"Viņu sauca par Ņikitu…"

"Argumenti i fakti"

— 2000.10.11.

Aleksandrs Jakovļevs ir ļoti piesātināta likteņa cilvēks.

Lielajā Tēvijas karā viņš cīnījās jūras kājniekos, Brežņeva laikā vadīja CK Propagandas nodaļu, pārbūves gados bija Gorbačova līdzgaitnieks, pirmā viļņa demokrāts… Turpinām pubilcēt fragmentus no viņa grāmatas "Atmiņas atvars", ko pašlaik gatavo izdošanai.

20. kongresa pabērni

1954. gada oktobrī, kad Hruščovs caur Vladivostoku atgriezās no Ķīnas, es pirmoreiz klausījos Ņikitu Sergejeviču šaurā partijas un saimnieciskā aktīva sanāksmē. Hruščovs sāka trakot, kad zvejas kuģu kapteiņi pastāstīja, ka dažkārt pa 4–5 reizēm piepildījuši seinerus ar zivīm, taču krastā tās nav pieņemtas pārstrādes jaudu trūkuma dēļ. Zivis izmetuši jūrā un zvejojuši atkal. Tā turpinājies sezonu pēc sezonas.

Hruščovs bļāva, draudēja, dauzīja ar dūrēm galdu.

— Lūk, jums plānveida saimniecība! — trakoja Ņikita Sergejevičs. Nosvētīja klātesošo Mikojanu, piezvanīja uz Maskavu Maļenkovam, deva norādījumu iepirkt zivju pārstrādes iekārtas, speciālus kuģus… Enerģija lija pāri malām. Kapteiņi bija sajūsmā. Pēc tam, Maskavā atgriezies, es painteresējos, kuri viņa norādījumi tad ir izpildīti. Izrādījās, ka neviens, gluži neviens. Lūk, šajā epizodē man personiski atklājās viss Hruščovs un viss Hruščova laiks.

Jau pirms Staļina nāves virsotne pārdalīja varu. Maļenkovs — Ministru padomes priekšsēdētājs, Berija un Molotovs — pirmie vietnieki. Bet Hruščovam bija vēlēts koncentrēt darbību CK, kam turpmāk bija jānodarbojas tikai ar ideoloģiju un kadru uzskaiti. Varētu likties, ka tas ir diezgan sakarīgs lēmums. Taču rūdītie bizantieši rupji pārrēķinājās, noticējuši, ka Hruščovs būs tikai jaunā triumvirāta marionete. Starp citu, psiholoģiski grūti bija nekļūdīties. Tas taču bija tas pats Hruščovs, kas pēc Staļina gribas, svīzdams un smagi elsdams, dejoja gopaku "vadoņa" vasarnīcā Volinskā, un visi viņam draudzīgi aplaudēja. Hruščovs piemānīja visus. Viņš izrādījās viltīgāks, izmanīgāks un veiklāks.

Nav nemaz vairs tik daudz dzīvu palikušo, kas savām ausīm dzirdējuši Hruščova slepeno referātu 20. kongresā. Referāts bija vērienīgs, kardināls un sistēmai bīstams, tādēļ tolaik pat baidījās to publicēt, un teksts 30 gadu gulēja arhīvā.

Es biju tajā sēdē, kas praktiski mainīja pasaules vēstures gaitu, sēdēju balkonā. Hruščova sacītais manī izraisīja dziļu apjukumu, ja ne izmisumu. Viss likās nereāls, viss bija sīkos gabaliņos sasprādzis kā šķembu lādiņi karā. Zālē valdīja nāves klusums. Nebija dzirdama ne krēslu čīkstoņa, ne kāsēšana, ne čuksti. Neviens neraudzījās uz citu — vai nu notikušā negaidītības, vai apjukuma un baiļu dēļ, kas likās jau uz mūžiem iesēdušās padomju cilvēkā.

Sevišķa notikušā jēga bija tā, ka zālē atradās augstākā partijas un valsts nomenklatūra. Tieši tā turpmāk arī bremzēja visas progresīvās pārmaiņas valstī. Bet Hruščovs minēja faktu pēc fakta, citu par citu briesmīgāku. Devāmies prom no sanāksmes, zemu noliekuši galvas. Šoks bija neiedomājami dziļš.

Es personiski biju satriekts. Nezināju, kam ticēt. Vai Staļinam, ar kura vārdu paaudze pēc paaudzes bija saistījušas savu dzīvi un cerības. Vai jaunajam "vadonim", kas tik kvēli un pārliecināti runāja par sava skolotāja noziegumiem. Dvēselē jutu, ka Hruščovs runā patiesību, taču es baidījos un atgrūdu to.

Atkusnis un salnas

Hruščovs sāka labi, ļoti labi. Varbūt inteliģencei šis laiks bija tikai "atkusnis", bet vienkāršajai tautai, īpaši zemniekiem, tas bija pavasaris, lai arī īss, bet pavasaris. Ēdnīcās parādījās bezmaksas maize. Tas acīmredzot vislabāk ilustrē Hruščova nodomu būtību: viņš gribēja, lai cilvēkiem sāktos miers un pārticība, taču nesaprata, ka pārticību var panākt vienīgi ar taisnīgu darba samaksu.

Gāja laiks, kas ir zināms kā vislabākais dziednieks. Sākās politiskais atkusnis. Arī manās smadzenēs sāka pāriet drebuļi. Sevišķi palīdzēja strīdi ar draugiem, tikšanās ar rakstniekiem. Paziņu loks paplašinājās. Dažkārt gāju uz dzejas vakariem Politehniskajā institūtā. Bella Ahmaduļina, Jevgēņijs Jevtušenko, Andrejs Vozņesenskis, Bulats Okudžava, Roberts Roždestvenkis, Rimma Kazakova — pavērās jauna un skaista pasaule. Taču arī 20. kongresa pretinieki nesnauda. 1956. gada aprīļa sākumā mēnesi pēc 20. kongresa Centrālā komiteja vērsās ar slēgtu vēstuli pie visiem partijas biedriem, kurā brīdināja par atbildību par kritiku, kas pārkāpj kongresa rāmjus. Lieta tā, ka sapulcēs cilvēki bija sākuši līdz ar Staļina vārdu nosaukt arī citu CK prezidija locekļu vārdus, kas bija atbildīgi par represijām. Taču vēstule it kā "pazuda", "noslīka" sabiedriskajās diskusijās. 1956. gada jūlijā CK nosūtīja otru vēstuli, taču arī tā nepalīdzēja. Stihiski, no kontroles atbrīvojusies destaļinizācija mazpamazām pārņēma masas. Ar sevišķu aktivitāti izcēlās rakstnieku vide. 1956. gada 19. decembrī tika nolemts nosūtīt jaunu, trešo vēstuli partijas organizācijām. Vēstule bija rupja, nikna, draudu pilna, aiz kuriem rēgojās bailes. "Vadoņu" leksikā atkal parādījās vārdi "ienaidnieku līdzskrējēji". Vai, lūk, vēl viena pērle: "Revizionistu vilku bars novijis lapseņu midzeni".

Galma apvērsums

Ir saglābājušies Brežņeva bloknoti, piezīmju grāmatiņas, galda kalendāri ar to gadu ierakstiem, kad viņš vēl nebija ģenerālsekretārs. Pēc katras Ņikitas Sergejeviča uzstāšanās Brežņevs bija atzīmējis: "Jauki, cik precīzi formulējumi!" Kā pēc tam noskaidrojās, Leonīdam Iļjičam nepatika Hruščovs, taču viņš bija rēķinājies ar to, ka specdienesti par viņa izsaukumiem paziņos "saimniekam".

Pirmoreiz Hruščovu "gāzt" centās CK staļiniskā prezidija locekļi Molotovs, Maļenkovs, Kaganovičs un Šepilovs, "kas bija viņiem pieslējies" CK jūnija plēnumā 1957. gadā. Tajā reizē Hruščovu izglāba maršals Žukovs. Glābdams Hruščovu, viņš parakstīja pats sev politisku spriedumu.

Bet staļiniskā revanša spēki pacietīgi gaidīja savu stundu. Un sagaidīja. 1964. gada septembrī, lidodams uz Eiropu, uz vienu dienu Maskavā piestāja Indonēzijas prezidents Sukarno. Tā bija diena, kad Ņikita Sergejevičs jau skaitījās atvaļinājumā. Vakarā Šķautņu palātā tika rīkotas pusdienas par godu augstajam viesim. Negaidīti vārdu ņēma Hruščovs.

— Dārgais draugs Karno, — tā viņu nosauca Ņikita Sergejevičs, — es šodien jau esmu atvaļinājumā un rīt no rīta izlidoju uz Picundu. Kāpēc lidoju, pats to nezinu. Bet viņi visi, — viņš norādīja uz tiem, kuri sēdēja aiz galda, — cenšas pārliecināt mani, ka vajag atpūsties un paārstēties… Draugs Karno, teikšu tev atklāti: pie mums ne visi ir vienisprātis ar to, kas notiek rūpniecības un lauksaimniecības vadīšanā. Kritizē arī mani, taisnība, ne sevišķi skaļi, bet es visu zinu. Nekas, kad atbraukšu, izlabosim.

Bet izlabot Hruščovs neko vairs nepaguva. 14. oktobrī, kad viņš atgriezās no Picundas, lidlaukā viņu sagaidīja, liekas, Mikojans, Semičastnijs un daži "devītnieka" līdzstrādnieki.

— Bet kur tad visi pārējie? — vaicāja Hruščovs.

— Ņikita Sergejevič, pašlaik notiek prezidija sēde, jūs tur gaida.

Tur patiešām gaidīja, lai atbrīvotu Hruščovu no PSKP CK pirmā sekretāra posteņa.

Bet tagad pastāstīšu, kā es pats nokļuvu "sazvērniekos". 12. oktobra vakarā mani pie sevis aizsauca Suslovs un sāka negaidītu sarunu par Hruščovu. Uzmanīgu mani darīja tas, ka tolaik biju tikai sektora vadītājs, kādu CK bija vairāk par simtu, bet Suslovs — otrā persona partijā. Pa galvu maisījās visādas muļķības. Suslovs klusā, čīkstošā balsī runāja, ka parīt notiks CK plēnums, kurā tiks apspriests jautājums par Hruščovu. Uzreiz pēc plēnuma avīzē jāparādās ievadrakstam par tā rezultātiem. Man tika uzdots uzrakstīt šī raksta projektu.

Iestājās pauze. To izmantodams, es vaicāju:

— Kas var būt un kam jābūt raksta pamatā?

— Vairāk par voluntārismu, dzimstošo kultu, par nesolīdu valsts pirmās personas uzvedību… Jūs paši zināt, ko darījis Hruščovs, tad nu arī rakstiet. Rīt būšu darbā astoņos no rīta. Tekstu nododiet pieņemamajā istabā rokrakstā un aizzīmogotu.

Savā darba vietā atgriezos stipri apmulsis. Galva tukša, domas samezglojušās, šaudīgas… Kaut kas notiks, jo runa taču bija par antistaļiniskā referāta radītāju 20. kongresā.

Nolēmu braukt mājā, likties gulēt, nomierināties, uzgriezu modinātāju uz pulksten trim naktī, bet pamodos agrāk un sēdos pie galda. Vārdi nenāca, loģika slīdēja prom, formulējumi iznāca vārgi, tomēr man izdevās izspiest no sevis 15 rokraksta lappušu, kas sastāvēja galvenokārt no vispārīgiem vārdiem. Pulksten astoņos no rīta es biju jau Suslova pieņemamajā istabā. Pie ieejas CK ēkā manu caurlaidi pārbaudīja divi — otrs acīmredzot nebija no VDK, — ģērbtuvē uz grīdas sēdēja karaskolas kursanti. Galma apvērsums notika pēc visiem likumiem.

Rakstu par plēnumu nodrukāja tikai vairākas dienas pēc tā beigām. Tajā maz kas bija palicis no mana teksta, lai gan Suslova referātā plēnumā es saklausīju vairākas pazīstamas frāzes.

Aleksandrs Jakovļevs