Dr. habil. hist. Aivars Stranga:

Latvijas sabiedrības attieksme pret holokaustu

Referāts starptautiskajā konferencē "Holokausta izpētes problēmas Latvijā" Rīgā 2000. gada 16. oktobrī

Kā jau savā referātā atzīmēja kolēģis Marģers Vestermanis, ebreju vēsture kopumā un holokausta problemātika nonāca sabiedrības uzmanības lokā, pateicoties Atmodas laika garam, idejām un līderiem (īpaši jāmin Jānis Peters). Atmodas laikmets nāca ar pozitīvu attieksmi pret visu Latvijā dzīvojošu minoritāšu kultūru un vēsturi; laikmeta iespējas pilnībā izmantoja pašaizliedzīgi ebreju kultūras darbinieki: vispirms jāmin pats Vestermanis, kura nenogurstošais darbs radīja muzeju "Ebreji Latvijā", skolotājs Hona Bregmanis, kurš izveidoja pirmo ebreju skolu visā bijušajā PSRS, Esfira Rapiņa, kura stāvēja pie Ebreju biedrības izveides šūpuļa, un citi. Latvijas masu medijos parādījās objektīvāka informācija par ebreju vēsturi, ieskaitot holokaustu Latvijā. Vienlaikus jāatzīmē, ka 80. gadu nogalē — 90. gadu sākumā, pat pēc neatkarības pilnīgas atjaunošanas Latvijā vēl nebija — ne zinātnieku, ne politiķu aprindās — skaidras izpratnes par to, cik nozīmīga ir holokausta izpēte no Latvijas starptautiskā stāvokļa viedokļa. Pirmie uz šo svarīgo starptautisko aspektu norādīja trimdas vēsturnieki Andrievs Ezergailis un Kārlis Kanģeris, taču deviņdesmito gadu pirmajā pusē viņu ieteikums pievērst holokausta pētniecībai un izskaidrošanai valstisku uzmanību neguva nopietnu atsaucību Latvijā. Gluži otrādi — deviņdesmito gadu pirmajā pusē bija vērojams intereses atslābums par šo problēmu; tai netika pievērsta uzmanība Izglītības ministrijā, pat otrādi — 1992. gadā nāca klajā un tika ieteikta skolām tālaika populāra politiķa Odiseja Kostandas Latvijas vēstures mācību grāmata, kurā bija virkne tendenciozu spriedumu (piemēram, īpaši tika uzsvērta čekista S.Šustina nacionālā piederība, veicinot aplamu priekšstatu par ebreju it kā dominējošo lomu čekā un Latvijas neatkarības iznīcināšanā 1940. gadā). Šajā laikā parādījās arī pirmie antisemītiskie izdevumi, piemēram, 1994. gadā Saeimas deputāts Oskars Grīgs publicēja Cionas gudro protokolu fragmentus ar ļoti pozitīvu — protokoliem — komentāru, uzsverot, ka "protokoli" ir autentisks dokuments, kura "patiesīgumu" esot apstiprinājusi pati dzīve [1]. Nepietiekama līdz pat deviņdesmito gadu pašām beigām bija arī Latvijas prokuratūras aktivitāte nacistisko noziedznieku vajāšanā, atbildīgais virsprokurors U.Strēlis pat atļāvās sniegt publiskus paziņojumus ar antisemītisku piegaršu [2].

Nostāja pret holokausta vēsturi sāka mainīties — jāuzsver, ka izmaiņas notika ievērojama starptautiskā spiediena rezultātā, — pašās deviņdesmito gadu beigās. Holokausta vēsture tika iekļauta obligātajā Valsts izglītības standartā, tā tiek pasniegta visās skolās un ir ietverta visās mācību grāmatās; nopietni ir uzlabojies mācību grāmatu saturs. Īpaša uzmanība holokausta vēsturei tiek veltīta divās augstskolās — Latvijas Universitātē (gan kopējos vēstures kursos, gan, visvairāk, Jūdaikas centra piedāvātajos kursos, kuros holokausta vēsturei tiek atvēlētas vismaz piecas lekcijas) un Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē. Pašlaik jau ir aktuāls jautājums nevis par holokausta vēstures mācīšanu vispār — tā tiek mācīta, bet mācību procesa efektivitāti, skolotāju meistarību, tehnisko līdzekļu pieejamību, labāko skolotāju pieredzes popularizēšanu, skolēnu attieksmes izpēti. Pašreizējā Vēstures skolotāju asociācijas vadība, kā man liekas, ir apņēmības pilna šo darbu īstenot.

Pozitīvi ir jāvērtē vairāki pasākumi, kurus veikušas Latvijas valsts institūcijas:

1) ir pieņemts valdības lēmums sniegt atbalstu muzejam un dokumentācijas centram "Ebreji Latvijā";

2) valsts augstākais apbalvojums — Triju Zvaigžņu ordenis — ir piešķirts vairākiem ebreju glābējiem;

3) holokausta tematikai pastāvīgu uzmanību pievērš Latvijas Valsts prezidente un Ārlietu ministrija (kā vienu no piemēriem var minēt ĀM parlamentārā sekretāra Pētera Elferta rakstu laikrakstā "Diena" un žurnālā "Latvijas Vēsture" — "Kāpēc jāpētī holokausta vēsture"). Pozitīvi jāvērtē masu mediju (TV, laikrakstu un radio) regulārāka pievēršanās holokausta vēsturei (īpaši jāuzteic lielākie laikraksti "Diena" un "Lauku Avīze").

Novērtējot sabiedrības attieksmi pret holokaustu, es gribu atkārtot to, ko jau teicu Valsts prezidentes vēsturnieku komisijas rīkotajā seminārā skolotājiem Līgatnē šī gada 2.aprīlī: plaša izpratne par holokausta vēsturi un spēja izjust holokaustu kā milzīgu visas Latvijas traģēdiju radīsies tikai pakāpeniski, nopietna un ilgstoša izglītības darba rezultātā. Šīs izpratnes paplašināšanās un padziļināšanās ir cieši saistīta ar Latvijas valsts politisko un ekonomisko attīstību. Grūti iedomāties, ka tas būs iespējams, nepārvarot samērā plaši izplatīto nabadzību (īpaši Latgalē), bezdarbu, skolu, skolotāju un skolēnu sliktos materiālos apstākļus; grūti cerēt, ka daudzo smago ikdienas nastu nomākto cilvēku apziņā holokausta vēsture iegūs kaut cik nozīmīgu vietu.

Nobeigumā es gribētu īsumā pievērsties jautājumam par antisemītisma izplatību Latvijā un holokausta noliegumu. Kā man šķiet, antisemītisms Latvijā šobrīd nav kļuvis par nopietnu problēmu. Tā izplatības līmenis ir pat zemāks nekā mūsu kaimiņvalstī Lietuvā, kur antisemītisks politiķis ir kļuvis par otras lielākās pilsētas — Kauņas — mēru un kur, tiesa, nereģistrēti darbojas nacionālsociālistu partija. (Latvijā partija — nacionāldemokrāti, kuri bija atklāti antisemītiski, katastrofāli izgāzās 1998.gada Saeimas vēlēšanās, saņemot mazāk par 1% balsu.) Tomēr mēs nevaram ignorēt arī vairākus visai nepatīkamus faktus un parādības Latvijā. Lai arī nelegālā teroristiskā un antisemītiskā organizācija "Pērkoņkrusts" ir sagrauta — kā uzskata mūsu drošības iestādes —, tās ideoloģija tiek pilnīgi atklāti pausta šovinistiskajā laikrakstā "Latvietis Latvijā", kura metiens, pēc pašu izdevēju ziņām, ir 2000, kas nav nemaz tik mazs (ja tas atbilst patiesībai). Laikrakstu izdod bēdīgi slavenais Inkins, kurš pirms dažiem gadiem publicēja nacistisko grāmatu "Baigais gads". Atzīmēšu tikai dažas šī laikraksta pamatnostādnes:

1) Baigā gada popularizēšana; revizionistiska — labākajā gadījumā — nostāja pret holokaustu;

2) "Pērkoņkrusta" ideju izplatīšana un materiālā atbalsta vākšana ieslodzītajiem pērkoņkrustiešiem;

3) ļoti negatīva nostāja pret Izraēlas valsti;

4) klasisko antisemītisma motīvu izplatīšana:

a) par visas pasaules ebreju sazvērestību pret Latviju (īpaši populārs šis motīvs ir kļuvis Konrāda Kalēja lietas iespaidā; to visaktīvāk popularizē Z.Gedrovics, skat. 2000. gada 20.–26. janvāra numuru); b) "žīda – čekista" un "žīda – istrebiteļa" tēlu popularizēšana (jaunākais motīvs ir tieši par ebreju it kā ārkārtīgi plašo dalību t.s. iznīcinātāju bataljonos, minot pat skaitli — 10 000 ebreju Latvijā esot piedalījušies šajos bataljonos, kas, protams, ir bez jebkāda pamata realitātē; šī motīva aktuālākie popularizētāji ir A.Līcis un G.Bērziņš); c) aicinājums izplatīt Latvijā nacionālsociālismu (kāds Arnis Auziņš ir aktīvs nacionālsociālisma popularizētājs). Nepatīkamākais ir tas, ka "Latvija Latvijā" autoru vidū ir pavisam jauni cilvēki, kuri ir pakļāvušies antisemītismam un nacionālsociālismam (kā aktīvs rakstītājs jāmin V.Birze). Ne tik atklātu antisemītismu, taču pietiekami odiozus uzskatus regulāri pauž bijušais Latvijas konsuls Čikāgā Norberts Klaucēns; viņš vairākkārt faktiski ir noliedzis nepieciešamību pētīt holokaustu Latvijā (savus uzskatus viņš visbiežāk popularizē regulārās slejās laikrakstā "Jaunā Avīze"). Diemžēl jāatzīmē, ka arī žurnālā "Kapitāls" 2000. gada augusta numurā publicētais N.Lisovska raksts "Žīdi valda pār pasauli" izraisīja diezgan plašu antisemītisku atbalstu: interneta failā "Delfi" pienāca 900 klaji antisemītiskas atsauksmes uz šo rakstu. Ar uzmanību jāseko arī nesen izveidotās t.s. Latvijas nākotnes partijas aktivitātēm; uz šo brīdi, par laimi, tās ir vājas, taču zīmīgi, ka partijas aktīvistu rindās ir bijušais virsprokurors U.Strēlis, kurš šī gada sākumā vēlreiz atkārtoja sev tuvo tēmu "ebreju–čekistu" ļoti lielo lomu 1940.–1941. gada terorā pret latviešiem; viņaprāt, holokausts Latvijā bija neizbēgama atriebība par ebreju–čekistu noziegumiem [3]. Lieki teikt, ka šī interpretācija nav tāla no nacistu piedāvātās. Viss iepriekš minētais liek arī mums — Valsts prezidentes vēsturnieku komisijai — turpināt daudzveidīgu darbu: veikt zinātniskus pētījumus, paplašināt sakarus ar skolotājiem, biežāk uzstāties masu medijos.

--------------------------

1. "Zemes Spēks" (laikraksts, Tukums), 1994. 14. jūnijs.

2. Intervijā laikrakstam "Diena" 1997. gada 20. septembrī U.Strēlis lietoja apzīmējumu ebrejs–čekists gandrīz kā sugas vārdu; viņa interpretācijā "vulfsoni un donhini" ir pārpildījuši čeku; varēja rasties priekšstats, it kā čekistu ar šādiem ebreju uzvārdiem bija tūkstošiem

3. "Lauku Avīze", 29.01.2000.