Atgriešanās dzimtenē

Latviešu mūzikas vēsturē brāļu bijis ne mazums. Pelnītu slavu ieguvuši gan Cimzes un Bētiņi, gan arī Jurjāni, Mediņi, vēlāk Bērzkalni, Zuikas, Kokari, Kriķi, Klišāni, Gaiļi, vēl daudzi citi. Šoreiz jārunā par brāļiem Skultēm.
Pēckara sabiedrība Latvijā tiklab koncertdzīvē, kā muzikālās pedagoģijas laukā labi pazina Ādolfu Skulti. Taču tikai latviešu tautas trešās atmodas aizsākumā atklājās, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Ādolfs Skulte ir viens no pieciem talantīgiem brāļiem un apbrīnas cienīga ir visa Skultu dzimta.

Saknes

Katlakalna mežsarga dēls, muzikāli apdāvinātais Pēteris Skulte (1875–1967, ASV), meklēdams labākus dzīves un darba apstākļus, aizklīda līdz Kijevai, sāka strādāt plaukstošās pilsētas dzīvojamo namu celtniecības jomā un ar laiku kļuva par būvuzņēmēju. Sirsnīgi sadraudzējās ar Ukrainā ieceļojušā itāliešu tēlnieka Pjetro Rizolati ģimeni. Un drīz vien apņēma par sievu sava drauga sprigano melnmataino meitu Viktoriju. Viņu ilgā kopdzīve – Ukrainā uzsākta un pēc Otrā pasaules kara ASV, Ņujorkā noslēgta – izrādījās neparasti laimīga. Ar pieciem muzikāli talantīgiem dēliem svētīta.
Pirmdzimtā gods pienākas šā gada jubilāram Bruno Skultem, kas piedzima 1905.gadā Kijevā un aizgāja mūžībā 1976.gadā Ņujorkā. Otrais dēls ir Voldemārs (1907–1997). Tad nāk Ādolfs (1909–2000), Ferdinands (1911–1989) un Oļģerts (1923). Starp citu, Oļģerta dēls Rihards Skulte (dz. 1966.gadā Ņujorkā) ir Latvijas sabiedrībā jau labi pazīstams: XXII (1998) Vispārējos latviešu dziesmu svētkos jauktais koris dziedāja viņa veidoto tautasdziesmas apdari “Še dziedāju, gavilēju”. Viņš ir arī darbīgs pianists, kordiriģents un atzīts elektroinženieris.
Jāpiezīmē, ka Viktorija un Pēteris ir pamatoti lepojušies ar Ādolfa dēlu Gvido Skulti (dz. 1939.g.), ko pazīstam kā izcilu kinooperatoru. Viņa dēls Kristaps Skulte (dz. 1970.g.) savukārt ir atzīts scenogrāfs.

Skola

Bruno Skulte studēja Latvijas Konservatorijā prof. Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē un teorētiskās zināšanas apguva profesora talantīgā asistenta – sava jaunākā brāļa Ādolfa vadībā. Būdams vispusīgi apdāvināts, Bruno absolvēja arī prof. Jāņa Mediņa simfoniskā orķestra diriģentu klasi. Ar Latvijas Kultūras fonda atbalstu jaunais mūziķis papildinājās Vācijā un Austrijā.
Kopā ar režisoru Voldemāru Pūci veidojot aktierfilmu “Kaugurieši”, viņš spoži apliecināja savu talantu gan kā komponists, gan kā diriģents un savas monumentālās partitūras interprets. Tas Jāni Ivanovu mudināja uzticēt viņam savas ceturtās simfonijas “Atlantīda” pirmatskaņojumu 1943.gadā.

Trimda

Otrā pasaules kara beigu cēlienā devies bēgļu gaitās prom no Latvijas, Bruno Skulte sākumā strādāja par diriģentu Berlīnes Radio simfoniskajā orķestrī un vēlāk Oldenburgā kļuva par latviešu Operas trupas diriģentu. 1949.gadā pārcēlies uz dzīvi Savienotajās Valstīs, viņš atrada darbu Ņujorkā, strādāja par baznīcas mūzikas direktoru – ērģelnieku Bruklinā un Bronskā, abās draudzēs vadīja arī kori un orķestri. Latviešu dziesmu svētku organizatori ievēroja temperamentīgā mūziķa dotības un uzticēja viņam atbildīgos virsdiriģenta pienākumus sešos trimdas dziesmu svētkos, kas notika Čikāgā, Ņujorkā, Klīvlendā, Toronto un Sanfrancisko.

Mantojums

Simtgadinieks mums atstājis ap 190 dažāda apjoma skaņdarbu: operu “Vilkaču mantiniece” (pēc Ilonas Leimanes romāna – klavierizvilkumā), divus baletus, vairāk nekā desmit vokāli instrumentālu partitūru (to vidū – poēma “Daugava” ar Raiņa dzeju, kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” un “Lielā junda” ar Andreja Eglīša dzeju, tautiska rapsodija “Ganiņš biju”, kantāte “Lūgšana” ar Leonīda Breikša dzeju, četras Ziemassvētku impresijas u.c.), piecus simfoniskos opusus, mūziku kinofilmai “Kaugurieši”, ap simt oriģināldziesmu un tautasdziesmu apdaru a capella korim un ap piecdesmit solodziesmu, stīgu kvartetu, septiņus klavierdarbus un trīs darbus ērģelēm.

Latviskums

Bruno Skultes mūzikas stils tuvs jaunākā brāļa melodiskajam latviskumam, kas sakņojas Jāzepa Vītola klasiskās skolas tradīcijās. Agrīnās simfoniskās partitūras raksturo daudzsološu orķestrālās domāšanas vērienu, diemžēl trimdā tam nebija labvēlīgu attīstības iespēju. Kā liecina Bruno Skultes piemiņas fonda izdotais “Kora dziesmu krājums” (1978.g. ASV). kora a cappella partitūras ir viņa pēckara daiļrades visizkoptākā stihija. Krāsaina faktūrā, pārliecinoša episki balādiskajā noskaņā. Te satopamas arī latviešu a cappella kora dziesmās samērā retas un neparastas humora izpausmes, kas raksturo autora “vokālās instrumentācijas” spilgto meistarību (te jāmin dziesmas “Āzis un vilks”, “Lielais asaris”, “Satikšanās ar āpsi”, “Odu ķēniņš”).
Enciklopēdiski biogrāfiskie materiāli par Bruno Skultes personību un jaunradi publicēti trimdas latviešu Dziesmu svētku bukletos un Savienotajās Valstīs iznākošā periodiskā rakstu krājuma “Latvju Mūzika” 22.laidienā. Nozīmīgu faktoloģisku informāciju sniedz Ludviga Kārkliņa kapitāldarbs “Simfoniskā mūzika Latvijā” (R., 1990). Vērā ņemami arī jaunākā brāļa Ādolfa Skultes memuāri “Mūža ritums atmiņu gaismā” (“Latvju Mūzika” Nr.26–29), kas diemžēl palikuši nepabeigti.

Dr.art. Oļģerts Grāvītis