Dipl. hist., Latvijas Vēstures institūta asistents Arturs Žvinklis:

Latvijas ebreju valsts darbinieku likteņi Otrā pasaules kara laikā

Referāts starptautiskajā konferencē "Holokausta izpētes problēmas Latvijā" Rīgā 2000. gada 17. oktobrī

Demokrātiskās Latvijas lielākie sasniegumi bija nacionāli kulturālā autonomija Latvijas mazākumtautībām un tautas vēlētas priekšstāvības izveidošana, kuras ietvaros arī Latvijas ebreji ieguva savu politisko pārstāvniecību valsts augstākajās vēlētajās likumdevējiestādēs — Satversmes sapulcē un vēlāk visās četru sasaukumu Saeimās. Satversmes sapulcē tika ievēlēti astoņi ebreju tautības deputāti (kopumā ar nomaiņām tajā darbojās desmit ebreju parlamentārieši). 1. Saeimā tika ievēlēti seši ebreji, 2. un 3. Saeimā — katrā pa pieciem ebreju partiju deputātiem, bet 4. Saeimā — trīs deputāti. Vietējā līmenī ebreju vēlētāju intereses pārstāvēja viņu ievēlētie pilsētu domnieki. Tā 1931. gada pilsētu domju vēlēšanās no 1427 ievēlētiem domniekiem 206 bija ebreji, kas veidoja 14% no domnieku kopskaita un ierindoja viņus otrā vietā aiz latviešiem. Mazākumtautību, arī ebreju, vēlētās pārstāvniecības pastāvēšana, protams, nenozīmēja, ka tautību attiecībās demokrātiskajā Latvijā nebūtu nekādu problēmu. Gan latvieši, gan ebreji, gan pārējās Latvijas tautas tikko bija sākušas mācīties dzīvot demokrātiskā valstī. Ebreju parlamentārieši vairākkārt pamatoti norādīja uz pārāk niecīgu savu pārstāvniecību valsts ierēdņu amatos un antisemītisma izpausmēm. Tomēr tās bija kopējiem spēkiem atrisināmas problēmas. Kaut arī lēni un pārvarot šķēršļus, Latvija pakāpeniski veidojās par Latvijas tautas valsti. Lai gan atšķirīgi un bieži vien pat visai pretēji bija ebreju elektorāta un viņu pārstāvju valsts un pašvaldību vēlētajos orgānos paustie uzskati, kas aptvēra visu politisko spektru no sociāldemokrātiskā ebreju Bunda līdz konservatīvi reliģiskajai "Agudath Israel", visus Latvijas ebreju politiskos priekšstāvjus apvienoja lojāla attieksme pret Latvijas neatkarīgo valsti.

1934. gada 15. maija apvērsums atņēma politisko pārstāvniecību un politiskās tiesības visai Latvijas tautai. Diktatūras nodibināšana un tās veiktie pasākumi izsauca lielas daļas ebreju un demokrātiski noskaņoto latviešu aprindu, īpaši politiski kreisi orientēto, neapmierinātību. Taču neapmierinātība ar politiskā režīma maiņu nenozīmēja nelojalitāti pret Latvijas valsti. Diemžēl K.Ulmaņa izdarītais apvērsums un viņa uztverē varbūt pat labi domātās pārvērtības valsts politiskajā dzīvē atnesa ļaunas un tālejošas sekas visai tālākai Latvijas tautas attīstībai. Starptautiskas morāli politiskas krīzes priekšvakarā Latvijas tauta zaudēja tiesības būt atbildīgai un lemtspējīgai par savu likteni. Tas, ka diktatūru izveidošana bija vispārēja Austrumeiropas tā laika iezīme, gandrīz vai politiska modes lieta un K.Ulmaņa diktatūra nebija ne asiņaiņa, ne izteikti antisemītiska (atklātu antisemītismu tā iedzina pilnīgā pagrīdē), bija vājš mierinājums.

Padomju represijas 1940.–1941. gadā skāra kā latviešu, tā arī ebreju valsts līmeņa politiskos darbiniekus — bijušos Satversmes sapulces un Saeimas deputātus neatkarīgi no viņu politiskās piederības, jo par noziedzīgu tika atzīta šādu amatu ieņemšana neatkarīgā, demokrātiskā Latvijas valstī. Latvijas tautai nācās iepazīties ar sociāli un politiski motivētu genocīdu, par kura upuriem kļuva, pirmkārt, tautas priekšstāvji — tās politiskā vadība. No 15 ebreju tautības Latvijas Satversmes sapulces un Saeimas deputātiem, kuri dažādos laika posmos līdz 1934. gadam ieņēma šos amatus, mirušos un K.Ulmaņa diktatūras dēļ no Latvijas emigrējušos ieskaitot, padomju iestāžu represēti, apcietināti vai deportēti un tad oficiāli apcietināti, tika seši ebreju deputāti. Visu četru Saeimu deputāts no Ebreju nacionālā bloka, vēlāk cionistu partijas Mizrahi vadītājs Mordehajs Nuroks tika apcietināts 1941. gada 13. februārī kā cionistu līderis un kontrrevolucionārs. Padomju soda orgānu uztverē ļoti smags noziedznieks izrādījās Tautas padomes Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts, partijas "Agudath Israel" vadītājs Mordehajs Dubins, jo viņš bija "atļāvies" būt ebreju kopienu vādītājs. Satversmes sapulces deputāts no LSDSP un vēlākais Rīgas domnieks Izāks Ābrams Berzs (Berss) tika apsūdzēts par piedalīšanos no 1919. līdz 1934. gada LSDSP un Bundā, no kuriem ievēlēts Satversmes sapulcē, kur aktīvi cīnījies pret komunistisko partiju un revolucionāro kustību. Absurduma kalngals bija I.Berza apsūdzēšana viņa dēla it kā trockistiskā darbībā un ka viņa dēls uzturējis sakarus ar kādu trockistu Šeftlinu no Zviedrijas. Par šiem "noziegumiem" PSRS IeTK Sevišķā apspriede ar savu 1942. gada 12. septembra lēmumu notiesāja I.Berzu uz astoņiem gadiem darba nometnē Kraslagā. Jau pēc kara, kad I.Berzs lūdza viņa lietu pārskatīt, viņš savā iesniegumā aprakstīja, ar kādām metodēm Kanskas cietumā izmeklētājs Rozentāls viņu piespiedis parakstīt nopratināšanas protokolus. Lietā tika likti draudi un pierunāšana.

Daudz traģiskāks bija Satversmes sapulces deputāta no Ebreju nacionāldemokrātu partijas, Valsts kontroliera, tiesībzinātnieka un senatora Paula Minca liktenis. Viņa arests tika pamatots ar to, ka P.Mincs atzīstams par ievērojamu cionistu partijas darbinieku, darbojies ebreju izglītības veicināšanas biedrībā (bijis tās priekšsēdētājs), 1931. gadā kandidējis uz Saeimu no Ebreju nacionāldemokrātu partijas un progresīvās apvienības. Par to, cik "pamatīgi" pat no staļiniskās tiesvedības viedokļa veikta izmeklēšana, liecināja apsūdzības raksts, kurā P.Mincs apvainots, ka, "būdams Saeimā, vienmēr atbalstījis fašistisko Zemnieku savienību".Te vienīgi jāpiebilst, ka P.Mincs nekad nevienā Saeimā ievēlēts netika. Visinkriminējošākā apsūdzība Latvijas ievērojamajam tiesībzinātniekam, protams, bija piedalīšanās Latvijas Sodu likuma izstrādāšanā. Arī P.Minca lietu bija paredzēts nodot Sevišķās apspriedes izskatīšanai, bet Kraslagā ieslodzītais P.Mincs to nesagaidīja — 1941. gada 28. decembrī pulksten 13 viņš mira no sirds paralīzes.

1.–3. Saeimas deputāts no ebreju sociāldemokrātiskā Bunda Noahs Maizels tika apcietināts par to, ka viņš kā "Bunda CK loceklis un Saeimas deputāts nodarbojies ar ebreju sīkbodnieku un sīktirgotāju interešu aizsardzības propagandu". Apsūdzība viņam pieprasīja augstāko soda mēru, tomēr Sevišķā apspriede 1943. gada 14. martā N.Maizelam piesprieda 10 gadus ieslodzījuma darba nometnē Usoļlagā. N.Maizela 1943. gada 14. oktobra lūgums par lietas pārskatīšanu tika atstāts bez ievērības.

1941. gada 14. jūnijā no Rīgas tika deportēts arī Satversmes sapulces deputāts no LSDSP un vēlākais Rīgas domnieks Izāks Rabinovičs.

Daudz komplicētāk ir noskaidrot ebreju pilsētu domju deputātu likteņus. Mēs vēl no padomju laikiem esam mantojuši nevērību pret savas tautas vēsturi, ja valsts līmeņa politiķu likteņi ir vairāk vai mazāk zināmi, tad ziņas par pašvaldību deputātiem ir vēl apkopojamas, jo ne visu sasaukumu pilsētu domju sastāvs ir savā laikā izsludināts oficiālajā izdevumā "Valdības Vēstnesis".

Padomju represijas skaudri skāra arī ebrejus — pilsētu un domju deputātus — un to kandidātus. Ieslodzījumā Usoļlagā nokļuva Rīgas domnieks no Bunda Izraēls Brauns. Viņa lietas "izmeklēšanu" LPSR IeTK izmeklēšanas grupas izmeklētājs Grundmanis paveica vienā dienā. 1942. gada 30. janvārī par piederību ebreju Bundam I.Brauns ar Sevišķās apspriedes lēmumu tika notiesāts uz 10 gadiem. Rīgas domes deputāta kandidāts Markus Blūmentāls no Mizrahi saraksta un Judels Blūmentāls no Apvienoto ebreju tirgotāju un rūpnieku saraksta gāja bojā ceļā uz ieslodzījuma vietām jau 1941. gada augustā. Ieslodzījumā nonāca Ventspils domnieks Hiršs Sverdlovs, Ludzas domnieks Boriss Bērs Gurevičs.

Rīgas domes kandidāta Šloma Hirša Garfinkela darbība viņa apcietināšanas lēmumā tika raksturota kā "cionistiski fašistiska".

Ja padomju režīms represēja ebreju tautības valstsvīrus par viņu lojalitāti pret neatkarīgo Latviju un piedalīšanos savu organizāciju darbā, tad nacistiskās Vācijas uz iekaroto Latviju pārnestā ebreju iznīcināšanas politika bija totāla. Lai gan viena no nacistiskā antisemītisma pamatlīnijām bija ebreju vainošana neatkarīgās Latvijas valsts bojāejā, tas nenozīmēja, ka iznīcināšana nebūtu attiecināta uz ebreju valsts un pašvaldību darbiniekiem, par kuru uzticību Latvijas valstij nebija nekādu šaubu. Nacisti savā ziņā turpināja padomju politiku, kuras pamats bija neatkarīgās Latvijas valsts un tautas idejas iznīcināšana.

Visspilgtāk tas izpaudās nacistu attieksmē pret ebreju tautības Latvijas valsts un pašvaldību darbiniekiem. Nacistu propagandistu lomu labprātīgi izpildījušais pērkoņkrustietis Ā.Šilde varēja atklāti gānīt savu valsti un tautas vēlētos priekšstāvjus: "Žīdiem labvēlīgo kursu no Latvijas republikas pirmajām dienām izskaidro tas, ka ne vien Saeimā, bet arī ļoti daudzos ministru kabinetos sēdējuši žīdi, pusžīdi un brīvmūrnieki. Tas pats bija Rīgas pilsētas domē un pilsētas valdē, pie kam arī provinces pilsētas nepalika izņēmums. Arī pēc 1934. gada 13. (tā tekstā — A.Ž. ) maija Dubins, lai gan nesēdēja tieši ministru kabinetā, bija pastāvīgs viesis Iekšlietu ministrijā un pēc vajadzības arī citur. " Tas, ar ko Latvijas valsts varēja lepoties, tika pasludināts par gļēvumu, bet savas tautas nodevība un apkaunošana — par dziļi tikumīgu un patriotisku rīcību. Par īstenu nacistu kļuvušais pērkoņkrustietis būtībā apsveica padomju režīma teroru pret neatkarīgās Latvijas valstsvīru Mordehaju Dubinu.

Padomju režīma sociāli politisko teroru pret Latvijas tautu nomainīja nacistu totāls etnisks genocīds (holokausts). Abiem režīmiem kopīga bija Latvijas valstij un tautai nelojālu cilvēku izmantošana no vietējo iedzīvotāju vidus. Padomju režīmam tie bija vajadzīgi kā ziņotāji, nacistiem vajadzēja arī tautu naida sludinātājus un slepkavas. Atšķirīgais meklējams Latvijas tautas iznīcināšanas metodēs. Padomju režīms vismaz formāli savām represijām pakļauto cilvēku lietās veica "izmeklēšanu", sastādīja "krimināllietas", taču nacisti saskaņā ar savu ideoloģiju ebrejus par cilvēkiem neuzskatīja.