Dr. hist. Leo Dribins:

Antisemītiskās ideoloģijas histērija vācu nacistu okupētajā Latvijā 1941.–1942. gadā

Referāts starptautiskajā konferencē "Holokausta izpētes problēmas Latvijā" Rīgā 2000. gada 16. oktobrī

Kur un kad sākās holokausts, kas to uzsāka?

Manuprāt, pirmais priekšcēliens notika nacistu okupētajā Polijas daļā no 1939.gada septembra. SS un Vācijas drošības dienesta (SD) kopīgi izveidotās piecas civiliedzīvotāju iznīcināšanas kaujas grupas ( Einsatzgruppen ), pa 400–600 vīru katrā grupā, tur nogalināja desmitiem tūkstošus ebreju un poļu, pirmām kārtām — inteliģences pārstāvjus. Tā vēl bija izlases veida slepkavošana. Bet tā deva nacistiem pirmo pieredzi nākamajām masu slepkavībām. Einzacgrupu pavēlnieks bija Vācijas drošības dienesta priekšnieks Reinharts Heidrihs. Pirmo grupu komandēja SD personālās daļas vadītājs brigādes komandieris ( Brigadefūhrer ) Bruno Štrekenbahs.1

Holokausts kā visu ebreju totāla iznīcināšana pilnā apjomā sākās 1941. gada 22. jūnijā. Slepkavošanas pirmajā ešelonā gāja vērmahtam sekojošās 4 prāvākās einzacgrupas ar 3000 vīriem, kuras darbojās telpā no Melnās jūras līdz Somu jūras līcim. Šīs grupas un to palīgspēki līdz 1941. gada ziemai nogalināja ap 500 tūkstošiem ebreju, no tiem 300 tūkstošus nošāva paši einzacgrupu slepkavas.2 Vēlāk nacistu šāvēju vienības PSRS teritorijā likvidēja vēl ap 700 tūkstošiem ebreju.3 Tā Austrumeiropā tika radīts milzīgs cilvēku nogalināšanas poligons, uz kuru no 1941. gada oktobra sāka deportēt arī Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas ebrejus.

Holokausta otrajā posmā nacisti iesaistīja ebreju iznīcināšanā arī okupēto zemju antisemītiskos spēkus un veica plašu antisemītisma propagandu vietējās valodās. Šīs propagandas mērķis bija kūdīt igauņus, latviešus, lietuviešus, baltkrievus, ukraiņus, krievus pret ebrejiem, panākt viņu vairākuma atbalstu ebreju iznīcināšanas politikai vai vismaz — nepretošanos tai. Tādā veidā nacisti cerēja ievērojami mazināt arī okupēto zemju pamattautu nacionālās pretestības spēju, ar rasismu garīgi atbruņot šīs tautas, lai tās vairs nespētu patstāvīgi domāt un rīkoties.

Un nacisti atrada sev cītīgus palīgus šī nodoma īstenošanai.

Okupētās Latvijas teritorijā ar vietējo antisemītu, īpaši pērkoņkrustiešu, dalību 1941. gada jūnijā un jūlijā dažu nedēļu laikā tika radīta plaša visu zemi aptveroša pronacistiska, antisemītiska prese latviešu valodā, Rīgā veidots šīs preses metodoloģiskais centrs — Antisemītisma institūts, kas rīkoja arī antisemītisko propagandistu un referentu sanāksmes un seminārus.

Pirmais priekšstats bija tāds, ka 20.–30. gadu antisemītiem, īpaši "Pērkoņkrusta" aktīvistiem, tika dota pilnīga iniciatīvas brīvība. Taču faktiski šo tīklu pārvaldīja un kontrolēja no Vācijas propagandas ministrijas atsūtīta speciāla grupa, ko vadīja vācbaltietis antisemīts Hanss E.Dreslers. Viņa tuvākais palīgs bija doktors Nils fon Holsts.4 Šī grupa noteica antisemītisma propagandas pamatvirzienus un sekoja, lai informācija nepārietu pār vācu cenzūras noteiktiem ietvariem.

Tomēr latviešu valodā iznākošo avīžu organizēšana, žurnālistu izvēle, rakstu sagatavošana sākotnēji 1941. gadā bija atdota vietējo antisemītu rokās. Viņi savā naida baltkvēlē dažkārt pat nerēķinājās ar vācu cenzūras prasībām.

Jau 1941. gada 30.jūnijā sāka iznākt Jelgavas ebreju slepkavotāja M. Vagulāna vadītā avīze "Nacionālā Zemgale", kura visai atklāti paredzēja drīzu galu "žīdiem – izmantotājiem" un aicināja latviešus ņemt dalību "žīdisma iznīcināšanas talkā". 5 Pēc dažām dienām nāk klajā Ventspils pilsētas pašaizsardzības pārvaldes izdotā "Ventas Balss", kuras redakcija 15. jūlijā pasaka: "Žīdiem kā vienam vīram ir jāpazūd no Latvijas, un ikviens žīds ir atbildīgs par visiem žīdu darbiem. Žīdu grēki ir pārāk smagi: viņi gribēja iznīcināt mūsu nāciju, un par šo noziedzīgo nodomu viņiem jānes pilna atbildība." Šie vārdi it kā ievadīja pirmo Ventspils ebreju nošaušanas akciju, kas notika 16.–18. jūlijā. Šaušanas turpinājās līdz pat septembra beigām.6

8. augustā Raimunds Čaks "Ventas Balsī" uzsver: "Pret žīdiem mums var būt tikai viena nostāja — iznīcināt tos, tāpat kā to darīja mūsu atbrīvotāji vācieši." Bet 4. novembrī, kad Ventspils ebreji jau bija iznīcināti, "Ventas Balss" apgalvo: "Latviešus čekas moku kambaros mocīja gandrīz vai vienīgi žīdi un žīdietes, tādēļ neviens līdzeklis nav par bargu, par stingru, lai norobežotos no žīda." Odiozs ir "Ventas Balss" 1941. gada 18. novembra numura ievadraksts, kurā apgalvots, ka arī neatkarīgā Latvijas Republikā "latvietis ar katru dienu vairāk nonāca žīdu kalpībā" un Kārlis Ulmanis žīdus aizstāvēja, bet patriotus sabāza cietumos.

Par vienīgiem īstiem patriotiem atzīti tikai pērkoņkrustieši.

Avīze "Kurzemes Vārds" savu pirmo publikāciju 1941. gada 2. jūlijā Liepājas pilsētas pagaidu galvas Jāņa Blaua uzsaukumu "Liepājas pilsoņi" sāk ar vārdiem: "Mūsu dzimtā pilsēta atbrīvota no žīdiski– lielinieciskā jūga!", bet 6. jūlija numurā redakcijas rakstā "Bez žīdiem" avīze aicina: "... latviešu tautai jākļūst tīrai no žīdu sārņiem, lai tā varētu attīstīt savus vitālos spēkus." 19. jūlijā "Kurzemes Vārds" brīdina: "Žīdi vēl ir mūsu vidū."

Visnotaļ antisemītiska bija Rīgā iznākošā "Tēvija", sevišķi pēc A.Krodera atcelšanas no redaktora amata, lietas pārņemot P.Kovaļevskim un kompānijai.

21. augustā "Tēvija" uzsver: "Mēs nedrīkstam parādīt žēlsirdību nevienam."

Kādēļ? To avīze pasaka 20. oktobrī, kad ebreju likvidēšana uz laiku pārtraukta. "Tēvija" tad raksta: "Latviešu tauta kopš pirmā pasaules kara burtiski smaka zem žīdu nežēlīgās virskundzības... Nu gribam dzīvot bez žīdiem. Būtu labi, ja visus izraidītu." Tātad ievietošana geto avīzi neapmierina. Prasa izraidīt no Latvijas. Uz kurieni?

1941. gada 17. decembrī pēc Rīgas ebreju noslepkavošanas Rumbulā Antisemītisma institūta direktors J. Mārtinsons "Tēvijas" ievadrakstā "Atbrīvosimies no žīdisma" gandarīts uzsver: "Tikai atbrīvoti no šiem parazītiem un visa žīdiskā — mēs varēsim kopt savu ārisko kultūru un sasniegt īstenu, pilnīgu labklājību..."

Nevēlos turpināt 1941. gada avīžu citēšanu. Tādēļ neatsaucos ne uz "Tālavieti", ne "Daugavas Vēstnesi", ne uz "Zemgali", "Malienas Ziņām", "Rēzeknes Ziņām" un citiem izdevumiem.

Visas šīs avīzes kūdīja uz vardarbību pret ebrejiem, pret vienu Latvijas pilsoņu daļu. Nešķirojot lojālos un nelojālos, kreisos un labējos, komunistus un antikomunistus. Nesaudzēja nevienu.

Nošāva taču arī ebrejus — Latvijas 1918.–1920. gada atbrīvošanas kara dalībniekus, Lāčplēša un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierus, izcilus zinātniekus, māksliniekus, ārstus, kas bija kalpojuši Latvijai, vairojuši tās godu un slavu. Ebreju nogalināšanas pavadīja negants antisemītiskās ideoloģijas histērijas vilnis, ko varētu dēvēt arī par antisemītiskās preses histēriju.

Nacisti būtu iznīcinājuši Latvijas ebrejus arī tad, ja šādas histērijas nebūtu. Taču šī histērija palīdzēja viņiem izplatīt maldīgo iespaidu, ka latvieši paši pieprasa Latvijas ebreju likvidēšanu. Bija tiešs preses atbalsts nacistu viltīgajam nodomam uzvelt atbildību par holokaustu uz vietējiem nacionālistiem. Antisemītiskie redaktori un rakstītāji ar to izdarīja briesmīgu nacionālo interešu nodevību, palīdzot vācu nacismam kompromitēt savu nāciju.

Cits jautājums — cik lielā mērā šī histērija ietekmēja pašus latviešus. Rīgas apgabala komisārs H. Vitroks savās atmiņās liecinājis, ka Rīgas iedzīvotāju vairākums bija sašutis par ebreju nogalināšanu, nosodīja to, dēvēja par bezdievīgu noziegumu.7

Liepājas apgabala komisārs V. Alnors 1942. gadā ziņojumā ģenerālkomisāram O. Drehsleram atzina, ka ebreju nošaušana Kurzemē izraisījusi iedzīvotājos lielu uztraukumu un vācu autoritāte ievērojami cietusi.8 Vācu SS un policijas priekšnieks (fīrers) Liepājā 1942. gada 3. janvārī ziņo savam priekšniekam Rīgā, ka Liepājas iedzīvotāji ļoti nožēlo ebreju izzušanu, un tikai gaužām retas balsis pozitīvi novērtē notikušo. Daudzi uzskatot, ka ebreji nošauti, lai vācu rokās būtu kompromitējoši materiāli par latviešu šucmaņu vienību.9

Antisemītiskā histērija nebija satricinājusi latviešu tautas vairākumu. Taču vācu nacistu represīvā vara to bija iebaidījusi, piespiedusi aktīvi neizrādīt savu noskaņojumu. Tolaik vēl dominēja uzskats par Lielvācijas iespējamo uzvaru Otrajā pasaules karā un Latvijas turpmākā likteņa atkarību no hitleriskā režīma. Tikai atsevišķi varoņi uzdrošinājās palīdzēt saviem līdzpilsoņiem ebrejiem.

Neliela Latvijas iedzīvotāju daļa atbalstīja ekstrēmo antisemītismu. Manuprāt, tie bija jau pirms okupācijām un kara nonākuši antisemītisma ietekmē. Tā bija pērkoņkrustiski domājošā jaunatne, labējie, nacionālistiskie korporeļi, daļa no radošās inteliģences, bet it īpaši — tā sauktie pusinteliģenti, kuri savas kvalifikācijas trūkumus centās kompensēt vai noslēpt ar ultraradikālu nacionālistisku bravūru. Tieši no šīs vides nāca histēriskie rasisti, Hitlera ideju atbalstītāji.

Šīs publikas noskaņojumu izteiksmīgi attēlojusi Zenta Mauriņa savā grāmatā "Dzelzs aizbīdņi lūst".10

Nacistiskās okupācijas administrācija ātri saprata, ka antisemītiskās propagandas galvenais mērķis — latviešu vairākuma piesaistīšana rasismam — nav sasniegts un ka ebreju iznīcināšanas dēļ nacisma ideoloģiskā ietekme Latvijā ir mazinājusies. Tādēļ 1942. gadā tika meklēta antisemītisma izplatīšanas cita metode. Nacistu ģenerālkomisāra propagandas nodaļa, ko vadīja iepriekš minētais Hanss E. Dreslers, uzskatīja, ka jāveido vizuālu materiālu krājums par padomju okupācijas laiku ar antisemītiskiem paskaidrojumiem un komentāriem.11 Iespējams, ka šī uzdevuma īstenošanas sagatavošanā piedalījās arī okupēto Austrumu apgabalu ministrijas pilnvarotais ierēdnis Latvijā Vilhelms Lencs — seniors, kuram reihsministra Alfrēda Rozenberga uzdevumā 1942. gada pavasarī — vasarā bija jāapkopo materiāli par 1940.–1941. gada norisēm.12

Pasākumā tika iesaistīts Antisemītisma institūts, kas gatavoja izstādi par boļševiku valdīšanas gadu, protams, ar antisemītisku ievirzi. Bet plānotā attēlu krājuma redakcionālo apstrādi uzticēja trim žurnālistiem: Paulam Kovaļevskim, Oskaram Norītim un Miķelim Goperam.

Attēlu un dokumentu krājumam deva nosaukumu "Baigais gads", un tā mērķis bija mazināt latviešu negatīvo attieksmi pret jau notikušo ebreju masveida iznīcināšanu, pārliecināt, ka ebreji kā vesela kopiena 1940./1941. padomju okupācijas gadā izrādījusi savu ārkārtīgo nežēlīgo naidu pret latviešu nāciju, ko viņi līdz 1940. gada 17. jūnijam it kā slēpuši sevī. Krājumam "Baigais gads" bija jāattaisno holokausts Latvijā un jāizsauc plašāks nekā līdz tam antisemītisko noskaņu uzbangojums. Krājuma teksti orientējās uz vienkāršo lasītāju, kuru ar drukas vārdiem vien nevarēja ietekmēt, bet kurš varēja ievērot priekšā likto vizuālo informāciju. Grāmatas veidotāji cerēja, ka tad iedarbosies arī viņu rakstīto zemtekstu un komentāru antisemītiskā žults. Tas bija tipisks nacistiskās propagandas paņēmiens.

Un vēl: krājumam "Baigais gads" bija jāparāda, ka latvieši it kā alka un arī turpmāk alks atriebības, ka viņi paliks mūžīgi ebreju ienaidnieki. Tas bija izteiksmīgi uzsvērts "Baigā gada" autoru ievadā.

Jāpiezīmē, ka šis izdevums drīz vien nāca klajā arī vācu valodā.

Krājuma "Baigais gads" saturu vispusīgi un objektīvi ir izvērtējis vēsturnieks Kārlis Kangeris, īpaši rakstā "Propagandas dokuments propagandas pētīšanai", kas publicēts avīzes "Diena" 1999. gada 24. februāra numurā. Es pilnīgi pievienojos arī profesora Andrieva Ezergaiļa secinājumiem, kuri izteikti viņa rakstā "Aloiza Šiklgrūbera asiņainā dēla pēdās" ("Diena", 2000. gada 15. maijs). Tiešām, šī attēlu brošūra bija nacistu ielikta dziļumbumba pret latviešu tautu, lai to nomelnotu, parādītu kā holokausta veicinātāju.

Kā antisemītisma pētnieks Latvijā vēlos piebilst, ka šeit Latvijā krājums "Baigais gads" nacistu okupācijas laikā neizsauca antisemītisma papildu uzliesmojumu. Latviešos 1942. gadā un vēl vairāk 1943. gadā pastiprinājās nosodošs noskaņojums pret visiem nacistu un nacistu līdzskrējēju noziegumiem, tie palika tautas atmiņā kā nežēlīgi, necilvēcīgi briesmu darbi pret ebreju tautību. Šo noskaņojumu veicināja arī militārās situācijas krasā pārmaiņa. Turpretī kolaborantiem "Baigais gads" bija rokasgrāmata. Un viņi panāca, ka pats nosaukums "Baigais gads" kļuva par 1940./1941. padomju okupācijas gada nosaukumu. To sabiedrība pieņēma, taču ieliekot tajā citu saturu, ne antisemītisku. Tas bija boļševistiskās varmācības gads pret visu Latvijas tautu, visiem Latvijas patriotiem un Latvijai lojāliem pilsoņiem, ebrejus ieskaitot, jo ebreji no padomju terora relatīvi bija cietuši visvairāk. No 1941. gada 14. jūnijā arestētām 4202 personām 559 jeb vairāk nekā 13% bija ebreji.13 Par to krājums "Baigais gads" klusēja.

Protams, salīdzinot ar Latvijas brīvvalsts gadiem, 1940./1941. gada padomju okupācijas laiks bija baigs. Pēc Kārļa Kangera datiem, čeka Latvijas teritorijā nošāva 945 cilvēkus, represēja 27 586 personas.14 Citos publicējumos norādīts vēl lielāks cietušo skaits. Līdz pat 1355 nošautiem, vairāk nekā 35 tūkstošiem represēto.15

Bet vācu nacistiskās okupācijas gadi taču bija vēl asiņaināki. Nošāva vairāk nekā 70 tūkstošus Latvijas ebreju, 18 tūkstošus latviešu, 2 tūkstošus čigānu, 7 tūkstošus ieslodzīja koncentrācijas nometnēs,16 spaidu darbos uz Vāciju aizdzina vairāk nekā 35 tūkstošus.17 Tikai 1941./1942. gadā vien nošauti vairāk nekā 85 tūkstoši Latvijas pilsoņu jeb vairāk nekā 4% no pilsoņu skaita. Latvijas teritorijā nošāva arī vairāk nekā 14 tūkstošus deportētos Viduseiropas ebrejus.

Tie arī bija baigi, šausmīgi gadi. Un zīmīgi, ka Latvijas Centrālās padomes 1943. gada augustā pasludinātajā Latvijas tautas deklarācijā sabiedroto nācijām periods pēc 1941. gada 22. jūnija nosaukts par vācu okupācijas Baigajiem gadiem. Kad Latvijas pilsoņus koncentrācijas nometnēs spīdzina un nošauj, notiek arī deportācijas, sevišķi no Latgales, turklāt bērnus atdala no vecākiem, sievas no vīriem. Tā saka Latvijas Centrālā padome.

Tiešām, ja jau lietojam jēdzienu "Baigais gads", tad tas jāizsaka daudzskaitlī, nosaucot konkrētus gadus, acīmredzot arī 1949. gadu.

Totalitārā režīma terora gadi visi ir baigi un šausmīgi. Un baigas ir visas publikācijas, kas šo teroru attaisnoja, kas kurināja naidu starp Latvijas tautībām. Arī par tām jāspriež vēstures tiesa. Ja gribam būt godīgi.

------------------------------

1 Höhne H. Der Orden unter dem Totenkopf. Die Geschichte der SS. — Augsburg, 1997, S. 273, 274

2 Höhne H. Der Orden unter dem Totenkopf. Die Geschichte der SS. — Augsburg, 1997, S. 333

3 Gilbert M. Endlösung. Die Vertreibung und Vernichtung der Juden. Ein Atlas. S.244

4 Latvju enciklopēdija. 3.sēj. 1987, 302.lpp. (raksts "Ostlande")

5 "Nacionālā Zemgale", 1941, 1. un 14. jūlijā

6 Sk. Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941.–1944. — Rīga, 1999.

7 Okupācijas varu politika Latvijā 1939.–1991. Dokumentu krājums. — Rīga, 1999, 189.lpp.

8 Turpat, 190.lpp.

9 "Schöne Zeiten". Judenmord aus der Sicht der Täter und Gaffer. Hrsg. E. Klee, V.Drešen, V.Rieš. — Frankfurt a M., 1988, S.129

10 Mauriņa Z. Dzelzs aizbīdņi lūst. — Astras apgāds, 1960, 85., 87., 140.–143.lpp.

11 Kangeris K. Propagandas dokuments propagandas pētīšanai. — Diena, 1999, 24.febr.

12 Pēc M.Vestermana iegūtām ziņām Latvijas vēstures arhivā. (Agrāk — 70.f., 3.apr., 112.lieta, 9.lp.)

13 Okupācijas varu politika Latvijā..., 153.lpp.

14 Kangeris K. Propagandas dokuments "Diena". 1999, 24.febr.

15 Šilde Ā. Trimdinieka raksti 1944.–1990., 126.lpp.

16 Okupācijas varu politika Latvijā..., 168.lpp.

17 Turpat, 169.lpp.