Frīdrihs Canders Latvijā un pasaulē

Jānis Stradiņš, profesors, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents

Nobeigums. Sākums – “LV”, 27.10.2005., 28.10.2005., 01.11.2005.

F.Candera “atdzimšana” 20.gs. otrajā pusē

Candera vārds ilgu laiku netika minēts. Tā īsti viņu atcerējās tikai pēc pirmajiem “sputņikiem” (1957) un J.Gagarina lidojuma (1961), sāka izdot viņa rakstus, dažādos veidos godināja viņa piemiņu. 1970.–1989.gados regulāri rīkoja Candera mantojumam veltītas zinātniskas konferences (Rīgā, Maskavā, Ļeņingradā, u.c. pilsētās). Pirmie Candera zinātniskie lasījumi, piedaloties izciliem zinātniekiem un kosmonautiem, tika rīkoti Rīgā, Zinātņu akadēmijas augstceltnē, 1970.gada maijā, un šo rindiņu rakstītājam bija gods nolasīt tajos lekciju par F.Candera darbības Rīgas posmu (līdz 1915.gadam) saistībā ar Rīgas industriālo un zinātnes mantojumu šajā laikā. Lekcija publicēta Maskavā iznākušajā rakstu krājumā “Ф.А. Цандер и современная космонавтика”(1976)⁴
Tāpat par Canderu referēju arī viņa X (jubilejas) lasījumos Rīgā 1987.gadā. Bija jāiztur zinātniska polemika ar izcilo raķešu konstruktoru akadēmiķi Valentīnu Gluško (1908–1989), kurš apstrīdēja Candera devumu un priekšplānā izvirzīja savus nopelnus.⁵
Par Candera biogrāfu kļuva atvaļināts aviācijas pulkvedis Dmitrijs Zilmanovičs (1914–1995),⁶ Candera rakstu izlasi Rīgā izdeva Latvijas PSR ZA Polimēru mehānikas institūts akadēmiķa Gundara Tetera redakcijā.⁷
Pamazām sāka veidoties pamati Frīdriha Candera muzejam, kura tapšanā lieli nopelni bija Ilmāram Enītim. Mazliet vēlāk, 1988.gada vasarā, kosmosā tika paņemta līdz Candera fotogrāfija (to darīja Rīgā, Bolderājā, dzimušais kosmonauts Anatolijs Solovjovs). Šī kosmosu izceļojusī relikvija ar kosmonautu parakstiem tika nodota toreiz nule atvērtajam Candera muzejam Zasulaukā. Aizsākās arī Canderu dzimtas rosmes Vācijā, Kanādā, Šveicē un Francijā. Ar vairākiem Canderu dzimtas pārstāvjiem gadu gaitā esam sadraudzējušies; tie mums, Stradiņiem, kļuvuši pat tuvāki nekā radi. Patīkami bija izdibināt, ka d–ra Artura Candera slimo pieņemšanas telpās Zasulaukā, Kalnciema ielā 62a, gadus desmit vēlāk savus pacientus bija pieņēmis toreiz jaunais d–rs Pauls Stradiņš, un vēl patīkamāk saņemt 1971.gadā apsveikumu no Minhenē dzīvojošās Margarētes Jirgensenes–Canderes sakarā ar mūsu dēla piedzimšanu, kur viņa lūdza jaundzimušajam dot vārdu Frīdrihs par godu viņas brālim (bet bijām jau izvēlējušies dēlu saukt par Pēteri).
Margarēte, neparasti gaišs, cēls un gudrs cilvēks, 1970.gada septembrī pēc mūsu ierosmes tika aicināta viesoties Rīgā, sīki atainojot brāļa bērnību, Canderu – Konradi ģimenes tradīcijas, aprakstot dzimto māju Zasulaukā un būtībā liekot dokumentālos pamatus topošajam Candera muzejam. Candera piederīgo atrašana “revanšistiskajā” Rietumvācijā sākumā izraisīja mērenu šoku, jo šķita nepiedienīgi, ka PSRS “svētajos soļos” kosmosā varētu būt piedalījušies arī kaut kādi vācieši, taču drīz vien izrādījās, ka šis moments pat veicina detanti. Par saviem Rīgas iespaidiem Margarēte daudz stāstīja Baltijas vāciešiem Rietumvācijā (bija sācies Villija Branta “jaunās Austrumpolitikas” laiks). Šie tolerantie, iejūtīgie stāstījumi rosināja viņas dēla skolasbiedru A.Vencelidesu organizēt “Baltisches Reisebüro”, kas sāka pirmos vācbaltiešu ceļojumus uz kādreizējo dzimteni, kura viņiem bija jāatstāj 1939. gadā. Ar šiem lidojumiem jau Brežņeva laikos sākās vācbaltiešu tuvināšanās Latvijai, kas pilnā mērā gan varēja izvērsties tikai pēc Trešās atmodas. Tādā kārtā arī Frīdrihs Canders un viņa piederīgie netieši stāvējuši pie šī procesa pirmsākumiem. Varbūt jāmin kāda zīmīga sagadīšanās, proti, Frīdrihs Canders pats ir dzimis [1887.gada] 23.augustā, datumā, kad vēlāk tika parakstīts Molotova – Ribentropa pakts, kas ne tikai pārvilka svītru Baltijas valstu neatkarībai, bet arī F.Candera ciltsbrāļu Baltijas vācu kopības pastāvēšanai tās dzimtenē.

F.Candera piemiņas zīme

Jau pirms gadiem desmit ar Frīdriha Candera ārzemju radiem spriedām par piemiņas zīmes uzstādīšanu izgudrotājam dzimtajā pilsētā Lielajos kapos līdzās viņa tēva Artura un mātes Helēnas, brāļa Roberta, vectēva Konstantīna Candera kapakmeņiem, par to pat bija pieņemts Zinātņu akadēmijas prezidija lēmums. Īstenot nodomu ir kļuvis iespējams tikai tagad, pateicoties F. Candera māsasmeitai Jutai Sintenis (dzīvo Francijā), kura vēlējās šo zīmi saistīt arī ar piemiņu savai mātei Margarētei Jirgensenei un savam dvīņu brālim Johenam Jirgensenam (1938–2004), dizaineram un aizrautīgam cilvēkam, firmas “Moto Guzzi” darbiniekam, kurš ļoti mīlēja Latviju un latviešus, centās sniegt humāno palīdzību un, starp citu, izskatā bija pārsteidzoši līdzīgs Frīdriham. F. Candera piemiņas iemūžināšanai būtisku atbalstu sniedza firma “Itera – Latvija”, tās prezidents Juris Savickis, kā arī Rīgas Tehniskā universitāte un Latvijas Zinātņu akadēmija. Skaisto piemiņas akmeni veidojis mūsu tēlnieks Indulis Ranka, to atklāsim šoruden, 4.novembrī.
Frīdrihs Canders pieder Rīgai, Latvijai (kur aizvadīta viņa mūža lielākā daļa), pieder arī Krievijai, bet vēl lielākā mērā pieder visai pasaulei. Neatkarīgi no mūsu pašreizējās attieksmes pret raķetēm un kosmosu mums viņš jāatceras kā Cilvēces diženā veikuma ievadītājs.
Arī uz Canderu attiecināmi astronauta Nilsa Ārmstronga vārdi, kas sacīti, sperot pirmo soli uz Mēness: “Mazs solis cilvēkam, bet milzu solis cilvēcei”. Šo soli, soli nākamajā gadu tūkstotī palīdzējis sagatavot arī jauniņais Frīdelis Rīgā 20.gadsimta rītausmā, pirms 100 gadiem.

Vēres:

⁴ Страдынь Я. П. Рижский период жизни и деятельности Ф. А. Цандера (1887–1915). //Сб. Ф. А. Цандер и современная космонавтика. Москва, изд. Наука, 1976. – с. 9–16.
⁵ Stradiņš J. Par “Zvaigžņoto Debesi”, Frīdrihu Canderu, Valentīnu Gluško un kādu polemiku// Zvaigžņotā Debess, Nr. 150. 1995./96. g. ziema. – 4.–11. lpp.
⁶ Зильманович Д. Я. Фридрих Цандер. Детство, юность, первые исследования. Рига. Зинатне, 1967. – 203 с.
⁷ Фридрих Цандер. Собрание трудов. Рига. Зинатне, 1977. – 567 с.