"Vai Kaļiņingrada paliks Krievijā?"

"Ļiteraturnaja gazeta"

— 2000.10.04.–10.

Tā saucamā "Prūsijas zemes valdība" atkal uzstājusies ar ideju par vācu autonomijas piešķiršanu Kaļiņingradas apgabalam, ieskaitot Klaipēdas rajonu un kaimiņrajonus Polijā — tas ir, visai bijušajai Austrumprūsijai.

Turklāt iniciatorus atbalsta Eiropas Savienība, kura ir izstrādājusi "nākotnes scenārijus" šim reģionam: jo Polijas un Lietuvas iestāšanās ES jau vairs nav aiz kalniem.

Augusta defolts kopā ar KF valdības faktiski atceltajām atlaidēm Kaļiņingradas apgabalam, kura 90. gadu sākumā bija pasludināta par brīvo ekonomikas zonu (BEZ) "Dzintars", krasi pazemināja reģiona sociāli ekonomisko, kā arī iekšējo politisko situāciju. Tā kā krietni padārdzinājās imports un reģions nespēja saviem spēkiem nodrošināt lielāko daļu preču un pakalpojumu pieprasījumu, tas radīja problēmas arī nodarbinātībā.

Saprotams: BEZ statuss apgabalu orientēja uz ārējās tirdzniecības tranzītu, investīciju, preču un pakalpjumu importu ar atlaidēm. Bet vairāku apstākļu sakritības dēļ Kaļiņingradas apgabals tā arī nekļuva par Krievijas "investīciju koridoru", jo nebija noregulētas tranzīta problēmas, pirmkārt, dēļ tarifiem ar Lietuvu. Reģions tagad izrādās it kā atdalīts no Krievijas ekonomikas un ārējās tirdzniecības, bet to "bloķē" valstis, kuras tiecas uz ES (Baltijas valstis un Polija iestāsies ES ne vēlāk kā 2005.gadā). Dalība ES paredz nodokļu likmju paaugstināšanu importam no tām valstīm, kuras nav ES; augstus tranzīttarifus caur šo valstu teritorijai; investīciju ierobežošanu utt. Vārdu sākot, apgabalam draud briesmas tikt "izslēgtam" no Krievijas sastāva transporta un vispārējās ekonomikas ziņā.

Pagaidām nav izstrādāta vienota, ilgtermiņa koncepcija par ekonomiski politiskās pozīcijas nostiprināšanu Kaļiņingradas apgabalā. Vācu un poļu MIL uzsver, ka galējības Maskavas fiskālajā ekonomiskajā politikā attiecībā uz Kaļiņingradu, kas nevēlas atrasties aiz slēgtiem "eiroekonomikas" vārtiem, liek gan vietējai varai, gan ES vadībai izstrādāt variantus, lai reģions varētu pastāvēt un sadarboties ar ES, tostarp arī apgabala faktisku izstāšanos no Krievijas jurisdikcijas, iekļaujot to Eiropas apvienībā. Tādu variantu skaitā — Kaļiņingradas pārveidošana pēc Tanžeras (starptautiskā zona), Triestas, Riekas, Dancigas (ar brīvas teritorijas statusu) vai pat Rietumberlīnes (ar speciālu statusu) analogiem.

Tomēr Vācija acīmredzamu politisku motīvu dēļ nemaz nestimulē šo procesu. Tiesa virknē Vācijas pilsētu, tostarp arī Berlīnē, izveidojušās revanšistiskas organizācijas, kuras pieprasa Austrumprūsijas atjaunošanu. Bet 1994.gadā Kaļiņingradā reģistrētā vācu kultūras biedrība "Freiheit" oficiāli pieprasa apgabalā un tai blakusesošajās Lietuvas un Polijas teritorijās izveidot "Baltijas vācu republiku" Vācijas un ES protektorātā. Uz šiem projektiem nekādi nereaģē ne tikai vācu, bet arī Krievijas varas iestādes.

Vācijas pozīcijas nostiprināšanās Kaļiņingradas reģionā — pat ES un NATO ietvaros — vairāku iemeslu dēļ neapmierina Varšavu un Viļņu. Piecas nacionālistiskas organizācijas Lietuvā un četras Polijā uzstājas ar teritoriālām pretenzijām par daudziem šī reģiona apgabaliem, pieprasot šajos rajonos īpašas ekonomiskās tiesības lietuviešiem un poļiem. Varšava un Viļņa oficiālus komentārus par šīm idejām neizsaka.

Aleksejs Balijevs