Īzaks Kleimanis:

Holokausts Latvijā. Atbalsis un izaicinājums

Referāts starptautiskajā konferencē "Holokausta izpētes problēmas Latvijā" Rīgā 2000. gada 17. oktobrī

Piecdesmit LPSR un deviņos neatkarības gados holokausts tika uzsvērti noklusēts. Protams, sabiedrības vērtējumi par holokaustu bija atšķirīgi, bet par tiem nerunāja. Tā radās vienprātības šķitums. Daudziem šodien liekas, ka tā bija labi. Tiek celti iebildumi pret šīs jutīgās problēmas cilāšanu. Kādā mērā šie iebildumi pamatoti? Mēģināšu uzskaitīt galvenos iebildumus.

1. Holokausts saistīts vienīgi ar ebrejiem, čigāniem un 1941.gada situāciju, tātad šodien neaktuāls. Patiesībā holokaustam līdzīgi ekscesi atkārtojas mūsdienās un apdraud visas valstis, neizslēdzot Latviju. Holokausts nav saistīts tikai ar vienu vai divām tautām. Antisemītisms nav vienīgā sērga, kas var izraisīt masu slepkavības. 20. gadsimta pirmais holokausts notika 1915. gadā, kad Turcijā noslepkavoja 1,5 miljonus armēņu. Līdzīgas norises novērojamas bijušajā Dienvidslāvijā un arī Čečenijā.

2. Latvijas tautai svarīgākas ir padomju laika represijas, tās bija plašākas un ilgstošākas, ir arī svaigākā atmiņā.

Padomju laika nepamatotās represijas nemazina holokausta unikālo nozīmi. Genocīds ir dzīvības atņemšana bez cita iegansta kā vien tautiskā piederība. Holokausts ( gr. — pilnupuris, atšķirībā no rituāliem upuriem, no kuriem sadedzināja tikai daļu) ir lielas cilvēku grupas vienlaidu iznīcināšana. Padomju represijām Latvijā šo pazīmju trūka. Arī tās bija netaisnas, nepamatotas un nežēlīgas, bet tās nebija ne genocīds, ne holokausts. Holokausts ir ciniskas vardarbības pēdējā konsekvence. Tāpēc ir pamats runāt par holokaustu kā par sevišķi bīstamu fenomenu.

3. Holokausta iemesli un vaina meklējami tikai Vācijā. Latvijai nav saistību ar nacistu zvērībām okupētās Latvijas teritorijā.

Tiesa, holokausta iniciatīva pieder Hitlera valdībai. Nacisti ar vietējo nacionālistu palīdzību izvērsa antisemītisku propagandu okupētajās teritorijās un sekoja tās iedarbībai. SD ik mēnesi sūtīja uz Berlīni ziņojumu "Par noskaņām un situāciju" ( Stimmungs und Lagebericht) , kur cita starpā tika atspoguļota iedzīvotāju attieksme pret ebreju deportācijām. Tautu attieksme nebija vienāda. Okupētās Dānijas iedzīvotāji lielā vienprātībā slepeni pārcēla savus ebreju tautības līdzpilsoņus pāri Ēresunam uz Zviedriju. Francijā sazarota pagrīdes struktūra izglāba tūkstošus ebreju, tomēr bija arī kolaboracionisti, kas vajāja ebrejus un to glābējus. Nīderlandē kristiešu ģimenes, riskējot ar dzīvību, izglāba ap 2000 ebreju bērnu. Latvijā bija brīvprātīgi ebreju glābēji un arī brīvprātīgi šāvēji. Visi tie nav apzināti, bet proporcija ir zināma. Glābēju bija aptuveni desmitreiz mazāk nekā šāvēju (100:1000)

4. Protests pret holokaustu bija neiespējams, tā būtu pašnāvība, un vācu nacistu rīcību nekādi protesti nebūtu ietekmējuši.

- Par īpašām represijām pret dāņiem nebija dzirdams.

- 1942. gada 11. jūlijā Nīderlandes katoļu bīskapi iesniedza kopīgu protestu pret ebreju deportācijām impērijas komisāram Zeisam–Inkvartam, publicējot tekstu baznīcas biļetenā. Nacisti reaģēja ātri. 2. augustā tie arestēja visus katoļticīgos ebrejus, bet protestētājiem tomēr nekas nenotika. Bīskapi palika savās vietās.

- Reaģējot uz iedzīvotāju noskaņojumu, Vācijā, Francijā, Čehijā, Ungārijā nacisti ebrejus masveidā nenogalināja, bet deportēja uzsvērti civilizētā veidā pasažieru vagonos, ar čemodāniem, lāpstām un citiem darbarīkiem, radot iespaidu, ka tos kaut kur nometinās uz dzīvi.

- Ja līdzīgs noskaņojums būtu bijis arī Polijā, Lietuvā un Latvijā, holokausts droši vien tomēr notiktu, bet izglābto noteikti būtu bijis vairāk.

Secinājums. Holokaustu nedrīkst reducēt uz vienas nācijas vainu vai divu tautu konfliktu. Antisemītisms nav autonoms fenomens. Tas sakņojas kādā dziļākā morālā defektā. Lai nosargātu Latviju no asiņainiem etniskiem satricinājumiem nākotnē, jācenšas atklāt dziļākās holokausta saknes un jāmēģina tās izskaust.

Kādi bija holokaustu sekmējošie faktori Latvijā, un ko var darīt, lai tos novērstu

Pēc manas pārliecības, augsni holokaustam sagatavoja patoloģiskas izmaiņas sabiedrības domāšanā, pārvērsta morāle, deformēta vērtību sistēma, plaši izplatīts cinisms un sirdsapziņas atrofija. Plānveida masu slepkavības ar upuru drēbju un pat to ķermeņu rūpniecisku utilizēšanu vispareizāk būtu saukt par organizētu kanibālismu.

Cilvēkēdāju mentalitāte tīrā veidā nevarēja plaši ieviesties 20.gadsimta Eiropā. Eiropiešu apziņā tā ieauga kā nacionālās idejas ļaundabīga metastāze. Pirmskara Eiropā valdošais nacionālisms bija deformēts, agresīvs un šovinistisks. Autoritārajā Latvijā tautas gods tika izcelts kā augstākā vērtība, svētāka par taisnību, cilvēktiesībām un cilvēku dzīvībām. Piederība pie etnosa bija svarīgāka par indivīda vainu vai nevainību. Labi vai ļauni bija nevis cilvēki, bet tautas kopumā.

Šāds domāšanas veids valdīja gan rietumos, gan austrumos no Latvijas. Padomju Krievijā mītiskās etniskās piederības vietā piesauca ne mazāk mītisko šķirisko piederību. Literatūrā šo domāšanas modeli dēvē par "pirmsosvencimas mentalitāti" tādā nozīmē, kā medicīnā runā par "pirmsinfarkta stāvokli".

Nacionālistiskajai ideoloģijai bija vajadzīgs ienaidnieka tēls. Pirmskara Latvijā ienaidnieks bija melnais Bruņinieks, septiņsimtgadīgais latviešu verdzinātājs, kas nebūt neatbilda baltvācu minoritātes patiesajai lomai pirmskara Latvijā. Kad 1941. gadā padomju okupācija beidzās ar deportācijām un to nomainīja vācu nacistu okupācija, par tautas kolektīvo ienaidnieku, padomju represiju un pašas okupācijas vaininieku kļuva ebreju minoritāte. Etnocentriskajai loģikai neko nenozīmēja fakts, ka ebreji no padomju represijām cieta proporcionāli vairāk nekā latvieši, nedz arī tas, ka starp Latvijā palikušajiem ebrejiem padomju aktīvistu nebija. Rezultātā Latvijas sabiedrības vairākums holokaustu vai nu atbalstīja, vai arī klusējot samierinājās ar to. Aleksandra Pelēča lakoniskais tēlojums par Alūksnes ebreju bojāeju atspoguļo norises visās Latvijas mazpilsētās. Zvērīgās masu slepkavības mazpilsētās notika bez redzamas vāciešu līdzdalības. To pašu varu apliecināt par 1941. gada jūlija vajāšanām Rīgā.

Pēckara Eiropā holokausta norises un tā iemesli tiek analizēti un kritiski izvērtēti. Vācijas sabiedrība holokaustu vērtē kā brīdinājuma signālu ( Mahnmal ) bezdibeņa malā. Pie šī signāla pienākušai, cilvēcei jāizšķiras — turpināt ceļu uz bezdibeni vai izvēlēties citu virzienu. Tāds ir holokausta izaicinājums. Ja pirmsosvencimas mentalitātei paliks vieta cilvēku apziņā, šī mentalitāte izveidos izglītota, ciniska un lietišķa kanibāla tipu, cilvēkēdāju aiz pārliecības un ar iekšēju sevis attaisnojumu. Uz mūsu pārapdzīvotās planētas šādi tipi varētu praktizēt eksperimentus ar veselu nāciju un rasu selekciju, organizēt gigantisku kodoltehnisku osvencimu un apdraudēt visas civilizācijas tālāko eksistenci. Vai mēs to gribam pieļaut? Tāds ir holokausta izaicinājums.

Daudzas iezīmes liecina, ka Eiropa holokausta izaicinājumu pieņēma, un zināms lūzums vērtību sistēmā ir noticis. Par to liecina attieksme pret holokausta vēsturi, pret cietušajiem un vaininiekiem, kā arī citas pazīmes, kas nav tieši saistītas ar holokaustu. Atteikšanās no nāves soda piemērošanas pat slepkavām liecina par Eiropā agrāk nebijušu attieksmi pret cilvēka dzīvību kā tādu. Ir arī pretējas zīmes, kas liecina par pirmsosvencimas stereotipu sīksto noturību cilvēku apziņā.

Diskusijas par holokaustu Latvijā atklāj, kādā mērā mūsu sabiedrība ir atbrīvojusies no deformētā nacionālisma, no pirmsosvencimas domāšanas veida. Manā vērtējumā, izmaiņas ir notikušas un turpina notikt. Kā piemēru varētu minēt 4. jūlija atceres dienas atzīmēšanu valsts mērogā; ebreju glābēju godināšanu un apbalvošanu, gan desmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas, bet tomēr. Ir arī negatīvi piemēri, turklāt nopietnāki nekā huligānu izdarības pie ebreju svētvietām. Pirmsosvencimas retorika reizēm ieskanas no visai augstām tribīnēm. Var minēt, ka līdz šim nav dzirdēts sabiedrības nopēlums tiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem un studentu korporāciju filistriem, kas brīvprātīgi dienēja civiliedzīvotāju iznīcināšanai organizētajā Arāja komandā.

Lietuvas Romas katoļu bīskapu konferencē nesen tika pieņemts dokuments, kurā baznīca izsaka nožēlu, ka "daži baznīcai piederīgie nav izjutuši pietiekošu mīlestību pret vajātajiem ebrejiem. Savukārt baznīcas pārstāvji nav izmantojuši visus līdzekļus vajāto pasargāšanai, un viņiem nav pieticis drosmes iespaidot tos cilvēkus, kas sadarbojās ar nacistiem". Šī atzīšanās, protams, neko nevar mainīt pagātnes notikumos, bet tā ļauj cerēt, ka nākotnē mūsu kaimiņus neizdosies tik viegli iesaistīt kādā etniskā konfliktā — ja bīskapu konferences nostājai pievienosies ievērojama sabiedrības daļa. No šī un tikai no šī viedokļa ir svarīgi, lai arī Latvijas sabiedrība paškritiski izvērtētu tautas nostāju abu okupāciju un sevišķi holokausta laikā.

No paša pieredzes zinu, cik noturīgi ir ar nacionālismu saistītie priekšstati. Savā laikā es piederēju pie tās ebreju jaunatnes daļas, kas ar visu sirdi pieņēma Kārļa Ulmaņa pausto nacionālo ideju. Minoritātēm tā nesa ierobežojumus un pazemojumus, bet mēs tos pacietīgi panesām, cerot, ka reiz Palestīnā izcīnīsim savu valsti un tad varēsim runāt ar arābiem tā, kā ar mums runā latvieši.

Man bija jāpiedzīvo holokausta ārprāts, lai saprastu, ka nacionālisms neatrisina ne cilvēces, ne indivīda lielākās problēmas.

Labāku pasaules redzējumu es atradu reliģijā — ticībā Mīlestības Dievam kā Personai, kā to atklāj abas Bībeles daļas — Vecā un Jaunā Derība. Tā bija ticība, ka visi cilvēki ir Dieva radīti un tādēļ brāļi un vienlīdzīgi savā starpā. Es piekrītu, ka Bībeles desmit baušļi joprojām ir saistoši, arī jaunais bauslis — mīlēt līdzcilvēku kā sevi pašu. Mani īpaši saistīja doktrīna, ka cilvēka dzīvība ir svēta, ka atņemt dzīvību drīkst tikai tas, kas to ir devis, proti, Dievs. Apstākļos, kad izredzes uz cilvēces vispārēju humanizāciju šķiet niecīgas, tieši reliģiskais Evaņģēlijs dod cerību, ka galu galā tomēr uzvarēs taisnība un kristīgais humānisms vislabākajā šī vārda nozīmē.

Ja daudzi cilvēki tam ticētu, tad ar to vien galvenās problēmas būtu atrisinātas.

Protams, daudziem reliģiskais pasaules uzskats nav pieņemams. Tiem varētu ieteikt atrast citu adekvātu dzīves redzējumu vai arī pārskatīt savus uzskatus par reliģiju.

Noslēgumā gribu atgādināt, ka savas kļūdas jāatzīst un no tām jāmācās. Vēl labāk ir mācīties no citu kļūdām. Nav obligāti katram pašam iziet visus maldu un ciešanu ceļus. Latvijas jaunākajām paaudzēm ir dota izdevība mācīties no manas paaudzes kļūdām un zaudējumiem, ja tas notiks, tad mūsu bērniem un mazbērniem būs daudz lielākas izredzes nepiedzīvot holokaustam līdzīgu katastrofu.

Bet ja nenotiks? Ja pirmsosvencimas ideoloģija būs vai nākotnē kļūs iecienīta un izplatīta Latvijā? Tad Latvijai būs reālas izredzes atkal kļūt par arēnu asiņainiem ekscesiem, kas būs vērsti pret kādu no etniskajām vai sociālajām grupām vai arī pret republiku kopumā.