1991.gada 5.jūnija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Par ekoloģisko situāciju. Kurš, lūdzu, ziņo? Kalniņa kungs? Lūdzu. Deputāts Līgotnis ir atstājis deputātiem zīmīti, ka priekšlikumi par valsts dienestu iesniedzami līdz 12.jūnijam. Atgādinājums deputātiem.

A.Kalniņš, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks: Godājamie deputāti! Jūsu uzmanībai izvirzītais jautājums ir pārrunāts Apkārtējās vides aizsardzības komisijā, un no tās puses ir kopīgs lūgums informēt par šo jautājumu.

Lieta ir tā, ka šobrīd, tā kā man personiski iznāk strādāt ar Vents­pili, mēs šos jautājumus risinām, cenšamies risināt intensīvi kopā ar Ventspils pilsētas deputātiem sesijās un praktiskajā darbā. Lai šo jautājumu– ko eksportēt, kāda ir šo eksportējamo kravu drošība un tā tālāk– izskatīšanu nesarežģītu, tad ir priekšlikums dot tiesības Vents­pils Tautas deputātu padomei šo jautājumu risināt autonomi. Un tas arī ir saskaņā ar pilsētas pašvaldības likumu. It kā var dalīties domas, vai Latvijai tajā vai citā laikposmā var būt ļoti svarīgi objekti kaut kur, kuri ir jāceļ vai jāapstādina, ņemot vērā visas republikas intereses, ne tikai attiecīgās pilsētas, rajona vai lokālās intereses? It kā būtu zināmas bailes šajā ziņā, bet viedoklis tomēr pārsvarā ir tāds, ka, ejot uz priekšu, mēs jebkuru republikas nozīmes objektu izvietošanu (vai tā ir celulozes rūpnīca, vai kaut kas tamlīdzīgs) un to funkcionēšanu varēsim loģiski, pamatoti un nopietni izspriest ar tās vai citas pilsētas vai rajona deputātiem. Šajā gadījumā tā ir Ventspils. Ja dota tāda iespēja, tad gribu piebilst, ka šis tas Ventspilī tiešām ir darīts. Mūsu lielākā problēma šobrīd ir amonjaka rezervuāru betona čaulu projektēšana. Šī koncepcija ir atzīta ārzemēs, tagad šāds darbs notiek, lai iedzīvotājiem un pilsētai līdz minimumam samazinātu risku.

Otra problēma, ko Ventspilī risina, ir jautājums par iesāktās, bet nepabeigtās metanola būves saimnieka atrašanu un visefektīvāko lietojumu. Viss šis darbs saistās ar ekspertu lielu palīdzību, lai izvērtētu ekoloģisko situāciju Ventspilī. Tāpēc ir lūgums šādas tiesības dot Ventspils Tautas deputātu padomei. Mums oktobrī paredzēta nākamā sesija, kurā atkal izskatīsim šos jautājumus– kas izdarīts, kā tiek pildīti plāni, kas Ventspils pilsētā pieņemti iepriekšējā sesijā.

Priekšsēdētājs: Kādi jautājumi Kalniņa kungam? Deputāts Ābiķis.

Dz.Ābiķis: Man ir viens jautājums. Kas ir autors šim lēmuma projektam?

A.Kalniņš: Autore ir Apkārtējās vides aizsardzības komisija. Tas jautājums tur ir vairākkārt izskatīts un diskutēts, dažādi viedokļi ir bijuši. Šeit ir viens no tiem optimālākajiem priekšlikumiem.

Priekšsēdētājs: Vai vairs jautājumu nav? Paldies. Izteikties par lēmumu vēlas deputāts Kristovskis un deputāts Ābiķis.

Ģ.Kristovskis: Cienījamie deputāti! Jāsaka, ka šis lēmums manās rokās nonāca tikko. Es gan šobrīd strādāju ar likumu par zemi, bet katrā gadījumā dažas tēzes gribu pateikt.

Jāsaka, ka man ir tāda skeptiska attieksme pret šā lēmuma tekstu un pret domu, kas šeit ir ielikta. Mazliet jāatgriežas pie tās vēstures, ko cilvēki nezina. Tātad par akrilnitrilskābi. Pagājušā gada novembrī Ventspilī cilvēki nobalsoja par to, ka akrilnitrilskābes transportēšana tiek atļauta līdz šā gada 31.martam, to konkrēti izdarīja Ventspils vietējie deputāti. Pieņēma šādu lēmumu Latvijas Republikas interesēs. Arī es biju viens no tiem, kuri balsoja par. Kad šā gada 31.martā pienāca šī konkrētā diena, deputāti konstatēja, ka līgums ir noslēgts līdz šā gada 31.decembrim. Ieklausieties– deputāti nolemj vienu, līgums tiek noslēgts pilnīgi līdz citam datumam, līdz gada beigām. Tātad šis termiņš ir par pusgadu ilgāks. Te rodas jautājums, kas sagatavoja šo līgumu un kas šo līgumu noslēdza. Varbūt daži deputāti zina un ir ievērojuši, ka mums Augstākajā padomē ir arī kolēģis Lemberga kungs. Tāpēc man vispār liekas, ka varbūt šeit ir kāda kļūda, ka šīs tiesības slēgt līgumus un atļaut kaut kādus transportus tiek dotas deputātu padomei. Padomē tās varētu nodot pilsētas mēram Lemberga kungam, jo šo lēmumu viņš bija noslēdzis vienpersonīgi, neievērojot to, ko nolēma deputāti.

Par amonjaku. Ja jūs būtu informēti, tad zinātu, ka amonjaka transports jau ir aizliegts. Vietējie deputāti pirms pāris mēnešiem (es nepiedalījos šajā Ventspils pilsētas padomes sesijā) nolēma šo trans­portēšanu pārtraukt. Tika pieņemts lēmums pārtraukt amonjaka transportēšanu. Par to vienbalsīgi balsoja visi deputāti neatkarīgi no pārliecības, vai tā bija Interfronte, vai Tautas frontes frakcija… Vienbalsīgi tika nolemts. Šobrīd šīs transportēšanas joprojām notiek. Tātad pirms diviem mēnešiem vietējie deputāti ir pieņēmuši lēmumu, bet tas tiek ignorēts. Kāpēc es to visu stāstu? Es to saku tāpēc, lai jūs saprastu, ka mēs jau varam nodot šīs funkcijas vietējiem deputātiem, bet lietas labā, šā transporta labā un valūtas labā vietējo deputātu lēmums netiek ņemts vērā un netiks ņemts vērā.

Tādas ir manas pārdomas šajā jautājumā. Šis lēmums ir tāds vienkāršs, tas ir parādījies, bet, vai tam ir kāda nozīme, to es nezinu.

Trešā doma. Loģiski jau būtu šo jautājumu nodot vietējiem deputātiem, jo viņi pārzina situāciju, ir iepazinušies ar to, viņi ir bijuši attiecīgajos objektos, savu iespēju robežās zina šo savu tehnisko situāciju, zina vēlētāju intereses. Šeit, Augstākajā padomē, protams, deputātiem nav ne laika, ne arī iespēju iedziļināties šajā jautājumā, kurš faktiski ir ļoti sarežģīts. Nevar vienā dienā ar dažiem zinātniekiem vai vienkārši kaut kādiem nespeciālistiem un pierādījumiem izšķirt, kā rīkoties. Tāpēc šeit, protams, šo jautājumu varētu neizlemt. Es jums šo priekšvēsturi izstāstīju tāpēc, ka mani māc bažas, vai vispār šāds lēmums ir jāpieņem.

Priekšsēdētājs: Paldies, deputāts Ābiķis.

Dz.Ābiķis: Cienījamie deputāti, es runāšu pavisam īsi, jo te jau Kristovskis daudz ko pateica. Man rodas iespaids, ka šis lēmums tiek pieņemts ar šādu motivāciju tikai tāpēc, ka Ventspils pilsētas padomē ir radusies citāda situācija. Tāpēc es ļoti gribētu saņemt izsmeļošu informāciju no mūsu Vides aizsardzības komisijas, kāpēc šāds lēmums ar tādu diezgan dīvainu motivāciju pašreiz tiek pieņemts. Pirms balsošanas es gribētu dzirdēt Vides aizsardzības komisijas izskaidrojumu.

Priekšsēdētājs: Debatēs neviens vairs nav pieteicies, varbūt tad Vides aizsardzības komisija? Deputāts Cilinskis sniegs kādu paskaidrojumu.

E.Cilinskis: Godājamie deputāti! Kāda šobrīd ir situācija un kāpēc komisija piekrita šāda lēmuma pieņemšanai? Vispirms situācija ar akrilnitrilskābes transportēšanu. Latvijas PSR Augstākās padomes lēmumā bija paredzēts šo transportēšanu pārtraukt, bet Ventspils pilsētas padome ar savu lēmumu nolēma to atļaut, kādu laiku atļaut. Līdz ar to šeit ir formāla pretruna, jo spēkā esošais Augstākās padomes lēmums to aizliedz, bet faktiski transportēšana turpinās, un Ventspils pilsētas padome tādā vai citādā veidā tam piekrīt. Tātad šeit būtu jālikvidē formālā pretruna.

Attiecībā uz amonjaku situācija ir sarežģītāka, jo amonjaka trans­portu aizliedz gan šis Latvijas PSR Augstākās padomes lēmums, gan ventspilnieki nav atļāvuši to transportēt, taču transportēšana notiek. Ja mēs pieņemam šo lēmumu, situācija juridiski nemainās, mēs vienkārši nododam šo kompetenci ventspilnieku ziņā, un Augstākā padome paiet mazliet malā, jo mēs uzskatījām, ka tomēr šis ir tāds jautājums, kura tālāko risināšanu nevajadzētu lemt Augstākajai padomei. Tātad, ja jūs atceraties, lauksaimnieki jau savā laikā skaidroja, kāda ir šī situācija ar amonjaku, kāpēc tas ir jātransportē, kāpēc tas ir nepieciešams. Droši vien Lauksaimniecības komisija par to var sīkāk pastāstīt, bet situācija ir arī tāda, ka, ja es nemaldos, augustā būs Rietumu ekspertu komentāri, kāda tad šī situācija ir attiecībā uz amonjaku Ventspilī.

Tādējādi mēs uzskatām par lietderīgu šo jautājumu pilnīgi precīzi atrisināt pēc tam. Tātad attiecībā uz amonjaku ar šā lēmuma pieņemšanu pretruna nav likvidēta. Ja Ventspils pilsētas padome nespēs vienoties ar Ministru padomi, mēs būsim spiesti pie tā atgriezties tik un tā, jo juridiski situācija nemainās no tā, ka mēs pieņemam šā lēmuma projektu. Taču, ja šī vienošanās tiek panākta, tad mēs varam tur vairs neiejaukties. Bet attiecībā uz akrilnitrilskābes transportu mēs vienkārši likvidējam šo juridiski formālo pretrunu. Tāds bija komisijas viedoklis, kāpēc komisija piekrita pieņemt šo lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Eglājs, nākamais– deputāts Safonovs.

V.Eglājs: Es gribētu šajā lēmuma projektā vērst uzmanību uz šādu lietu, ka likumā par pilsētu pašvaldību nav minēta nedz Ventspils pilsēta, nedz amonjaks, nedz akrilnitrilskābe. Tāpēc arī lēmumā par grozījumiem Augstākās padomes lēmumā par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā arī nekas nav sacīts nedz par Ventspili, nedz par amonjaku. Tāpēc piedāvātais formulējums man liekas par šauru. Vajadzētu formulēt apmēram tā: sakarā ar to, ka Latvijas Republikas likums par pilsētu pašvaldību dod tiesības pilsētām, ievērojot vietējās un valsts intereses, lemt jautājumus par bīstamu kravu transportēšanu pilsētu teritorijā, Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj… Jo runa nav tikai par Ventspili un par konkrētu lietu. Līdz ar to mūsu lēmumam būs plašāka nozīme, jo mēs pateiksim, ka šādi jautājumi par transportu ir arī citu pilsētu kompetencē. Mēs pateiksim, ka tam tā ir jābūt. Pretējā gadījumā mēs noveļam vainu tikai uz Ventspili un sakām, ka vairs iekšā nejaucamies, kā jūs lemsit, tā arī būs labi.

Man liekas, ja lēmums būs formulēts šādā veidā, tam būs kaut kāda jēga, citādi, kā iepriekš te sacīja, var pieņemt vai nepieņemt lēmumus, bet tā transportēšana notiek. Ja mēs akceptējam Ventspili, tad akceptējam arī jebkurā citā vietā analoģiskā situācijā, un tas mums arī jāuzraksta.

Priekšsēdētājs: Deputāts Safonovs, nākamais– deputāts Špoģis.

A.Safonovs: */Kolēģi! Šim jautājumam ir vairāki aspekti, kas cieši savijušies cits ar citu. Viens no tiem– administratīvais, otrs– tīri ekonomiskais, trešais– politiskais. Īsi par administratīvo. Ja mēs tādas tiesības pieņemt šādus lēmumus dodam Ventspils padomei, tad kāpēc tādas pašas tiesības mēs nedodam pilsētām, ciematiem, caur kuriem uz Ventspili transportēs nitrilakrilskābi un amonjaku? Lēmums šādā traktējumā nav pieņemams. Tas ir tīri administratīvs skatījums.

Tagad par ekonomiski politisko skatījumu. Lūdzu, atcerieties, kad jūs pirmo reizi dzirdējāt par nitrilakrilskābi! Es personīgi pirms divarpus gadiem, kad biju ievēlēts par delegātu uz pirmo Latvijas tautu forumu. Tad bijušajā politiskās izglītības namā akadēmiķe cienījamā Kukaines kundze man un zālei enerģiski pierādīja, ka nitrilakrilskābe ir zvērīga inde, kas nogalina visu dzīvo, tā dažos gados var iznīcināt visus mūsu republikas iedzīvotājus. Godīgi sakot, es viņai tad gandrīz noticēju. Pēc kampaņas presē, radio un televīzijā, kas bija plaši izvērsta pret Ventspils rūpnīcu, kas cauri republikai transportē amonjaku un nitrilakrilskābi, notika vietējo, pilsētu un Augstākās padomes vēlēšanas. Daļa no vairākuma frakcijas deputātiem, cienījamie kolēģi, savus mandātus ieguva, pateicoties lozungam, ka amonjaka un nitril­akrilskābes transportēšanai uz Ventspili būs bēdīgas sekas, no kurām cietīs visi republikas iedzīvotāji. Es zināmā mērā viņiem piekritu.

Bet kas notiek šodien? Mūsu Vides aizsardzības komisija jau vairākas reizes ir izskatījusi šo jautājumu. Pie mums ir braukuši cienījami kolēģi no Ventspils padomes, arī administrācijas pārstāvji, arī es divas reizes esmu braucis uz Ventspils rūpnīcu. Personīgi man kā cilvēkam, kas ir saistīts ar rūpniecību, ir izveidojies viedoklis, ka ekoloģiskais stāvoklis ap rūpnīcu un pašā rūpnīcā nav tik šausminošs, kā tika runāts agrāk. Vēl vairāk: lai kā es mēģināju saostīt, nekādu smaku, kas atgādinātu amonjaku, es nejutu. Bet vai mums šodien atkal necenšas piedāvāt nepareizu informāciju par to, ka problēmu ar ekoloģiju vispār nav?

Starp citu, uzziņas par ekoloģisko stāvokli Ventspilī mums ir iesniedzis Emsis, Vides aizsardzības komiteja, Godmaņa norīkotā komisija. Taču kādam ir jānes atbildība par šo informāciju vai dezinformāciju, kas tika mums piegādāta divarpus gadu laikā! Vispirms mums jāsaņem atbilde uz šo jautājumu, un tikai tad varēsim pieņemt vai nepieņemt kādu lēmumu. Tāpēc es ierosinu šī jautājuma izlemšanu uz kādu laiku atlikt, lai uzklausītu speciālistu domas– tas ir vai nav bīstami. Lauksaimnieki, ja atmiņa mani neviļ, teica, ka, samazinot šīs ražotnes tempus, radīsies apmēram 120 miljonu rubļu zaudējums gadā, jo trūks amonjaka salpetra, amonjaka un slāpekļa mēslojuma, kas radīs ražas zudumus un tā tālāk.

Un pēdējais. Šo rūpnīcu uzcēla nelaiķa Hammera firma pēc Padomju Savienības un Hammera līguma. Man liekas, ka līdz 1994.gadam mums par šo amonjaka ražotni ir jānorēķinās. Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāts Špoģis, nākamais– deputāts Felss.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Tā kā mēs mazliet vienpusīgi par šo jautājumu runājam, es gribētu tikai kopīgi ar visiem jums atcerēties arī to informāciju, kura mūsu rīcībā bija ar premjerministra Godmaņa kunga parakstu tad, kad mēs iepriekšējo reizi izskatījām šo jautājumu. Es gribētu atgādināt, ka mums ir jāņem vērā arī otrais aspekts, ka šis jautājums ir visciešākajā veidā saistīts ar šķidro komplekso mēslu ražošanu, kas pašreiz ir Ventspilī. Latvijas Republikā tā ir vienīgā tāda ražotne. Kaimiņvalstīs– Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā– ir viss komplekss minerālmēslu ražošanai.

Iepriekšējais kolēģis šeit nosauca summu– 5000 miljonus. Es gribētu atgādināt, ka bija precīzs skaitlis arī par graudiem, kas bija apliecināts ar Godmaņa kunga parakstu,– 5 000 000 tonnu. Tas ir minimālais patēriņš, un tas ir zaudējums. Tas ir daudz vai maz? Divas reizes tik daudz, cik gada laikā vajag mūsu iedzīvotāju pārtikai. Pārvēršot lopbarībā, tas ir apmēram miljons tonnu piena. Es gribēju, lai jūs to zināt, pirms pieņemat pareizu lēmumu. Šķidrie kompleksie mēsli, ko ražo Ventspilī, ir ekoloģiski vistīrākais mēslošanas līdzeklis, vienīgais, kurš padodas precīzai dozēšanai un izslēdz skalošanos. Aizslēdzot šo rūpnīcu, pēc tam mēs varēsim vainot gan agrārās reformas gaitu, gan mūsu likumu nepilnības, gan kādas citas reformas, varēsim meklēt vainīgos, vainot arī laika apstākļus, taču skaidrs ir viens, ka šīs rūpnīcas slēgšana būs reāls solis uz badu republikā. Tas ir neapšaubāmi. Tas būs smagākais solis no visiem, kādi vispār mums lauksaimniecībā ir un var būt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Felss.

A.Felss: Godātie kolēģi! Es gribu šajā jautājumā aizstāvēt lauksaimnieku viedokli. Es runāju toreiz, kad mēs šo jautājumu izskatījām pirmo reizi. Tās komisijas sastāvā, kas tika izveidota kopā ar valdības locekļiem, man izdevās pabūt Ventspilī un redzēt šo konkrēto situāciju. Es esmu bijis daudzos Rīgas uzņēmumos, daudzu citu pilsētu, arī savas Jēkabpils, uzņēmumos. Un man ir jāatzīst, ka situācija šajā rūpnīcā, respektīvi, kārtība un tehnoloģiskais stāvoklis, ir nesalīdzināmi augstākā līmenī nekā pārējās rūpnīcās. Man nav analogu, vismaz no tām rūpnīcām, kuras es zinu. Tā ka neredzu objektīvu iemeslu, kāpēc šis transports būtu jāslēdz. Lauksaimnieku argumentus, es domāju, Špoģa kungs mums ticami demonstrēja, man šeit nav ko piebilst. Šīs ir otrās ekonomiskās sekas. Dabiski, neviens nevar garantēt, ka Ventspilī nekas un nekad nenotiks. Bet acīmredzot risks vienmēr ir pastāvējis, bet ir jāzina šā riska pakāpe. Ja pašreiz patiešām darbojas ekspertu komisija un būs šis slēdziens, tad mēs zināsim šo riska pakāpi, jo arī ārvalstīs– gan Holandē, gan citur Rietumeiropā– analogas rūpnīcas atrodas lielu pilsētu teritorijā. Tātad, ja būs slēdziens, tad acīmredzot būs jāveido pasākumu komplekss, lai maksimāli garantētu šīs rūpnīcas drošību pret kādu ārkārtēju ārējo faktoru iedarbību. Tas tik tiešām ir jāizdara. Bet es domāju, ka mums nevajag vēlreiz saasināt jautājumu tīri ekonomiskā plāksnē. Lauksaimnieki katastrofāli cietīs, ja slēgsim rūpnīcu vai apturēsim rūpnīcas darbu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ziediņš, pēc tam Kristovskis sniegs repliku.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Es esmu lauksaimnieks, bet esmu dzimis pie Ventas. Man šoreiz nav skaidra mūsu lauksaimnieka Špoģa nostāja, Felsa nostāja. Runa nav par to, vai mums ir vajadzīgs slāpeklis vai nav vajadzīgs. Baidīt, ka tad, ja šī slāpekļa nebūs, iestāsies bads, tas nav taktiski. Es jums pasaku godīgi, tas nav taktiski. Jautājums ir par to, kā mums šo rūpnīcu tiešām savest tādā kārtībā, kā to bija iecerējusi Latvijas Republikas Ministru padome un kā to savos lēmumos deklarējusi Augstākā padome. Un ja tas nav iespējams? Ja šajā stāvlaukumā, kas aizaudzis ar zāli (es arī tur biju), blakus uz vienām sliedēm stāv pieci, septiņi, desmit ešeloni, viens ar degvielu, viens ar pilošu mazutu, viens ar to pašu nitrilakrilskābi un diez vēl ar ko. Ja mēs mierīgi paziņojam, ka šis dzelzceļš ir Baltijas dzelzceļa pārvaldes pārziņā un Vents­pils nevar atrast naudu šā dzelzceļa remontam, bet šī pārvalde fiziski to nevar izdarīt, un šie vagoni kāpj no sliedēm nost. Tāda ir situācija. Ko jūs domājat, atstājot šo jautājumu Ventspils Tautas deputātu padomes ziņā? Viņi to atrisinās? Tā jūs domājat? Ja mēs ar Augstākās padomes lēmumu un valdības lēmumiem nevaram panākt, lai sakārto šos pievedceļus, šīs cisternas.

Tur nav ko runāt, rūpnīca tiešām ir tīri ciešamā stāvoklī. Nav runa par rūpnīcu, nejauciet divas lietas, Felsa kungs. Runa ir par transporta pievedceļiem. Ja to nevar atrisināt republikas Augstākā padome un Ministru padome, tad ventspilnieki to atrisinās? Es, kungi, domāju, ka jūs esat naivi.

Priekšsēdētājs: Deputāta Kristovska replika. Nākamais– deputāts Kurdjumovs.

Ģ.Kristovskis: Es domāju, ka šoreiz mēs esam aizgājuši projām no šā lēmuma, par kuru runājām. Mums nav jāiedziļinās konkrētajā problēmā, kādu iespaidu šis lēmums atstās uz lauksaimniecisko ražošanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Lēmumā par to nekas nav rakstīts. Bet šobrīd Ventspilī ir jau prettiesiska situācija. Jo šis 1989.gada 29.jūlija lēmums, ko bija pieņēmis Augstākās padomes iepriekšējais sastāvs, noteica, ka ar 1991.gada 1.janvāri jāpārtrauc amonjaka transportēšana. Pagāja divi trīs mēneši, un arī vietējā padome noteica, ka tā ir jāpārtrauc. Šobrīd jau ir divi likumdošanas akti, kuri nosaka šo pārtraukšanu. Visus šos divus mēnešus, kaut gan ir divi likumdošanas akti, šī transportēšana turpinās. Un tomēr mēs šiem deputātiem vēl dodam kaut kādas tiesības, zinādami, ka viņi nevarēs tās realizēt. Šodien reāli tā jau notiek. Kāpēc tāda ākstīšanās vai ņirgāšanās vajadzīga? Ja mēs saprotam, ka lauksaimniecībai tas ir vajadzīgs, tad spļaujam virsū visiem lēmumiem, kas ir pieņemti Augstākajā padomē, vietējās padomēs, un tikai dragājam uz priekšu, tāpēc ka lauksaimniecībai tas vajadzīgs, tāpēc ka Ventspilī šis uzņēmums spēj to nest. Tas ir cits jautājums. Mēs nedrīkstam sajaukt kopā, bet, ja mēs runājam par tiesisko pusi, tādā gadījumā šis lēmums ir ņirgāšanās.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kurdjumovs.

L.Kurdjumovs: */Cienījamie kolēģi! Cienījamais priekšsēdētāj! Klausoties debates, es atceros tos laikus, kad mēs un jūs piedalījāmies priekšvēlēšanu kampaņā. Es un daudzi mani kolēģi stāvējām šādās pozīcijās: jā, Latvijas Republikai jāpelna valūta, jā. Latvijas Republikai, tolaik Latvijas PSR, jādara viss iespējamais, lai radītu ekoloģiski tīru dzīves vidi. Mēs sapratām, ka vidi bojā Rīgas cementa šīfera un Brocēnu cementa šīfera kombināti, Slokas celulozes papīra kombināts, kurš, kā vēlāk atklājās, nemaz tik “netīri” nestrādāja, Ventspils pieostas rūpnīca, nitrilakrilskābes transportēšana uz Ventspili un tā tālāk. Tajā laikā es ieteicu: 50 gadus mēs apkārtējo vidi bendējām, pacietīsim vēl gadus piecus sešus, un tad visu valūtu, ko dod šie uzņēmumi, virzīsim uz to, lai šajos uzņēmumos radītu tādu ražošanas režīmu, kas pilnīgi garantē apkārtējās vides un iedzīvotāju drošību. Mani oponenti sauca: “Nē, mēs slēdzam ciet! Iedzīvotāju veselība ir svarīgāka!” Vēl pērnā gada oktobrī Somijas komandējuma laikā Albertiņas kundze savā uzrunā somu parlamentam teica, ka mēs nekad neatļausim nitrilakrilskābes transportēšanu caur savu teritoriju. Šeit piedalās Ilmārs, ar kuru mēs kopā braucām, viņš atceras šo uzstāšanos: “…par naftu vēl var būt runa.” Šodien pa radio un televīziju mēs bieži dzirdam, presē lasām, ka komunistiskajai partijai un citām politiskām formācijām jāizsūdz grēki par to, ko viņi valstī nodarījuši savos 70 ek­sistēšanas gados. Domāju, ka grēksūdze jāprasa arī no tiem deputātiem, kuri, savā priekšvēlēšanu platformā izmantodami tik izdevīgo ideju, tik vienkāršoti to ekspluatēja vēlēšanu cīņā, jāprasa grēksūdze, jo uz šī sparīgā jājamzirdziņa viņi kļuva par Augstākās padomes deputātiem, bet šodien, aizmirstot par lauksaimniecības vajadzībām un interesēm, tautas saimniecības interesēm, krasi mainījuši savu pozīciju. Gudrāki kļuvuši? Esmu absolūti pārliecināts, ka tās ir politiskas spēles, konjunktūra. Man personīgi pilnīgi saprotama ir ārkārtējā republikas ieinteresētība, lai šī ražošana funkcionētu un attīstītos. Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Deputāts Špoģis sniegs uzziņu.

K.Špoģis: Es biju spiests palūgt vienu minūti uzziņai sakarā ar divām runām. Pirmā, kas vajadzīgs lauksaimniekiem. Lauksaimniekiem absolūti nav vajadzīga ne šī rūpnīca, ne šis mēslojums. Viņiem būs vieglāka dzīve, ja viņi saņems no budžeta. Pirmkārt, miljons rīdzinieku cietīs, priekš rīdziniekiem, priekš cilvēkiem ir vajadzīgs, nevis priekš lauksaimniekiem. Tā ir pirmā piezīme.

Un otrā piezīme. Mūs absolūti neinteresē slāpeklis, kas ir iekšā kompleksajā mēslojumā. Mūs interesē fosfors, kurš ir visdeficītākais visā pasaulē, nāk no Amerikas Savienotajām Valstīm un ir visaugstākās kvalitātes superfosforskābes veidotājs.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ābiķis.

Dz.Ābiķis: Cienījamie deputāti! Mēs klausījāmies, ko teica Kristovskis. Runa pašreiz nav tik daudz par aizsardzības problēmām, cik par šā lēmuma tekstu un vispār par motivāciju, kāpēc šī atcelšana ir paredzēta. Mēs varētu atcelt šo 1989.gada lēmumu, ja būtu pamatojums sakarā ar ekoloģisko situāciju, ar stāvokļa uzlabošanos un tā tālāk. Bet nevar noteikt, ka pilsētas pašvaldībai ir tiesības lemt šos jautājumus, jo tad nav nekādas jēgas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Komisija ir ierosinājusi balsot par šādu lēmumu: “Atcelt Latvijas Augstākās padomes 1989.gada 28.decembra lēmumu “Par grozījumiem Augstākās padomes 1989.gada 29.jūlija lēmumā “Par neapmierinošu ekoloģisko situāciju””.”

Lūdzu, reģistrējamies un balsosim. Lūdzu, deputāts Kristovskis par balsošanas motīviem.

Ģ.Kristovskis: Tas nav par balsošanas motīviem, vienkārši gribu pateikt, ka šis dokuments nav korekts, jo tajā ir milzīga pretruna, jo visā šajā procesā ir pretlikumīgas darbības. Un mēs ar šo lēmumu akceptējam šo pretlikumību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Par balsošanas motīviem. Mani interesē tāds jautājums…

Priekšsēdētājs: Es tiešām lūdzu nedebatēt, jo mums šis dokuments visiem ir skaidrs. Vai nu mēs to noraidām, vai mēs to pieņemam. Bet noraidīt mēs to varam, vai tas patīk vai nepatīk, tikai ar balsošanu, ja komisija to ir iesniegusi.

Lūdzu, deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Es domāju, ka mums ir jāpārdomā viens pavisam cits jautājums– vai mēs bez Lemberga kunga paskaidrojumiem vispār varam risināt šo jautājumu?

Priekšsēdētājs: Deputāts Safonovs.

A.Safonovs: */Man rokās ir lēmums par balsošanas motīviem. 3.7.punkts: no 1990.gada 1.janvāra pilsētā pārtraukt nitrilakrilskābes transporta operācijas, bet amonjaka– no 1991.gada 1.janvāra. Šodien mums jāpieņem lēmums par šī transporta atļaušanu no 1991.gada 5.jūnija, mēs rotaļādamies pieņemsim tādu lēmumu. Godīgi atzīsimies: mēs, Augstākā padome, atļaujam šo lietu, lai gan es esmu pret to, kamēr ekologi nav pierādījuši, ka …/

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ja būs projekts, mēs izskatīsim arī tādu lēmumu, kā ierosināja deputāts Safonovs. Šobrīd mums ir vien lēmuma teksts, kuru ir tiesības vai nu pieņemt, vai arī noraidīt.

Lūdzu, balsojam par šā lēmuma pieņemšanu. Par– 17. Lēmums nav pieņemts.

Z.Ziediņš: Tā kā lēmums nav pieņemts un nav izdevies atbildību no mūsu Ministru padomes novirzīt uz Lemberga kungu, uz Ventspili, man ir jautājums Kalniņa kungam, kas būs atbildīgs par šā pieņemtā lēmuma neizpildi? Kas konkrēti būs atbildīgs?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kalniņa kungs, tātad atbildība paliek uz Ministru padomes sirdsapziņas.

A.Kalniņš: Es gribu piebilst, ka deputāts Ziediņš šo lietu neprecīzi saprot. Pirmkārt, te nekur nav teikts, ka Ministru padome noņem atbildību. Ir Ministru padomes lēmums, ir patstāvīga grupa, un tā gadu no gada strādās pie šā jautājuma. Nevajag interpretēt to, kā nav. Elementāri nepareizi, Ziediņa kungs! Jo mums ir iekšējie grafiki, ir darba grupa, kas strādā pie jautājuma, kas saistīts ar rezervuāru drošību, ar dzelzceļu, ar metanolu. Jautājums bija viens, lai par vienu un to pašu jautājumu nerunātu divas reizes– Ventspils sesijā un šeit, Augstākajā padomē. Vairāk nekas. Lai noņemtu vienu slāni nost, un mums visiem būtu laika ietaupījums. Bet pēc būtības šo jautājumu izskatīs Ventspilī. Mēs strādājam ļoti intensīvi, darbojas vairākas starpkomisijas un tā tālāk.

Un es vēl gribu piebilst, ka mūsu personiskais lūgums bija tāds: galīgi izšķirt amonjaka likteni septembrī, kad ieradīsies Holandes eksperti ar atzinumu. Es pirms mēneša biju Roterdamas ostā tieši analoģiskā rūpnīcā, kur ekspluatēja šādus rezervuārus. Viens inženiertehniskais risinājums ir tāds, ka jāuztaisa betona čaula, kuras projektēšana šobrīd notiek. Tad risks, ka varētu notikt kādas avārijas, ir krietni mazs. Roterdamā ekspluatē šāda tipa ražotnes.

Priekšsēdētājs: Paldies, Kalniņa kungs! Vārds Ulmes kungam no Vides aizsardzības komisijas. Līdz ar to beidzam atsaukties uz šo balsojumu.

A.Ulme: Vispirms es gribu apsveikt klātesošos deputātus Vides aizsardzības dienā. Jūsu lēmums no vides aizsardzības viedokļa mani apmierina, kaut gan tas tagad ir pretrunā ar Ventspils Tautas deputātu padomes lēmumu. Es griežos pie attiecīgajām komisijām, kas tās lietas tālāk kārto, lai prokuratūra un Vides aizsardzības komiteja veiktu visus pasākumus un panāktu, lai šis Augstākās padomes lēmums, kas ir jau no 1989.gada, beidzot tiktu izpildīts, jo Augstākā padome to pieņēma, bet tas nav izpildīts līdz pat šai dienai. Ja nē, tad “zaļajiem” vajadzēs tur uz sliedēm gulties. Vai tā nav Augstākās padomes diskreditācija, kad gadiem ilgi neizpilda lēmumus?

Priekšsēdētājs: Paldies, Ulmes kungs! Tagad, kolēģi, mums vajadzētu vienoties par nākamajiem jautājumiem. Mēs varētu izskatīt kādu no rītdienas darba kārtības, bet tas ir atkarīgs no komisijām, jo katra komisija, pieaicinot ekspertus, ir gatavojusies noteiktai dienai un noteiktam laikam. Ja kādu no jautājumiem var izskatīt šodien, tad to darīsim.

Ja varam izskatīt rītdienas darba kārtības 7.jautājumu “Par administratīvo teritoriju izveidošanu” trešajā lasījumā, tad lūdzu.

Lūdzu, deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti! Es aicinu jūs pievērst uzmanību dokumentam Nr.739. Pēc trešā lasījuma tika saņemti 19 deputātu papildinājumi un grozījumi likumprojektam “Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu”. Daļu no šiem priekšlikumiem komisija pieņēma, daļu noraidīja, daļa no priekšlikumiem ir pieņemta daļēji. Es gribētu ierosināt pāriet pie lasījuma pantiem. Es komentēšu attiecīgo komisijas viedokli par attiecīgo pantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 1.pants.

J.Lagzdiņš: Tātad deputāts Valdis Šteins iesniedza priekšlikumu, ka 1.pants būtu jāpapildina ar šādu piebildi: “Administratīvā teritorija ir Latvijas Republikas pārvaldes vai pašpārvaldes iedalījuma vienība.” Valda Šteina iesnieguma būtība ir tāda, ka administratīvā teritorija tiek uzskatīta ne vien par pašpārvaldes, bet arī par valsts pārvaldes teritoriālo vienību. Komisija šo Valda Šteina priekšlikumu akceptēja. Tas ir ietverts likuma 1.pantā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 2.pants.

J.Lagzdiņš: Attiecībā uz 2.pantu deputāts Valdis Šteins iesniedzis konceptuālu priekšlikumu, proti, grozīt otrajā lasījumā jau nobalsoto Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu, izveidojot papildu administratīvās vienības– apgabalus, tātad trešo līmeni, “rajona” vietā liekot “apriņķus”. Es gribētu uzsvērt, ka šis jautājums detalizēti tika izdebatēts gan pirmajā lasījumā, gan arī otrajā lasījumā. Un mēs par to nobalsojām. Gribētu arī informēt, ka trešais un ceturtais papildinājums un labojums arī attiecas uz šo problēmu, ko iesniedzis deputāts Valdis Šteins, un komisijas sēdē tika noraidīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ēlerts.

I.Ēlerts: Man ir jautājums par 2.pantu. Vai tā sauktajās republikas pilsētās arī varētu būt lauku teritorija vai ne? Rajona pilsētās tāda ir paredzēta vai šeit nav?

J.Lagzdiņš: Nē, republikas pilsētās nav paredzētas lauku teritorijas.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi jautājumi? Lūdzu, deputāts Apsītis.

R.Apsītis: Man arī ir līdzīga rakstura jautājums. Sakiet, vai pastāv kāds noteikts kritērijs šim dalījumam– rajona pilsētas ar lauku teritoriju? Šteina priekšlikumā, ko viņš iesniedza otrajā lasījumā, manuprāt, bija pieņemamāks formulējums. Kādas ir jūsu domas?

J.Lagzdiņš: Jūs jautājat par to, vai republikas pilsētās var būt administratīvās teritorijas?

R.Apsītis: Nē, es runāju par rajona pilsētām.

J.Lagzdiņš: Jā, 3.pantā ir definēts, kāda teritorija ir uzskatāma par rajona pilsētas teritoriju.

R.Apsītis: Vai tad vienkāršās rajona pilsētās, kurām nav savas lauku teritorijas, vai tad to administratīvajās robežās nav nekādas lauksaimnieciski izmantojamas zemes, kura ilgstoši tiek lietota? Vai te ir kāda liela atšķirība? Es nesaskatu šādu atšķirību.

J.Lagzdiņš: Redziet, kolēģi, šis iedalījums, šī situācija, ka pusei rajonu pilsētu ir tā sauktās lauku teritorijas, ir fiksēta jau iepriekš izstrādātajos normatīvajos aktos, kuros noteikts jau līdz šim izveidotais administratīvi teritoriālais iedalījums. Jau ir fiksēta. To mēs esam fiksējuši arī likumā par zemes nodokli. Un likumdevējiem ir bijusi diferencēta attieksme pret šīm teritorijām, jo šajās lauku teritorijās ir cits zemes nodoklis. Vai jūs saprotat? Tāda ir atšķirība.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet par 2.pantu, cik es saprotu, otrajā lasījumā ir nobalsots tieši tādā redakcijā?

J.Lagzdiņš: Tieši tā.

Priekšsēdētājs: Izmaiņu nav bijis?

J.Lagzdiņš: Tālāk par…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Šteina kungs!

V.Šteins: Man ir jautājums, vai te tomēr nebalsos vairāk, jo es par to runāju pirmajā lasījumā, es par to runāju otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Jā, mēs runājām gan par to, bet problēma ir tāda, ka mēs vienreiz par vienu un to pašu lietu esam balsojuši, principā šis spēku samērs ir viens un tas pats. Mēs faktiski varam vēlreiz ar balsu vairākumu nobalsot par šā panta apstiprināšanu šādā redakcijā, jo diskusija par to bija.

J.Lagzdiņš: Kolēģi, atļaujiet paskaidrot. Ja mēs pieņemam Valda Šteina ieteikto administratīvi teritoriālo iedalījumu Latvijā, tad mums momentā ir jāpārtrauc trešais lasījums, likumprojekts jāatdod atpakaļ pirmajā lasījumā un jāgroza praktiski divas trešdaļas no visiem pantiem, jo tālāk attiecīgajās nodaļās ir runa tikai par rajonu, republikas pilsētu, rajonu pilsētu un pagastu administratīvajām teritorijām. Tas mums principiāli ir jāgroza.

Priekšsēdētājs: Otrajā lasījumā bija ļoti gara diskusija par šo jautājumu. Diskusijas rezultātā tomēr nobalsoja tieši par šo variantu, tā ka nu tas rezultāts mums ir skaidrs, bet mēs, protams, pēc tam balsosim vēl trešajā lasījumā.

Lūdzu, 3.pants.

J.Lagzdiņš: Tieši šā paša iemesla dēļ arī 3.pants un 4.pants, tātad 3. un 4.punkts, netiek pieņemts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus par 3. un 4.pantu. Vai ir priekšlikumi par redakciju? Lūdzu, 5.pants.

J.Lagzdiņš: Deputātam Blumbergam bija ierosinājums nedaudz grozīt 4.panta redakciju, proti, nodaļu, kurā ir runa, ka rajona un republikas pilsētas likvidē. Atcerieties, arī kolēģis Vaivads izteica priekšlikumu otrajā lasījumā, ka nebūtu loģiski izteikt tādā redakcijā. Tur bija vārds “likvidē”. Tagad šī redakcionālā rakstura neprecizitāte ir likvidēta. Arī likumprojekta 4.pantā tā atspoguļota.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par 5.pantu, lūdzu.

J.Lagzdiņš: Par 5.pantu. Deputāts Blumbergs ierosināja nedaudz precizēt un papildināt tos kritērijus, pēc kādiem vadās Augstākā padome, izlemjot, vai rajona pilsētu pārveidot par republikas pilsētu. Deputāts Blumbergs kā Arhitektūras un celtniecības komisijas pārstāvis lika izdarīt dažus papildinājumus. Piemēram, papildināt ar šādiem vārdiem: “par citu sevišķi nozīmīgu Latvijas Republikas tautas saimniecības vai sociālās apkopes nozari”. Faktiski deputāta Blumberga ierosinājums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs: Paldies, 6.pants.

J.Lagzdiņš: Vēl ir par 5.pantu.

Priekšsēdētājs: Jā, pantu svītrojums.

J.Lagzdiņš: Deputāts Valdis Šteins ierosināja 5.pantu svītrot to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ viņš ierosināja principiāli grozīt Latvijas Republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu. Ja viņa ierosinājumu pieņemtu, tad arī 5.pants būtu jāsvītro. Tātad šis deputāta Valda Šteina priekšlikums ir noraidīts.

Tālāk. Deputāts Seiksts un deputāts Ābiķis ierosināja papildināt 5.pantu, proti, kritērijus, pēc kādiem rajona pilsētas var pārveidot par republikas pilsētām, ar šādu kritēriju: šajās pilsētās, kuras pārveido par republikas pilsētām, tas ir, piešķir republikas pilsētas statusu, jābūt ne mazāk par 50 000 pastāvīgo iedzīvotāju. Šis deputātu Ābiķa un Seiksta priekšlikums ir ņemts vērā.

Priekšsēdētājs: Paldies. 6.pants.

J.Lagzdiņš: 6.pantā deputāts Valdis Šteins ierosināja precizēt redakciju. Atcerieties, tur bijis tas termins “pilsētas un pagastus likvidē”, pret kuru iebilda deputāts Vaivads. Tātad šeit ir precizēta terminoloģija. Šis priekšlikums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tālāk.

J.Lagzdiņš: 7.pantā deputāts Valdis Šteins ierosināja vārdus “rajona pilsēta” aizstāt ar vārdu “pilsēta”. Tas atkal izraisītu ķēdes reakciju. Šis ierosinājums ir noraidīts.

Priekšsēdētājs: Vai neviena priekšlikuma vairs nav? Lūdzu, turpiniet.

J.Lagzdiņš: Deputāte Seile ierosināja noteikt, ka arī attiecībā uz apdzīvotajām vietām, proti, izlemjot jautājumu par to, būt vai nebūt ciema vietā pilsētai, būt vai nebūt pilsētas vietā ciemam, šis jautājums jāizlemj tāpat kā jautājums par to, būt vai nebūt republikas, rajona pilsētas vietā pilsētai, grozīt vai negrozīt administratīvās teritorijas robežas. Proti, arī šajā gadījumā būtu jādod tiesības šo jautājumu izlemt attiecīgās apdzīvotās vietas iedzīvotājiem. Šis deputātes Seiles papildinājums ir ņemts vērā un likumprojekta 12.pantā ir ietverts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tālāk.

J.Lagzdiņš: Tālāk deputāts Edmunds Krastiņš ierosināja konceptuālu grozījumu. Proti, ka jautājums par to, kādos gadījumos, pēc kādiem kritērijiem būtu jāizveido ciemi, jāgroza to robežas, jāizlemj nevis Augstākās padomes Prezidijam, bet attiecīgā rajona padomēm. Šeit, kolēģi, man būs jāatkārtojas un jāsaka tas pats, ko es teicu otrajā lasījumā, ka, proti, līdz šim ir bijusi tāda prakse, ka jautājumu gan par robežu grozīšanu, gan par apdzīvoto vietu statusa noteikšanu, gan par administratīvo teritoriju pārcelšanu no viena statusa otrā statusā, no viena līmeņa otrā līmenī ir lēmusi Augstākā padome vai Augstākās padomes Prezidijs. Arī uzskaiti, šo tehnisko darbu šajā jautājumā veic mūsu Augstākās padomes Pašvaldību komisija. Tad, kad šis administratīvi teritoriālās reformas posms būs beidzies, Pašvaldību komisija un mūsu Pašvaldību nodaļa iesniegs Augstākās padomes Prezidijam apstiprināšanai visu šo garo sarakstu. Tāda tehnika ir bijusi līdz šim. Bet deputāts Edmunds Krastiņš lika priekšā šo tehnisko darbu veikt attiecīgajām rajonu padomēm. Komisija noraidīja šo deputāta Krastiņa priekšlikumu, uzskatot, ka šis darbs ir jāveic centralizēti.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Lagzdiņš: Tātad es komentēju 12., 13., 14., 15., 16. un 17.apakš­punktu.

Priekšsēdētājs: Būtībā tas ir viens Edmunda Krastiņa priekšlikums. Iebildumu nav, ejam tālāk.

J.Lagzdiņš: Tālāk deputāts Seiksts ierosināja, ka šajā likumprojektā būtu jānosaka, kādā veidā tiek piešķirti nosaukumi saimnieciskajām vienībām, proti, uzņēmumiem, kopsaimniecībām un lauku apvidos esošiem lauksaimniecības uzņēmumiem, valsts uzņēmumiem. Komisija noraidīja šo priekšlikumu, uzskatot, ka likumprojekts par administratīvajām teritorijām un apdzīvotām vietām regulē pavisam citus jautājumus, proti, administratīvo teritoriju izveidošanu un jautājumu par nosaukumu piešķiršanu šīm teritorijām, nevis jautājumu par to, kādi nosaukumi būs uzņēmumiem. Ja šis jautājums ir aktuāls, tas, mūsuprāt, ir jāregulē likumā par uzņēmējdarbību. Piemēram, likumprojektā par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām šis jautājums tiek regulēts. Tātad šā iemesla dēļ komisija noraidīja deputāta Seiksta priekšlikumu, uzskatot, ka tas nav šā likumprojekta regulēšanas priekšmets.

Priekšsēdētājs: Par lēmumu. Ja mēs sākam runāt par lēmumu, ir vēl viens priekšlikums, kurš, cik es saprotu, jau ir pieņemts.

J.Lagzdiņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Varbūt vispirms tiksim galā ar likumprojektu un tad? Jūs par lēmumu gribat?

T.Jundzis: Par likumu.

Priekšsēdētājs: Par likumu, lūdzu!

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi, mēs te tā draudzīgi noraidījām Valda Šteina priekšlikumu. Es saprotu, jo diemžēl tas ir nobalsots jau otrajā lasījumā, tomēr varbūt to racionālo, kas ir šai priekšlikumā, vienkāršotā veidā trešajā lasījumā 2.pantā varētu ņemt vērā? Nerunāsim par aprēķiniem un visu pārējo, bet ļoti īsi un skaidri runāt par apgabaliem, manuprāt, noteikti vajadzētu. Neatklājot atkal to diskusiju, kas jau bija pirmajos lasījumos, es gribu atgādināt.

Pirmkārt, Satversmi mēs esam atjaunojuši, Satversmē bija runa par apgabaliem, kāpēc tos nevaram skaidri un gaiši ielikt. Otrs arguments. Mums, strādājot pie tiesu koncepcijas, ir pilnīgi skaidrs, ka nekavējoties, ne vēlāk kā nākamajā gadā, Latvijā ir jārada apgabaltiesas. Tā ir realitāte. Vēlreiz paskaidroju, ka runa nav par apgabaliem kā administratīvām vienībām ar savu pašvaldības aparātu. Par to nav runa.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, mēs atkal uzsākam to diskusiju, kuru, šķiet, sekmīgi pabeidzām otrajā lasījumā. Jāpiezīmē, ka neatkarīgās Latvijas konstitūcijā tik tiešām, deputātam Jundzim šeit ir taisnība, 3.pantā bija ieraksts, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskajos līgumos noteiktajās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
Bet nevienā normatīvajā aktā, arī Latvijas Republikas Satversmē, nebija teikts, ka šie četri vēsturiskie apgabali ir administratīvi apgabali. Tik tiešām šie četri apgabali, ja tā varētu teikt, bija tiesu iekārtas apgabali, bet tie precīzi neatbilda šiem vēsturiskajiem apgabaliem. Piemēram, etnogrāfiski Kurzemes apgabalā ietilpa arī Talsu un Ventspils apriņķis. Jūs šeit atsaucaties uz tiesu, savukārt attiecībā uz apgabaltiesām šie divi apriņķi ietilpa Zemgales apgabalā, pakļāvās Zemgales apgabaltiesai. Tātad, godātie kolēģi, es uzskatu, ka šis jautājums ir izskatīts un ka par to mums nebūtu vairs jādebatē un jābalso.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šteins.

V.Šteins: Es lūgtu nobalsot tomēr par manis iesniegto priekšlikumu nepilnā variantā. Es saprotu, ka tas grautu visu koncepciju, jo paliek republikāniskās pilsētas. Tas un arī pāreja uz apriņķiem tātad ir perspektīvas jautājums. Bet es ierosinu 2.pantu papildināt ar manu priekšlikumu pirmo punktu. Un par to lūdzu nobalsot. Šajā gadījumā tas itin neko nemaina pārējā likumā, vienkārši nāk klāt šis 2.panta 1.punkts. Tas nemaina un negrauj nekādu tālāko konstrukciju un nerada jaunus administratīvos orgānus. Lūdzu par to balsot.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, ja mēs likumprojekta otrajā, trešajā nodaļā detalizēti runājam par to, kādā veidā, kādā kārtībā tiek izveidoti administratīvie apgabali, administratīvās teritorijas, ja mēs 2.pantā ierakstām, ka viena no administratīvajām teritorijām ir apgabali, tad nav loģiski, kāpēc mēs nerunājam par to, kādā veidā tos izveido. Kāpēc mums piesārņot likumu ar nevajadzīgām normām, kurām nav nekādas praktiskas jēgas. Es nesaprotu, godātie kolēģi, kāds ir jūsu politiskais un praktiskais mērķis šajā gadījumā? Arī neatkarīgajā Latvijā nekur nebija teikts, ka šīs teritorijas ir administratīvas teritorijas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide.

E.Kide: Man tomēr pirms balsošanas ir jautājums, vai ar šo likumprojektu mēs ieliekam pamatu, ka izzudīs jēdzieni– Latgale, Kurzeme, Zemgale, Vidzeme? Es nerunāju par administratīviem apgabaliem, kur šie jēdzieni atradīs vietu tikai mūsu vēsturiskā atmiņā?

J.Lagzdiņš: Godātais kolēģi, šo vēsturisko apgabalu tiesiskais statuss ar jaunās Konstitūcijas spēkā stāšanos, ņemot mūsu Neatkarības deklarācijas tekstu, ņemot vērā šo likumu, ir tieši tāds pats, un šī mūsu morālā attieksme ir tieši tāda pati arī tad, ja mēs šeit neierakstām, ka tie ir apgabali. Tādējādi mēs ne praktiski, ne ekonomiski vai politiski nenodarām pāri mūsu vēsturei.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bērzs.

A.Bērzs: Es nesapratu, kāpēc Lagzdiņa kungs, atcerēdamies to, ka neatkarīgajā Latvijā pastāvēja apgabaltiesas, aizmirst to, ka Saeimas vēlēšanu sistēmā vēlēšanu apgabalu veidošanā tika ievērots apgabalu princips. Man tāpat arī nav saprotams, kāpēc 2.pants nevarētu korekti skanēt tā: “Latvijas Republika sastāv no Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes vēsturiskajiem apgabaliem un to iedala šādās administratīvajās teritorijās– rajonos…” Līdz ar to šis jautājums tiktu saglabāts. Es atbalstu Šteina kungu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Eglājs.

V.Eglājs: Es gribētu tomēr atgādināt mūsu likumu un lēmumu pieņemšanas kārtību. Tur par trešo lasījumu ir teikts, ka trešajā lasījumā apspriež un balso tikai par tiem likumprojekta pantiem, par kuriem otrajā lasījumā nav iesniegti jauni grozījumi vai papildinājumi. Trešā lasījuma gaitā jauni likumprojekta grozījumi un papildinājumi, izņemot redakcionālus, nav atļauti. Ja trešajā lasījumā kāda no tēzēm netiek akceptēta, to balsojot vai nu izslēdz, vai nodod papildu izskatīšanai komisijām, un likumprojektu atstāj trešā lasījuma stadijā. Tādēļ vajag balsot par tiem pantiem, kuri šeit ir paredzēti, un rīkoties, kā noteikts reglamentā, un te neiesākt runāt to, kas neattiecas uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šteins.

V.Šteins: Es nevaru piekrist Eglāja kungam par šo iebildumu, atsau­coties uz reglamentu, jo mēs iepriekšējā reizē norunājām, ka šis jautājums tiks apskatīts, un tāpēc tas rakstveidā ir pavairots. Starp citu, arī iepriekšējā reizē tika izskatīti daudzi jautājumi, kas nebija rakstveidā iesniegti. Es nezinu, kāpēc pēkšņi rodas tāda reglamentācijas modrība.

Priekšsēdētājs: Deputāts Apsītis.

R.Apsītis: No formāli juridiskā viedokļa kolēģim Eglājam, bez šaubām, ir taisnība, tomēr es ar nožēlu konstatēju, ka šis likumprojekts, kuru mēs tagad izskatām trešajā lasījumā, būtībā neatbilst vairāku deputātu vēlmēm, jo viņu intereses faktiski nav ņemtas vērā. Es skaidri atceros, ka pirmais lasījums laika trūkuma dēļ mums bija ārkārtīgi sasteigts. Mēs vienkārši nepaspējām izteikt savas domas. Un tagad būtībā iznāk tā, ka tad, kad mēs šo likumu būsim pieņēmuši, tas drīz jau atkal būs jāgroza, jo mēs arī pārejas perioda pamatlikuma projektā esam ierakstījuši šo pašu normu. Es pilnīgi atbalstu deputāta Bērza priekšlikumu par 2.panta redakciju.

Otrkārt. Es gribētu tomēr atgriezties vēl pie 1.panta. Es uz šo redakciju skatos kā jurists, nevis kā vēsturnieks, bet kā juristam man rodas jautājums. Te rakstīts, ka administratīvā teritorija ir Latvijas teritorijas iedalījuma vienība, kurā attiecīgā Tautas deputātu padome un valsts pārvaldes institūcijas realizē pašpārvaldi un pārvaldi. Kas šeit ir domāts ar valsts pārvaldes institūcijām? Tātad tās ir kaut kas cits, ne padome, bet kaut kas cits?

J.Lagzdiņš: Jā.

R.Apsītis: Tad iznāk, ka gan padome, gan arī šīs citas institūcijas realizē gan pašpārvaldi, gan pārvaldi. Vai šeit funkcijas nav sajauktas? Varbūt izteikt šo pantu citādā redakcijā? Es domāju, mans priekšlikums atbilst trešā lasījuma specifikai, kur mēs drīkstam runāt tikai par redakciju. Ja teiktu tā: “Administratīvā teritorija ir Latvijas teritorijas iedalījuma vienība, ko pašpārvalda attiecīgā Tautas deputātu padome un pārvalda valsts pārvaldes institūcijas Latvijas Republikas likumos noteiktās kompetences ietvaros…” Tad funkcijas starp šo padomi un šīm citām institūcijām būtu sadalītas.

Priekšsēdētājs: To varētu, es domāju, apdomāt, bet priekšlikums trešajam lasījumam nav iesniegts rakstveidā, kaut arī tas ir redakcionāls priekšlikums.

R.Apsītis: Tas priekšlikums ir pieņemams. To mēs varētu tūdaļ iesniegt.

Priekšsēdētājs: Jā. Deputāts Blumbergs.

O.Blumbergs: Atbalstot deputāta Apsīša teikto, es uzskatu, ka tieši tādā pašā veidā komisija ir rīkojusies ar priekšlikumu, kuru es iesniedzu. Proti, šobrīd 5.panta redakcija izslēdz Jūrmalu no republikas pakļautības pilsētām.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Attiecībā uz deputāta Blumberga ierosinājumu. Tātad deputāts Blumbergs ierosināja 5.pantu izteikt šādā redakcijā: “Republikas pakļautības pilsētas statusu piešķir pilsētai ar attīstītu rūpniecību, transporta saimniecību vai citu nozīmīgu Latvijas tautas un saimniecības vai sociālās apkalpes nodaļu vai šādu nozaru kompleksu, ja šādai pilsētai ir atbilstošs infrastruktūras nodrošinājums.” Komisijas redakcija ir šāda: “Republikas pilsētu kategorijā var ieskaitīt pilsētas ar attīstītu rūpniecību, transportu un komunālo saimniecību, kultūras iestāžu kompleksu un sociālo infrastruktūru, ja šajās pilsētās ir ne mazāk kā 30 000 pastāvīgo iedzīvotāju.”

Kāda ir atšķirība? Deputāts Blumbergs šos kritērijus it kā sadala divās daļās. Vieni– rūpnieciskie kritēriji, tie attiecas uz izteiktām rūpniecības pilsētām. Otri– tādi kritēriji, kuri Blumberga izpratnē būtu piemērojami attiecībā uz Jūrmalu, tas ir, Jūrmalas pilsētu. Komisija uzskatīja, ka komisijas akceptētā 5.panta redakcija netraucē Jūrmalai saglabāt republikas pilsētas statusu, ņemot vērā tās ražošanas un ekonomisko potenciālu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ābiķis.

Dz.Ābiķis: Es tomēr domāju, ka Blumbergam ir pilnīga taisnība. Jo ne jau rūpniecība ir tas galvenais kritērijs. Tikpat labi var būt kāda cita specifiska pazīme. Perspektīvā varētu būt tāda pilsēta, kā, teiksim, Sigulda. Tipiska atpūtas pilsēta! Jūrmala arī ir tipiska atpūtas pilsēta. Tā ka šeit nekādas traģēdijas nav, ka ir arī kā komisijas variantā. Es atvainojos, izlasiet 8.klases ģeogrāfijas grāmatā. Tur ir izstāstīts, kādas ir pilsētas pazīmes. Un Blumbergam šie te kritēriji atbilst.

Priekšsēdētājs: Redziet, te ir runa par principu, deputāt Ābiķi, jo jau otrajā lasījumā tieši par šo jautājumu arī bija ļoti ilgas debates. Es nesaku, ka ir kaut kas sarežģīts, bet te jau tika balsots un lemts par to. Deputāts Plotnieks.

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Tā kā šobrīd mēs tiešām runājam par redakciju, tad man jāsaka, ka šis 5.pants tieši no redakcionālā viedokļa izraisa vislielākos iebildumus. Jo padomāsim tā, tie ir termini, kas savā savienojumā ir bijuši tradicionāli 30 vai 40 gadus. Mēs esam attīstījuši, attīstījuši, attīstījuši. Un ko mēs rezultātā esam ieguvuši? Es gribētu teikt tā, ka ne jau attīstītā Narva Igaunijā ir republikas nozīmes pilsēta. Tai ir pavisam cita nozīme. Vai tā ir kaut kāda kvalificējoša pazīme vai nav?

Ja jau mēs domājam šobrīd par kvalificējošām pazīmēm, tad redakcijas pilnveidošanas ietvaros varētu runāt par trim kritērijiem. Pirmais, ka šīs pilsētas ir tautsaimniecības centri ar republikas nozīmi. Otrkārt, ka tām ir zinātnisko iestāžu kompleksi, izglītības iestāžu kompleksi. Un trešais paliek šis kultūras iestāžu komplekss un sociālā infrastruktūra. Ja mēs tā grupētu kritērijus, tad, man šķiet, faktiski izdarot tikai terminoloģiskus precizējumus, mēs tomēr akcentus pārvietotu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs. Lūdzu.

I.Silārs: Visnotaļ atbalstot profesoru Plotnieku, es domāju, ka mēs varētu vienkāršāk izkļūt no šīs situācijas. Vai gan nebūtu pieņemams, ja mēs no šā panta izsvītrotu tikai vārdu “rūpniecību”. Jo būtība jau ir visā pārējā. Es nestādos priekšā, ka varētu būt kāda pilsēta ar attīstītu rūpniecību, kurā nebūtu attīstīts transports, komunālā saimniecība un viss pārējais. Ja izsvītrojam šo “rūpniecību”, tad viss pārējais pakļaujas tam, ko vēlamies. Ir Jūrmala, ir Sigulda un viss pārējais. Jo vai tad tiešām rūpniecība ir tas galvenais akcents, kas nosaka republikas pilsētas kategoriju? Izsvītrojam šo vārdu, un viss paliek.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, komentējiet!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Situācija un mehānisms, kā radās šāds formulējums 5.pantā un citos pantos, kuros ir runa par šiem kritērijiem, ir šāds: likumprojektu Tautas pašvaldību un sabiedrisko lietu komisijā iesniedza Ministru padome. Pirms likumprojekta akceptēšanas komisijas sēdēs daudzkārt piedalījās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes speciālisti, proti, pasniedzēji un arī vienīgais ģeogrāfs un speciālists šajā ziņā Valdis Šteins. Jautājumos par šiem kritērijiem, tātad nevis juridiskiem kritērijiem, bet praktiskiem, ģeogrāfiskiem, tautsaimnieciskiem kritērijiem, komisija pilnībā uzticējās speciālistiem, šiem, manuprāt, viskompetentākajiem cilvēkiem. Un mūsu lielākā nelaime, gan izskatot šo jautājumu, gan citus jautājumus, ir tā, ka mēs neuzticamies speciālistiem. Tieši tāpēc komisijai nebija iebildumu pret šiem kritērijiem, kaut gan man kā juristam būtu viens vienīgs kritērijs– ja pilsētā dzīvo vairāk nekā puse no tā iedzīvotāju skaita, kas dzīvo apkārtējā rajonā, pat tad būtu jāveido šī republikas pilsēta, jo nav loģiski, ja vienotajā rajona padomē dominē pilsētnieku ievēlētie deputāti. Tad, ja šī pilsēta ir tik liela, ka pārējā rajonā dzīvo mazāk cilvēku nekā šajā pilsētā, tad ir jāizveido republikas pilsēta. Man kā juristam vienīgi šis kritērijs liekas sakarīgs. Bet es pilnīgi pievienojos ģeogrāfiem, es uzticējos viņiem kā speciālistiem.

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi! Šeit nav rakstveidā iesniegti redakcionālie labojumi. Tā ka par šīm filozofiskajām tēzēm, kas ir izteiktas, mēs nevaram balsot. Pagaidiet, lūdzu, Plotnieka kungs! Acīmredzot ir jāiesniedz rakstveidā vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs šodien ne par ko nevaram nobalsot, jo nav pietiekams deputātu skaits.

Bet man tomēr būtu ierosinājums, lai komisijas padomā par kādu lietu. Šobrīd zālē acīm redzami guļ pieci deputāti, pirms kāda brītiņa gulēja citi, kuri ir pamodušies. Tad, kad tiek apspriests likums, kad panti jau ir izrunāti, daži no viņiem pamostas un sāk apspriest tos pantus, kas sen jau apspriesti. Citi deputāti neierodas uz sēdēm. Viņi absolūti nav dzirdējuši iepriekšējo apspriežu rezultātus. Un trešajā lasījumā sāk izvirzīt savas koncepcijas. Tā vispār nav iespējams strādāt. Vai nu mēs ievērojam kaut kādu reglamentu un strādājam, vai noliekam savus mandātus un turpmāk vairs nenākam uz sēdēm.

Es ierosinu šobrīd nebalsot trešajā lasījumā par šo likumprojektu. Mēs visu esam apsprieduši, deputāts Šteins ir rakstveidā iesniedzis priekšlikumu papildināt 2.pantu, par kuru mums bija diskusijas jau otrajā lasījumā, ar šādu, manuprāt, pieņemamu, formulējumu: “Latvijas Republika sastāv no Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes vēsturiskiem apgabaliem un piedalās…”, tālāk kā tekstā. Rīt tas tiks izsniegts. Un tad mēs par šo pantu nobalsosim atsevišķi ar šādu labojumu. Pēc tam balsosim par trešo lasījumu kopumā. Un rīt vai nu pieņemsim, vai nepieņemsim šo likumprojektu trešajā lasījumā. Un deputāts Apsītis un arī deputāts Plotnieks lai rīkojas gluži tādā pašā veidā, bet akcents ir uz 2.pantu.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es liktu priekšā apspriest pēc būtības arī abus likumprojektus, bet balsošanu par tiem atlikt uz rītu. Ja būs priekšlikumi, komisija tos izskatīs un ņems vērā. Rīt mēs varēsim nobalsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, par lēmuma projektu.

J.Lagzdiņš: Lūdzu pievērsties dokumentam Nr.738. Tātad lēmuma projekts sastāv no sešiem punktiem. 1.punktā ir runa par to, ka lēmums stājas spēkā ar tā publicēšanas dienu. Ņemot vērā to, kādos tempos, cik lēni laikraksts “Diena” publicē mūsu likumu un lēmumu projektus, komisija paredzējusi, ka tas stājas spēkā nevis parastajā kārtībā, bet ar publicēšanas dienu.

Lēmuma 2.punktā ir runa par to, ka gadījumos, kad ieinteresētās tautas deputātu padomes pieņems lēmumu par robežu grozīšanu un ciematu pārveidošanu par pagastiem vai par pilsētām, attiecīgo padomju deputāti (tas attiecas gan uz robežu grozīšanas gadījumu, gan uz ciemata pārveidošanas gadījumu) savas pilnvaras saglabā, un viņi ietilpst attiecīgajās tautas deputātu padomēs. Tāda prakse bija arī līdz šim.

Lēmuma 3.punkts, manuprāt, ir vissvarīgākais. Tas atrisina kādu ļoti būtisku problēmu, kura tiks saskaņota ar Lauksaimniecības komisijas deputātiem. Proti, mēs pagājušā gada vasarā pieņēmām vairākus normatīvos aktus, ar kuriem uzsākām agrāro reformu. Šo agrāro reformu attiecinājām uz lauku apvidu zemēm. Izskatot pašvaldību attīstības koncepciju, nolēmām, ka tādu administratīvo teritoriju kā pilsētciemats, kā ciemats likvidējam. Likumā par pagastu un pilsētu pašvaldību uzdodam līdz šā gada 15.jūlijam attiecīgajām padomēm izlemt jautājumu par to, kādā statusā– pagasta vai pilsētas statusā– attiecīgie ciemati pāries. Un šis process šobrīd norit.

Problēma ir ar to, ka uz tām teritorijām, tiem ciematiem, kur padomes nolems, ka attiecīgā teritorija pāriet pagasta statusā, līdz šim netika attiecināta mūsu zemes likumdošana. Proti, tie bijušie zemes īpašnieki un citi zemes lietotāji, kuri šeit vai nu dzīvoja, vai arī kādreiz bija dzīvojuši, vai kaut kādu apstākļu dēļ gribētu šeit saņemt zemi saskaņā ar mūsu likumiem par agrāro reformu, vienkārši nebija pieteikušies. Lēmuma 3.punkts šo problēmu atrisina. Mēs tajā pasakām, ka uz pagastiem tiks attiecināts 1990.gada 13.jūnija lēmums pa agrāro reformu Latvijas Republikā un mūsu Augstākās padomes 1991.gada 15.maija lēmums par tiesībām saņemt kompensāciju, vienlaikus nosakot pagarinātu šo pieteikšanās termiņu– līdz 1992.gada 20.jūnijam. Tas ir fiksēts 3.punkta otrajā daļā. Vienlaikus, lai organizēti noritētu šis process, ar 3.punkta trešo daļu mēs uzliekam pienākumu attiecīgajos pagastos, tātad bijušajos ciematos, izveidot pagastu zemes komisiju. Tātad šis process šajās teritorijās par gadu būs aizkavējies un noritēs līdz 1992.gada 20.jūnijam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kādi ir priekšlikumi, jautājumi vai iebildes par lēmumu? Nav. Tādā gadījumā pēc tam, kad būsim izskatījuši šos pantus ar rakstveida redakcionāliem labojumiem, ko teica gan deputāts Šteins, gan deputāti Blumbergs, Plotnieks un Apsītis, mums atliek tikai rītdien nobalsot par lēmumu.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Vēl ir viens lēmuma projekts, kurš tika pievienots dokumentam Nr.740. Proti, tas ir lēmuma projekts par fiziskās ģeogrāfijas un citu objektu nosaukumu piešķiršanas un pārdēvēšanas kārtību. Arī šo lēmuma projektu pilnībā ir akceptējuši Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes speciālisti un Ministru padomes Pašvaldības departaments. Šeit ir runa par to, kā ģeogrāfijas objektiem– lidostām, stacijām– piešķirt nosaukumus. Tas sastāv no diviem punktiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu. Jautājumu nav? Priekšlikumu arī nav? Rīt balsojam arī par šo lēmumu. Par abiem lēmumiem. Un atgriežamies pie redakcionāliem labojumiem likumprojekta trešajā lasījumā un balsojam par likumprojektu kopumā. Rīt no rīta. Šeit man rakstveidā iesniegti visi priekšlikumi par labojumiem, un komisija tos līdz rītdienai iestrādās vai arī sagatavos alternatīvai balsošanai. Tas ir pēc komisijas ieskatiem. Paldies.

Starpbrīdis uz pusstundu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Tagad izskatīsim likumprojektu “Par apgrozījuma nodokli” pirmajā lasījumā. Vai esam gatavi skatīties?

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Mums būtu jāizskata likumprojekts “Par apgrozījuma nodokli”, tātad dokuments Nr.762. Sākumā es gribu kolēģus mazliet iepazīstināt ar šā jautājuma priekšvēsturi.

Pirmo reizi likumu “Par apgrozījuma nodokli” mēs izskatījām pagājušā gada oktobrī, kad izskatījām Ministru padomes iesniegto apgrozījuma nodokļa redakciju. Pēc tam, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, radās principā jauna apgrozījuma nodokļa koncepcija, kura tika likta priekšā deputātiem otrajā lasījumā pagājušā gada decembrī. Toreiz darba grupa, konsultējoties ar valdības pārstāvjiem, nolēma, ka šo jauno apgrozījuma nodokļa ņemšanas veidu ar šā gada janvāri ieviest neizdosies, jo valdība ziņoja, ka šo nodokli nav iespējams ieviest bez īpaša sagatavošanās perioda. Diemžēl šī informācija, manuprāt, bija neprecīza, jo tūlīt pēc tam sekoja tā saucamais Gorbačova pieņemtais pārdošanas nodoklis, kas balstās uz tādiem pašiem principiem, un izrādījās, ka šo nodokli var ieviest nepilna mēneša laikā. Tā ka es domāju, ka zināmā veidā toreiz bija vairāk bailes no šā nodokļa ņemšanas šādā veidā nekā objektīvi iemesli, kāpēc tika atlikta apgrozījuma nodokļa ieviešana pēc šādas metodikas, kāda piedāvāta šajā likumprojektā.

Tagad es vēlreiz atgādinu šā nodokļa ņemšanas pamatprincipus un paskaidroju, ar ko tie atšķiras no pašreizējā apgrozījuma nodokļa ņemšanas kārtības. Tātad pašreizējā apgrozījuma nodokļa ņemšanas kārtība ir radīta valsts monopolsaimniecības sistēmai jeb tā sauktajai sociālistiskajai komandu ekonomikai, kur valsts principā ir ne tikai vienīgā ražotāja, bet arī vienīgā tirgone. Valsts kā vienīgā tirgone nopērk no ražotāja visu produkciju un pēc tam pārdod šo produkciju jau par citu cenu. Lūk, starpība starp šīm divām cenām ir šis apgrozījuma nodoklis. Pēc iepriekšējās apgrozījuma nodokļa ņemšanas kārtības apgrozījuma nodoklis ir starpība starp tā saukto vairumcenu jeb cenu, kāda tiek maksāta rūpniecības uzņēmumiem, un mazumcenu jeb cenu, kuru maksā iedzīvotāji. Sakarā ar cenu reformu šī situācija pēc 1.janvāra jau zināmā veidā mainījās. Papildus apstiprinātām vairumcenām un mazumcenām parādījās tādas kategorijas kā brīvās cenas jeb, pareizāk sakot, nosacīti brīvās cenas, jo arī tās apstiprina Cenu departaments, un cenas, kuras ir nosauktas par tā saucamajām regulējamām cenām. Šajos gadījumos apgrozījuma nodoklis tika aprēķināts šādi: tātad bija sākotnējā cena, pēc tam tika izdarīts uzskaitījums, turklāt šis uzskaitījums katrai patēriņa precei bija savs. To noteica atbilstoši starpībai, kāda iepriekšējā variantā bija starp šīm divām cenām. Tātad šis iepriekšējais uzskaitījums tika aprēķināts procentuālā izteiksmē un pievienots pie jaunās cenas. Šāda situācija ir ļoti slikta viena apstākļa dēļ. Līdz ar to mēs nonākam situācijā, kad dažādi ražotāji par dažādiem produkcijas veidiem maksā ļoti dažādu nodokli. Turklāt bieži vien pilnīgi neizprotami. Piemēram, gadījums par kalendāriem, kad sienas kalendāram ir 40 procentu nodoklis, taču galda kalendāram, ja nemaldos, tāds nodoklis neiznāk, jo tas iekļuva citā grupā.

Tātad bieži vien šīs nodokļa likmes ir voluntāri radušās iepriekšējā situācijā, un tās ne ar ko nav pamatotas. No šejienes izriet pati pirmā un galvenā jaunā apgrozījuma nodokļa ņemšanas kārtības koncepcija: uz visiem ražotājiem ir jāattiecina vienādi nosacījumi. Tiesa, kā jau visās valstīs, mēs lietojam nodokļa atvieglojumus. Zināma veida produkcija, kas ir ļoti nepieciešama visiem, lai aizsargātu sociāli maznodrošinātos slāņus, tomēr tiek atbrīvota no nodokļa maksāšanas. Likumprojekta 5.pantā ir uzskaitīti šie atbrīvojumi. Es varu teikt, ka visi šie minētie atbrīvojumi, ja tie tiks pielietoti, aptver 40–45 procentus no saražotās produkcijas. Lielāko daļu, bez šaubām, dod pats svarīgākais atbrīvojums, tas ir pārtikas produktu atbrīvojums no apgrozījuma nodokļa.

Vēl es gribu teikt, ka likumprojekts ir virzīts arī uz to, lai mēs panāktu pietuvošanos tā sauktās jaunradītās vērtības nodoklim, proti, lai principā tiktu aplikta tikai tā daļa, kura rodas šajā uzņēmumā, jo uzņēmums, pērkot iekārtas, pērkot izejvielas, pērkot kurināmo, arī maksā nodokli. Šo nomaksāto nodokli atskaita nost no nodokļu summas, kura man ir jāmaksā, realizējot savu produkciju.

Līdz ar to faktiski neviens ražotājs tātad nemaksās šo paredzēto 8 procentu likmi, katrā gadījumā šī likme būs atkarīga no tās daļas, kuru katrs ražotājs jau ir nomaksājis. Šis nodoklis ļauj nokārtot mūsu attiecības arī ar kaimiņiem. Jūs zināt, ka, ieviešot šo pārdošanas nodokli, republika saņēma produkciju, kas ir aplikta ar 5 procentu nodokli. Mēs, bez šaubām, šeit to neatzinām, bet tajā pašā laikā gan visi republikas ražotāji, gan iedzīvotāji maksāja šo 5 procentu nodokli neatkarīgi no tā, vai veikalā bija uzraksts, ka ir šis 5 procentu nodoklis, vai nebija šāda uzraksta. Faktiski visa produkcija– gan patēriņa preces, gan izejvielas, kuras mēs saņēmām no citām republikām,– bija ar šo 5 procentu uzskaitījumu.

Tajā pašā laikā mūsu ražotā produkcija, izņemot dažus uzņēmumus, kas principā paši pēc savas iniciatīvas pārskaitīja šo 5 procentu nodokli budžetam, netika aplikta ar šo nodokli, jo mēs lēmumu vēl nebijām pieņēmuši un mūsu produkcija gāja bez šā 5 procentu uzcenojuma. Līdz ar to mēs šajā periodā pēc Jaungada esam maksājuši diezgan skaistu koloniālo nodokli. Es nevaru pateikt precīzi šīs summas, bet pēc ekspertu vērtējuma tie ir aptuveni 200 miljoni rubļu.

Vēl te ir jāņem vērā arī tā sauktais finansiālais moments, proti, budžeta piepildīšanas moments. Šeit bija runa par to, kādu likmi izvēlēties. Attiecībā uz piedāvāto likmi– 8 procentiem– mums ir mazas domstarpības ar Finansu ministriju, tā nodrošina tādu pašu fiskālo efektu jeb ienākumu budžetā kā iepriekšējais apgrozījuma nodoklis.

Finansu ministrijas aprēķins ir mazliet citādāks. Es gan domāju, ka šis ministrijas aprēķins ir ļoti pesimistisks. Tā uzskata, ka šī nodokļa bāze varētu būt 12–14 miljardi rubļu. Tātad, ja likme ir 8 procenti, budžeta ieņēmums varētu būt apmēram robežās no 960 miljoniem līdz 1 miljardam 300 miljoniem. Es domāju, ka praktiski pie 8 procentu likmes budžeta ienākums ir vismaz 1 miljards 200 miljoni līdz pat 1miljardam 500 miljoniem. Turklāt jāņem vērā, ka, lietojot šo nodokli, mēs varam budžeta ieņēmumus palielināt, daļu produkcijas, kurai pašlaik ir augstas apgrozījuma nodokļa likmes un kura principā ir uzskatāma par diezgan deficītu produkciju, piemēram, augstas kategorijas parfimērijas izstrādājumus, pārceļot no apgrozījuma nodokļa sfēras uz akcīzes nodokļa sfēru. Šeit varētu būt runa, piemēram, arī par dažiem kažokādu izstrādājumiem. Līdz ar to, manuprāt, lietojot arī šo 8 procentu likmi, kāda ir piedāvāta mūsu variantā, budžeta ieņēmumi ne tikai nesamazināsies, bet varbūt pat nedaudz palielināsies.

Valdība, izskatot šo projektu Ministru padomes sēdē, tomēr uzskatīja, ka pirmām kārtām nepieciešams palielināt budžeta ieņēmumus. Jūs zināt, budžetā ir parādījušies vairāki jauni izdevumi, un tāpēc valdība uzskata, ka būtu nepieciešams noteikt 12 procentu likmi, taču nepielietojot, kā tas ir šajā piedāvātajā variantā, kaut kādas papildlikmes. Savukārt Tirdzniecības komisija, izskatījusi likumprojektu, izteica uzskatu, ka pareizi būtu lietot 10 procentu likmi, nosakot, ka netiek lietotas papildlikmes kā piedāvātajā variantā, bet ieņēmumus, kādi no apgrozījuma nodokļa rodas mazumtirdzniecības tīklā, pilnībā nodot vietējām pašvaldībām. Mēs aprēķinājām, ka šajā variantā 10 procentu likme bez papildlikmes vietējām pašvaldībām tomēr nodrošinās mazāk ieņēmumu nekā variantā 8 plus 2 procenti, kā paredzēts šeit piedāvātajā likumprojektā.

Tātad konceptuāli tiek piedāvāts nodoklis, kuru īsi var raksturot kā vispārēju nodokli, kā nodokli, kas ir tuvs jaunradītās vērtības nodoklim, tātad nodoklim, kas atbilst tirgus ekonomikas apstākļiem, turklāt nodokli, kas dod ienākumus ne tikai valsts, bet arī vietējos budžetos.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Felss, nākamais– deputāts Ēlerts.

A.Felss: 5.pantā uzskaitīti nodokļu atvieglojumi. Vai jums nešķiet, ka vajadzētu šeit minēt arī tos pakalpojumus, ko lauksaimniecības uzņēmumiem sniedz “Lauktehnika”, jo agrāk vai vēlāk caur cenu mums, lauksaimniekiem, būs jāmaksā šis nodoklis. Tas ir pirmais jautājums.

A.Kodoliņš: Jāsaka, ka jums tomēr nav taisnība. Tagad lauksaimniekiem šis nodoklis nebūs jāmaksā, šajos gadījumos stājas spēkā nodokļa norma.

A.Felss: Mēs to maksāsim netieši.

A.Kodoliņš: Tieši tas gadījums ir paredzēts. Šī norma ir fiksēta. Princips ir tāds: kad jūs aprēķināt savu nodokli, no jums atskaita visu nodokļa summu, kuru jūs esat samaksājis, iegādājoties produkciju. Ja ir tāda situācija, ka jums nodoklis nav jāmaksā, tad jums vienalga atskaita visas nodokļa summas, ko jūs esat samaksājuši, iegādājoties produkciju. Un samaksā no budžeta. Šī norma ir fiksēta likumā, un lauksaimnieki saņems atpakaļ visu summu, ko viņi ir samaksājuši, iegādājoties pakalpojumus un izejvielas ražošanas vajadzībām. Šeit bija karsti strīdi, un Ministru padome…

A.Felss: Kāds īsti būs tas mehānisms? Un kā mēs zinām, kāda tieši ir tā summa, kas mums caur cenu atnākusi atpakaļ?

A.Kodoliņš: Ka jūs būtu iepazinies ar likumprojektu, tad tur mehānisms ir skaidrs. Visos norēķinos un papīros blakus nāk noteikta summa un plus nodokļa summa, kas ir atsevišķi fiksēta. Principā šī summa tiek fiksēta atsevišķos kontos.

A.Felss: Paldies. Un otrs jautājums. Pamatlikme un papildlikme? Kāpēc vajadzīgas šīs divas likmes? Vai nevarētu taisīt vienu? Ja vajadzētu, teiksim, vietējam budžetam atskaitīt, tad vajadzētu tiešām konkrēti pateikt– tik un tik procentus.

A.Kodoliņš: Principā vietējiem budžetiem atskaitīt nav iespējams. Tik un tik– tas nav vienkārši. Situācija ir tāda, ka ir jānosaka starpība starp to, kas man jāmaksā un ko es esmu samaksājis. Principā visi šie kopējie aprēķini notiek valsts budžeta ietvaros. Kad parādās šī papild­likme? Šī papildlikme parādās, kad šīs starpības jau ir izrēķinātas, tad mazumtirdzniecības tīklā parādās šis mazais 2 procentu uzcenojums. Tas tiek fiksēts konkrētā vietā– veikalā, kurā pārdod, un konkrētā pašvaldībā. Tātad to var viegli pārskaitīt pašvaldības rīcībā.

Ir otrs variants, kurš šeit nav paredzēts, bet kuru mēs arī izskatījām. Otrs variants ir tāds, ka mazumtirdzniecības, kā arī sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu uzņēmumi visu savu apgrozījuma nodokli pārskaita vietējai pašvaldībai. Līdz ar to principā var iztikt ar vienu likmi. Šis variants ir reāls, vienīgi Ekonomikas komisijā mēs nobalsojām par šo divu likmju variantu, kuru rekomendē Ekonomikas komisija, bet principā var iztikt ar principu, ka ir tikai viena likme.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ēlerts, nākamais– deputāts Ziediņš.

I.Ēlerts: Kodoliņa kungs, man ir jautājums par 7.pantu, par apgrozījuma nodokļa aprēķināšanu un par šā panta otro daļu. Kā atšķirs tādas lietas kā degvielu un enerģiju, ko iegādājas uzņēmuma vajadzībām, no izejvielām un materiāliem, kuri nepieciešami ražošanai. It īpaši tas attiecas uz tādām sīkām lietām kā, teiksim, skrūves un detaļas, ko izmanto kā eksperimentālai ražošanai, tā iekšējām vajadzībām un produkcijas izlaidei un ko praktiski nevar atdalīt. Kā jūs rēķināsiet to, lai būtu lielas summas?

A.Kodoliņš: Bez šaubām, precīzi pateikt šo kārtību, manuprāt, ir instrukcijas funkcija. Visa šī eksperimentālā ražošana arī ir ražošana. Šo eksperimentālo ražojumu jūs tāpat realizējat. Tātad šeit ir runa par citām lietām. Ja jūs, piemēram, šīs skrūves iegādājaties, lai montētu jaunas iekārtas, jūs nodarbojaties ar sava uzņēmuma paplašināšanu. Šajā gadījumā tas ir jūsu patēriņš. Tā nav jūsu ražojuma izejviela. Šajā gadījumā jums nevajadzētu maksāt šo nodokli. Situācijā, kad jūs, teiksim, iegādājaties ražojumu, lai būvētu iekārtas savai ēdnīcai, kultūras namam vai bērnudārzam, tas ir jūsu patēriņš, un, bez šaubām, šo daļu atbrīvot nevajadzētu. Tie ir pamatkritēriji.

I.Ēlerts: Kodoliņa kungs! Tomēr jebkurš ražotājs šo patēriņu ierakstīs uz produkcijas rēķina, un neviens finansu inspektors to nekādi nevarēs izkontrolēt.

A.Kodoliņš: Tāda tendence būs. Un tas ir jāapzinās. Bet tādā gadījumā mēs varam pateikt, ka jebkurš ražotājs cenšas noslēpt nodokļus. To dara visā pasaulē, un vienīgais cīņas līdzeklis ir attiecīgā atbildība, kas paredzēta arī šajā gadījumā. Manuprāt, tā ir nopietna lieta, ka cenšas valsti krāpt un valsts grib noķert tos krāpniekus un sodīt. Tas ir viss, ko es varu pateikt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ziediņš, nākamais– deputāts Biķis.

Z.Ziediņš: Neatbalstot jūsu likumprojektu konceptuāli pilnībā, es tomēr uzdošu divus jautājumus. 7.pants. No sākotnēji aprēķinātās summas tiek atskaitīta Latvijas Republikas valsts budžetā iemaksātā apgrozījuma nodokļa summa. Kodoliņa kungs, zinot, ka Latvijā pamatā izmanto kvalificētu darbaspēku un šā darbaspēka nodrošināšanai ieved izejmateriālus no austrumiem, kā izkļūsim no situācijas, lai būtu ieinteresēti strādāt ar savām izejvielām, bet nebūtu vairs ieinteresēti ņemt izejvielas no ārpuses? Tikko ņemam izejvielas no ārpuses, mēs zaudējam nevis šos 10 procentus, bet zaudējam to starpību.

A.Kodoliņš: Tā jau gluži nav. Redziet, kāda ir situācija Latvijas ekonomikā.

Z.Ziediņš: Latvijas budžetā, es atvainojos, neieskaita šos 5.procentus.

A.Kodoliņš: Varbūt es tagad atbildēšu. Man tomēr jāsniedz mazs ievads. Mēs kādreiz iedomājāmies, ka Latvija ražo priekš sevis produkciju. Tā ir naiva iedoma. Mēs lielākoties ražojam no Austrumu produkcijas Austrumiem. Ja ieliekam principu, ka mēs samaksājam PSRS budžetam par izejvielām, kuras ar apgrozījuma nodokli ir ietvertas šajā pārdošanas nodoklī, tad nonāksim pie situācijas, ka šeit ražojam, atskaitām, bet pēc tam attiecīgi pārdodam. Bieži vien mums cikls ir tieši tāds: atved šeit izejvielas, un mēs visu aizvedam atpakaļ. Līdz ar to iznāk, ka maksājam kaut kādam blakusvalsts budžetam. Tas nav reāli. Šī summa, kas pārdošanas nodokļa veidā ir uzlikta šīm izejvielām, tiek ieskaitīta pašizmaksā. Tālāk apliekam pilnā apjomā ar 8 procentu nodokli, un viņi maksā 8 procentu nodokli. Es domāju, ka tas ir normāli. Tā dara arī Igaunija.

Z.Ziediņš: Vai tiešām tas ir normāli, ka mēs ražojam no Austrumu izejvielām Austrumiem, nevis Latvijai? Manuprāt, tas nav normāli.

Otrs jautājums. Ja tagad šīs trīs četras lapas garais to preču uzskaitījums, par kurām ņēma šo nodokli 80, 60, 40 procentu apmērā, tiek nivelēts uz šiem 8 vai 10 procentiem, tad loģiski šis samazinājums tiek pārlikts uz citu preču grupu, kurai līdz šim šāda nodokļa nebija vai arī tas bija ļoti mazs, bet tagad tiek pacelts līdz šiem 8 vai 10 procentiem. Kā jūs domājat vadīt ekonomiku, ja mums nav monopola likuma, ja šī nivelēšana pilnīgi vienādā pozīcijā nostāda visas ražojošās rūpnīcas– gan visas lielās Krievijas rūpnīcas, kas atrodas Latvijā, gan tos mazos uzņēmumiņus, kas Latvijā veidojas,– pilnīgi vienādā pozīcijā?

A.Kodoliņš: Jāsaka, ka Ziediņa kungs ir trāpījis tieši desmitniekā. Visa nodokļa sāls ir tā, ka visi ražotāji tiek nolikti vienādā situācijā. Tikai vienā vietā viņš ir nošāvis galīgi greizi. Šīs Austrumu rūpnīcas ražo tankus, ražo darbgaldus, kamēr mūsu patēriņa preces, kuras apliek ar apgrozījuma nodokli, ražo nevis PSRS uzņēmumi, bet Latvijas uzņēmumi.

Z.Ziediņš: Bet nav tā likuma. Nav monopola likuma. Tā ir vienīgā svira, kā vadīt ražošanu. Bet monopola likuma nav, un jūs visu nivelējat.

A.Kodoliņš: Jūs domājat, ka tagadējais apgrozījuma nodoklis ir domāts, lai kaut kā vadītu ražošanu? Ko tad tas stimulē? Tas stimulē neražot patēriņa preces, jo patēriņa preces apliek ar nodokli. Bet jebkuru citu ražojumu neapliek. Mūs stimulē neražot patēriņa preces, bet kaut kādus pusfabrikātus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Biķis, nākamā– deputāte Marjaša.

V.Biķis: Ja drīkst, divi jautājumi. Vispirms 6.panta otrā daļa. Sakiet, lūdzu, kāpēc mēs atkal turamies pie šā teiciena “vietējās pašvaldības budžets”? Mēs jau esam tik daudz reižu to rakstījuši un vienmēr esam sadūrušies ar problēmu, ka vietējā pašvaldība netiek pie šiem līdzekļiem. Tad rakstām skaidri– rajonam vai pagastam.

A.Kodoliņš: Cienījamais Biķa kungs! Mums tomēr ir izveidojusies noteikta likumdošanas prakse. Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā ir skaidri un gaiši rakstīts, ka gadījumos, ja likumā nav norādīts, tieši kura līmeņa pašvaldībām šis nodoklis ir jāiemaksā, tad ir jāiemaksā zemāka līmeņa pašvaldībām.

V.Biķis: Problēmas joprojām pastāv.

A.Kodoliņš: Diemžēl, ja kādreiz negrib pareizi lasīt. Vienā otrā gadījumā arī finansu inspekcijas nepareizi tulko mūsu pašu pieņemtos likumus.

V.Biķis: Diemžēl. Un otrs jautājums. Sakiet, lūdzu, vai ir izdarīti daudzmaz precīzi aprēķini? Man šķiet, ka 8 procenti nevarēs segt to summu, kas ienāk budžetā.

A.Kodoliņš: Šis ir strīdīgs jautājums. Ir Finansu ministrijas un Ekonomikas ministrijas kopēji aprēķini. Šos aprēķinus izdarīja nevis Ekonomikas ministrija, bet tā saucamais tautsaimniecības institūts. Tātad aprēķinātā nodokļa bāze ir 12–14 miljardi rubļu. Tā ir prognozējamā bāze 1991.gadam.

Ko es varu pateikt? Situācijā, kad cenas mainās diezgan nekontrolēti, bez šaubām, šī bāze praktiski var būt gan lielāka, gan mazāka. Es uzskatu, ka šis aprēķins ir minimālā bāze. Praktiskā bāze būs lielāka, un to mēs ļoti labi redzam, paskatoties kaut vai pēdējos budžeta grozījumus, kuri mums bija jāizdara. Peļņas nodoklis tiek noteikts vairāk nekā par trešdaļu lielāks nekā sākotnēji. Cenu nekontrolētas augšanas apstākļos šī bāze ir par mazu. Es jautāju Finansu ministrijas cilvēkiem, kā viņi vērtē šo mazo bāzi, ko paši ir ielikuši. Viņi vērtē, ka ar rudens periodu sāksies zināmas streiku sekas. Viņi uzskata, ka sāks pietrūkt metālizstrādājumu, sāks apstāties rūpnīcas. Tā ka šajā bāzē ir ieliktas pat sekas, kas izpaudīsies zināmā ražošanas kristalizācijā sakarā ar kopējo ekonomisko krīzi. Tā ka es nevaru piekrist, ka šī būtu maza bāze.

Priekšsēdētājs: Deputāte Marjaša, nākamais– deputāts Bojārs.

R.Marjaša: Man neskaidrības ar 3. un 2.pantu. 2.pantu var saprast tādā veidā, ka tās fiziskās personas, kas ar pašu ražotajām vai neražotajām precēm tirgojas tirgus laukumos vai ielu tirdzniecībai atvēlētajās vietās, nemaksā apgrozījuma nodokli, vai tā? Bet 3.pantā ir rakstīts, ka apgrozījuma nodokli maksā fiziskās un juridiskās personas, kas ražo vai realizē preces. Un pakalpojumus? Kur tad preces ir jārealizē, lai to nodokli uzliek?

A.Kodoliņš: Tātad principā šeit ir tā dilemma. Kā jūs redzat, pantu nosaukumos tā ir atrisināta. Vienā gadījumā mēs runājam par objektu, otrā gadījumā– par subjektu.

R.Marjaša: Mums jāsaved šie objekti un subjekti kopā.

A.Kodoliņš: Tātad subjekts ir tas, kas realizē preces. Ja viņš realizē tikai tirgus laukumā, tad viņš kā subjekts var gan parādīties, bet viņš neparādās kā objekts, jo viņam nav preces, kas parādās pavadzīmēs.

R.Marjaša: Vai es jūs pareizi sapratu? Ja viņš bez pavadzīmes tirgū pārdod savas preces, tad viņš netiek aplikts. Ja ir pavadzīme, tad viņš tiek aplikts ar nodokli. Tātad praktiski tas iznāks tā: ja cilvēks nodod preces kādam veikalam vai atver pats savu veikalu un tur pārdod, tad tur viņš tiek aplikts? Ja viņš tirgojas tirgū, viņš netiek aplikts.

A.Kodoliņš: Jums ir pilnīga taisnība, kā tas praktiski ir.

R.Marjaša: Es drusciņ nesaprotu loģiku, kamdēļ tā? Vienkārši tāpēc, ka nav iespējams aprēķināt to, ko viņš tirgū pārdod?

A.Kodoliņš: Mēs gribējām rakstīt korekti. Bez šaubām, nav iespējams paņemt nodokli no cilvēkiem, kas atveduši savus kartupeļus pārdot uz tirgu un tā tālāk. Cita runa, ka ir jāierobežo, ko drīkst pārdot tirgus laukumā, neiekārtojot attiecīgu veikalu vai ko citu… Tas, man liekas, ir tirdzniecības regulācijas princips.

R.Marjaša: Jā, nu ir skaidrs. Vēl man ir neskaidrs jautājums par tiem amatniecības uzņēmumiem 3.pantā, kuri arī nemaksā. Tie tiek atbrīvoti no peļņas nodokļa maksāšanas, un ir atsauce uz likuma “Par peļņas nodokli” 21. un 22.pantu. Mani interesē, kā jūs saprotat formulējumu: “tie amatniecības uzņēmumi, kas kalpo nacionālās kultūras nodrošināšanai”. Likumā “Par peļņas nodokli” ir daļējs atbrīvojums, tur tiek atbrīvota tikai tā peļņas daļa, kas tiek virzīta uz nacionālās kultūras attīstību. Atceraties?

Varbūt te vajadzētu precizēt, kuri uzņēmumi pilnībā vai daļēji tiek atbrīvoti. Citādi te var iznākt nesaskaņa, jo visā šajā sarakstā, ko mēs te apstiprinām, runa ir tikai par daļēju atbrīvošanu. Varbūt šeit vajadzētu to konkretizēt. Vai jūs sapratāt manu domu?

A.Kodoliņš: Es domāju, ka, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, izskatīsim šo jautājumu.

R.Marjaša: Lai te nerastos nesaprašanās, varbūt šeit vispār nosaukt lietas īstajā vārdā, jo tieši šajā punktā acīmredzot būs tā cīņa par atbrīvošanu no nodokļa.

A.Kodoliņš: Jā, šeit būs cīņa, tur jums ir taisnība.

R.Marjaša: Varbūt te vajadzētu atkārtot, nevis vienkārši atsaukties uz citu likumu, jo likumu jau var grozīt. Ja izmainīsim to likumu, tad jāmaina arī šis likums. Varbūt tomēr šeit minēt konkrētus subjektus?

A.Kodoliņš: Es varu tikai pateikt, ka mēs ierakstījām šādā redakcijā. Mūsu domas bija tādas, ka nebūtu loģiski, ja šeit būtu gadījums, kad ar vienu likumu mēs viņu atbrīvojam, ar otru likumu– neatbrīvojam. Šeit ir runa par tiem, kuriem galu galā dodam atbrīvojumu. Mēs dodam tikai tiem, kas nevar nodrošināt pašizmaksu tādā līmenī, kāds ir citiem. Principā tas ir pamatkritērijs visiem atbrīvojumiem.

R.Marjaša: Un tomēr, man liekas, arī šeit ir stimulējošs moments jāsaglabā. Katrā ziņā es domāju, ka radīsies neizpratne, ja vienu likumu saista ar otru likumu, kurā ir runa par atbrīvošanu. Man liekas, labāk būtu norādīt konkrēti tos kritērijus, pēc kuriem atbrīvo, nevis atsaukties uz citu likumu, kurš šīsdienas situācijā var mainīties.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs. Nākamais– deputāts Eglājs.

J.Bojārs: Sakiet, vai šis jūsu likumprojekts ir pielīdzināms vārtu nodoklim, kāds ir Rietumos?

A.Kodoliņš: Principā tas nav pilnībā pielīdzināms šim vācu nodoklim…

J.Bojārs: Tas ir nevis vācu, bet vārtu nodoklis. Tāds ir visā pasaulē.

A.Kodoliņš: Visā pasaulē nav. Ir divi šīs jaunradītās vērtības jeb apgrozījuma nodokļa vērtības aprēķināšanas principi. Viens ir vārtu (varbūt– vācu) princips, pēc kura uzreiz tiek aprēķināts, kāda ir jaunradītā vērtība, kas pēc tam tiek aplikta ar nodokli. Un ir otrs princips. kurš tiek izmantots gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan Kanādā un vēl vairākās valstīs, kur it kā netiek aprēķināta jaunradītā vērtība kā apliekamais objekts, bet pati nodokļa ņemšanas kārtība ir tā izveidota, ka principā tiek aplikta tikai jaunradītā vērtība. Līdzīgi notiek arī mūsu konkrētajā gadījumā.

Kas tad mūsu konkrētajā gadījumā ir aplikts ar nodokli? Latvijā jaunradītā vērtība un ievestā produkcija. Ja mums būtu tīrais jaunradītās vērtības nodoklis, tas samazinātos par ievestās produkcijas vērtību, līdz ar to mūsu bāze būtu mazāka, un mums būtu nepieciešama augstāka likme. Ne jau velti visur tur, kur ir vārtu nodokļa princips, ir praktiski augstāka nodokļu likme: Vācijā– 14 procenti un attiecīgās valstīs– pat pāri par 30 procentiem.

J.Bojārs: Tā es nevarētu teikt, man te ir statistika tajā materiālā, ko es izdalīju: Dānijā ir 9,8, Somijā– 8,4, Norvēģijā– 9,7, Zviedrijā– 7,6, Francijā– 8,6, Vācijā– 6,9, Lielbritānijā– 6 procenti. Tas ir 1987.gadā.

A.Kodoliņš: Nē, Bojāra kungs, tas nav tiesa. Kā jūs domājat, cik liela ir mūsu likme? Ja mēs paņemam 44 procentus produkcijas nost, tad mūsu vidējā likme, rezultatīvā likme visā tautu saimniecībā ir apmēram 4 procenti. Šajā tabulā Latvijai būtu ierakstīti 4.procenti, tas ir, vidējā likme, kas izrēķināta attiecībā uz visu produkciju. Tā ir tā sauktā rezultējošā likme.

J.Bojārs: Vispārējā nodokļu tabulā tā būtu apmēram tā vieta, ko citās valstīs aizņem vārtu nodoklis. Tas bija tas, ko es gribēju jums pajautāt.

A.Kodoliņš: Jā, principā tā ir, kaut gan es saku, ka tur bija mazliet citāda aprēķināšanas kārtība.

J.Bojārs: Jā. Tāpēc tūlīt otrs jautājums. Vārtu nodokli Rietumos maksā pircējs. Vismaz tajās valstīs, kur man nācies kaut ko pirkt. Kāpēc mums maksā ražotājs?

A.Kodoliņš: Jā, pilnīgi pareizi. Principā mēs pat nelietojam terminu, ka maksā ražotājs. Mēs sakām, ka ražotājs iemaksā budžetā. Bez šaubām, ka maksā pircējs. Šeit es gribu teikt arī Ziediņa kungam, lai viņš paklausās. Jebkurš ražotājs šo nodokli pilnībā ieliek cenā, un, bez šaubām, to maksā pircējs. Tas ir pilnīgi skaidrs. Šis ir nodoklis, kas viennozīmīgi tiek pārlikts no ražotāja uz pircēja pleciem. Ražotājs vienkārši veic šo juridisko kasiera lomu.

J.Bojārs: Es gribēju, lai jūs visu noliekat savās vietās. Man viss ir skaidrs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Eglājs. Nākamais– deputāts Kurdjumovs.

V.Eglājs: Man vispirms ir jautājums par 2.pantu. Tur ir uzskaitīti visādi pakalpojumi un darbi, bet vai tur ir izsmeļošs uzskaitījums un pārējie vairs neietilpst tajā atlikumā? Teiksim, šeit ir minēti celtniecības darbi, bet vai grāvju rakšana vai nojaukšanas darbi, vai golfa laukumu uzturēšana un visādu tamlīdzīgu pakalpojumu sniegšana paliek ārpus šā uzskaitījuma? Vai tad uz tiem neattiecas?

A.Kodoliņš: Jā. Tātad parasti darbojas klasiskais princips: viss, kas nav aizliegts, ir atļauts. Tātad 1.panta 1.punktā mēs pielietojam šo principu, ka ir apliktas visas preces, izņemot šīs. Tālāk 2.punktā ir pavisam cits princips. Mēs no sākuma arī šeit gribējām ieviest principu, ka ir aplikti visi pakalpojumi, izņemot tos un tos pakalpojumus vai tos un tos darbus. Diemžēl tas neizdodas, jo ir ļoti sarežģīti pateikt, kurš darbs jau ir aplikts un kuru darbu var uzskatīt par darbu un kuru– par pakalpojumu. Tāpēc gan igauņi, gan arī mēs pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem īstenot 2.punktā tādu pašu principu kā 1.punktā sākam pāriet uz citu principu, ka mēs uzskaitām tikai tos pakalpojumus un darbus, kurus apliek. Tātad tie pakalpojumi un darbi, kas neiekļūst šajā sarakstā, netiek aplikti. Piemēram, medicīnas pakalpojumi.

V.Eglājs: Te tomēr ir jautājums. Šeit 2.pantā ir minēti dzīvokļu, komunālie un sadzīves pakalpojumi, bet 5.pantā ir teikts, ka ar apgrozījuma nodokli netiek aplikti dzīvokļu, komunālie un rituālie pakalpojumi. Tad iznāk, ka pēc 2.panta ir apliekami, bet pēc 5.panta– nav apliekami.

A.Kodoliņš: Jā, šī nekonsekvence diemžēl ir. Projektu ir sagatavojis autoru kolektīvs, kurā ir septiņi autori. Es biju tieši par to variantu, ka uzskaitījumu vajag svītrot no abiem punktiem.

V.Eglājs: 7.pantā bija sacīts, ko atskaitīt no tiem nodokļiem– šīs te ražošanas vajadzībām izlietotās izejvielas, materiālus, komplektējamos izstrādājumus. Ja veļas mazgātavā izmanto veļas pulveri nevis ražošanas vajadzībām, bet pakalpojuma vajadzībām, vai to veļas pulveri apliek ar nodokli?

A.Kodoliņš: Nē, tā gluži nav. Tātad principā visi jautājumi saistās ar to, vai jūs tirgojat ar pakalpojumu vai netirgojat?

V.Eglājs: Bet veļas mazgātavā sniedz pakalpojumu, mazgā veļu.

A.Kodoliņš: Jā. Veļas mazgātava sniedz pakalpojumu, kas šajā gadījumā nav aplikts. Ja tas būtu aplikts ar apgrozījuma nodokli, tad visa summa, par kuru mazgātava, iegādājoties pulverus un balinātājus, tērējot enerģiju, nomaksājusi to apgrozījuma nodokli, tiek noskaitīta no tās nodokļa nost.

V.Eglājs: Tad laikam vajadzēja rakstīt– ražošanas vajadzībām vai pakalpojumu sniegšanai.

A.Kodoliņš: Jā.

V.Eglājs: Jo ražošana ir tad, kad preces ražo, nevis sniedz pakalpojumus.

A.Kodoliņš: Bija domāts, ka pakalpojumus arī ražo. Bet šeit varētu arī citu redakciju.

V.Eglājs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kurdjumovs. Nākamais– deputāts Cupruns.

L.Kurdjumovs: */Man ir šāds jautājums. To deputāts Felss gandrīz jau uzdeva, bet es neesmu apmierināts ar atbildi, to nesapratu.

Lauksaimniecības ražojumu– olu, piena, sviesta, gaļas– cenas šodien regulē valsts. To pašizmaksā ienāk servisa organizāciju– Lauktehnikas, transporta un citu– pakalpojumi. Ja tie ir pakalpojumi, bet sarakstā nav minēti kā tādi, kas netiek aplikti ar apgrozījuma nodokli, tomēr tiks aplikti ar apgrozījuma nodokli, jo tie ienāks pārtikas produktu izmaksu mehānismā kā pašizmaksa, tāpat kā tie, kas sarakstā nosaukti, bet rezultatīvā cena ne vienmēr būs negatīva atbilstoši 7.pantam, tad no budžeta nekas netiks atgriezts, tas ir, zemnieks par šiem pakalpojumiem maksās un zaudēs peļņu. Tāpēc Felss ieteica un es viņu atbalstu, ka 5.pantā– atvieglojumi– tajā daļā, kas attiecas uz pakalpojumiem, ko saņem lauksaimniecības produkcijas ražotājs, papildus jāieraksta “neaplikt ar apgrozījuma nodokli”. Citādi var rasties nepieciešamība budžeta izdevumiem, kas būs sliktāk nekā vienkārša aplikšana ar nodokļiem./

A.Kodoliņš: */Jums nav taisnība tajā nozīmē, ka šie izdevumi ietilpst pašizmaksā. Tie parādīsies jūsu rēķinos– jūs iepirkāt tādus un tādus produktus un samaksājāt tādu summu plus nodokli. Kad jūs nodokli maksājat kā produkcijas ražotājs– kolhozs –, tad jums šī summa tiek atskaitīta. Ja iznāks negatīvs skaitlis, summu jums atgriezīs no budžeta. Es domāju, ka tas ir iespējami skaidri./

L.Kurdjumovs: */Lūdzu mani atvainot. Mēs, tas ir, visi nodokļu maksātāji, būsim spiesti veidot budžetā papildu fondus šī deficīta nosegšanai, bet šī deficīta var arī nebūt. Es domāju par privātajiem ražotājiem– par fermeriem. Saprotiet? Viņi maksās par pakalpojumiem, par kaut kā transportēšanu, par traktora remontu, par tehnisko apkopi. Vai šie pakalpojumi tiks aplikti ar apgrozījuma nodokli? Tie noteikti iekļausies pakalpojumu pašizmaksā. Vai tie var neiekļauties?/

A.Kodoliņš: Varu papildināt. Man vieglāk būs latviski.

L.Kurdjumovs: Jā, lūdzu.

A.Kodoliņš: Tik vienkārši nav. Mēs apspriedām šo variantu, ka būtu jāatbrīvo, teiksim, tie lauksaimniecības tehnikas uzņēmumi un tā tālāk. Redziet, tie apkalpo ne tikai lauksaimniecību. Te principā atkal rodas šī situācija, kad es gan uzlieku šo širmi, ka es apkalpoju lauksaimniecību, bet aizbrauksim uz jebkuru “Lauktehniku”, uz jebkuru “Laukķīmiju” un redzēsim, ka tā apkalpo ne tikai lauksaimniekus. Tā ka šajā gadījumā mēs atkal radām situāciju, ka atbrīvo gan tur, kur vajag atbrīvot, gan tur, kur nevajag atbrīvot. Nošķirt šīs daļas ir ļoti grūti. Manuprāt, labāk ir, ja šī nodokļa aprēķināšanas kārtība ir konsekventa visiem, ja tā rada situāciju, kurā tiek atmaksāts no budžeta. Bet tikai nedomājiet, ka budžets tur zaudē kaut vienu rubli,– nevienu rubli tas nezaudē. Jo principā tas tikai izdara attiecīgo izmaiņu apgrozījuma nodokļa ietvaros. Tātad realizē tikai to, kas šajā gadījumā ir kopējais apgrozījuma nodoklis no visas tautsaimniecības. Tas vienkārši atdod lauksaimniekiem, bet, bez šaubām, ņem no citiem. Bet tas nav caur budžetu, tas tiek izdarīts, nepametot to sfēru, ko mēs esam aplikuši ar apgrozījuma nodokli.

L.Kurdjumovs: */Es noteikti par šo pantu iesniegšu priekšlikumu rakstiski, taču gribētu vēl pasvītrot, ka tieši organizāciju pakalpojumi fermeriem un citiem ražotājiem tiek uzmanīgi un precīzi dokumentēti. Tieši šos pakalpojumus var skaidri redzēt, kas kam tos sniedzis. Šeit daudz vieglāk visu noskaidrot nekā tādos gadījumos, par ko jautāja Ruta Marjaša– sakarā ar tirdzniecību. Tur gan var būt apjomu slēpšana. Bet šeit viss tiek precīzi dokumentēts./

A.Kodoliņš: Es tikai gribu teikt, ka mēs, bez šaubām, varam iet tādu ceļu, kurš likās simpātisks arī ekonomikas ministram, proti, ka mēs neko neatdodam no budžeta, tikai tādā gadījumā uzskaitām, ko lauksaimnieki saņem, un atbrīvojam viņus no nodokļiem. Es domāju, ka lauksaimnieki paliks zaudētājos. Vienmēr būs produkcija, par kuru būs jāmaksā šis nodoklis. Ja tā visa būs jāieskaita pašizmaksā, es domāju, tas būs zaudējums lauksaimniekiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Cupruns. Nākamais– deputāts Endele.

I.Cupruns: Kodoliņa kungs! Ar jūsu piedāvāto likumu mēs atceļam Augstākās padomes lēmumu par apgrozījuma nodokļa ieturēšanas kārtību Latvijas Republikā un tā pielikumu, kurā ir minēti 112 preču veidi, kas šobrīd tiek aplikti ar apgrozījuma nodokli. Sakiet, lūdzu, tātad šiem 112 preču veidiem tiks samazināts nodoklis un līdz ar to tiks pazeminātas cenas? Ievērojami pazeminātas cenas. Vai kāds ir rēķinājies ar šāda pazeminājuma ekonomiskajām sekām? Radīsies situācija, kad pie mums ir izdevīgi pirkt un citur pārdot. Līdzīga situācija bija ar tukšajām pudelēm. Starp citu, tukšās pudeles būs lētākas nekā Lietuvā un Igaunijā.

A.Kodoliņš: Pirmkārt, tās būs dārgākas nekā Igaunijā, jo Igaunijā analogs nodoklis tiek noteikts pēc formulas 7 plus 3. Mums ir formula 8 plus 2, un produkcija, kas neparādās mazumtirdzniecības tīklā, mums būs mazlietiņ dārgāka. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Cenu jautājums tiešām ir būtisks. Tāpēc mēs liekam priekšā pārāk nesteigties ar šā nodokļa ieviešanu. Lēmuma projekts, kas šeit nav pievienots, bet kas ir sagatavots par nodokļa stāšanos spēkā, pareizi nosaka, ka tas varētu stāties spēkā ar šā gada 1.oktobri, tātad ar pēdējo ceturksni, lai nebūtu viss sasteigts atkal uz 1.janvāri, bet lai varētu būt kāds aprobācijas periods jau šajā gadā.

I.Cupruns: Kodoliņa kungs, bet tad mums ir…

A.Kodoliņš: Turklāt mums ir jāizskata cenu jautājums, un es vēlreiz atgādināšu, ka daļa no šā saraksta pārceļas uz akcīzes nodokli.

I.Cupruns: Tikai daļa, dažas pozīcijas, bet ne jau visi 112 veidi.

A.Kodoliņš: Bez šaubām.

I.Cupruns: Es domāju tā, Kodoliņa kungs, vai tikai situācija neveidosies šādi: kaimiņrepublikās būs pietiekami augstas cenas, mēs paturēsim šitās pašas likmes un vēl pieliksim 10 procentus klāt. Un tā jau būs pircēju atlasīšana.

A.Kodoliņš: Godājamais Cupruna kungs, kaimiņrepublikās– ne Igaunijā, ne Lietuvā– nepielieto tā. Mēs esam palikuši vienīgie, kas vēl lieto šo anahronisko metodi, kāda mums te ir. Katrai ir divas cenas… Kāpēc vajag šaubīties? Vajag apskatīties likumu un nešaubīties.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele.

J.Endele: Cienījamais sēdes vadītāj! Ja drīkst, man ir lūgums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, lūdziet!

J.Endele: Es saprotu, ka Kodoliņa kungs ir ļoti gudrs cilvēks, un, sēžot un uzklausot visus jautājumus un visas atbildes, es zināmā mērā esmu iedzīts sprukās, jo man nav iespējams ne ar kādiem skaitļiem kaut ko pārbaudīt. Un tāpēc man būtu lūgums. Lai es varētu zināt, par ko balsot, vai jūs nevarētu izstrādāt un iedot dažus skaitliskus piemērus. Tad vismaz tie, kas aritmētiku kaut cik pārvalda, varēs pārbaudīt, kā šis likums darbosies, jo pašlaik ir ārkārtīgi sarežģīta situācija. Izrādās, ka šis likums kļūst arvien sarežģītāks un nav drošības, ka es pareizi nobalsošu. Vai ir tāda iespēja?

A.Kodoliņš: To es varu solīt tikai uz otro lasījumu. Principā tāda iespēja ir. Manuprāt, tas aprēķins nemaz tik sarežģīts nav.

J.Endele: Tas jums tā liekas.

Priekšsēdētājs: Es arī piebildīšu, ka varbūt Ekonomikas komisija varētu sagatavot uzskatāmu piemēru, kā darbojas šis nodokļu likums, jo ne jau visi deputāti orientējas šajās specifiskajās lietās.

Mēs varam pāriet pie debatēm. Deputāts Ziediņš. Nākamais– deputāts Buls.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Es arī būšu īss, jo es laikam varu to atļauties– palikt drusku īsāks. (Zālē smiekli.)

Mums šodien pirmajā lasījumā, manuprāt, nevajadzētu tik daudz iedziļināties ļoti smagajās kolīzijās, ko izraisa šis nodoklis, bet principiāli atbildēt uz vienu jautājumu– vai mēs ar šo nodokli varam izņemt līdzekļus valsts budžeta vajadzībām no tām preču grupām, kuru ražošanas attīstība, mūsuprāt, ir jāpiebremzē, un iedot tām grupām, kuru ražošana ir jāstimulē, vai mums vajag saglabāt veco sistēmu ar to īpaši sarežģīto 126 preču grupu uzskaitījumu, kurām nodoklis tiks aprēķināts, sākot ar 80, 60, 50 procentiem un tā tālāk. Manuprāt, ir jāatbild uz jautājumu, vai turpmāk ir jāpieiet diferencēti, lai vadītu ražošanu, lai ieinteresētu ražot tādu vai citādu preču grupu, vai jāiet pa šo vienkāršāko ceļu un visiem jāuzliek vienāds nodoklis– 8 plus 2, tas ir, 10 procenti. Šī nauda ir jāizņem un pēc tam caur budžetu jāpārdala. Vienalga, kāds būtu tas mehānisms.

Es personiski, neskatoties uz to, ka varbūt iegūšu drusku radikālu slavu, uzskatu, ka šajos apstākļos tomēr vajadzētu saglabāt veco sistēmu, noteikt ne tikai 112 preču grupas, bet noteikt kaut 200, 300 vai pat 500 preču grupas, kurām izņemamo nodokli noteiktu tīri centriski no augšas. Un, ja jūs, Kodoliņa kungs, man te atbildējāt un teicāt, ka mazumtirdzniecībā kaut kādām skolas precēm tas nodoklis ir un vieniem kalendāriem nav, tad tā jau ir Ministru padomes neizdarība, nevis nodokļu likmes vaina. Toties ja jums skolēnu burtnīcu trūkst un mēs Līgatnē pateiksim, ka pie mums skolēnu burtnīcas tiek ražotas bez šā nodokļa, bet pornogrāfijas kalendāri, ko izlaiž Līgatne un kas arī ir ļoti vajadzīga lieta,– ar 60 procentu nodokli, tad tas ražotājs sāks domāt, pretējā gadījumā viņš nesāks domāt, vai jūs saprotat? Pašreizējā modelī es neredzu nekādu mehānismu, kā Augstākā padome caur Ministru padomi vispār var ražotāju ietekmēt, ja mēs uzliekam šos 8 plus 2 procentus. Varbūt ir tāds mehānisms? Droši vien tāds ir vajadzīgs, bet es te šādu mehānismu neredzu.

Un tāpēc, ja šodien ir par kaut ko jābalso konceptuāli, tad tik un tā man gribas lūgt mainīt šo jūsu nivelējošo pieeju, visiem ražotājiem liekot maksāt 8 plus 2 procentus. Varbūt ir tāds mehānisms? Droši vien tāds ir vajadzīgs, bet es te šādu mehānismu neredzu.

Un tāpēc, ja mums šodien ir par kaut ko jābalso konceptuāli, tad tik un tā man gribas lūgt mainīt šo jūsu nivelējošo pieeju, visiem ražotājiem liekot maksāt 8 plus 2 procentus. Turklāt ne tikai ražotājiem, bet gan ražotājiem, gan realizētājiem, liekot vienā punktā kurpju ražotāju un pārdevēju, kuģu uzpircēju un pārdevēju. Nolikt šīs pozīcijas pilnīgi vienā līmenī, manuprāt, nav pieņemami.

Un otrs jautājums, ko es gribēju aplūkot. Tas ir konceptuāls. Tātad es esmu pret šādu nodokli pašā koncepcijā. Pārejas periodā, kamēr nav šā monopola likuma, ir jādiktē šis nodoklis nevis 102 pozīcijās, bet 583 pozīcijās. Ir jādiktē.

Un vēl viens jautājums, tas, ko pacēla lauksaimnieki. Tik tiešām, ja mēs “Lauktehnikas”, “Laukceltnieka”, “Agroķīmijas” un visu pārējo zemnieku produkciju ietekmējošo sfēru pakalpojumus arī apliekam ar šo 8 vai 10 procentu nodokli papildus maksai, ko “Lauktehnika” par saviem pakalpojumiem ņem, tad neviens ekonomists, lai kā es cienu Kodoliņa kungu, mani nevar pārliecināt, ka šis nodoklis caur visu šo pakalpojumu neieiet tajā piena litrā un tajā maizes kilo­gramā, ko tas nelaimīgais zemnieks atkal ir spiests paņemt uz savas ādas, jo viņš ir vienīgais muļķis, kam Godmanis ir uzlicis fiksētās iepirkuma cenas. Saprotiet, tur jau ir tas paradokss ar tiem zemniekiem, ka viņi tiek jāti kā tādi āži, ja viņiem ir tā fiksētā cena. Un tu vari griezt tos 10 procentus, caur kādām lauktehnikām gribi, tie atkal aiziet uz zemnieku kakla. Tajā dienā, kad pieņems šo lēmumu, zemnieks zaudēs 10 procentus. Un neviens ekonomists man nepierādīs, ka tā nav.

Un pēdējais, ko es gribēju lūgt, varbūt atbalstot arī Endeles kungu. Vai tā koncepcija tiek uzturēta vai netiek uzturēta, man tomēr gribētos lūgt kaut kādu aprēķinu mehānismu. Es jau jums, kolēģi, zīmēju, ka mums, teiksim, ir tāds rotējošs ripulis un tajā ir 1000 lauciņu. No viena izņem 60 procentus, no otra izņem 10 procentus, vienā, teiksim, sviesta lauciņā piešpricē kādus 50 procentus. Tāds mehānisms šodien darbojas attiecībā uz apgrozījuma nodokli. Bet tagad, ja no visiem lauciņiem izņem vienādi 8 plus 2 procentus un piešpricē tikai tajos lauciņos, kur ir šīs dotācijas, tas ir, sviestam, bērnu apģērbiem, zālēm un vēl kādām pozīcijām, par kurām nobalsojām, vai tad šis ruletes rats var vai nevar funkcionēt? To es nevaru jums atbildēt. Šādu ruletes ratu tieši vajadzētu uzzīmēt. Varbūt jūs, Kodoliņa kungs, mani sapratāt par šiem ruletes rata lodziņiem. Citu mēs ņemam ārā, citu mēs špricējam iekšā. Ja ņemam vienādi ārā, vai tad tas rats griežas?

Aiz cieņas pret Kodoliņu es aicinātu to nodokli nevis atcelt, bet pārtraukt projekta izskatīšanu pirmajā lasījumā, un tad nākt ar to otrreiz pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Buls.

A.Buls: Godātais priekšsēdi, cienījamie deputāti! Mani uz pārdomām par šo nodokli rosina, lūk, kāda problēma. Ja lasām decembra lēmumu, ar kuru bija noteikta kārtība, kādā ņemams apgrozījuma nodoklis, un redzam šīs 112 pozīcijas, par kurām kolēģis Cupruns jau teica, tad tagad, pārslēdzoties uz šo vienoto apgrozījuma nodokli– 8 plus 2 procentiem, lūk, par ko ir jādomā. Es paņemšu trīs pozīcijas no lēmuma– mikroautobusus, lauksaimniecības mašīnas un alu. Mikroautobusi tiek ražoti ar 64 procentu lielu apgrozījuma nodokli attiecībā pret uzņēmuma vairumcenu. Mikroautobusi aiziet projām, apmēram 10, 15 procenti paliek Latvijā. Tātad mēs saņemam naudu no patērētājiem ārpus Latvijas, krietnu naudu, lūk, šos 64 procentus. Tagad tie sarūk līdz 8 procentiem. 2 procenti neiedarbojas, jo te nav mazumtirdzniecības. Tātad mēs zaudējam. Tajā pašā laikā traktorus “Belorusj” no Minskas, es nedomāju, ka mēs saņemsim lētāk. Tur paliks tā pati cena. Bet mēs zaudēsim. Mūsu budžets šoreiz zaudēs.

Tālāk ņemsim lauksaimniecības mašīnas. 20 procenti. Latvijā ir daudz ražotāju, Jelgavā ražo mēslu izvācējus no kūts, Rīgā– mēslu ārdītājus, Rēzeknē– slaukšanas iekārtas, spaiņus un piena vadu, arī Liepājā– atsevišķus mezglus. Tas viss arī faktiski aiziet projām. Latvija notērē kādus 15 procentus, ne vairāk. Samazinot šo nodokli, mēs atkal zaudēsim. Redziet, Kodoliņa kungs, mani nepārliecina jūsu teiktais, ka iegūsim 1,2 miljardus no tā sauktās bāzes 12 miljardiem. Ja es pareizi sapratu, tad jūsu nosauktā bāze ir realizācijas apgrozījums, kas ir paskaidrots likuma 1.pantā un 3.apakšpunktā. Ja tas ir realizācijas apgrozījums, tad no 10 miljardiem 8 procenti un attiecībā uz vienu preču daļu vēl plus 2 procenti– tas būtu ap miljardu. Bet lasiet 2.pantu, ja nemaldos, 2.pantā ir teikts, ko atrēķina nost. Piedodiet, tas ir 7.panta 1.apakšpunktā. Atrēķina nost visu, ko mēs maksājam budžetā par izej­vielām, un tad vairs nebūs šis miljards. Ienākums būs mazāks.

Tagad paskatīsimies uz budžetu. Šodien no apgrozījuma nodokļa budžetā ienāk 1 miljards 327 miljoni rubļu. Tātad te ar šo jauno likumu mēs zaudējam. Tāpēc lieku priekšā, kolēģi deputāti, par šādu darījumu padomāt. Varbūt lēmumā minētās 112 pozīcijas tā uzreiz nenometīsim kā nevajadzīgas. Vajadzētu varbūt pašķirot: ja tā pozīcija paliek priekš Latvijas, tad lietot šo likmi– 8 plus 2 procenti. Ja tas ražojums iet ārā, pagaidām negrozīt.

Tālāk. Varbūt pat vairāk– viss, kas iet lauksaimniekiem, zemniekiem, piemēram, tehnika, te, Latvijā, jāatbrīvo no apgrozījuma nodokļa. Lūk, ar tādu pakāpenisku šā nodokļa ieplūdināšanu dzīvē mēs arī budžetu uzturētu normālā stāvoklī, varbūt pat vairāk par 1miljardu 300 miljoniem dabūtu, ja likumā atstātu šādas likmes. Un arī kaut kādā mērā radītu interesi par Latvijas ražojumiem. Tie būtu lētāki par ražojumiem, kurus sūtām prom. Jo atkārtoju: es neceru, ka pretī mēs saņemsim lētāk to lauksaimniecības tehniku, kuru neražojam, piemēram, barības sadalītājus, lielās skujiņas tipa slaukšanas iekārtas, ko neražojam, bet ievedam no Krievijas un Ukrainas. To mēs nesaņemsim lētāk. Tāpēc nevajadzētu mainīt to pašu dārgo preci pret lētāku preci. Es lieku priekšā padomāt par šo variantu un ar lēmumu vai kā citādi pieņemt šādu ieviešanas kārtību.

Attiecībā uz alu. Alus apgrozījuma nodoklis ir 55 procenti. Pēc lēmuma tagad tas kļūst 10 procenti, 8 procenti vairumcenās, 2 procenti– mazumcenās. Man ir jautājums, vai tad alus paliks krietni lētāks? Vai es alojos? Arī attiecībā uz elektroprecēm, ko ikdienā pērkam, arī tur no 55, no 30, no 40 procentiem, šur tur pat no 70 procentiem nokrīt uz, lūk, šiem 10 procentiem. Tad man jāprasa, vai tik tiešām būs pazeminājums? Man ir jādomā, ka būs alus cenu pazeminājums. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairs debatēs nav pieteicies neviens no deputātiem, vismaz no tiem, kas ir klāt. Tas gan neizslēdz, ka tie, kuru nav, labprāt vēlētos runāt un otrajā lasījumā atgriezīsies atkal pie debatēm. Bet tagad deputāts Kodoliņš grib teikt galavārdu. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Es negribu teikt galavārdu, es tikai sniegšu mazu uzziņu. Te Bula kungam bija aizdomas, ka nodoklis būs mazāks. Nē, jau no bāzes ir attīrīts viss, kas ir nost. Tas ir noņemts nost. Tātad praktiskā bāze ir aptuveni 20 miljardi. No bāzes viss, ko neapliek, ir noņemts nost. Tāpēc bāze ir samazinājusies. Es gribu brīdināt, ka nav pamata īpaši uztraukties par to, ka bāze būtu par mazu.

Priekšsēdētājs: Tagad mums vajadzētu balsot par pieņemšanu pirmajā lasījumā, bet deputātam Ziediņam bija priekšlikums pārtraukt izskatīšanu pirmajā lasījumā, vēlreiz atgriezties pie šā projekta, turpinot apspriest priekšlikumus, un tikai tad pieņemt otrajam lasījumam. Ja tāds priekšlikums ir, mēs varam nobalsot par šā lasījuma pārtraukšanu. Ja balsu vairākuma nebūs, balsosim par pieņemšanu pirmajā lasījumā kopumā.

Lūdzu, vispirms reģistrēsimies. Lūdzu reģistrācijas rezultātu. Lūdzu balsojumu. Vispirms par deputāta Ziediņa priekšlikumu: pārtraukt apspriešanu pirmajā lasījumā, ņemt vērā papildinājumus un prasības, ko izteikuši deputāti, un atgriezties pie pirmā lasījuma vēlreiz. Nepieciešams balsu vairākums, tad šis lēmums būs pieņemts. Ja ne, tad balsosim par pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu– 41. Tātad, deputāt Kodoliņ, ņemot vērā šos ieteikumus, lūdzu, nāciet un izsakiet savus apsvērumus.

A.Kodoliņš: Bez šaubām, skaitlisku piemēru es varu dot, par to mēs pēc tam varam balsot, bet nekādus labojumus bez konkrētiem priekšlikumiem es netaisos izdarīt. Šeit nekādi konkrēti labojumi nav bijuši, tos vajag iesniegt. Manuprāt, tas ir pirmā lasījuma jautājums. Bez šaubām, mēs varam pieņemt šo nodokli.

Priekšsēdētājs: Nu, skaidrs, atgriezīsimies pie šā projekta, kad būs piemērs. Tas varētu būt jau rīt. Jūs sagatavosit un tad balsosim par pieņemšanu pirmajā lasījumā. Es ceru, ka deputātam Ziediņam, kurš ierosināja šo priekšlikumu, arī būs padomā konkrēti ceļi, kā šo strupceļa situāciju atrisināt.

Un tagad pirms beigām es informēšu deputātus, ka tikko esam saņēmuši Lietuvas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja Landsberģa atklāto vēstuli PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam ar šādu tekstu. Teksts ir rakstīts angliski, es centīšos, cik precīzi varēšu, pārtulkot: “Es lūdzu jūs publiski deklarēt vispārējai zināšanai, ka tikmēr, kamēr jūs būsit PSRS prezidents, militārs spēks pret Lietuvas Republiku netiks lietots. Lūdzu piekrist sākt nopietnas sarunas par mūsu valsts attiecībām un par šo attiecību normalizēšanu.”

Šāda ļoti īsa vēstule. Cik es saprotu, tad tā ir nosūtīta publiski, lai to dzird un redz visa pasaule. Acīmredzot Lietuvas Augstākā padome pēc attiecīgas prezidenta reakcijas vai arī pēc viņa izlikšanās, ka nekas nav noticis un šādas vēstules nav bijis, droši vien spers kādu nākamo soli. Droši vien tā ir viela pārdomām arī mums pirms tā sauktajām konsultācijām ar PSRS valdību.

Paldies, tiekamies rīt!

(Sēdes beigas)