Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09., 15.09., 22.09., 28.09., 05.10.,13.10., 19.10., 26.10.2005.

Rīdzinieki Latvijas okupācijas 5.gadadienas piespiedu svinībās 1945.gada 21.jūlijā	“Oktobra revolūcijas” 29.gadadiena Rīgā 1946.gada 7.novembrī Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Okupētās Latvijas arhibīskapa atklātība

Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš savā 1955.gada 15.septembra vēstulē Anglijas Ārlietu ministrijai arī atzīmēja, ka okupētās Latvijas arhibīskaps Gustavs Tūrs Londonā pusdienu laikā klusinātos toņos apvaicājies par latviešu dzīvi Lielbritānijā, uz ko saņēmis atbildi, ka latvieši šeit jūtas labi. K.Zariņš skaidroja, ka desmit gadus pēc kara beigām latvieši Anglijā kopumā ir labi iekārtojušies. Apmēram 500 ģimenēm ir personīgās mājas, lielākoties bez hipotekārajiem parādiem.
Uz priekšlikumu stiprināt latviešu vienotību un pretestības garu dzimtenē G.Tūrs atbildēja, ka viņš darot, ko varot, bet ir nenozīmīga figūra un ka viņš Latvijā tiek novērots. Latviešu mācītājs Lielbritānijā Ringolds Mužiks jautājis G.Tūram, vai viņš nevēlas palikt Rietumos un pieprasīt sev patvērumu. Atbilde nebija noraidoša, bet G.Tūrs izteicās, ka pašlaik, šajā sarežģītajā laikā, viņa vieta ir dzimtenē. Viņš arī atzīmēja, ka nav tik jauns, lai nostātos atklātā opozīcijā pret režīmu un pabeigtu savu dzīvi koncentrācijas nometnē. Savas vēstules nobeigumā K.Zariņš konstatēja: “No sarunas ar G.Tūru es sapratu, ka Latvijas baznīca nav brīva.”

Prioritāte – iegūt informāciju

K.Zariņa sarakste ar Lielbritānijas Ārlietu ministriju liecina, ka ministrija izmantoja visas iespējas, lai iegūtu jebkādu informāciju par situāciju Padomju Savienībā, tajā skaitā okupētajās Baltijas valstīs. K.Zariņa vēstule labi raksturoja ne vien sadzīves rakstura grūtības PSRS, bet arī iedzīvotāju reālo noskaņojumu pret komunistu režīmu, baznīcas stāvokli. Anglijai šāda informācija aukstā kara apstākļos bija nepieciešama tāpēc, lai varētu vēl atklātāk kritizēt PSRS par tās valdības realizēto baznīcas ierobežošanas un kontroles politiku. K.Zariņš savukārt, izpildot britu lūgumu, kārtējo reizi varēja atgādināt par Baltijas problēmu un apliecināt savu lietderību un lojalitāti rietumvalstīm. Šķiet, ka abas puses šajā gadījumā palika apmierinātas.
Arī pēc četru lielvalstu līderu tikšanās Ženēvas konferencē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņi Lielbritānijā K.Zariņš, B.Balutis un A.Torma centās atgādināt par Baltijas problēmu un tās risinājuma nepieciešamību. 1955.gada 6.oktobrī visi trīs sūtņi vienlaikus nosūtīja memorandu Lielbritānijas ārlietu ministram Haroldam Makmilanam. Igaunijas sūtnis sava memoranda ievadā izteica gandarījumu par to, ka Ženēvas tikšanās laikā pasaules vadošo valstu vadītāji atzinuši, ka pastāv cieša saite starp Vācijas apvienošanas jautājumu un Eiropas drošību.
Šie jautājumi nav šķirami viens no otra. Kopumā jebkurš progress pēckara smagāko problēmu atrisināšanā stiprinātu saprašanos starp valstīm, kā arī mieru Eiropā un pasaulē. Ženēvas konferencē, vadoties no šīm atziņām, tika nolemts, ka ārlietu ministriem ir jāizstrādā attiecīgi priekšlikumi. A.Torma atzīmē, ka, risinot šo uzdevumu, ļoti svarīgi ir atbalstīt spēka principa nelietošanu valstu attiecībās, kā arī jebkādas agresijas noliegšanu. Ja Eiropas valstīm Ženēvas saprašanās ietvaros izdotos parakstīt visaptverošu drošības paktu, kas ietvertu sevī šos principus, tas noteikti uzlabotu situāciju kontinentā.
A.Torma uzsvēra, ka plānojamais drošības pakts ir vitāli svarīgs arī igauņiem un pārējām Baltijas tautām, jo tas apliecinātu, ka Padomju Savienība 1940.gada vasarā ar spēku ir anektējusi Baltijas valstis. PSRS šo agresiju pret Baltijas valstīm veica, pārkāpjot agrāk parakstītos starpvalstu līgumus. Padomju līderu apgalvojumi, ka Igaunija brīvprātīgi pievienojās Padomju Savienībai, neatbilst patiesībai. To apstiprina Rietumu valstu realizētā neatzīšanas politika. A.Torma dokumentā atsaucās uz ASV prezidenta un britu premjera 1954.gada jūnija kopīgo paziņojumu, kurā atzīts, ka šīs abas valstis nekad nebūs līdzdalībnieces nolīgumam, kurš apstiprinātu agrāk neatkarīgo Baltijas valstu piespiedu pakļautību kādai citai lielvarai. Igaunijas vēstnieks izteica cerību, ka Anglijas Ārlietu ministrija pēc Ženēvas samita, uzturot dialogu ar Padomju Savienību par drošības pakta noslēgšanu, atcerēsies šo sava premjera apgalvojumu.

Ženēvas konferences pretrunīgā aura

Ženēvas konference mazināja politisko saspīlējumu Austrumu un Rietumu attiecībās, uzlaboja politisko klimatu, sekmēja pretējo pušu dialogu un diskusiju par samilzušām problēmām. A.Torma atgādina, ka pēc Ženēvas tomēr ir palicis svarīgs saspīlējuma avots – tas ir neatrisinātais Baltijas valstu jautājums. Pat desmit gadus pēc kara beigām PSRS turpina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju, ir veikusi Austrumeiropas sovetizāciju. Pēc A.Tormas domām, PSRS, vadoties no “Ženēvas gara,” tagad būtu jāevakuējas no Igaunijas un jāļauj atgriezties dzimtenē padomju varas deportētajiem iedzīvotājiem, kā arī jāpiekrīt Igaunijas neatkarības atjaunošanai. Visā Eiropā nevar tikt panākts patiess izlīgums un miers, kamēr Igaunija un citas Austrumeiropas valstis atrodas Padomju Savienības jūgā. “Es patiesi ceru, ka diskusija par jebkāda Eiropas drošības pakta noslēgšanu ietvers sevī arī Igaunijas jautājuma risinājumu. Es ticu, ka Rietumu demokrātiskās valstis paliks uzticīgas saviem agrāk deklarētajiem principiem, kas ietver sevī visu tautu tiesības uz brīvību un taisnīgumu…”
Arī Lietuvas sūtnis B.Balutis, tāpat kā A.Torma, savā memorandā britu ārlietu ministram norādīja uz līdzīgām problēmām. Viņš aicināja H.Makmilanu kopā ar Francijas un ASV ārlietu ministriem 1955.gada 27.oktobrī jaunas tikšanās laikā Ženēvā, meklējot risinājumu Eiropas drošības problēmām, atcerēties arī Lietuvas tautas intereses, tas ir, nekādā veidā neatzīt Lietuvas aneksiju. B.Balutis pievērsa uzmanību tam, ka padomju līderis Ņikita Hruščovs pēc Ženēvas samita sācis akcentēt PSRS atbalstu nacionālajai atbrīvošanās kustībai un visu tautu tiesībām uz pašnoteikšanos. Viņš gan ar to domāju Alžīrijas tautas cīņu pret Francijas režīmu. B.Balutis ierosināja H.Makmilanam, lai N.Hruščovs šo principu attiecina arī uz Baltijas tautām.
B.Balutis arī ieteica britu ārlietu ministram atgādināt Ņ.Hruščovam, ka Ženēvas garam neatbilst padomju okupācijas spēku atrašanās Lietuvā tik ilgu laiku pēc kara beigām. Ja Padomju Savienība ir uzticīga valstu kopdarbības un saprašanās idejai, tai nekavējoties ir jāizved savs karaspēks. B.Balutis apgalvo, ka PSRS politika ir divkosīga, jo, no vienas puses, tā uzsver savu bruņoto spēku samazināšanu, ārvalstīs esošo kara bāzu likvidēšanu, bet, no otras puses, neizved savu armiju no Baltijas valstīm.
Dokumenta nobeigumā B.Balutis patētiski rakstīja: “Es dedzīgi ticu, ka turpmākās diskusijas par Eiropas drošības paktu, Vācijas apvienošanu vai kādām robežu garantijām nebūs par iemeslu Lietuvas jautājuma aizmiršanai.”

Latvijas sūtnis meklē jaunus akcentus

K.Zariņš savā H.Makmilanam atsūtītajā dokumentā, aplūkojot Eiropas drošības problēmas un Baltijas jautājumu, savukārt centās atgādināt, ka jebkurš Eiropas drošības projekts, ko Ženēvā gatavojas apspriest Lielbritānijas, ASV, Francijas un PSRS ārlietu resoru vadītāji, tādā vai citādā veidā tieši attieksies uz Baltijas valstu pašreizējo statusu. K.Zariņš pauda satraukumu, vai paredzētā lielvalstu vienošanās starptautiski neleģitimēs pašreizējās Padomju Savienības robežas, kas nozīmētu automātisku Latvijas aneksijas fakta atzīšanu. “Mēs ticam, ka Jūs spēsit atšķirt realitāti no padomju līderu tukšas propagandas. Labs tests padomju līderu sludinātajiem nodomiem būtu tās bruņoto spēku tūlītēja izvešana no Latvijas un citām Baltijas valstīm. Stabilu drošības sistēmu pēckara Eiropā var izveidot tikai tad, ja Latvija un citas pašlaik pakļautās valstis būs brīvas un ieņems tajā savu vietu.”

Turpinājums sekos