Komēdija par laiku

Dailes teātra pirmajā Vasaras festivālā Stāmerienā 13.augustā notika Josifa Brodska komēdijas “Marmors” pirmizrāde. 4.novembrī tā piedzīvos pirmizrādi Dailes teātra Kamerzālē, pēc izbraukuma apstākļiem iegūstot jaunu un pilnīgāku skanējumu.

Dailes teātra iestudējums ir Josifa Brodska, Nobela prēmijas laureāta, “krievu poēzijas visjaunākā d’Artanjana”, eksistenciālās lugas “Marmors” pirmiestudējums latviešu valodā. Tā ir neparasta, daudzslāņaina izrāde, komēdija par laiku, kas rosinās pārdomas vēl ilgi pēc tās noskatīšanās. Luga apliecina autora vērīgo dzīves norišu redzējumu, viņa dziļās zināšanas gan filozofijā un literatūrā, gan psiholoģijā un vēsturē.
J.Brodskis filozofiskajā utopijā “Marmors” ar krietnu humora un ironijas devu un domātāja tvērienu parāda divus nākotnes filozofus “otrajā gadsimtā pēc mūsu ēras”, kam vienlīdz būtiska ir pasaules filozofiskās domas pieredze un sadzīviskās ķēpas.
Luga rakstīta krieviski, tulkota poļu, čehu, angļu, vācu, franču, norvēģu u.c. valodās, 1990.gadā iestudēta Polijā (Silēzijas teātrī – pirmais šīs lugas iestudējums t.s. “austrumu bloka” valstīs, vēlāk iestudējums 1993.gadā atjaunots). Šajā pašā gadā lugu iestudēja arī Maskavas Jermolovas teātris, bet 1996.gadā – Sanktpēterburgas Baltais teātris.
J.Brodskis bija neparasta personība pagājušā gadsimta krievu un visas pasaules literatūrā. Nebeidzis skolā pat astoņas klases, viņš bija izcils tulkotājs, universitāšu un koledžu pasniedzējs un goda biedrs. Viņa dzīves uzskatu veidošanos spēcīgi ietekmēja divi 1956.gada notikumi – Komunistiskās partijas XX kongress un tam drīz sekojošais “ungāru dumpis” un kultūras “jaunais vilnis” Polijā. Pēc neveiksmīga mēģinājuma iestāties jūrskolā viņš strādājis dažādus darbus, pastāvīgi sevi pilnveidodams – mācījies angļu un poļu valodu, klausījies filozofijas un literatūras lekcijas, meklējis literatūru par dažādām tēmām. Pirmos dzejoļus uzrakstījis 1957.gadā, bet 60.gadu sākumā jau bijis literātu aprindās atzīts dzejnieks un dzejas tulkotājs. Anna Ahmatova viņam pareģoja grūtu, bet lielu nākotni. 1964.gadā sava ceļa meklētāju apcietināja “par dīkdienību” un notiesāja uz pieciem gadiem izsūtījumā Arhangeļskas apgabalā, bet, publiski protestējot rakstniekiem A.Ahmatovai, K.Čukovskim, S.Maršakam, K.Paustovskim, krievu un pasaules sabiedrībai, pēc gada un pieciem mēnešiem viņu atbrīvoja, taču 1972.gadā pēc tiesas lēmuma viņu, tolaik jau Bavārijas daiļo mākslu akadēmijas locekli (1971), “par parazītisku dzīves veidu” izraidīja no Padomju Savienības, un viņš emigrēja uz ASV, kur līdztekus krievu literatūras pasniedzēja darbībai Mičiganas un Kolumbijas universitātēs Savienotajās Valstīs, arī Kembridžas universitātē Anglijā un dažādās koledžās turpināja rakstīt – gan krieviski, gan angliski. Viņš bija Amerikas akadēmijas un Mākslas un literatūras institūta loceklis, Oksfordas universitātes un vairāku citu augstskolu goda doktors un citu goda amatu īpašnieks.
Rakstnieks 1980.gadā pieņēmis ASV pavalstniecību (PSRS pilsonība atjaunota 1990.gadā). 1981.gadā viņam piešķirts Francijas Goda leģiona ordenis un Makartūras “Ģēniju balva”, 1986.gadā – Nacionālā literatūras kritiķu balva, 1987.gadā – Nobela prēmija, 1995.gadā – Maķedonijas un Itālijas (Florences) dzejas festivālu balvas un Sanktpēterburgas goda pilsoņa nosaukums līdz ar ielūgumu apmeklēt savu dzimto pilsētu, taču viņš šo iespēju noraidīja.
Josifs Brodskis nomira 1996.gadā Ņujorkā. Izpildot viņa izteikto vēlēšanos, tika apbedīts Venēcijā.
Iznākuši deviņi J.Brodska dzejoļu krājumi, vairāki eseju apkopojumi, izdotas divas lugas – “Demokrātija!” un “Marmors”.
Iestudējuma režisors Mihails Gruzdovs saka: “Šī izrāde ir atzīšanās mīlestībā un pateicība cilvēkam, kuru es nekad neesmu personīgi pazinis, bet vienmēr esmu mīlējis. Kurš 20.gadsimtā varbūt ir pateicis par cilvēka būtību visdziļāk un vistrāpīgāk.”

Liene Jakovļeva