Frīdrihs Canders Latvijā un pasaulē

Jānis Stradiņš, profesors, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents

Turpinājums. Sākums – “LV”, 27.10.2005., 28.10.2005.

Studijas. Pirmie kosmiskie aprēķini

Kopš 1905.gada Frīdelis bija sācis studēt Rīgas Politehniskajā institūtā, Mehānikas nodaļā. Profesoru skaitā bija izcili zinātnieki – inženierzinātnieks Čārlzs Klarks, matemātiķis Pīrss Bols, siltumtehniķis Karls Blahers, ķīmiķis Pauls Valdens un citi, arī aviomotoru ražošanas celmlauzis Krievijas impērijā docents Teodors Kāleps, rūpnīcas “Motors” dibinātājs un vadītājs. Kopā ar studiju biedriem Frīdelis 1908.gadā organizēja pirmo Rīgas studentu gaisa kuģošanas biedrību, kuras biedri būvēja un izmēģināja lidmodeļus, organizēja izstādes un parauglidojumus. Gluži viens un pilnīgi patstāvīgi Canders kopš 20 gada vecuma 1907.gada rudenī sāka veikt aprēķinus par kosmisko raķešu konstruēšanu un šifrētā stenografiskā veidā rakstīja savu pirmo plašāko darbu “Kosmosa kuģi (ētera kuģi), kas nodrošinās satiksmi starp zvaigznēm. Kustība pasaules telpā”. Šis Candera rokraksts (vācu valodā) ar akadēmiķa Sergeja Koroļova gādību tika atšifrēts tikai ap 1970.gadu (Jurijs Kličņikovs, Maskavā) un ar lielām pūlēm cenzūras pārvarēšanā (!) publicēts Rīgā iznākušajā zinātņu vēstures rakstu krājumā.²
Sava tēva mājas verandā Frīdelis iekārtoja pirmo “kosmiskās siltumnīcas” prototipu pasaulē. Jaunais Canders strādāja aizrautīgi un netradicionāli, tomēr ļausim atkal viņa māšelei Margarētei šo posmu restaurēt atmiņās:
“Vissmagākais laiks man bija no 5. līdz 11.mūža gadam. Mans slimais celis, lielās sāpes, beidzot operācija. Ārpus sava interešu loka Frīdelim nekam nebija laika, bet par mani interese viņam bija vienmēr. Cik skaistus stāstus viņš varēja stāstīt! Bet bezgalīgos sīkumus tehniskos jautājumos, kas mani garlaikoja, es veikli pratu neklausīties. Toties viņa tēlojumus par iespējamiem Marsa, Venēras vai Jupitera apmeklējumiem es klausījos ar aizrautību un droši vien biju viņa pateicīgākā klausītāja. (..) Viņa vadībā es zīmēju neskaitāmus “Marsa cilvēkus” – briesmoņus. Sevišķi sajūsmināts viņš bija, kad es Marsa iedzīvotājus attēloju kā ūdens iemītniekus, kuri mājo Marsa kanālos un to apkaimē. Viņš vairākkārt sacīja, skatoties ar viņam raksturīgu, it kā uz iekšu vērstu skatu: “Ir taču neticami, nepieņemami, ka tikai uz mūsu mazās Zemes ir dzīva radība; ir taču tik bezgala daudz zvaigžņu, noteikti arī citur ir dzīvība, tikai to vajag atrast, vajag turp nokļūt.”
Līdz ar studiju materiāliem viņa istabā krājās grāmatu kalni un uz rakstāmgalda burtnīcu un papīru kaudzes ar zīmējumiem un aprēķiniem, bet uz grīdas pudeles un citi trauki ķīmiskiem eksperimentiem. (..) Vēlāk viņš pasniedza privātstundas un krāja naudu, lai varētu nopirkt sev binokli un vēlāk savas dzīves sapni – tālskati. Arī Politehniskajā institūtā viņš pievērsa uzmanību ar saviem darbiem un idejām. Ap viņu pulcējās draugu pulks. Frīdelis uzsāka būvēt lidmašīnu, apmēram tādu kā buru lidmašīnu. (..) Brīnumjauki laiki sākās, kad Frīdelim beidzot bija savs tālskatis. Viņš kļuva vēl vājāks un kalsnējāks nekā līdz šim, viņam lika dzert krējumu, kamēr tēvs beidzot atklāja, ka viņš caurām naktīm, kad skaidra debess, sēd pie sava teleskopa. Ja vien tēvs zinātu, ka Frīdelis bieži vien mani slepeni cēla ārā no gultas, ietina segā un vilka caur lūku uz jumta, tur ar striķi piesēja pie skursteņa, lai savus debess brīnumus man rādītu ar tālskati! Man zobi klabēja no aukstuma un satraukuma, taču es visu laiku blenzu tālskatī, kamēr Frīdelis dobjā balsī stāstīja un skaidroja – Mēness plankumi, Saules protuberances, Marsa kanāli, Saturna riņķi, Piena ceļš un visa Bezgalība. Atceros viņa fanātiskās, fosforiscējošās acis un viņa čukstus: “Turp vajag lidot!” (..)
Tad nāca katastrofa. Māsa Herta bija pārgurusi un pārstrādājusies. Arī Frīdelis bija nervozs un sakairināts, un abi sastrīdējās. Herta viņu nonievāja, un Frīdelis viņai iesita. Pēc tam bija liela izrunāšanās (..). Nākošajā rītā, kad meklēju Frīdeli, māmiņa pateica, ka tēvs esot izdzinis Frīdeli no mājām. Tikai daudz vēlāk, kad mēs ar Frīdeli par to izrunājāmies, es visu sapratu. (..) Frīdelis man atzinās, ka viņš tagad esot uz visiem laikiem izārstēts no ātrām dusmām, jo tēva dusmas un nicināšana bijusi šausmīga. Frīdelis pārcēlās dzīvot Vīlandes ielā. Viņš dažreiz mūs apciemoja, bet bija ļoti kluss. (..)”

F.Candera teorētiskā darbība Maskavā

Nobeidzis ar izcilību Politehnisko institūtu Rīgā 1914.gadā, Canders kļuva par inženieri gumijas rūpnīcā “Provodņiks”. Gadu vēlāk, Pirmajam pasaules karam pietuvojoties Rīgai, viņš kopā ar rūpnīcu evakuējās uz Maskavu un dzimtenē vairs neatgriezās. Tiesa, 1921.gadā Frīdrihs bija sācis kārtot dokumentus, lai reevakuētos uz Latviju, tomēr pēc ilgstošām pārdomām izšķīrās palikt Maskavā, kur sācis veidoties liels aviorūpniecības centrs (uz bijušās no Rīgas evakuētās fabrikas “Motors” bāzes). Raženākie un varbūt grūtākie mūža gadi aizvadīti Maskavā, tur nobriedušas viņa kosmosa apgūšanas idejas un praksē īstenoti pirmie reālie projekti. Līdztekus maizes darbam aviācijas rūpnīcā viss brīvais laiks tika veltīts Visuma iekarošanas projektiem. Dzīvojot askēta dzīvi, par saviem zvaigžņu kuģiem viņš nemitīgi atgādināja dažādām organizācijām, 1924.gadā dibināja pasaulē pirmo Starpplanētu satiksmes pētījumu biedrību (Maskavā), ar publiskām lekcijām Maskavā, Ļeņingradā, Harkovā, Saratovā un citur mēģināja ieintriģēt plašāku sabiedrību. Canders rakstīja dažādus memorandus, rakstus, grāmatas – oficiālo speciālistu attieksme pret tiem nereti bija atturīga, pat noraidoša, kaut gan bija arī aizstāvji titulēto zinātnieku vidū. Candera avangardiskie projekti laika ziņā sakrita ar Kandinska, Tatlina, Šagala, Kluča, Eizenšteina neparastajiem, revolucionārajiem meklējumiem mākslā un arhitektūrā.
Pat ģimenes dzīvē izpaudās Frīdriha Candera aizrautība ar kosmosa lietām: saviem bērniem viņš deva vārdus – Astra (zvaigzne), Merkurs un Marss (Marss mira ar šarlaku agrā bērnībā; šķiet, ka arī šis pirmais dēls saucies Merkurs, nevis Marss, un pēc Merkura I Canderu ģimenē nācis pasaulē Merkurs II).
Tikai pašā mūža nogalē piepildījās Frīdriha Candera iecere reāli būvēt raķetes. 1931.gadā “Osoaviahima”³ ietvaros Canderam ļāva izveidot “Reaktīvās kustības pētījumu grupu” (GIRD), kur viņš pārgāja pastāvīgā darbā. Nez vai viņš vairs atcerējās sava tēva sacītos vārdus: “Frīdeli nekad es nesaprotu – vai nu viņš ķer par augstu, vai arī viņš patiešām būs ģēnijs.” Beidzot bija radusies iespēja veltīt visus spēkus savai misijai: ne tikai teorētiski, bet arī praktiski strādāt pie ideju tehniskas īstenošanas. Darbošanās gan ritēja tumšā, mitrā pagrabtelpā, taču Candera vadītais sabiedriskais kolektīvs (kura dalībnieku vidū bija arī vēlākais kosmisko kuģu konstruktors akadēmiķis S.Koroļovs) strādāja pašaizliedzīgi, konstruējot Padomju Savienībā pirmās raķetes ar šķidro degvielu, no kurām tiem laikiem it jaudīgā raķete “GIRD – X” startēja 1933.gada 25.novembrī Maskavas tuvumā.
Diemžēl (varbūt arī par laimi!) Canderam nebija lemts pieredzēt darba rezultātu. Pārlieku spraigais darbs salauza viņa vārgo veselību. Pēc ārstu uzstājīga pieprasījuma dodoties veseļoties uz Kislovodsku, viņš paņēma līdzi piezīmes, lai izveidotu tur jaunu grāmatu. Taču, kūrortā nonācis, viņš tūdaļ saslima ar tīfu un 1933.gada 28.martā tur mira nepilnu 46 gadu vecumā. Varbūt tas skan ciniski, tomēr jāsaka būtu – par laimi, jo 1937.gadā Canderam nu nekādi nebūtu gājušas secen Staļina laiku represijas, kas skāra visus viņa kolēģus: reaktīvās pētniecības grupa bija saistīta ne tikai ar “Osoviahima” priekšsēdētāju R. Eidemani, bet arī ar maršalu M. Tuhačevski, kurus abus nošāva. Arī raķešu konstruktorus (jauno Sergeju Koroļovu ieskaitot) apcietināja, un tiem bija jādarbojas “šaraškās”. Tiesa, Canders pats nekad nebija strādājis ne militārā laboratorijā, ne militāriem mērķiem – viņa misija bija tīri zinātniska Visuma izziņa, taču tālākie rezultāti, bez šaubām, tiktu izlietoti ne tikai planētas Marsa, bet arī kara Dieva Marsa labā. Pat pēc Otrā pasaules kara “kompetentie orgāni” jau mirušajam Canderam pārmeta, ka viņa grāmata un raksti vācu tulkojumā esot atrasti V. fon Brauna Pēnemindes bāzē, kur hitlerieši konstruēja V(fau)-raķetes, – viņš bijis neapdomīgs, ja ne noziedzīgs, atklājot noslēpumus ienaidniekam.

Nobeigums sekos

Vēres:

² Цандер Ф. А. Космические корабли (расшифровка и перевод с немецкого Ю. В. Клычникова)// Из истории естествознания и техники Прибалтики. Т. IV. Рига. Зинатне, 1972. – с. 349–378.
³ “Osoaviahim” – PSRS organizācija militārās aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības atbalstam, vēlāk pārdēvēta par “DOSAAF”. Tās vadītājs 1932.–1937.gadā bija latvietis Roberts Eidemanis.