstis, kas bija devušas patvērumu latviešu bēgļiem, kuri nacistu okupētajā Latvijā bija piedalījušies ebreju slepkavošanā. Tie bija tipiski aukstā kara laika sacerējumi, kam ar holokausta vēsturi bija tikai formāla saskare.

Pirmie, kas par Eiropas ebreju bojāeju sāka rakstīt tūlīt pēc nacisma sagrāves, bija paši ebreji. Holokaustā izdzīvojušie radīja plašu memuāru literatūru, nozīmīgu uzziņu avotu, kurā holokausta traģēdija pulsē kā nesadzijusi brūce. Viņi rakstīja ne tikai, lai atbrīvotos no piedzīvoto šausmu lietuvēna, galvenais stimuls bija sniegt neizskaistinātu liecību, jo varēja paredzēt, ka nākamās paaudzes nenoticēs tam, ka kaut kas tik necilvēcisks varējis notikt. Pirmos plašākos rakstus par holokaustu Latvijā publicēja 1946.gada augustā un septembrī idiša valodā izdotā avīzīte "Fun letcten hurbn" ("Par pēdējo katastrofu"), ko izdeva grupa Latvijas ebreju pārvietoto personu nometnē Minhenes tuvumā. Turpat DP nometnē tapa arī plašākā un pazīstamākā memuāru grāmata — rīdzinieka Maksa Kaufmana "Hurbn Lettland", kas iznāca Minhenē 1947.gadā [2]. Pie agrīnajiem darbiem pieder arī daugavpilietes Tesjas Frenklas – Zalcmanes nelielā grāmatiņa "Heftling 94771", kas izdota Kanādā 1947.gadā [3] un Jakova Roseina ļoti interesantais darbs "Mir villn lebn", izdota 1949.gadā Ņujorkā [4]. Abi sarakstīti idišā, izdoti nelielā metienā un nepelnīti aizmirsti, kaut arī satur ļoti vērtīgu informāciju par Daugavpils geto un tālāko moku ceļu Rīgā, bet Roseina grāmatā ir vēl arī unikāli apraksti par Popervāles un Dundagas nometni un ebreju bēgļu partizānu gaitām. Šai pašā laikā arī Latvijā padomju režīma apstākļos holokaustā izdzīvojušie ļoti aktīvi raksta atmiņas. No tām visnozīmīgākās ar latviešu sabiedrības reakcijas tēlojumu ir tēlnieka Elmāra Rivoša sarakstītās. Tās izdot izdevās tikai pēc autora nāves "Gorbačova ēras" sākumposmā Maskavā 1987.gadā [5] un arī tad ar redakcijas "Sovjetiš Geimland" patvaļīgiem "labojumiem", bet Meijera Levenšteina atmiņu grāmata Rīgā varēja iznākt tikai nelegāli: 1981.gadā to krievu valodā publicēja ebreju disidentu "samizdata" mašīnraksta žurnāls "Hajim" (6/1981) [6]. Kopumā holokaustā izdzīvojušie Latvijas ebreji publicējuši astoņpadsmit atmiņu grāmatas [7] (no tām bez Kaufmana darba plaši historiogrāfiskā apritē iegājis vienīgi Bernharda Presa Berlīnē 1988. un 1992. gadā atkārtoti izdotā grāmata "Judenmord in Lettland") un trīs lielus atmiņu krājumus [8], bet ārzemju ebreji, kas tikuši deportēti uz Rīgu, — piecas grāmatas [9]. Visplašāk pazīstams ir Gertrūdes Šneideres darbs, kurā personīgi piedzīvotais iestrādāts pētījumā par Rīgas t.s. "Reichsjudenghetto" vēsturi. Publicētās grāmatas aptver tikai niecīgu daļu no sarakstītām atmiņām, kas glabājas Jad — Vašemā un Ebreju dokumentācijas centrā Rīgā, gaidot savus pētniekus.

Upuru atmiņu grāmatas jāuzskata par mēģinājumu uzrakstīt holokausta vēsturi caur pašu piedzīvotā prizmu. Viņi nezināja pavēļu devējus, viņiem nebija zināmi nacistu galējie lēmumi. Viņi sastapās tikai ar izpildītājiem. Bet nacistu slepkavīgo nodomu tiešie izpildītāji Latvijā 1941.gada vasarā, rudenī un līdz pat ziemas lielajām noslēdzošajām masu slepkavību akcijām bija galvenokārt latviešu pašaizsardzībnieki (vēlāk palīgpolicisti, "šucmanšafte"), Viktora Arāja slepkavnieku komanda. Šis situācijas attēlojums šodien dažkārt izraisa iebildumus. Taču tieši tāds bija arī neebreju aculiecinieku vērtējums. Es atsaukšos tikai uz trīs personu autoritatīvām liecībām: uz latviešu sociāldemokrātu Bruno Kalniņu, kuru 1941.gada vasarā apcietināja nacionālie aktīvisti; uz latviešu vēsturnieku, aktīvu kolaboracionistu Jūliju Braču, kurš vēlāk piedalījās arī bēdīgi slavenā propagandas sacerējuma "Baigais gads" sarakstīšanā; uz bijušā Latvijas militārā atašeja Parīzē un Londonā pulkvežleitnanta Oskara Kalniņa liecību, kurš 1941.gada vasarā bija mēģinājis izpestīt nakts apcietinājuma laikā nezināmā virzienā aizvestos ebreju kaimiņus. "Pirmajās dienās latvieši varēja paši uz savu atbildību izvest nošaušanas" — Hannoveres tiesas prāvā pret Grauelu un Rozenštoku liecināja Jūlijs Bračs. Vēlāk šādas iespējas vairs neesot bijušas.

Manuprāt, holokausta historiogrāfijā upuru sarakstītā literatūra tiek izmantota tikai faktu, ziņu, datu iegūšanai. Upuru memuāru nozīme kā viņu psiholoģijas, reakciju, pārdzīvojumu apliecinošs dokuments būtībā palicis neizvērtēts. Rezultātā upuri pārsvarā figurē kā anonīma masa, kā bezpersonisks skaitlis. Tieši tāpēc man sirdij ļoti tuvs ir prof. Eduarda Andersa veikums, par kuru dzirdēsim šodienas konferencē — atdot nezināmos masu kapos gulošajiem viņu vārdu, identitāti un cilvēka cienīgu piemiņu.

Holokausta vēstures aspektam, ko vācieši apzīmē par "Innenansicht der Opfer" (upuru iekšējā pasaule), pievērsās arī 1990.gadā dibinātais muzejs un dokumentācijas centrs "Ebreji Latvijā" (saīs. MEL). Līdz šim holokausta vēsturei "no iekšpuses" pieskārušies vienīgi daži bijušie geto un koncentrācijas nometņu ieslodzītie, kas pēckara gados atradās ārpus Latvijas — Īzaks Kaplāns, Johanna Spektore [10], Dovs Levins [11]. Tagad šī temata pētniecība blakus ikdienas praktiskajam muzeja darbam ir MEL nelielā kolektīva zinātnisko interešu centrā. MEL kontā ir pirmā publikācija par ebreju izslepkavošanas dienās Preiļos rakstīto ebreju meitenes dienasgrāmatu (S.Bogojavļenska) [12], M.Vestermaņa pētījumi par Latvijas sabiedrības reakciju uz holokaustu kara laikā un ebreju glābējiem [13], par vērmahta komendantūru lomu ebreju vajāšanā 1941.gada vasarā [14], par ebreju pretestību [15] un par holokaustu sabiedrības apziņā pēc Latvijas suverenitātes atjaunošanas [16]. Top plašāks pētījums par ebreju glābējiem Latvijā, par koncentrācijas nometnes "Riga — Kaiserwald" vēsturi u.c.

Diemžēl plašākā historiogrāfiskā apritē vēl nav iegājis Daugavpils ebreju vēsturnieku devums. Pie holokausta temata gadu desmitiem Daugavpilī strādājis novadpētnieks Zalmans Jakubs. Viņa lieliskais, saviļņojošais darbs par Daugavpils ebreju kopienas bojāeju idišā — "In jene teg. Gešihtlihe noticen" — tika iespiests 1987.gadā žurnālā "Sovetiš Geimland", 5. un 6. numurā, pēc tam atkārtoti ārzemēs un tagad papildināti krievu valodā grāmatā "Jevreji v Daugavpilse" (Daugavpils 1993).

Cits mūsu jaunās holokausta historiogrāfijas atzars pētījumu degpunktā izvirzījis latviešu kolaboracionistu atbildības problēmu. Šāda ievirze iezīmējās jau trešās tautas atmodas sākumā. Latviešu demokrātiskās inteliģences nostāju toreiz pauda Tautas frontes līderis Jānis Peters savā runā mītiņā pie Brīvības pieminekļa 1988.gada 25.oktobrī. Viņš teica: "Brīvības monuments apraud 1941.gada 14. jūnijā un 1949.gada 25.martā aizvestos, bet lai neaizmirstam, ka Tēvzemei un Brīvībai dzīvot gribēja arī tie desmiti tūkstoši ebreju, kurus Latvijā vēl neredzētās asins dzīrēs noslepkavoja latviešu tautības kangari…" [17].

Ar 1988.gadu Latvijā aizsākās publikācijas par holokaustu: pirmais lielais problēmraksts Latvijas Tautas frontes ruporā laikrakstā "Literatūra un Māksla" [18], Andrieva Ezergaiļa darbs par bēdīgi slaveno Arāja komandu, kas nekavējoties izpelnījās vispārēju uzmanību [19]. Es vēlos uzsvērt, ka Latvijas nacionālās holokausta historiogrāfijas centrā neapšaubāmi ir Andrieva Ezergaiļa fundamentālā monogrāfija "Holokausts vācu okupētajā Latvijā" [20]. Īpaši jāpakavējas pie darba paplašinātā latviešu varianta XII nodaļas, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Vēstures institūtu (Dr. Rudīti Vīksni) un ieved historiogrāfiskajā apritē padomju soda orgānu prāvās savākto informāciju par ebreju iznīcināšanu Latvijas provincē 1941.gada vasarā. Šo darbu Vēstures institūta zinātnieki Rudīte Vīksne (par Ventspils apriņķi) un Dzintars Ērglis (Krustpils) tagad turpina un, cerams, pakāpeniski ietvers visu Latviju, tā aizpildot "balto plankumu" — mazpilsētu ebreju bojāejas vēsturi. Šiem unikālajiem pētījumiem nav analogu visā starptautiskajā holokausta historiogrāfijā, jo pētnieku uzmanība allaž bijusi pievērsta tikai lielajiem iznīcināšanas centriem.

Profesors Ezergailis savā plašajā darbā centies aptvert ne vien holokausta vēsturi, bet pat priekšvēsturi: latviešu un ebreju attiecības, antisemītisma evolūcijas fāzes utt. Monogrāfijā ir daudz jaunu detaļu par holokausta norisēm, radot kopumā iespaidīgu traģēdijas panorāmu, kurā, protams, ir arī vēl pagaidām neizbēgamie "baltie plankumi" un strīdīgas vietas. Materiāla sadalījums Andrieva Ezergaiļa monogrāfijā citu problēmu starpā atspoguļo arī to, cik traumējoša latviešu sabiedrībai ir konfrontācija ar morālās līdzatbildības nastu.

Līdz ar pievēršanos holokausta vēsturei Latvijā aktualizējušies arī latviešu kolaboracionistu līdzdalības motivācijas meklējumi. Vai antisemītismam bijusi primāra loma? Un ja tā, tad cik plaši tas bijis izplatīts un cik dziļas tā saknes? Antisemītisma zinātniskās izpētes aizsācējs ir profesors Aivars Stranga. Viņa kapitālais darbs par autoritāro režīmu politiku "ebreju jautājumā" un tās ietekmi uz starpetniskām attiecībām [21] licis drošus pamatus antisemītisma lomas tālākai noskaidrošanai mūsu sabiedrībā. Par antisemītisma vēsturi vairākus nozīmīgus pētījumu rezultātus jau publicējis profesors Leo Dribins [22], šim tematam pievērsies arī jaunais LVI zinātnieks A.Žvinklis.

Holokausta turpmākā pētniecībā es saskatu pašreiz trīs galvenos prioritāros tematus.

Pirmais būtu uz Latviju deportēto ārzemju ebreju traģēdijas vēsture, pie kuras pašlaik aktīvi strādā mūsu ārzemju kolēģi Katrīna Reihelta ( Katrin Reichelt ) un Pēteris Kleins ( Peter Klein ). Tajā jāplāno arī patstāvīgs pētījums par Ungārijas ebrejietēm, kuras 1944.gada vasarā tika atsūtītas uz Rīgu no Aušvicas koncentrācijas nometnes. Interese par viņu likteni pašlaik ir īpaši sakāpināta sakarā ar arhīvā atrastu esesieša atzīšanos vairāku tūkstošu šo sieviešu noslepkavošanas līdzdalībā 1944.gada 7.augustā Dundagas tuvumā.

Otrais plašais darbalauks ir jau aizsāktā Latvijas provinces ebreju bojāejas vēstures izpēte.

Trešais, manuprāt, ne mazāk nozīmīgs uzdevums, ir izpētīt dažādu sociālo grupu atšķirīgo reakciju uz ebreju izkaušanu visas sabiedrības acu priekšā.

Jebkurš rakstošs cilvēks domā par sava darba jēgu, par tā "sociālās lietderības koeficientu". Vai mūsu darbs ar rūgtajām patiesībām būs tikai "kadišs" — aizlūgums upuru cieņai un piemiņai? Vai arī lasāmviela sabiedrības humanizēšanai?

Strādāsim un ticēsim pēdējam pieņēmumam…

---------------------------

1. Sakss, I. Vai tā drīkst? "Literatūra un Māksla", 1990.07.07.

Latkovskis, I. Latvju zēni šauj žīdus. "Atmoda", 1990.11.09.

2. Kaufmann, M. Churbn Lettland. Die Vernichtung der Juden Lettlands, Mūnchen 1947

3. Frenkl – Zalcman, T. Heftling 94771 (idiš), Montreal 1947

4. Rosein, J. Mir villn lebn (idiš), New York 1949

5. Hbdji> ".Vt;le ;bpym/ b cvthnm/. $Ujl pf ujljv$> 3#1987 (autora dotais darba nosaukums: Yfxfkj rjywf@

6. Levenstein, M. Gj rheufv flf> ${fbv$ 6/1981; pārstrādātā veidā manuskripts izdots arī ivritā, angļu un vācu valodā: On the brink of Nowhere, Israel 1992; Du sollst sterben und nicht leben! Mūnster 1993

Publikāciju joprojām gaida A.Bloha nometnēs rakstītā dienasgrāmata un K. Linkemera dienasgrāmata, kas rakstīta slēptuvē, ko 11 ebrejiem Liepājā 1943.–1945. gadā bija iekārtojis latviešu strādnieks Roberts Seduls.

7. Bez jau agrāk minētiem darbiem:

Vb[tkcjy> A. Z gtht;bkf Hev,eke> Bphfbkm 1973

Mihelson, F. I survived Rumbula, N.Y. 1979

Ivens, S. How dark the heaven, N.Y.1990

Press, B. Judenmord in Lettland, Berlin 1988, 2. papild. izdevums 1992

Polak, M. Jā, es mīlēju Ditu (ivrit), Tel Aviv 1987

Liberman, P. Spītējot važām (ivrit), Israel 1990

Spungin, A. Es is doch asoi gewen (idiš), Israel 1991

Wby> <. Ds;bnm> xnj,s dthyenmcz> Ntkm–Fdbd 1997

Gurewitsch, A. Singende Pferde, Hamburg 1997

Pfkmwvfy> T. "nj ujhmrjt cxfcnmt> Riga 1995

Sherman, M. No vecāku mājām uz tēvu zemi (ivrit), Israel 1996

Kacel, B. From Hell to Redemption, Colorado 1998a

Ratz, J. Endless Miracles, N.Y. 1998

8. Schneider, G.(Ed.) Muted Voices. Jewish Survivor of Latvia remember, N.Y. 1987

Schneider, G.(Ed.) The unfinished Road. Jewish Survivor of Latvia look back, N.Y. 1991

Pbkm,thvfy> L. B ns 'nj dbltk> N.Y. 1989

9. Wollf, J. Sadismus oder Wahnsinn, Dresden 1946

Katz, J. One who came back. The diary of a Jewish Survivor, N.Y. 1973

Shneider, G. Journey into terror. Story of Riga Ghetto, N.Y. 1979

Sherman – Zander, H. Zwischen Tag und Dunkel. Mädchenjahre im Ghetto, Fr. a. Main 1984

Gotschalk, G. Der letzte Weg, Konstaz 1991

10. Kaplan, I. Gewer in Riger Geto (idiš), "Fun lectn hurbn", No. 1, Mūnchen, August 1946, No. 2, September 1946

Spektor, J. Ghetto und KZ Lieder aus Lettland und Litauen, Wien 1947

11. Levin, D. Der bewaffnete Widerstand baltischer Juden gegen das Nazi – Regime 1941–1945, Acta Baltica, 15/1975 (1976)

12. Bogojavļenska, S. Holokausta piemiņas dienā, Diena, 04.07.2000.

13. Vestermanis, M. Retter im Lande der Handlanger. Krājumā: Solidarität und Hilfe fūr Juden während der NS — Zeit, Bd. 2, Berlin 1998

14. Vestermanis, M. Der lettische Anteil an der "Endlösung". Krājumā: Die Schatten der Vergangenheit, Propyläen, Berlin 1991

Vestermanis, M. Ortskommandantur Libau. Krājumā: Vernichtungskrieg. Verbrechen der Wehrmacht 1941 — 1944, Hamburg 1995

15. Dtcnthvfybc> V. Vjnbds tdhtqcrjuj yfwbjyfkmyjuj cfvjcjpyfybz d gj'pbb {jkjrjcnf d Kfndbb> $Kt[fbv$> Vfq 2000 u.

16. Vestermanis, M. Der Holocaust in Lettland. Zur postkommunistischen Aufarbeitung des Themas. Krājumā: Herzig, A. (Hg.), Verdrängung und Vernichtung der Juden unter dem Nationalsozialismus. Hamburg 1992

Vestermanis, M. Der Holocaust im öffentlichen Bewusstsein Lettlands, Jahrbuch fūr Antisemitismusforschung 5, 1996

17. Peters, J. Cita ceļa vairs nav, "Literatūra un Māksla", 24.11.1988.

18. Vestermanis, M. Cilvēcībai bija jāklusē, "Literatūra un Māksla", 25.01.1988.

19. Ezergailis, A.Arāja komanda, "LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis" 10/1988;

"Cīņa" 17.05.–07.06.1989.

$Dtcnybr tdhtqcrjq rekmnehs$ Zyd.–atdh. 1990. u.

20. Ezergailis, A. The Holocaust in Latvia, Washington 1996

Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, Rīga 1999

21. Stranga, A. Ebreji un diktatūras Baltijā (1926–1940), Rīga 1997

22. Dribins, L. Die Judenfrage in der lettischen Presse in den Jahren 1880–1940, "Jahrbuch fūr Antisemitismusforschung" 5, Fr. a. M. 1996

Dribins, L. Antisemītisms nacistiskās okupācijas laikā izdotajā presē Latvijā 1941–1945. Krājumā: Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 1.sēj., Latvija Otrajā pasaules karā, Rīga 2000