Šis ir mūsu, Indijas un Latvijas, laiks

Šaši Ubana Tripati, Indijas ārlietu ministra vietniece, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Kāpēc indieši vairāk smaida

– Pirmo reizi Indijā biju pirms deviņiem gadiem, un salīdzinājums liecina par jūsu valsts progresu. Ielās ir mazāk ubagu, valsts ierēdņu vidū un arī policijā redzu vairāk sieviešu. Man arī šķiet, ka jūsu cilvēki biežāk smaida.

– Ziniet, tie ir ļoti būtiski vērojumi. Indijā patiešām vērojams straujš progress. Lūk, tikai paši jaunākie dati: pēdējos četros mēnešos Indijas nacionālais kopprodukts pieaudzis par 8,1 procentu. Tas ir pat vairāk, nekā bijām paredzējuši. Īpaši strauja attīstība bijusi informācijas tehnoloģiju un medikamentu ražošanas, kā arī biotehnoloģiju jomā. Un tā jau vairākus gadus. Bet ekonomikas kāpums līdz ar sociālās sfēras attīstību būtiski iespaido ļaužu attieksmi. Jaunie cilvēki daudz drošāk uzsāk uzņēmējdarbību, īpaši mazā un vidējā biznesa jomā. Strauji pieaug sabiedrības, īpaši jaunās paaudzes, pašapziņa un ticība savām spējām un iespējām.
Protams, tas nav nekāds brīnums. Valdība ir būtiski liberalizējusi mūsu ekonomiku, samazinot valsts kontroli pār uzņēmējdarbību un paverot tai daudz plašākas iespējas. Būtiski uzlabojies investīciju klimats, un strauji pieaudzis privāto investīciju apjoms. Mūsu cilvēki gan nemēdz sūroties par dzīvi arī tad, ja klājas grūti. Es teiktu, ka indieši jebkurā situācijā dzīvi uztver filozofiski. Taču tagad skaidri redzams, ka dzīves līmeņa paaugstināšanās būtiski iespaido arī nācijas psiholoģisko noskaņojumu. Nesen es iepazinos ar pētījumu par dažādu nāciju attieksmi pret dzīvi. Izrādās, indieši ir otra laimīgākā nācija pasaulē. Zīmīgi ir arī kāda japāņu veikta pētījuma rezultāti par dažādu nāciju attieksmi pret savu valsti. Tas parādīja, ka indiešu attieksme pret savu valsti ir vispozitīvākā.

Pamats justies laimīgiem

– Kā jūs pati vērtējat šā japāņu pētījuma objektivitāti?

– Domāju, mūsu cilvēkiem patiešām ir pamats justies laimīgiem. Ne jau gadījuma pēc daudzi indieši no ārzemēm sākuši atgriezties tēvzemē. Un dzīves uzlabošanās izjūtama visparastākajās ikdienas lietās. Vēl pirms desmit gadiem vidusmēra indietis vai ik solī sadūrās ar problēmām. Ja gribēji ievilkt mājā telefonu, vajadzēja rakstīt pieteikumu un ilgi gaidīt. Tas pats, ja gribēji nopirkt mašīnu. Tagad pietiek aiziet uz veikalu, izvēlēties telefona modeli un pateikt savu adresi – pieslēgums tiek nokārtots dažās stundās. Aizejot uz autoveikalu, acis skrien riņķī, cik daudz tur ir visdažādāko pasaules slavenāko modeļu automašīnu, no vācu mersedesa līdz čehu škodai – visas ražotas Indijā. Un aizvien vairāk indiešu spēj nopirkt automašīnu.

– Kā ir ar analfabētismu, kas pirms deviņiem gadiem Indijā bija milzu problēma, jo apmēram puse iedzīvotāju neprata lasīt un rakstīt?

– Tas arvien satrauc. Joprojām miljoniem indiešu nemāk lasīt un rakstīt, taču viņu īpatsvars samazinās. Var droši teikt, ka mēs šo problēmu kontrolējam. Tagad jau apmēram 67 procenti indiešu prot lasīt un rakstīt. Aizvien vairāk vecāku sūta savus bērnus uz skolu, īpaši meitenes. Savā laikā miljoniem indiešu, veselas sociālās grupas, pat nedomāja, ka viņu bērniem, īpaši meitenēm, vajadzētu iegūt izglītību. Viņu liktenis bija mājas pavards un bērnu dzemdēšana. Īpaši tipiska šāda attieksme pret meitenēm bija lauku ciematos. Tagad attieksme acīmredzami mainās. Mēs ceram, ka nākamajos piecos gados lasītprasmes līmeni paaugstināsim līdz 70 procentiem.

Meita ģimenē vairs nav nelaime

– Ļoti būtiska problēma ir Indijas straujais demogrāfiskais kāpums. Ik pēc pāris mēnešiem Indijas iedzīvotāju skaits pieaug par pāris miljoniem. Tēlaini sakot, par vienu Latviju.

– Jā, bet iedzīvotāju skaits Indijā pašlaik pieaug ne tikai, un pat ne galvenokārt tāpēc, ka dzimtu daudz bērnu. Tieši otrādi – bērnu vidējais daudzums caurmēra ģimenē samazinās. Uzlabojoties sociālajam nodrošinājumam un galvenokārt veselības aizsardzībai, samazinājusies arī bērnu mirstība. Jā, mūsu iedzīvotāju skaits pārsniedzis miljardu, bet tagad tas stabilizējas.
Protams, mēs nevaram iet Ķīnas ceļu un ierobežot bērnu dzimstību, Indija taču ir demokrātiska valsts. Mēs ejam citu ceļu, īpaši rūpējoties par ģimenēm, kurās ir vairākas meitenes. Piemēram, ja ģimenē piedzimušas divas meitas, valdība no īpaša fonda sniedz finansiālu palīdzību šo meiteņu izglītošanai vai izprecināšanai. Indijas apstākļos tas ir ļoti būtiski. Gadsimtiem ilgi indiešu ģimenes ilgojās pēc dēliem, jo meitene ģimenē nesa vien problēmas, galvenokārt jau meitu izdodot pie vīra – pēc indiešu tradīcijām. Līgavas tēvam jāmaksā samērā liela pūra nauda. Cerot uz dēla piedzimšanu, ģimenes radīja aizvien jaunus bērnus. Tagad tipiskās indiešu ģimenē ir divi vai trīs bērni, taču aizvien vairāk ir ģimeņu ar vienu vai diviem bērniem. Pilsētās šī attieksme mainās straujāk nekā lauku ciematos, kur dēls ģimenei nozīmē arī vēl vienu darbaroku pāri. Taču tagad laukos strauji ienāk tehnika, un ar traktoru strādāt var arī sieviete.
Agrāk Indijā bija dramatiski liela bērnu mirstība, īpaši lauku rajonos un nabadzīgo iedzīvotāju kvartālos miljoniem bērnu mira no infekcijas slimībām. Tagad tiek plaši praktizēta bērnu bezmaksas vakcinācija pret izplatītākajām slimībām, un rezultāts ir pārsteidzošs. Mūsu cilvēki tagad arī dzīvo daudz ilgāk. Piemēram, mana vecmāmiņa nodzīvoja līdz 60 gadu vecumam, bet viņas māte – tikai līdz 45 gadu vecumam. Tas bija tipiski. Tagad indieši dzīvo caurmērā līdz 75 gadiem. Un tomēr mūsu valsts ir jauna, vairāk nekā puse iedzīvotāju ir jaunāki par 25 gadiem. Tā ir ļoti laba perspektīva Indijas darba tirgum turpmākajos desmit gados. Tas mums ļoti palīdzēs konkurēt starptautiskajā arēnā.

Ekonomikas progress nemazina Indijas eksotisko kolorītu, kas piesaista aizvien vairāk tūristu. Attēlā: vēsturiskais ziloņu ceļš pie Džaipuras maharadžas pils Foto: Jānis Ūdris, “LV”

Latvija, no Indijas raugoties

– Šogad aprīlī jūs bijāt vizītē Latvijā. Vai un kā mūsu valstī redzētais iespaidoja jūsu viedokli par Latvijas un Indijas divpusējām attiecībām un to perspektīvu?

– Ziniet, es gribētu runāt par Indijas attiecībām ar visām trim Baltijas valstīm kopumā. Īpaši tagad, kad jūsu valstis tik sekmīgi iekļāvušās Eiropas Savienībā (ES). Mūsu valstīm ir ļoti daudz kopīga. Daudz vairāk, nekā varētu domāt, ievērojot lielo ģeogrāfisko attālumu. Vispirms jau tā ir baltu un sanskrita valodu līdzība. Bet ne tikai tas. Es lielu nozīmi piešķiru mūsu kopīgām garīgajām vērtībām. Laika gaitā starp mūsu valstīm izveidojusies dziļa uzticība. Šie morāli psiholoģiskie aspekti veido labu pamatu mūsu nākotnes attiecību attīstībai.
Pasaule strauji pārveidojas, un šī jaunā pasaule prasa jaunu saturu arī mūsu attiecībām. Arī Latvija, tāpat kā Indija, strauji attīstās. Arī jūsu valstī strauji attīstās ekonomika un ienāk jaunas tehnoloģijas, strauji pieaug investīcijas. Šis ir īstais laiks padziļināt mūsu sadarbību visdažādākajās jomās. Mēs gribētu uzsākt informācijas tehnoloģiju speciālistu apmaiņu. Perspektīva varētu būt sadarbība kuģu būvē, kur mums jau ir laba sadarbības pieredze, arī sadarbība zvejniecībā.

Ieņemt redzamāku vietu pasaulē

– Īpašs sadarbības lauks ir valstu daudzpusējās attiecības.

– Jā, uzskatu, ka arī šajā jomā pienācis laiks sadarboties daudz ciešāk. Balstoties uz savstarpējo uzticību, kas pastāv starp mūsu valstīm, varam daudz plašāk savstarpēji konsultēties, saskaņojot abu valstu pozīciju. Latvija ir ES dalībvalsts, un Indijai ar ES ir īpašas stratēģiski nozīmīgas attiecības. Tādējādi mūsu attiecību efektivitāte divkāršojas – tās attīstās gan divpusējā līmenī, gan ES iespēju ietvaros. Abi šie līmeņi ir pozitīvi un daudzsološi. Mūsu pozīcija ANO ir ļoti tuva daudzu ES dalībvalstu, bet it īpaši Latvijas pozīcijai. Tādēļ mūsu konsultācijām daudzpusējo attiecību jomā jābūt vēl dziļākām, tas mūsu valstīs dos lielu labumu.

– Kā jūs formulētu skatu uz Latviju no Indijas?

– Tā ir brīnišķīga valsts, kas dažkārt varbūt pati sevi pat pietiekami nenovērtē. Valsts, kurai ar Indiju ir senas un labas attiecības. Valsts, kuru Indijā vērtē ļoti augstu. Zeme, kuru mēs, indieši, vērojam ar dziļām simpātijām un patiesu apbrīnu. Šis ir mūsu, Indijas un Latvijas, laiks. Paraugieties, cik daudz Latvija sasniegusi nepilnos piecpadsmit gados kopš neatkarības atjaunošanas! Un cik daudz pēdējos gados sasniegusi Indija! Pasaule strauji mainās, un mums šajā mainīgajā pasaulē jāieņem aizvien redzamāka vieta.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv