ANO eksperti apspriežas Latvijā

Jūrmalā no 10.līdz 14.oktobrim notika ANO Ģeogrāfisko nosaukumu ekspertu grupas (UNGEGN – United Nations Group of Experts on Geographical Names) 9.sanāksme, kurā piedalījās speciālisti no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Latvijas.

Saimnieka lomā bija Latvijas Valsts zemes dienesta ģeogrāfi. Sanāksmes izskatīto jautājumu loks – ģeogrāfisko nosaukumu standartizācija, vietvārdu datu bāzu izveide un uzturēšana, eksonīmi (tradicionālie ārvalstu vietvārdi, tādi kā Tērbata, Pleskava, kas neatbilst vietvārdu atveides noteikumiem) un valstu nosaukumi, ģeogrāfisko nosaukumu atveide, vietvārdu apstiprinātājinstitūciju izveide un vietvārdu kā tautas kultūras mantojuma saglabāšana – ir aktuāls arī Latvijai. Apmēram 50 gadu ilgā likteņu kopība ar pārējām Austrumbloka valstīm ir radījusi līdzīgas problēmas, tāpēc visas tās iet arī līdzīgus risinājuma ceļus. Protams, pats svarīgākais elements ir valoda un tās statuss valstī. Tāpēc, piemēram, baltkrievu problēmas mums ir īpaši tuvas un saprotamas.
Kā mūs informēja baltkrievu kolēģi, Baltkrievijas Nacionālajā datu bāzē vietvārdi tiek uzglabāti gan baltkrievu, gan joprojām arī krievu valodā. Vietvārdu standartizācijas koordinējošo funkciju veic Baltkrievijas Toponīmijas komisija, bet normatīvā bāze saglabājas vēl instrukciju līmenī. Tomēr baltkrievi jau sagatavojuši Vietvārdu likuma projektu, ko tuvākajā laikā cer pieņemt. Klausoties baltkrievu kolēģu runās, it īpaši par to, ka Toponīmijas komisija saņem ļoti daudz vēstuļu no iedzīvotājiem, kas lūdz atjaunot vēsturiskos baltkrievu nosaukumus, prātā nāk valsts valodas statusa noteikšanas laiks Latvijā no 1987. līdz 1989.gadam, kad aktīvi risinājās arī vēsturisko nosaukumu atjaunošanas process. Konferencē tikām informēti, kā Krievijā iedzīvina 1997.gadā pieņemta federālo likumu “Par ģeogrāfisko objektu nosaukumiem”. Šī pieredze var noderēt, gatavojot Latvijas Vietvārdu likumu un attiecīgos normatīvos aktus.
Šogad arī Ukraina pieņēmusi likumu “Par ģeogrāfiskajiem nosaukumiem” un sākusi gatavot valsts ģeogrāfisko nosaukumu reģistru. Ukraiņu kolēģe runāja par tā veidošanas grūtībām. Polijas pārstāve pastāstīja par savas valsts toponīmijas komisijas darbu. Mani visvairāk ieinteresēja šogad pieņemtais “Likums par nacionālām un etniskām minoritātēm, kā arī reģionālo valodu”, kas paredz, ka minoritāšu apdzīvotajās teritorijās šo minoritāšu vietvārdi var tikt lietoti blakus poļu nosaukumiem. Tomēr šie vietvārdi nevar tikt lietoti patstāvīgi un tos drīkst lietot tikai aiz oficiālā poļu nosaukuma, bet tas nozīmē, ka minoritāšu valodu nosaukumi nevar būt oficiālie nosaukumi. Šeit varētu atgādināt, ka Latvijas valodnieki jau 90.gados noteica līdzīgu pieeju personvārdu rakstībai Latvijas pasēs un Latvijas Vietvārdu likuma projektā tieši šāda vietvārdu lietošanas norma ir paredzēta Lībiešu krasta teritorijā.
Igauņu kolēģi runāja par citvalodu vietvārdu atveidi igauņu valodā, par vietvārdu datu bāzes izveidošanas vēsturi un par teorētiskajām nostādnēm vietvārdu klasifikācijā.
Savukārt lietuviešu ziņojumi par Lietuvas pierobežas toponīmiem un par Lietuvas apdzīvoto vietu ielu nosaukumu veidošanu un lietošanu Latvijai ir svarīgi no tā viedokļa, ka arī Latvija gatavojas robežlīguma parakstīšanai ar Krieviju, turklāt arī Latvijai ir ļoti nepieciešami vispārīgie noteikumi par ielu nosaukumu veidošanu un lietošanu. Šos noteikumus varētu izstrādāt vai nu Valsts valodas centra Vietvārdu apakškomisija, vai Valsts valodas komisija, kā to ir izdarījusi Lietuvas Seima Valodas komisija. Latvijai varbūt ir vērts padomāt arī par to, vai nebūtu nepieciešams kāds normatīvs akts, kas nosaka valsts pierobežas zonu un robežzonu, kā arī izveido īpašu šajās zonās ietilpstošo apdzīvoto vietu nosaukumu sarakstu.
Latvijas pārstāve Vita Strautniece viesus informēja par jaunākajiem karšu izdevumiem Latvijas Valsts zemes dienestā un par darbu pie Latvijas Vietvārdu likuma projekta.
Vislielākās grūtības gandrīz visās konferences dalībvalstīs sagādā vietvārdu aizsardzība. Ar šīm grūtībām ļoti nopietni saskaras pat mūsu kaimiņi Ziemeļvalstīs, īpaši Norvēģijā, kaut gan tur Vietvārdu likums darbojas jau ilgāku laiku. Acīmredzot iedzīvotāji vietvārdus pietiekami nenovērtē kā kultūrvēsturisku valodas bagātību un uzskata par maznozīmīgu sabiedrības dzīves sastāvdaļu, tāpēc nelabprāt piedalās kļūdaino nosaukumu nomaiņā vai labošanā.

Dr.philol. Dzintra Hirša