Kultūra un latviskais dzīvesveids trimdā

Latviskās identitātes uzturēšanas un tālāknodošanas procesu vislabāk var saprast, aplūkojot trimdas kultūru kā sarežģītu veselumu un kā īpašu dzīvesveidu. Par to liecina arī tie vairāk nekā 2000 dzīvesstāstu, kuri glabājas Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā. Katrs no tiem vēsta par individuāliem un personiskiem dzīves notikumiem, tomēr, aplūkoti lielākā skaitā, dzīvesstāsti ļauj saskatīt veselas paaudzes, vēstures laikmeta kopainu. Nozīmīgu krājuma daļu veido latviešu pieredze trimdā laikā pēc Otrā pasaules kara.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas aktuāls kļuvis jautājums par okupācijas sašķeltās tautas vienotības atgūšanu. Dzīvesstāstu pētījumi palīdz šīs saiknes veidošanā, iepazīstinot ar citādo pieredzi un tādā veidā padarot to tuvāku un saprotamāku. Šā raksta mērķis ir aplūkot sarežģīto jautājumu par latviskās identitātes uzturēšanu un tālāknodošanu, vairāk nekā 50 gadus dzīvojot ārpus Latvijas.

Trimdas sabiedrība

Vācijas rietumu okupācijas zonās 1945. gada beigās atradās ap 100 000 Latvijas bēgļu un ap 20 000 karavīru. Ap četriem tūkstošiem latviešu bija emigrējuši uz Zviedriju zvejnieku laivās. 50. gadu sākumā dažādās pasaules malās – ASV, Kanādā, Vācijā, Anglijā, Austrālijā, Norvēģijā un Zviedrijā – izveidojās latviešu trimdas sabiedrība. Trimdu raksturo īpaša piederības un misijas izjūta, kas ievērojamai trimdinieku daļai ļāvusi saglabāt savu etnisko identitāti un kultūru, valodu un valstisko apziņu. Dzīve svešumā iesaista cilvēku vienlaikus divās kultūrās un rada multinacionālu dialogu, kurā saduras, savstarpēji iedarbojas un attīstās atšķirīgas orientācijas un vajadzības. Lai trimdas sabiedrība izdzīvotu, svarīgākais bija uzturēt nepārtrauktības un pēctecības apziņu attiecībā uz vēsturi, kultūru un kopīgo likteni. Ne visi emigrējušie latvieši un jo īpaši viņu pēcnācēji saglabāja savu latvisko identitāti visus trimdas gadus, tomēr daudzi to spēja.
Rakstā aplūkotā pētījuma uzmanības centrā ir latvieši Zviedrijā – vienā no daudzajām mītnes zemēm. 1996. gadā Stokholmā tika ierakstīti 24 dzīvesstāsti, kas izmantoti šā pētījuma tapšanā.

Valoda

Pirmais un nozīmīgākais etniskās identitātes un kultūras nesējs ir valoda. Faktiski visa mūsu cilvēciskā esamība ir saistīta ar valodu. Kā atzīst filozofs Martins Heidegers, valoda ir mūsu esamības mājas. Mēs ne tikai sazināmies un veidojam pasaules aprakstus valodā, bet pati pasaules saprašana ir būtiski saistīta ar valodu. Dzimtās valodas lietošana ikdienā, dzīvojot svešā zemē, nav vienkārša valodas prasme.
Individuālai izdzīvošanai un jo īpaši ģimenes uzturēšanai šādā situācijā ir izšķiroši svarīgi prast mītnes zemes valodu, lai atrastu labu darbu. Cilvēki turpina lietot savu dzimto valodu svešumā tādēļ, ka tas ir viņiem svarīgi, nevis izdzīvošanai nepieciešami. Valoda tiek pārmantota no paaudzes paaudzē tikai tad, ja to izdodas nodot tālāk kopā ar īpašo trimdas misijas apziņu un iesaisti latviešu sabiedriskajā dzīvē.

Stāstīšana

Darbošanās latviskā vidē ir tas pamats, kas ļauj dzīvot valodai un latviskai identitātei. Nostāsti un stāstīšana ir ļoti svarīga trimdas kultūras daļa un ievērojams instruments latviskās identitātes uzturēšanā un tālāknodošanā. Kā raksta folkloriste Inta Gāle-Kārpentere, kas pētījusi Amerikas latviešu sabiedrību, trimdas identitāte izauga no neizsīkstošām sarunām.
Trimdas misijas apziņas modināto jūtu saknes ir saistītas ar trim galvenajiem nacionālās apziņas, identitātes un ideoloģijas avotiem – teritoriju, kopienu un vēsturi. Latvieši Zviedrijā, tāpat kā citur svešumā, bija atrauti no savas zemes un izkaisīti ievērojami plašākā mītnes zemes sabiedrībā. Viņiem bija tikai ļoti nosacītas iespējas kopt savu vēsturi izsmalcinātos veidos, ko ļauj nacionālas valsts izglītības sistēma un akadēmiski vēstures pētījumi.
Zaudētā tēvzeme, nesenā vēsture un arī izkaisītās tautas vienotība pastāvēja domāšanas un priekšstatu telpā, ko lielā mērā veidoja stāsti. Stāsti bija ikviena latviešu pasākuma daļa, vai tā būtu privāta dzimšanas diena ģimenes un tuvāko draugu lokā, vai 18. novembra svinības kādā latviešu centrā. Stāsti veidoja kopīgas atmiņas par zaudēto tēvzemi, kopīgas atmiņas par neseno vēsturi un kopības izjūtu gan klātesošo starpā, gan ar tiem tūkstošiem latviešu brīvajā pasaulē, kuru liktenis ir līdzīgs. Stāsti klātesošajiem atgādināja par kultūras mantojuma un valstiskās neatkarības vērtību kopību, kuru kopšana bija trimdas sabiedrības uzdevums un misija, tā iedvesmojot un vienojot klausītājus.
Stāstiem un stāstīšanai bija arī nozīmīga politiska funkcija. Cilvēki bieži saskārās ar nepieciešamību skaidrot savu trimdinieka situāciju gan ikdienas saziņā, gan kā grupai vēršoties pie plašākas zviedru sabiedrības. Ar organizāciju, laikrakstu starpniecību, piketējot un mītiņojot latvieši pasaulei skaidroja Baltijas valstu situāciju un mēģināja panākt vismaz okupācijas atzīšanu. Stāsti un patiesa informācija kalpoja kā politiski skaidrojumi un argumenti.

Dzīvesveids

Tomēr ar stāstiem vien ir par maz, lai varētu sekmīgi pastāvēt kā sabiedrība un uzturēt latvisko identitāti. Latvieši trimdā veidoja un kopa “Latviju ārpus Latvijas”, sanākot kopā ne tikai savās dzīvesvietās, bet arī apgabalu, valstu un pat starpvalstiskā mērogā, izveidojot komplicētas organizācijas un nodarbību tīklus. Piemēram, Noldis Millers latviešu dzīvi Zviedrijā raksturoja šādi: “Te jau ir izveidojusies tā sabiedriskā, sociālā dzīvē pilnīgi kā kurā katrā valstī.” Līdzība ar valsti šajā izteikumā ir ļoti nozīmīga trimdas ideoloģijas daļa, jo kalpo ne tikai kā metafora, bet ietver arī tiešu norādi uz trimdas centieniem uzturēt nacionālās valsts vērtības, kuras nebija iespējams kopt Latvijā okupācijas apstākļos.
Apkopojot dzīvesstāstos rodamo informāciju, iespējams gūt priekšstatu par ārkārtīgi darbīgo Zviedrijas latviešu sabiedrisko dzīvi, kura piedāvāja iespēju iesaistīties visai daudzveidīgā nodarbību klāstā. Pastāvēja dažādas biedrības un organizācijas, latviešu draudzes un sestdienas skoliņas, darbojās bērnu, vēlāk arī ģimeņu vasaras nometnes un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, notika sporta spēles utt. Kaut arī no dzīvesstāstiem vien nevar iegūt precīzu priekšstatu par šīm aktivitātēm, biogrāfiskās intervijas atklāj, cik nozīmīga loma tām bijusi cilvēku dzīvē un latviskās identitātes uzturēšanā.
Lai saglabātu savu latvietību, varbūt pietiek ar līdzdalību pasākumos, kas notiek reizi gadā. Bet, lai arī nākamās paaudzes uzskatītu, ka ir nozīmīgi būt latviešiem, izšķiroša ir regulāra piedalīšanās latviešu pasākumos jeb latviska dzīvesveida kopšana. Nākamā paaudze runā un saprot latviski galvenokārt tajās ģimenēs, kurās vecāki iesaistījuši bērnus savās aktivitātēs un arī paši piedalījušies bērniem domātos pasākumos. Kopdarbošanās priekšplānā ir vecāku un bērnu ciešās attiecības, kurās bērni, piedaloties vecākiem svarīgos pasākumos, iemīl un iepazīst to, kas svarīgs vecākiem. Esot klāt teātra mēģinājumos vai piedaloties izrādēs, spēlējot kopīgi basketbolu, dziedot korī vai kopīgi muzicējot, bērniem ir iespēja būt latviskā vidē ikdienā, ne tikai salīdzinoši retajās svētku reizēs.
Jāatzīmē, ka būt par latvieti bija arī dārgs dzīvesveids, jo visas aktivitātes notika sabiedriskā kārtā un prasīja izdevumus, turklāt daudzos gadījumos paņemot visu no darba brīvo laiku. Tomēr, tieši pateicoties šīm pūlēm, arī pēc trimdas gadiem Zviedrijā (un citās mītnes zemēs) latviešu diaspora pastāv, un daudz dažādu paaudžu latviešu atgriežas Latvijā uz palikšanu vai ierodas, lai te strādātu kādu laiku. Cik viegli vai grūti ir iedzīvoties zemē, kura nav tāpatīga ar trimdas gados domāto Latviju, – tā jau ir cita tēma. Tāpat kā cita tēma ir saprast tos latviešus, kas turpina kopt latvietību ārpus Latvijas, uzturot vienu no balsīm dažādu valstu multinacionālajās sabiedrībās.

Dr.soc. Baiba Bela-Krūmiņa,

LU Filozofijas un socioloģijas institūta Nacionālā mutvārdu vēstures projekta zinātniskā vadītāja

Saīsināts referāts Trimdas literatūras grāmatu klēts jubilejas konferencē “Trimdas kultūras mantojums” Lielvārdē 2005.gada 22.septembrī.