Muzeja un dokumentācijas centra "Ebreji Latvijā" līdzstrādniece Svetlana Bogojavļenska:

Šeinas Gramas dienasgrāmata kā laikmeta vēsturisks un cilvēcisks dokuments

Referāts starptautiskajā konferencē "Holokausta izpētes problēmas Latvijā" Rīgā 2000. gada 17. oktobrī

Nevar izprast holokausta traģēdiju, nepazīstot īpatnējo ebreju pasauli, ko Latvija ir zaudējusi un nekad vairs neatgūs. Mēs, jaunākas paaudzes vēsturnieki, kas paši neesam pārdzīvojuši šīs šausmas, iegūstam informāciju, zināšanas, priekšstatu par notikušo tikai pastarpināti, caur pētījumiem, kuri dažreiz ir balstīti vienīgi uz sausiem faktiem un kuros bieži parādās galvenokārt tikai skaitļi, kas neļauj ieskatīties notikušās nelaimes būtībā. Tāpēc jebkurai personiskai tālaika liecībai, kas ir apstiprināta arī ar cita veida avotiem, ir liela nozīme holokausta pētīšanā. Nedaudzās upuru dienasgrāmatās saglabājušās balsis mudina uz pārdomām par mūsu pagātni, kā par morālo vērtību zaudēšanu, tā arī par toleranci un līdzcietību. Arī Latvijai ir tāda balss, kas runā 73 tūkstošu nogalināto Latvijas ebreju vārdā. Tā ir Šeinas Gramas dienasgrāmata, kas aptver laika posmu no 1941. gada 22. jūnija līdz 8. augustam (1). Savu īso nežēlīgi aprauto sešpadsmit gadu mūžu viņa nodzīvoja Preiļos. Šeinas stāsts ir balss no katastrofas epicentra, kas tieši uzrunā un palīdz ieskatīties acīs tām šausmām, ko ir pārcietuši holokausta upuri. To priekšstatu, ko mēs gūstam no šīs dienasgrāmatas lappusēm, papildina pēckara tiesas prāvu dokumenti un latviešu novadpētnieku savāktās ziņas (2).

Preiļu pilsētiņa pirms kara bija tipisks ebreju "štetl", kur ebreju iedzīvotāju pamatmasa dzīvoja ļoti pieticīgi. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, no 1662 Preiļu iedzīvotājiem 847 bija ebreji (3). Viņi aktīvi piedalījās pilsētas dzīvē. Tā bija pasaule, kas draudzīgi sadzīvoja ar citu tautību pārstāvjiem. Ebreju, latviešu un poļu bērnu rotaļu valoda ļoti bieži bija idišs. Šis līdzsvars tika izjaukts līdz ar nacistu okupācijas sākumu, kad sabiedrība nonāca izvēles priekšā: sadarboties ar nacistiem, ciest klusu vai palīdzēt vajātajiem.

Šeina ir dzimusi 1925. gadā samērā trūcīgā skrodera ģimenē, kurā bez viņas bija vēl 5 bērni. Tēva radinieku vien bija vairāk par 30! Holokaustā izdzīvoja tikai Šeinas brālēns Viktors un māsīca Maša, kas kara sākumā evakuējās no Latvijas uz Krieviju. Viktors nomira Rīgā šā gada 7. oktobrī. Divi brāļi no tēva pirmās laulības, kas divdesmitajos gados emigrēja uz Dienvidāfriku, nomira vēl astoņdesmitajos gados.

Vēsturiskie dokumenti liecina, ka visās Latvijas mazpilsētās ebreju iznīcināšana notika pēc vienota scenārija. Sākotnēji ebrejiem bija aizliegts iziet ielās, tam sekoja stigmatizācija — apzīmēšana ar dzeltenām zīmēm (Preiļos tā bijusi piecstūraina zvaigzne), bet vēlāk bija jāstrādā spaidu darbos. Beigās viņus gaidīja masu kaps. Šeina to redzēja un stinga no šausmām. No pirmā acu skatiena liekas, ka meitene tikai konstatē faktus. Viņai nebija laika savu domu dziļākam aprakstam. Taču katrā ierakstā ir arī mēģinājums apjēgt notiekošo, kas īstenībā ir prātam neaptverams.

Meitene aprakstīja, kā viņu dzīvoklī atnāca pašaizsardzības vīri, lai apskatītu tā piemērotību dzīvošanai viņu priekšniekiem (4). Tie, kas izpildīja pavēles, vairs neuzskatīja ebrejus par līdzvērtīgiem cilvēkiem. Nacistu palīgi ar cinismu uztvēra notiekošo kā pašu par sevi saprotamu un likumīgu rīcību. Šeina brīnījās par to, ka viņu kaimiņi tagad izturas tā, itin kā viņu jau nebūtu. Daudzi šāvēji gāja pa ebreju mājām, konfiscējot mantas, ar cinisku atrunu, ka to īpašniekiem drīz nekas vairs nebūšot vajadzīgs. Šo faktu apstiprināja arī paši šāvēji un holokaustā izdzīvojušie Preiļu ebreji pēckara prāvās (5).

1941. gada 27. jūlijā, dienā, kad notika pirmā ebreju noslepkavošanas akcija Preiļos, Šeina pieraksta: "Šī ir asiņaina svētdiena Latvijas ebreju tautai. Tas ir briesmīgi. Tādu galu mēs negaidījām" (6). Šeina īsi apraksta notikušo, taču pilnīgāku ieskatu dod tiesas prāvu dokumenti. Pašaizsardzības vīri aplenca pilsētu, lai liegtu jebkuru iespēju aizbēgt, tad vīriešus, sievietes, bērnus sadzina sinagogā — kopā ap 400 cilvēku. Tajā pašā laikā daži ebreji apsardzes pavadībā dodas uz pļavu iepretim ebreju kapiem rakt bedres — kapus sev pašiem un pārējiem nolemtajiem. Metodiska slepkavošana ilga 3–4 stundas, nostādinot ebrejus pie bedrēm grupās pa 8 cilvēkiem un šaujot tiem mugurā... (7). Pēckara prāvās šāvēji stāstīja, ka pilsētiņas iedzīvotāji, redzot, kas notiek, lūdza atdot viņiem vismaz zīdaiņus un bērnus... Šiem līdzcietīgajiem tika draudēts, ka pašus nogalināšot... (8).

Holokaustā izdzīvojušais psihologs Leo Etingers, kas nodarbojās galvenokārt ar tā saukto Survivor syndrom , ir izstrādājis teoriju, kas var būt pielietojama Šeinas Gramas gadījumā. Tā ir teorija par "noliegumu" briesmu situācijās, kad rezultāts ir zināms un izglābties nav iespējams (9). Etingers raksta, ka cilvēka prāts nevar apjēgt tās šausmas, kuru priekšā viņš atrodas. Precīzāk izsakoties, mēs negribam un aizliedzam sev ieskatīties realitātei acīs, it īpaši, kad šī realitāte ir tik nežēlīga. Tāpat bija arī ar šo sešpadsmitgadīgo meiteni, kas pārdzīvoja savu draugu iznīcināšanu un kaut kur sirds dziļumos saprata, ka tas pats gaida arī viņu. Bet, lai atrastu sevī spēku dzīvot, viņa šajā murgā sāk gatavoties stundām, mācīties, lasīt žurnālus, grāmatas (10). Viņa ir gatava uz visu, lai tikai neatcerētos, kas ar viņu notiks. Šī iznīcināšana bija prātam neaptverama, Šeina vēl mēģināja atrast kādas likumsakarības. Viņa uzskatīja, ka strādniekus neaiztiks. Ģimene nosūtīja jaunāko dēlu Abe uz kūdras darbiem, lai viņu nenogalinātu. Pati Šeina ar māsu Frīdi strādāja prefektūrā, tīrīja ielas un pretojās tam tikai garīgi, jo uzskatīja, ka līdz ar to viņiem saglabās dzīvību, viņi taču ir nacistiem vajadzīgi! Viņa noliedza jebkuru domu par savu nāvi, bet nevarēja aizbēgt no šīs šausmīgās realitātes. "Manā priekšā rādās nošauto sejas. Šķiet, ka viņi raud," rakstīja Šeina 29. jūlijā (11). "Mūs sadedzināšot. Man vienalga." Tieši šai laikā līdz Preiļiem varēja nonākt ziņa par sinagogu dedzināšanu kopā ar cilvēkiem Latvijas lielpilsētās. "Es negribu nedz dzīvot, nedz mirt," jo tā dzīvot ir pārāk grūti, bet par nāvi 16 gadus veca meitene pat nevar domāt, tas ir pretrunā ar cilvēka dabu, it īpaši tik jauna cilvēka dabu (12). "Vai tiešām ebreju jaunatnei viss jau ir beidzies?" vaicā meitene (13). No izmisuma viņa krīt vienaldzībā, mēģinot apjēgt to, kas ir noticis ar viņas un pārējo ebreju dzīvi. "Ebreju meitenes tiek sūtītas sakopt ebreju mājas mūsu slepkavām" (14). Šeina iet uz savas draudzenes Mašas Plagovas māju: viss, kas no viņas palicis, ir fotogrāfijas. Meitene tās ņem līdzi, joprojām cerēdama, ka liktenis viņu pasaudzēs. Šeina cīnās ar izmisumu, cer līdz pēdējam brīdim, ka dzīvos. Pašā pēdējā viņas dzīves dienā Šeinu nodarbina tas, ka ebreju vīrieši ir paslēpušies no nacistiem un nav ieradušies darbā (15). Šeina raksta par to, varbūt domādama, ka šī šķietami neprātīgā vīriešu uzvedība var izraisīt represijas arī pret pārējiem ebrejiem. Viņa joprojām meklē iemeslu šai metodiskajai slepkavošanai.

Redzot nesaprotamo, cilvēks jūtas neaizsargāts šajā pasaulē un tāpēc meklē palīdzību pie augstākiem spēkiem — tā uzskata cits holokausta pētnieks Jehuda Bauers (16). Viņš ir analizējis ebreju pretošanās veidus holokaustam un nonācis pie secinājuma, ka garīgā pretestība ir ne mazāk svarīga holokausta apstākļos, kad fiziskā pretošanās gandrīz nav iespējama. Par pretestību viņš uzskata arī to, ka ebreji, kas pirms kara nekad nav bijuši īpaši reliģiozi, ārkārtējos apstākļos pievēršas jūdaisma tradīcijām, lai saglabātu un akcentētu savu piederību tautai. Šeina Grama gavēja pirmo reizi savā mūžā Jeruzalemes tempļa sagraušanas dienā, kad bija pagājusi tieši nedēļa, kopš viņas draugi nežēlīgi tika noslepkavoti. Viņa rakstīja, ka darot to, lai pieminētu un godinātu mirušos (17). Taču līdz viņas pašas bojāejai ir atlikušas tikai dažas dienas.

8. augustā Preiļu policijas iecirkni apmeklēja kāds vācu virsnieks, droši vien lai pārliecinātos, ka pašaizsardzības vīri ir gatavi arī turpmāk pildīt savu noziedzīgo darbu (18). Šeina šajā dienā rakstīja: "Šodien policijas priekšnieks ir sliktā omā. Ārā līst" (19). Tie ir viņas pēdējie ieraksti. Tālāk par viņas likteni vēstī vēsturiskie dokumenti un atmiņas.

9. augusta rītā Preiļu policijas priekšnieks nostādināja visus pašaizsardzības vīrus tirgus laukumā, kuram blakus dzīvoja arī Gramu ģimene (20). Upuri varēja noskatīties uz saviem slepkavām caur māju logiem... Pieteicās brīvprātīgie "šāvēji". No Līvāniem tika atsūtīti papildu spēki — Līvānu pašaizsardzības dalībnieki (21). Atkal ebreji tiek arestēti un ieslodzīti sinagogā. Šoreiz jaunas bedres pļavā iepretim ebreju kapiem raka zemnieki, pašaizsardzībnieku šauteņu apdraudēti (22). Sabiedrība bija sadalījusies pretējās pusēs: vieni sadarbojās ar nacistu režīmu, citi bija spiesti tam pakļauties. Taču tajā pašā laikā Preiļu iedzīvotājs Stanislavs Vuškāns par spīti dzīvības briesmām slēpa 8 ebrejus, starp kuriem bija arī 2 bērni (23). Katrs bija izdarījis savu morālo izvēli.

Nolemtie tika izģērbti līdz apakšveļai, notupināti pie bedrēm uz ceļiem un nogalināti ar šāvienu mugurā... Preiļu ādu ģērētājs amatnieks Gorbahs, vēlēdamies šajā pēdējā dzīves brīdī saglabāt savu cilvēcisko pašlepnumu, negribēja brīvprātīgi mesties ceļos, taču soda vienību dalībnieki zvēriski viņu piekāva ar šauteņu laidēm... (24).

Nākamajā rītā uz noslepkavošanas vietu atnākušie pašaizsardzībnieki pārbaudīja bedres un atrada desmitgadīgu ebreju zēnu, kurš bija ievainots kājā un bedrē ar līķiem bija pavadījis visu nakti. Viņu turpat arī nogalināja (25). Tad no Preiļu slimnīcas dzemdību nodaļas šāvēji savāca ebreju sievieti ar zīdaini, atveda uz to pašu pļavu un iemeta māti un bērnu bedrē (26).

Kamēr tika raktas jaunas bedres, gaļas tirgotājs Grīmans pats izlēma savas ģimenes likteni. Viņš aplēja savu māju ar benzīnu, nošāva sievu, bērnu, māsasmeitu un, aizdedzinājis māju, nošāvās pats (27).

Nāvei nolemtie ebreji cerēja, ka taisnība gūs virsroku, ka slepkavas tiks sodīti ja ne šodien, tad rīt. Šāvēji stāstīja, ka upuri klieguši: "Jūs dabūsiet to pašu, nomazgājieties mūsu asinīs, bet pienāks diena, kad jūs paši tiksiet nošauti" (28).

Pazemojumi un ņirgāšanās pavadīja nevainīgos upurus līdz pēdējam nāves brīdim. Pēc akcijas šāvēji dzērumā lepojās ar to, kā "uzjautrinājušies" apnicīgajā bendes darbā: izvēlējušies 5 jaunākas meitenes, viņi noplēsa tām drēbes, izņirgājās, kailas nostādīja bedres malā un tāpat nošāva (29). Varbūt starp nelaimīgajām bijusi arī Šeina?

Pēc tam sākās laupīšana. Šāvēji rādīja iegūtās mantas: jaunas meitenes auskari ar tajos vēl palikušajiem matiem, gredzentiņš, kāda monēta... (30). Tad tika izlaupīti ebreju tukšie dzīvokļi... Kad citi pilsētas iedzīvotāji vaicājuši šāvējiem, kā tie varējuši nogalināt nevainīgus cilvēkus, tie atbildēja ar pretjautājumu: vai tad ebreji esot cilvēki (31)?

Slepkavu darbības rezultātā visās Latvijas mazpilsētās jau 1941. gada augusta beigās pilsētas robežās varēja izkārt šausminošo uzrakstu: "Judenfrei" (brīvs no ebrejiem).

Šeinas Gramas balss uzrunā mūs šodien un jautā: kas mudināja šāvējus nogalināt savus līdzpilsoņus? Un kas savukārt noteica glābēju rīcību, kuri riskēja ar savu un savu piederīgo dzīvībām nāvei lemto dēļ?

---------------------------------

1. Dokumentācijas centrs un muzejs "Ebreji Latvijā" (MEL) MEL 8982, III/2505

2. Latvijas valsts arhīvs (LVA) 45158, 19. sēj.; 45150; P–136. fonds, 26. apraksts, 11. lieta; 1986. f., 1. apr., 28485. lieta. Latvijas valsts vēstures arhīvs (LVVA) 132. f., 30. apr., 14. lieta. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs (PVLMM) PVLMM 4206–PF–1.

3. MEL, B–658, 2. lpp.

4. MEL 8982, III/2505, 8. lapa

5. LVA 45150, 29. lapa

6. MEL 8982, III/2505, 1. lapa

7. LVA 45158. f., 19. sēj., 29. lapa

8. LVVA 132. f., 30. apr., 14. lieta

9. Leo Etinger "Denial in concentration camps", Oslo, 1981

10. MEL 8982, III/2505, 8. lapa

11. Turpat, 2. lapa

12. Turpat, 3. lapa

13. Turpat

14. Turpat, 4. lapa

15. Turpat, 9. lapa

16. Jehuda Bauer "Jewish Reaction to the Holocaust", Israel, 1989

17. MEL 8982, III/2505, 6. lapa

18. LVA f. 45158, 19. sēj, 41. lapa

19. MEL 8982, III/2505, 9. lapa

20. LVA f. 45158, 19. sēj., 73.–74. lapa

21. Turpat, 52. lapa

22. Turpat, 57., 65. u.c. lapas

23. Turpat, f. 45150, 29. lapa

24. Turpat, 33.–34. lapa

25. Turpat, 5., 6., 7. u.c. lapas

26. Turpat

27. PVLMM 4206–BF–1, 8. lapa

28. LVVA, 132. f., 30. apr., 14. lieta, 26. lapa

29. LVA, 1986. f., 1. apr., 28485. lieta, 192. lapa

30. Turpat, 45158. f., 19. sēj., 60. lapa

31. Turpat, f. 45150, 8. lapa