Inženierzinātnēs darbaroku trūkums

Mašīnbūves un metālapstrādes nozarei no nepieciešamā inženieru skaita izdevies piesaistīt tikai vienu trešdaļu. Ļoti trūkst arī vidējā līmeņa speciālistu. Tādēļ nākas atteikties no vairākiem izdevīgiem pasūtījumiem, tajā skaitā ārvalstu.

Foto: A.F.I.

Tā, īsi un uzskatāmi, vakar notikušajā diskusijā “Kā piesaistīt darbaspēku inženierzinātnēm” situāciju raksturoja Mašīnbūves un metālapstrādes asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš. Šīs nozares gada pieaugums ir 17%, taču darbinieku skaits pieaug tikai par 6 līdz 7% gadā. Strādājošo trūkst arī informācijas tehnoloģiju un elektronikas nozarēs. Tādēļ, kā apgalvoja metālapstrādes uzņēmuma “Severstaļlat” valdes loceklis un mārketinga direktors Roberts Dlohi, jau ir sākusies uzņēmumu cīņa par strādājošo prātiem un rokām.

Skolēnu izvēles ķīlnieki

Diskusijā, klausoties ministres teiktajā par papildu budžeta vietu atvēlēšanu eksaktajām zinātnēm, uzņēmēju pausto gatavību investēt mācību klašu aprīkojumā, piedalīties programmu izstrādē, skaidri iezīmējās lielākā problēma – skolēni un studenti neizvēlas apgūt šīs zinātnes. Kā liecina augstskolu šā gada uzņemšanas dati, lai gan konkurss uz inženiertehniskajām studiju programmām pieaudzis, tas tomēr joprojām ir niecīgs. Un pamatotas ir bažas, ja budžeta studiju vietu skaitu būtiski palielinās, nebūs, kas tās aizpilda. Neskatoties uz lielo bezdarba risku, vispopulārākās vidusskolēnu vidū ir sabiedriskās attiecības, par šīm studijām liela daļa gatava maksāt arī no personiskajiem līdzekļiem. Tajā pašā laikā V.Rantiņš stāsta, ka Daugavpils, Lūznavas un Ventspils profesionālajās skolās uz viņa nozares programmām šogad nav pieteicies neviens mācīties gribētājs. Gan V.Rantiņš, gan R.Dlohi uzsver: visiem šo programmu beidzējiem – gan ar vidējo speciālo, gan augstāko izglītību – darba vietas ir garantētas, turklāt maksātā alga lielāka par vidējo algu valstī.
I.Druviete uzsvēra, ka šo problēmu var atrisināt vienīgi ar pašu nozaru un masu mediju palīdzību, mainot sabiedrisko domu, kas ir un kas nav perspektīvas profesijas. Ministre uzsvēra, ka jāattīsta profesionālā orientācija, tai jākļūst daudz konkrētākai. Un galvenais – jāsniedz skolēniem un vecākiem droša un ticama informācija par darba tirgu, tā attīstību, par pieprasītajām un mazāk pieprasītajām profesijām un atalgojumu tajās. Tai jākliedē daudzie mīti un stereotipi. Piemēram, mašīnbūve un metālapstrāde sen jau nav nozares, kurās strādājošajiem jārij putekļi un jāģērbjas zilos darba virsvalkos. Kā stāsta V.Rantiņš, mūsdienās šo darbu var darīt arī gaišā kreklā un kaklasaitē, bez mazākajiem putekļiem un netīrumiem. Nozares pārstāvis uzskata, ka arī pašām skolām un skolotājiem būtu jāizrāda lielāka interese par darba tirgū notiekošo. Skolēnu klases ir gan aicinātas, gan gaidītas uzņēmumos, kuru pārstāvji mīļuprāt viesotos arī skolās. Nozares pārstāvji arī cer, ka, aizvien vairāk ieguldot mācību vides uzlabošanā un aprīkošanā ar nepieciešamajām tehnoloģijām, mainīsies attieksme pret profesionālajām izglītības iestādēm un tās vairs nesaistīsies ar padomju “profenēm”.

Augstskolām un uzņēmējiem jāsadarbojas

Inženiertehnisko nozaru darba devēji ir vieni no pirmajiem, kas sapratuši: lai iegūtu darbiniekus ar nepieciešamo izglītību un prasmēm, tām ir aktīvi jāsadarbojas ar skolām un augstskolām. Kā atzina Rīgas tehniskās koledžas direktors Jānis Rozenblats, izglītotāji nekad nevarēs noteikt, kas tieši vajadzīgs darba devējiem. To zina tikai viņi paši, un uzņēmējiem arī jādod skaidrs pasūtījums skolām un augstskolām. Kā labas prakses piemēru var minēt “Severstaļlat”, kas ieguldījis 50 000 latu moderni aprīkotas mācību klases izveidei Rīgas tehniskajā koledžā. Nozares asociācija ir noslēgusi līgumu ar Biznesa augstskolu “Turība” par pasniedzēju praksi uzņēmumos, lai iepazītos ar jaunākajām tehnoloģijām.
Tajā pašā laikā ar augstākās izglītības kvalitāti viss nebūt nav tik rožaini. Kā atzina Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas pārstāvis Ilmārs Osmanis, mācību programmas ir jāmodernizē. Bieži tam traucē novecojušais pasniedzēju sastāvs, kuriem pašiem praksē nav iznācis saskarties ar jaunākajām tehnoloģijām. Augstskolās tikpat kā nav vieslektoru, vāji attīstīta starptautiskās pieredzes apmaiņa. I.Osmanis stāsta, ka darba devēji arī vēlas, lai augstskolas beidzēji tekoši runātu un rakstītu angļu valodā, jo bieži jāstrādā vienā komandā ar ārzemju speciālistiem. Tāpat nozaru pārstāvji uzskata, ka izglītības iestādes nedrīkst izstrādāt nevienu izglītības programmu, nepieaicinot attiecīgās nozares darba devējus.
Diskusijas noslēgumā ministre arī atzina, ka Latvijai jārisina tā pati problēma, kas pārējai Eiropai – vienotā ķēdē jāsaslēdz zinātne, augstākā izglītība un uzņēmējdarbība.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv