Latviešu dejas Ceriņu feja

Viņa nekad nav vadījusi nevienu deju pulciņu vai ansambli, bet jauni un veci viņu sauc un cildina par visu vadītāju vadītāju, visu deju skolotāju skolotāju.

Tā ir Ingrīda Saulīte. Viņas radošais vakars Mazajā ģildē izskanējis kā gaišs un skanīgs veltījums latviešu dejai. Ar daudzu deju svētku dalībnieces, žurnālistes Sarmītes Plūmes veidoto videofilmu “Deja. Ingrīda Saulīte”. Ar pašas gaviļnieces jaunās grāmatas “Deju svētki Latvijā” atvēršanu. Ar kolēģu un audzēkņu cildinājumiem. Ar brīnišķīgo sajūtu, ka esi liecinieks skaistam mūžam un ar milzu mīlestību un pašatdevi darītam dejas darbam.
Kad Ingrīdu pēc Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas beigšanas nosūtīja darbā uz Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas namu un uzdeva vadīt jaunizveidoto horeogrāfijas sektoru, viņai bija tikai septiņpadsmit. Ardievu, Ceriņu feja, nupat izlaiduma koncertā nodejota uz Operas skatuves! Esi sveicināta, latviešu deja, kuru baletskolā – tas nav nekāds noslēpums – mācās tikai mazuliet un diezgan gariem zobiem.
Latviešu skatuviskā deja tolaik bija gandrīz vai bērna autiņos. Deju pulciņos nereti dejoja četri pāri, astoņi jau bija diži. Pirmie divi Deju svētki 1948. un 1950.gadā bija vien piedeva Dziesmu svētkiem, taču skatītāju atsaucība, ovācijas deju svētku rakstiem apliecināja, ka piedzimusi jauna, skaista kopības forma, jauna latviešu dejas pašizteiksme.
Ingrīda Saulīte šajā pasaulē valda jau piecdesmit trīs gadus. Tikpat stalta, harmoniska, jauna kā ienākot. Tikai viedāka, gudrāka, savu un kolēģu pieredzes norūdīta.
Viņa kopš pirmās darba dienas ir vēlējusies un pratusi mācīties. Ar savu vidējo speciālo (nepabeigtu augstāko) izglītību viņa māca bakalaurus un maģistrus, jo pati ir mācījusies no izciliem praktiķiem. Vispirms tie bija pieredzējušie deju meistari Milda Lasmane, Helēna Tangijeva-Birzniece, Zinaida Sama, Irēna Strode, Elza Siliņa, Arvīds Donass. Vēlāk nāca klasesbiedru, spožo meistaru Ulda Žagatas un Alfrēda Spuras laiks. Viņas vienaudžu Imanta Magones, Ulda Šteina laiks. Nāca viņas pašas audzināto neseno konservatorijas studentu pirmās slavas laiks. Viņa nekaunējās mācīties arī no tiem.
Ingrīda Saulīte ir pārliecināta: “Laukuma horeogrāfijās un deju svētkos pats svarīgākais ir ornaments. Latvju raksti. Tie mani ir iedvesmojuši un iedvesmo, un es zinu, ka nekā labāka un izteiksmīgāka par tiem nav. Nekādas visdullākās fantāzijas nekad nepārspēs to pamatīgumu un dabisko skaistumu, kas ir tautas rakstos, tautasdziesmās, tautas mūzikā.”
Intervijās viņai daudzkārt nācies skaidrot, kālab viņa nav pievērsusies pati savu deju veidošanai, viņas pūrā ir “tikai” kādas 80 tautas deju apdares un autordeju laukuma varianti. (Daži no tiem nepārspējami, iespaidīgi, jau paši kā klasika – piemēram, Latviešu pāru deju svīta 9. un 10.Deju svētkos 1985.un 1990.gados.) Visvienkāršākais skaidrojums laikam še būs jau pieminētais – uz jaundeju sacerēšanu vadītājus neatvairāmi mudina viņu dejotāji, bet Ingrīda Saulīte nekad nevienu deju kolektīvu nav vadījusi, nedz asistējusi kādam vadītājam. Viņas deju pulciņš bijis visa Latvija.
Ingrīdas Saulītes atklājums ir arī deju laukuma iezīmēšana ar cipariem (marķēšana), lai katrs kolektīvs un katrs dejotājs zinātu savu vietu, lai virsvadītājs uz papīra lapas smalki sakomponētu uznācienus, aizgājienus, soļu rakstus.
Jubilāres lielais veikums ir arī jaunrades novada sakārtošana. Lai deju svētki veidotos arvien krāšņāki, vajadzīgs plašs repertuārs. Jāzina, kur un kā meklēt jaunā asnus, kas ir īsti latvisks, ko dejotāji un skatītāji pieņems un par ko vīpsnās. Mēs varējām palikt pie tām pārdesmit vai 88 autentiskām latvju dejām, kas ir precīzi saglabājušās.
Bet mēs varējām paurbties dziļāk, tur, kur Jurjānu Andrejs vien garām bija gājis un daudz ko palaidis arī garām. Ingrīdas Saulītes darbības laikā notikuši vairāk nekā 20 jaunrades deju konkursi. Tie atnesuši negaidītus atradumus, kas pārsteiguši gan dejotājus, gan skatītājus, un daudzas jaundejas, kas ar laiku gandrīz folklorizējušās. Ceļš nav bijis rozēm kaisīts: “Maksājot ideoloģiskas nodevas, mums padomju laikā bija jāveido arī kolhoznieku, pionieru, tautu draudzības un tamlīdzīgas dejas. Bet mēs arvien turējām augstu dejas māksliniecisko līmeni. Iemācījāmies daudz ko apiet, lai saglabātu latvisko mentalitāti un radītu paliekošus un skaistus jaundarbus, raksturīgus tikai un vienīgi mūsu zemei.”
Kāds milzu solis no pirmajiem svētkiem 1948.gadā ar nepilnu tūkstoti dejotāju un četriem vadītājiem līdz trīspadsmitajiem svētkiem 2003.gadā, kuros piedalījās gandrīz 15 tūkstoši dejotāju un 18 virsvadītāji, goda virsvadītāju Ingrīdu Saulīti ieskaitot.
Līdz ar kolēģiem un lielo dejotāju saimi Ingrīda Saulīte priecājās par labo ziņu, ka Baltijas valstu dziesmu un deju svētku tradīcija iekļauta UNESCO nemateriālās kultūras meistardarbu sarakstā. Kas reiz bija pāris aizrautīgu dejas entuziastu rūpju lokā, nu ir visas sabiedrības un valsts pienākums: “Jo tikai caur to mēs varam palikt mēs paši, latvieši. Protams, modernā pasaule prasa savu, tehnoloģijas attīstās, un arī dejas jau sacer uz datora. Bet nekas neaizstās to neviltoto dejas prieku, kas uzplaukst stadiona zālājā vai uz skatuves dēļiem, kad tu nepastarpināti izsaki sevi. Tu esi vienkārši tikai tu, daļiņa no savas tautas, savas ģimenes, savas dzimtas. Nekam citam pēkšņi vairs nav nozīmes.”

Eriks Tivums