Attīstības paradoksi un ētika

Politikas un dzejas savienojums Raiņa darbībā veido savdabīgu poētiskās politikas fenomenu latviešu kultūrā. Viņš sagatavoja apziņu protestam un “revolūcijas svētdienai”, kā arī atbildīgi piedalījās Piektā gada atplūdu un upuru pārdzīvojumā. Vienlaikus jāatzīst, ka poētiskajai politikai ir samērā sveša reālā politiskās darbības ikdiena ar brutālu un vitālu varas cīņu, kurā ne vienmēr iespējami ētiski līdzekļi. Romantiskā politika savukārt ļauj pieteikt un aizstāvēt ētiskumu sociālpolitisko norišu ikdienā – gan idejas pamatojumā, gan radikālās sociālās kustības aicinājumā, gan tās piemiņā.
Cik ļauj noprast publicējumi par 1905. gadu, mūsdienu diskusijās galvenie jautājumi saistās, pirmkārt, ar nacionālo jautājumu – proti, bija vai nebija pieteikta nacionālā valstiskuma ideja, un, otrkārt, ar terora un vardarbības attaisnojumu vai nosodījumu.

Rainis 1907.gadā Attēls no Kopotu rakstu 2.sējuma

Valstiskuma ideja

Nacionālā valstiskuma ideju Rainis aizstāvēja kopā ar Miķeli Valteru, varbūt arī Pēteri Zālīti un citiem. Tas, ka citādi nevarēja būt, izsecināms loģiski no tā, ka 1905.gada sociālās kustības ierosinātāju mūžs sācies pirmās atmodas laikā, kad publiskajā telpā tik plaši ienāk romantiska nacionālās atbrīvošanās ideja. Rainis pārstāv šo atbrīvošanās paaudzi un pozīciju, kurai jābūt nedaudz transcendentai – jāstāv pāri ikdienas saimnieciskajām un praktiskajām rūpēm un darbībai. Šāda ideju domāšana vairāk iespējama jaunībā, kad ikdienas praktiskā ģimenes vai saimnieciskā iesaiste vēl īsti nav sākusies un nav kļuvusi par atbildīgu nepieciešamību un paradumu. Piektais gads uzskatāms par nacionālās idejas un kustības loģisku turpinājumu.
Radikālu izaicinājumu un sociālās kārtības pārrāvumu priekšnosacījums ir apziņas sagatavošana pārmaiņām, ko galvenokārt veic intelektuāļi. Katrai kustībai ir savi ideju nesēji jeb saucēji, ierosinātāji, kūdītāji un musinātāji. Rietumeiropas revolūcijās tie pārsvarā bijuši filozofi, kā, piemēram, Žans Žaks Ruso Franču revolūcijā. Latvijā idejas darbu vispirms netieši veikuši pirmās atmodas darbinieki, īpaši Atis Kronvalds, bet turpinājumā arī jaunstrāvnieki – publicisti un literāti, par kādu uzlūkojams vienā personā jurists, publicists un dzejnieks Rainis.

Poētiskā politika

Ņemot vērā, ka mūsdienu sociālo kustību pētniecība norāda ne tikai uz racionālo skaidrojumu, bet arī saskata noskaņojumu un emociju nozīmi, nākas atzīt, ka Raiņa pozīcija, kas pamato atbrīvošanās ideju, izaug gan no Rietumu emancipācijas idejām, gan no dziļi pārdzīvota latviešu tautas atkarības un diskriminācijas fakta, kā arī ar to saistītā pazemojuma pieredzes, identificējoties, vērojot, analizējot, apzinoties neelitāro slāņu dzīvi. Līdz ar to “vētras sēja” kļūst par pašsaprotami ētisku un atbildīgu uzdevumu. Viņš izaicinoši iesaistās protestā un, kad tas izvēršas tautas kustībā, apsveic “revolūcijas svētdienu”, piedalās pārgalvīgajā notikumā, kas sola Rietumu kultūrā apgūto brīvības ideju īstenojumu.
Sociālajā kustībā saskatāmas dažāda līmeņa darbības. Viena saistās ar ideju radīšanu un retoriku, cita ar praktisku organizatorisku ikdienu un ideju īstenojumu. Rainis pārstāv ideju un retorikas līmeni, tāpēc nav jābrīnās, ka viņam rodas domstarpības ar partijas “brāļiem”, kuriem spēles noteikumus neatliekami diktē situācijas tiešums, praktiskās ikdienas politikas taktika un intereses.
Mūsdienu sociālo kustību pētījumos pievērš uzmanību ne tikai faktoloģiskam norises aprakstam vai mērķu un to piepildes/nepiepildes analīzei, bet arī noskaņai, notikuma emocionalitātei, pašam līdzdalības pārdzīvojumam. Tieši mākslinieks visvairāk var radīt un atainot noskaņu, kas tik svarīga gan revolūciju norisē, gan to izpratnē.
Raiņa apziņā Piektais gads galvenokārt asociējas ar perspektīvu ideju īstenojumu, nevis ar pragmatisku ikdienas darbību, kurā pastāv reāli pretinieki, to interešu iepazīšana, atmaskošana, kritika un varas cīņas, ko Rainis sauc par negatīvo ikdienas darbu, “sīko viltus” politiku.
Apgaismības sociālo lielstāstu, romantisma un marksisma sintēzē veidotais Raiņa nākotnes projekts, pirmkārt, pats ir ideāls politisks mērķis un, otrkārt, tas paredz radikālu pārmaiņu iespējamību gan sabiedrībā un cilvēkā, gan arī politikā kā reālas varas sfērā. Politika dzejniekam ir pārikdienišķas, radošas un rezultatīvas darbības veids, kuru veic viņa pabeigto un nepabeigto lugu varoņi – radikāli politiķi, reformatori, dumpiniecisku ideju nesēji un vienlaikus to īstenotāji, kādi ir Jāzeps, Indulis, Kajs Grakhs, Iļja Muromietis, Steņka Razins u.c. Tie ir pārmaiņu nesēji poetizētas un romantiskas retorikas līmenī.
Politika, tāpat kā dzeja un drāma, Rainim nozīmē darbību. Tā nav tikai varas ieguve un noturēšana, tā nav ikdienišķa, administratīva valsts pārvaldīšana, bet lielu, jaunu, ar sabiedrības pārveidi saistītu ideju pieteikuma un īstenojuma veids.
Idejām ir savas funkcijas, sava lietderība arī viņpus politiskās ikdienas. Tās veido transcendences un cerību sfēru, paplašina apziņas un mērķu pasauli, problematizē tagadni, uztur kritiskumu un gatavību pārvērtībām.
Radikālas politiskās idejas diezin vai gūtu tik plašu atbalstu, ja tām pietrūktu mākslas atbalsta. Mākslas un ideju politikas pozīcijas vienmēr bijušas pretrunīgas, taču savstarpēji papildinošas. Bez idejām un cerībām māksla pārvēršas cinismā, fatālismā, relatīvismā, bet politika zaudē savu radošo ētiski programmatisko ievirzi, ko raksturo gudra tālredzība un koplabuma respekts. Izejot no šādas politikas izpratnes, Raiņa radikāli citādā politiķa tēls pauž izteikti ētisku, kaut arī no īstenības iespējām krietni distancētu politisku mērķu programmu. Šajā pārliecinošajā “vētras” programmā maz vietas atvēlēts tās seku paredzējumam.

Elizabetes fon Levis muiža “Aderkaši”, nodedzināta 1905.gada decembrī	Glasmankas (Gostiņu) dedzināšana Attēli no grāmatas “1905.g. revolūcija”

Ideja un līdzcietība

Vētras, kā zināms, vienalga, vai dabas vai sociālās, ir bīstamas, jo tām parasti seko zaudējumi. Arī sociālajām vētrām. Līdz ar to vētras aicinājums ir saistīts ar atbildību – saukt uz bīstamu un riskantu notikumu, kuram, kā vēstures pieredze liecina, parasti seko upuri un zaudējumi. Tā ir svarīga individuālās izvēles un atbildības situācija, lai, domājot par kustību lauzumiem un zudumiem, tomēr aizstāvētu pārmaiņu un atbrīvošanās ideju.
Kas attiecas uz vardarbību, terorismu un vandalismu, arī bez tā radikālas politiskās kustības un revolūcijas parasti nav iztikušas. Ne Francijas Lielā, ne Anglijas revolūcija. Nevar iedibināt jaunu kārtību, neskarot savu laiku novecojušo, kas parasti pretojas, tāpēc nākas lietot spēku, kas ne vienmēr ir likumīgs. Tādi ir attīstības paradoksi.
Vai bija citas iespējas dibināt valsti, bez kuras tautas intereses diez vai būtu aizstāvāmas svešas varas vai Latvijas gadījumā pat divu varu kundzības gadījumā? Kas latviešu intereses varēja un gribēja aizstāvēt Krievijas impērijas rusifikatoriski noskaņotajā režīmā, ja ne latviešu izglītotie un domājošie intelektuāļi? Pārstāvība pašvaldībās, ko dažkārt piedāvā vēsturnieku analītiskās retrognozes, diezin vai novestu pie attīstības paātrinājuma un labklājības pieauguma. Svešo varu radītie pazemojumi, kuri turpinājās, no vienas puses, pārkrievojot, no otras, neatzīstot latviešus ne par ko citu kā par kalpu kārtu, saimnieciskā, politiskā un kultūras atkarība, kura traucēja 19.gadsimta beigās tapušajai pašu latviešu darbībai, arī vedināja uz radikālo soli, kas noveda pie ne vienmēr attaisnojamas vardarbības pret varas nesēju īpašumu un pašiem svešu varu pārstāvjiem. Taču vai vardarbības izvirzījums centrā ir būtiskākais 1905.gada notikuma vērtējumā?
Attīstība vienmēr ietver arī lielākus vai mazākus zaudējumus, un to taisnīgums, protams, ir diskutabls morālā vērtējuma jautājums. Attīstības paradoksi skarti Raiņa tulkotajā Gētes “Faustā”, kur, kā zināms, Mefistofelis, ļaunuma gars, virza faustisko pārveidojumu nemieru: bez viņa Fausta pārkārtojumi nebūtu ne uzsākti, ne turpināti. Rainis saprot šos attīstības paradoksus, taču brīvības un attīstības ideja viņam ir būtiskāka par zaudējumiem. Izaicinoša protesta vērtība ir tik nepārprotama un neatliekama, ka tās lieluma dēļ tiek atbalstīta pati ideja par spīti pavadparādībām un neglābjamiem zaudējumiem.
Revolūcija Rainim nozīmē ne tik daudz varas cīņas, kā tālāku perspektīvu – brīvību, atjaunošanos, attīstību un pārvērtības, kuras jāved un jāvada. Tā nozīmē arī garīgu augšāmcelšanos, kurā atklājas lepna pašapziņa un pašvērtība. 1905.gads Rainim ir gara augšāmcelšanās notikums, kas kalpo par brīvības, lepnuma, taisnīga protesta, pārikdienišķa garīguma un citu pilnvērtīgas dzīves izpausmju avotu.

Dr.phil. Skaidrīte Lasmane

Turpmāk – vēl