Dr. hist., LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Irēna Šneidere:

Represijas pret Latvijas ebrejiem pēc Otrā pasaules kara

Referāts starptautiskajā konferencē "Holokausta izpētes problēmas Latvijā" Rīgā 2000. gada 17. oktobrī

Protams, ebreju tautas katastrofu nacistiskajā Vācijā un tās okupētajās zemēs (to skaitā arī Latvijā) nevar salīdzināt ar represijām pret ebrejiem bijušajā Padomju Savienībā pēc Otrā pasaules kara. Tomēr par tām ir jārunā ne tikai padomju nacionālās politikas un ebreju tautas vēstures kontekstā, analizējot padomju represīvo sistēmu, bet arī holokausta pētniecības kontekstā. Kāpēc? Uz šo jautājumu es arī gribētu atbildēt, jo mana referāta iekļaušana šīs konferences darba kārtībā nav nejaušība.

Referāta pamatā ir bijušā VDK arhīva, bet tagad Latvijas Valsts arhīvā glabāto pēc Otrā pasaules kara arestēto ebreju krimināllietu analīze. Gribētos uzsvērt to ebreju krimināllietas, kuri bija pārdzīvojuši holokaustu.

Gribētu izteikt sirsnīgu pateicību savam kolēģim Dzintaram Ērglim par lielu palīdzību materiālu apzināšanā. Jo nevienā rādītājā nav uzrādīta represētā nacionalitāte, nerunājot nemaz par to, vai attiecīgā persona ir bijusi ieslodzīta geto vai nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometnē. Meklējumu process nemaz nav tik vienkāršs. Tāpēc nevaru apgalvot, ka ir apzinātas visas lietas. Darbs neapšaubāmi būtu jāturpina. Bet jau izskatītās lietas tomēr ļauj veikt apkopojumus un izteikt dažus secinājumus.

Nevienam nav noslēpums, ka padomju vara, tās represīvais aparāts ar lielām aizdomām skatījās uz visiem (bez izņēmuma) tiem, kuri palika nacistiskās Vācijas okupētajā teritorijā un ... izdzīvoja. Ļoti ilgu laiku anketās bija īpašs punkts, kurā bija jānorāda, vai cilvēks atradies "ienaidnieka okupētajā teritorijā", piedevām bija jāprecizē — kur, kad, ko darīja. Un visi tie, kuri pārdzīvoja lielo katastrofu, automātiski nokļuva šo aizdomīgo cilvēku lokā, respektīvi, viņiem vajadzības gadījumā viegli varēja izvirzīt apsūdzību.

Manuprāt, nepareizs vai, labāk būtu teikt, neprecīzs ir diezgan plaši izplatītais viedoklis, ka ebrejus padomju represīvās iestādes arestēja tāpēc, ka viņi vienkārši izdzīvoja. Nē, reālā situācija veidojās daudz sarežģītāka.

Sākšu ar to, ka represiju apjomi pret ebrejiem bija tieši un nepārprotami saistīti ar Izraēlas valsts izveidošanu un tās attiecībām ar Padomju Savienību. Neņemos apgalvot, taču, domāju, ja būtu dibināta Izraēlas padomju vai sociālistiskā republika, tad PSRS ebrejiem ļautu emigrēt uz turieni. Šis pieņēmums nav no sērijas, kas būtu, ja būtu... No arhīvu krimināllietām izriet: ebreju došanās uz Izraēlu pēc kara tika kvalificēta kā "dzimtenes nodevība" ar visām no tā izrietošām sekām, bet, piemēram, poļu izbraukšana uz Poliju (Polijas Tautas Republiku) — kā atgriešanās dzimtenē.

Pēckara represijas pret ebrejiem, visiem labi zināmās antisemītiskās kampaņas pieauga pakāpeniski, un to būtība kļuva saprotama un skaidra (vismaz pašiem ebrejiem) pēc S.Mihoelsa noslepkavošanas 1948. gada janvārī. Arī Latvijā šis gads iezīmē robežšķirtni. Kopš 1948. gada arvien vērsās plašumā antisemītiskās propagandas kampaņa un krasi pieauga arī mērķtiecīgas represijas pret ebrejiem.

Latvijā pirmo katastrofu laimīgi pārdzīvojušo ebreju aresti sākās jau 1944. gada beigās. Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts ļoti operatīvi izvērsa savu represīvo darbību. Sakarā ar šo pirmo nelielo arestu vilni varētu izvirzīt vismaz divus jautājumus: pēc kādām pazīmēm arestēja? kādus noziegumus inkriminēja?

Uz pirmo jautājumu atbildēt ir ļoti vienkārši — lietās ir konstatēts, ka aresti notika "saskaņā ar operatīvo informāciju". Tas nozīmē, ka Valsts drošības tautas komisariāts saņēma kompromitējošu informāciju — parasti no brīvprātīgiem palīgiem. Un te var vienīgi brīnīties: vara tikko nomainījās, bet šāda tipa "brīvprātīgie" jau lieliski zināja, kas un kam ir jāraksta. Varbūt kādreiz tiks veikti pētījumi arī par šiem "modrajiem pilsoņiem". Esmu pārliecināta, ka noteikti atradīsies tādi, kuri 1941. gadā vispirms ziņoja padomju varas iestādēm, pēc tam nacistiskās Vācijas, bet 1944. gadā — atkal padomju. Pagaidām, kamēr tādu pētījumu vēl nav, varu apgalvot tikai vienu — šiem cilvēkiem nacionalitātei nebija nekādas nozīmes. Šī, neapšaubāmi, ir internacionāla "slimība". Neviena tauta nav izņēmums.

Otrais jautājums — inkriminētie noziegumi. Te veidojas fantastiska aina: ieslodzītie Rīgas geto ebreji paši sevi arestēja, paši sevi dzina darbā, sadarbojās ar gestapo un SD utt. Protams, izmeklētāji dabūja nepieciešamās liecības, lai apstiprinātu šos izgudrojumus. 1945. gada 30. oktobrī apstiprinātā apsūdzības rakstā 25 gadus veca rīdziniece E.Levane tika apsūdzēta par to, ka bijusi, citēju, "vācu militārā izlūkdienesta "Abwehrstelle" aģente... 1942. gada rudenī Levane saņēma uzdevumu noskaidrot, vai mājā Pulkveža Brieža ielā 13 dzīvo cilvēks ar uzvārdu Spāde. Izpildot šo uzdevumu, Levane apstaigāja visas ieejas un noskaidroja, ka tāds cilvēks tur nedzīvo". Un tālāk. 1943. gadā viņa saņēmusi vēl vienu uzdevumu — uzzināt, kādi noskaņojumi valda Rīgas pilsētā latviešu iedzīvotāju vidū attiecībā pret vāciešiem, un arī turpmāk pilsētas transportā un citās sabiedriskajās vietās ieklausīties sarunās un ziņot par visu aizdomīgo vācu militārā izlūkdienesta darbiniekam. Atgādināšu tikai, ka jau 1941. gada jūlijā ebrejiem tika aizliegts apmeklēt sabiedriskas vietas, pat staigāt pa trotuāriem.

Lasot šīs lietas, no sākuma varētu likties, ka izmeklētāji visu kara laiku cīnījās vienīgi ar "tautas ienaidniekiem", vienkārši nezināja, kas tie geto bija, kādiem mērķiem tie kalpoja, un vispār par ebreju likteni nacistu okupētajās teritorijās. Lietās sastopami apzīmējumi — geto, koncentrācijas nometne "geto", geto zem apsardzes, vienkārši nometne. Taču šis sākotnējais priekšstats izrādījās maldīgs. Rūpīgi analizējot šīs lietas, kļūst skaidrs, ka izmeklētājiem bija pilnīga informācija par to, kas un kā notika ar ebrejiem. Vienkārši viņi centīgi (citādi nevarēja būt) izpildīja politiskos norādījumus.

Tomēr 1944. un 1945. gadā arestēto ebreju lietu izmeklēšana notika (un tas ir ļoti būtiski!) ar liecinieku pieaicināšanu, kur vien tas bija iespējams. Turklāt šos lieciniekus nosauca paši apcietinātie. Pēc izmeklēšanas dažus no arestētajiem pat atbrīvoja, kaut gan ilgu laiku viņi bija spiesti pavadīt cietumā. Tā, 1945. gada 15. janvārī 3. Baltijas frontes pretizlūkošanas pārvalde "Smerš" (saīsināti no krievu valodas "cvthnm igbjyfv") Rīgā par sadarbību ar vāciešiem arestēja Zighrīdu Vainbergu. Situāciju sarežģīja tas, ka viņš savulaik bija bijis Vācijas pavalstnieks, turklāt 1944. gada beigās rakstījis uz ASV vēstniecību Maskavā ar lūgumu atļaut viņam izbraukt pie saviem radiem uz Savienotajām Valstīm un saņēmis atbildi (tā ir pievienota lietai). Varētu likties, ka 58–1 "a" pants — "dzimtenes nodevība" — nodrošināts. Bet tas bija tikai 1945. gads. Pēc ilgstošas izmeklēšanas 1946. gada jūnijā jau Sverdlovskas (tagad Jekaterinburgas) apgabala Valsts drošības ministrijas pārvalde pārtrauca krimināllietas izmeklēšanu sakarā ar to, ka "nebija konstatēta aktīva sadarbība". Un Z.Vainbergs tika atbrīvots.

Tāda, es teiktu, mierīga izmeklēšana faktiski bez vajadzīgo atziņu izsišanas, ar liecinieku nopratināšanu, liecinieku un apsūdzētā konfrontācijām, manuprāt, liecina par to, ka represīvās iestādes pagaidām vēl nesaņēma rīkojumus par ebreju vajāšanu. Tā vēl bija priekšā.

1946. un 1947. gadā valdīja relatīvs klusums. Protams, es vēl neesmu izskatījusi visas lietas, tāpēc nevaru to apgalvot pilnīgi droši. Taču, neapšaubāmi, tāda tendence bija vērojama.

Un tad nāca 1948. gads — S.Mihoelsa noslepkavošanas un Izraēlas valsts proklamēšanas gads. Krasi mainījās politiskās nostādnes, Maskavas valdība iniciēja atklātu valstiski organizētu un atbalstītu antisemītisku kampaņu. Latvijas PSR Valsts drošības ministrija saņēma norādījumus un sāka tos īstenot. Pēc 1948. gada strauji pieauga arestēto ebreju skaits Latvijā.

No 1948. gada līdz 1952. gadam represēto vidū, manuprāt, var nosacīti izdalīt vismaz trīs grupas:

1) ebreju inteliģence (rakstnieki, žurnālisti, pasniedzēji), kas līdz 1940. gadam dzīvoja Latvijas Republikā un bija aktīva ebreju sabiedriskajā dzīvē;

2) tie, kuri bija saistīti ar ebreju reliģisko kopienu darbības atjaunošanu Latvijā pēc Otrā pasaules kara, starp viņiem arī tie, kas pārdzīvoja holokaustu, taču arestu iemesli bija viņu darbība reliģijas jomā;

3) tie ebreji, kuru galvenais noziegums bija, kā tas tika formulēts apsūdzības rakstā, "dzimtenes nodevība", kas izpaudās kā aizdomīgas attiecības, sakari ar vācu virsniekiem un nacistiskās Vācijas represīvajām iestādēm laikā, kad viņi bija ieslodzīti geto.

Visas trīs grupas vieno tas, ka cilvēkus arestēja vairākus gadus pēc tam, kad viņi bija veikuši šīs, pēc padomju represīvo orgānu uzskatiem, noziedzīgās darbības. Šoreiz izmeklēšanu veica ātri, ļoti agresīvi (to jūt pēc izmeklētāju jautājumu formulējumiem, pratināšanas ilgst visu nakti), arestētos spīdzināja, kā nozīmīgs faktors izmeklēšanas gaitā ir apsūdzēto attieksme pret Izraēlas valsts izveidošanu, ļoti reti pratināja lieciniekus, sevišķās apspriedes vai kara tribunāla spriedumi bija nesamērīgi bargi. Latvijas PSR Valsts drošības ministrija saņēma politiskos norādījumus — piemeklēt apsūdzību bija jau izmeklētāju uzdevums.

Šīs konferences tēmas sakarā sīkāk pakavēšos pie 2. un 3. grupas krimināllietām. Daži raksturīgākie piemēri.

1950. gada oktobra beigās bija arestēti Makss Mihelsons un Isaks Haits. Izmeklēšana notika vienas lietas ietvaros. Abiem inkriminēja to, ka viņi aizdomīgos apstākļos izbēga no ieslodzījuma koncentrācijas nometnē, veicināja 1946. gadā (!) dzimtenes nodevēju bēgšanu uz Izraēlu, un, visbeidzot to, ka abi aktīvi darbojās reliģiskās kopienās, kas automātiski nozīmēja, ka viņi ir aktīvi cionisti, buržuāziskie nacionālisti un potenciāli dzimtenes nodevēji. Jo, kā konstatēts apsūdzības rakstā, "dvēselē bija gandarīti par patstāvīgas ebreju valsts Izraēlas izveidošanu" un "vēl 30. gados viņi gribēja panākt no kapitālistiem ebreju buržuāziski nacionālistiskas valsts izveidošanu Palestīnā un tās atzīšanu".

Stundām ilgi izmeklētāji uzdeva vienus un tos pašus jautājumus — kāpēc viņi neevakuējās uz Padomju Savienības aizmuguri? Kā un kāpēc viņiem izdevās izglābties?

Interesanta detaļa: no izmeklēšanas materiāliem izriet, ka 1945. gadā tikuši sastādīti vairāki izdzīvojušo ebreju saraksti:

1. Izglābušies Latvijā — 206 cilvēki.

2. Aizvesti uz Vāciju un tur izglābušies — 80 cilvēki.

3. Ebreji, kuri apprecēja neebrejus un pārdzīvoja nacistisko okupāciju, — 11 cilvēki (viena no tādā veidā izglābtām sievietēm bija arestēta, bet, par laimi, viņu atbrīvoja).

4. Tie cilvēki, kuri atradās geto.

Uz izmeklētāju jautājumu, kāpēc šie saraksti nebija nodoti Ārkārtējai komisijai, sekoja lakoniska atbilde — komisijai tie nebija vajadzīgi.

Apsūdzības raksts apstiprināts 1951. gada martā, tajā bija arī izmeklētāja rekomendācija abiem piespriest 10 gadus labošanas darbu nometnē. 1951. gada maija beigās "sevišķā apspriede" piesprieda šos 10 gadus par noziedzīgiem sakariem ar pretpadomju nacionālistiskās organizācijas dalībniekiem (tas nozīmē saistību ar tiem, kuri 1946. gadā bēga uz Izraēlu), reliģisko mācību pasniegšanu nepilngadīgajiem (līdz 1947. gadam pie sinagogas darbojās heders — reliģiskā sākumskola zēniem) un, visbeidzot, vienkārši pretpadomju aģitāciju. Vienu aizsūtīja uz Vorkutu, otru — uz Uhtu.

Kā jau tika atzīmēts, lieciniekus nepratināja, jo izmeklēšanai tas nebija vajadzīgs. 1954. gadā M.Mihelsons no Vorkutas savā sūdzībā raksta par izmeklēšanas neobjektivitāti, jo, "neskatoties uz manu likumīgu protestu, izmeklēšanas gaitā tika uzsvērts, ka es izglābos no vācu koncentrācijas nometnes Rīgā "šaubīgos apstākļos". Tā vietā, lai pārbaudītu mana stāsta patiesīgumu par to, kā es bēgu no nometnes un izglābos, nopratinot lieciniekus, kuri, riskējot ar savām dzīvībām, palīdzēja man izglābties, izmeklēšana uzskatīja par labāku turēt mani aizdomās". Tikai 1955. gadā nopratināja lieciniekus. Tajā pašā gadā atbrīvoja I.Haitu, bet M.Mihelsonu — 1956. gadā, kad viņš kļuva invalīds — pilnīgi zaudējot redzi. 1956. gadā tika atcelts arī "sevišķās apspriedes" lēmums.

Par trešo grupu. Te bija arī tādi, kuriem tiešām laimējās pārdzīvot holokaustu un nepārdzīvot padomju koncentrācijas nometnes. 25 gadi labošanas darbu nometnē ar mantas konfiskāciju — tāds spriedums tika nolasīts Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas karaspēka kara tribunāla sēdē 1952. gada 24. martā Sjomam Maizeļam. Viņš tika atzīts par vainīgu par to, ka, būdams ieslodzīts Rīgas geto, "piekrita kalpot fašistiskajiem okupantiem kā darbaspēka sadales biroja vadītāja vietnieks nometnē". No izmeklēšanas materiāliem izriet, ka viņa pakļautībā darbojies policijas virsnieks, droši vien jau vācietis. Respektīvi, ebreji, kuri sadarbojās ar nacistiem, visu paši noteica geto un tāpēc palika dzīvi. Loģiski? Neapšaubāmi, pēc izmeklētāju loģikas. Šoreiz uz tribunāla sēdi izsauca lieciniekus. Taču kara tribunāls nav tā vieta, kur ņem vērā liecības, kas runā par labu apsūdzētajam. Par sēdes rezultātiem es jau teicu. 1954. gadā spriedums tika mainīts uz 10 gadiem.

Secinājumi:

1. Represijas pret ebrejiem bija ļoti cieši saistītas ar politiskajām norisēm un starptautiskajām attiecībām, ebreji bijušajā PSRS bija savā ziņā ķīlnieki.

2. Nesen vairākas sabiedriskās organizācijas atklātajā vēstulē Valsts prezidentei pieprasīja pārtraukt bijušās PSRS tiesībsargājošo iestāžu darbinieku vajāšanu. Domāju, ka pēdējais laiks ir pasludināt vismaz Staļina laika represīvās iestādes par noziedzīgām organizācijām. Bet visus, kuri tam nepiekrīt un uzskata, ka tās bija "tiesībsargājošās iestādes", piespiedu kārtā sūtīt uz Latvijas Valsts arhīvu, lai tur izlasa vismaz vienu krimināllietu un tikai pēc tam lai raksta par tiesībsargājošām iestādēm.

Kaut gan droši vien tā ir politika — tātad viņiem dziļi vienalga, kas reāli notika.

Tas attiecas vispār uz 20. gadsimta vēsturi. Gribas pateikt politiķiem — ja nevarat iedot naudu, tad vismaz lieciet mūs mierā un ļaujiet strādāt. Pēdējais attiecas ne tikai uz mūsu valsts politiķiem vien.

3. Kārtējo reizi šīs konferences gaitā pārliecinājos, ka neviens cits mūsu vietā Latvijas vēsturi nepētīs. Profesionāli to veikt varam vienīgi mēs. Turklāt atšķirībā no daudziem Rietumu vēsturnieku pētījumiem mūsu pētījumi, manuprāt, ir daudz pamatīgāki.