"Serbi un Rietumi"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.10.13.

Jaunais Dienvidslāvijas prezidents pret Pax Americana .

Ar ko serbiem nāksies samierināties un ar ko mēs nekad nesamierināsimies mūsu turpmākajās attiecībās ar Rietumiem — tas ir svarīgākais mūsu nākotnes jautājums. Mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu no serbu viedokļa, saprotot, ka Vašingtonā, Parīzē, Londonā vai Briselē var būt pilnīgi citi uzskati. Mums jāņem vērā pašreizējais pasaules iekārtojums, īpaši ASV un Eiropas stāvoklis un ietekme pasaulē, bet pirmām kārtām, kas mēs, serbi, esam. Būs jāatbild pēc iespējas godīgi.

Jautājums "Ar ko serbiem būs jāsamierinās un ar ko samierināties viņiem nav tiesību?" rada vēl divus jautājumus. Pirmais attiecas uz ārējo un iekšējo Serbijas valstiskuma noteikšanu. Otrs — visu sankciju atcelšanas noteikumi.

XX gadsimtā serbi iegāja ar divām nacionālām valstīm, bet simtgades beigās viņiem nav valsts, kuru varētu saukt par savu. Serbija nevar nokārtot attiecības ar apkārtējo pasauli, pirms tā pati nav noskaidrojusi savu stāvokli. Tas attiecas uz Kosovu, Melnkalni, iespējams, Sandžaku un Vojevodinu.

No 1992.gada 31.maija Serbija ir pakļauta starptautiskām sankcijām, kuras tika ieviestas, pamatojoties uz apgalvojumu, ka Serbija un Melnkalne ir galvenie Bosnijas un Hercogovinas kara vaininieki jeb, precīzāk, uzskatīti par vainīgiem asinsizliešanā. Karu beidza Deitonā, bet pamatsankcijas palika spēkā. Sankciju režīma vājināšanai nebija fundamentāls raksturs. Dažādas serbu piekāpšanās, īpaši Slobodana Miloševiča piekāpšanās Deitonas miera konferencē, Serbijas stāvokli neuzlaboja. Un pēc Deitonas Serbija palika sankciju "ārējās sienas" ielenkumā. Tās bloķēja Serbijas piekļūšanu starptautiskajām finansu organizācijām, kā arī piekļūšanu citiem ārējās kreditēšanas avotiem.

Tādējādi tas kļuva par Deitonas vienošanās pirmo revīziju no ASV puses, jo ne par kādu "ārējo sienu" Deitonā netika runāts. Tika paziņots, ka šīs sankcijas neatcels, kamēr Serbija neizpildīs dažādus nosacījumus jautājumos par Kosovu, sadarbību ar Hāgas kara tribunālu, pirmkārt, par iespēju paplašināt šo sarakstu.

"Ārējās sienas" izveidotāji tā arī neizskaidroja savu koncepciju. Pat pašā jēdzienā ir neskaidrības: vai eksistē arī kaut kāda "iekšēja siena" un kas tā ir? Acīmredzot "iekšējā siena" nav tik svarīga, un Vašingtona pastāvīgi atkārtoja, ka režīma maiņa Serbijā ļaus atcelt vai vismaz apstādināt šīs mazsvarīgās, kosmētiskās sankcijas, saglabājot "ārējo sienu". Tas ir veids, kā panākt aizvien jaunas piekāpšanās, gan teritoriālā, pirmām kārtām Kosovā, gan arī konstitucionālā ziņā, kas novestu pie Dienvidslāvijas tālākas dalīšanas. Tas, ko neizdevās panākt ar Miloševiča darbību vai bezdarbību, jāpanāk tiem, kuri viņu nomainīs. Tas nozīmē maksimālu amerikāņu klātbūtnes un ietekmes pastiprināšanu šajā Balkānu reģionā.

Cits nosacījums attiecas, protams, uz tā saucamo demokratizāciju. Tas nenozīmē obligāti izveidot tikai demokrātiskas institūcijas vien. Nē, ar to domāts apzināt paklausīgus darbiniekus un panākt viņu stāšanos pie varas. Vēlēšanas, MIL, vēlēšanu orgānu darbība, tautas griba — tam visam Serbijas Republikā nav nekādas nozīmes. Visu nosaka Vašingtona.

Īpaša nozīme miera līgumu sistēmā, kura nosaka Pax Americana , ir juridiskiem formulējumiem. Šīs vienošanās legalizē visu, kas ir pretrunā tiesībām: patvaļu, voluntārismu, drošības trūkumu.

Miloševiča ārējā politika vienmēr svārstījās starp pārlieku stingrību un nevajadzīgu piekāpību, turklāt pilnīgi ačgārni. Sākumā, 1992.gadā, Miloševičs izvēlējās "Balkānu gaļascirtēja" lomu. Pēc tam, īpaši periodā starp Deitonu un Miloševiča–Holbruka vienošanos 1998.gada rudenī, viņš uzņēmās "miera garanta", "cītīga sarunbriedra", "stipra cilvēka" ampluā.

Daži Melnkalnes politiķi, kā arī daudzi serbu opozicionāri izvēlējās sadarbības ceļu. Jāuzsver, ka komunistu aparatčiki, kā vecie, tā jaunie, viegli maina sarunu stilu. Viņi lieliski zina, ko drīkst teikt un ko nē. Par NATO bombardēšanu un pēckara stāvokli Kosovā runāt nedrīkst, bet par serbu "vainu" un Hāgas tribunālu — noteikti jārunā.

Sankciju atcelšanas un mūsu valstiskuma noteikšanas galīgajai cenai jābūt iespējami zemākai. Par to būs jāmaksā, bet iespējami mazākiem zaudējumiem mūsu nacionālajām un valstiskajām interesēm, kā arī mūsu nacionālajai pašcieņai. Mums jāatrod vidusceļš starp Miloševiča pārlieki dzelžaino pozīciju, kura vēl pastiprinājās pēc tam, kad viņu apsūdzēja Hāgas tribunāls, un dažu viņa politisko oponentu pārliekās piekāpšanās politiku. Bet īstenot trešo ceļu var, tikai izpildot dažus nosacījumus.

Pirmkārt jānoregulē, jānosaka vai jāpārskata valsts iekšējās attiecības — tas attiecas uz Kosovu, Melnkalni un Vojevodinu. To Serbija var panākt tikai ar demokrātiskiem lēmumiem, kuri panākti konsultāciju rezultātā ar visiem politiskajiem un sociālajiem spēkiem un lielā mērā pamatotos uz viņu savstarpēju vienošanos.

Pēc tam mums jāatgūst mūsu nacionālā pašapziņa. Ja nācija grib izdzīvot, tai jānosaka savas nacionālās intereses. Un vēl viena svarīgākā problēma: pēdējā desmitgadē MIL un sabiedrībā izveidotais izkropļotais serbu veidols. Tas serbus pielīdzina nacisma laika vāciešiem, bet Miloševiču – Hitleram. Kāds amerikāņu komentētājs to labi nosaucis par reductio ad Hitlerum .

Grūti teikt, kurš Rietumos ir visradikālākais cīnītājs ar lielserbu nacionālisma biedēkli. Viņi uzskata, ka serbiem, tāpat kā vāciešiem, nepieciešama okupācija, noteikta denacifikācija, kas ļaus rasties un nostiprināties demokrātiskiem spēkiem. Kā apgalvo Jeruzalemes universtitātes filozofs Šlomo Avineri, pēc 1945.gada vācieši civilizētu nāciju sabiedrībā varēja atgriezties ne tikai tāpēc, ka sabiedroto okupācija deva viņiem demokrātisku iekārtu, bet arī tāpēc, ka viņiem nācās atzīt šausmas, kuras viņi pastrādāja pret ebrejiem un citām tautām, un ka tāds pats liktenis gaida arī serbus.

Jau tagad skaidrs, ka NATO humanitārā intervence pret Dienvidslāvijas Savienoto republiku nebija ne faktiski, ne politiski, ne juridiski attaisnota, ka tieši šī intervence izraisīja humanitāro katastrofu, kuras sekas būs jūtamas vēl ilgus gadus. Pat daži kara piekritēji, pašu Klintonu ieskaitot, to aizstāv ar aizvien vājāku entuziasmu. Šodien grūti iedomāties prezidentu Klintonu, kas publicētu materiālu, kurā 19 NATO valstu karu pret Serbiju sauktu par "taisnīgu" un "nepieciešamu".

Ne šodien, ne nākotnē serbi nevar rēķināties ar kaut kādiem "sabiedrotajiem" lielvalstu vidū. Toties viņi var rēķināties gan ar atklātiem, gan slepeniem sabiedrotajiem Rietumos, Eiropā un ar pagaidām neskaidru, bet visā pasaulē spēkā augošu pretošanos tā sauktajai "labvēlīgajai globālajai hegemonijai". Viņi var paļauties, ka NATO karš pret Serbiju kļuva iespējams melu un manipulāciju dēļ, sakropļotu un nepareizu uzskatu dēļ par serbiem, kas arī kļuva par attaisnojumu viņu sodīšanai ar sankcijām, bumbām un Hāgas apvainojumiem.

Fakts, ka NATO karš pret Serbiju nebija ne taisnīgs, ne nepieciešams, vēl nav iedragājis perversā, praktiski rasistiskā serba tēlu Rietumu sabiedrības acīs. Pat pēc sankciju "ārējās sienas" atcelšanas, lai mainītu serbu reputāciju, būs nepieciešams daudz spēka un zināšanu.

Vojislavs Koštuņica