Kultūras mantojums kā nozīmīgs cilvēka radītās vides komponents

23. un 24.oktobrī Rīgā notiek reģionāla konference "Autentiskums un vēsturiskās rekonstrukcijas saistībā ar kultūras mantojumu". Šo konferenci sarīkojušas UNESCO Latvijas nacionālā komisija un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija sadarbībā ar UNESCO Pasaules mantojuma centru, Starptautisko kultūras īpašuma saglabāšanas un restaurēšanas pētniecības centru (ICCROM) un Kultūrkapitāla fondu.

UNESCO Latvijas nacionālās komisijas priekšsēdētāja, Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone:

Runa, atklājot reģionālo konferenci "Autentiskums un vēsturiskās rekonstrukcijas saistībā ar kultūras mantojumu" 2000.gada 23.oktobrī Rīgā

— Cienījamā vēstnieces kundze! Godājamie eksperti! Cienījamie kultūras mantojuma speciālisti un arhitekti!

Man ir prieks un gandarījums atklāt konferenci par ļoti nozīmīgu tēmu — autentiskumu un rekonstrukcijām saistībā ar kultūras mantojumu. Šī tēma ir nozīmīga gan Baltijas jūras reģionam, gan Rīgai un Latvijai. Baltijas jūras reģions ir bagāts ar vēstures liecībām daudziem vēstures periodiem raksturīgā arhitektūras stilā.

Mēs ļoti lepojamies ar Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Bet tajā pašā laikā jūtam arī lielu atbildību pasaules sabiedrības priekšā. Atbildību par to, kādu šo unikālo pieminekli ieraudzīs nākamās paaudzes. Un atbildību par to, lai katras pārmaiņas un pārbūves tajā izdarītu ar lielu cieņu un pietāti pret vēsturisko mantojumu, vienlaikus domājot par Rīgas kā dinamiskas metropoles attīstību.

Savu pienākuma apziņu Latvija ir valstiski apliecinājusi, pievienojoties nozīmīgākajām kultūras mantojuma aizsardzības konvencijām.

Par atbildības apzināšanos liecina arī šī konference. Tādēļ izsaku pateicību par paveikto darbu konferences iniciatoriem un rīkotājiem — UNESCO Pasaules mantojuma centram, Kultūras mantojuma saglabāšanas un restaurācijas starptautiskajam centram, tāpat arī UNESCO Latvijas Nacionālajai komisijai un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai.

Manuprāt, būvējot vienmēr jādomā par to, kā mūsu jaunradītais darbs iekļausies jau esošajā vidē. Jādomā par harmoniju mērogos, materiālos, formās. Harmoniski veidota apkārtne palīdz mums justies labāk, sakārto mūs pašus. Bet tiklīdz līdzsvars tiek izjaukts, mēs jūtamies slikti, paši reizēm pat nenojauzdami, kāpēc.

Jo īpaši tas attiecas uz Rīgas vēsturisko centru, kurā slēpjas liela bagātība — redzami visi arhitektūras stili, saglabājies augsts vides un atsevišķu ēku autentiskuma līmenis. Vēl jo svarīgāk ir šo harmoniju ievērot, būvējot vecpilsētā jaunas ēkas.

Kā būtisku es vēlētos akcentēt to, ka pirms kardinālas iejaukšanās Vecrīgas kodolā noteikti jāanalizē esošās vērtības. Jo nepieciešams saglabāt oriģinālo kultūrvēsturiski vērtīgo apbūvi.

Analīzei grūtāk padodas vēsturiskās apbūves atjaunošanas gadījumi. Vairums ēku piedzīvojušas dažādas pārmaiņas, mainījušas savu funkciju un saturu. Turklāt dažkārt pārbūve ēkas vērtību nevis mazina, bet gan palielina. Visu nosaka arhitekta meistarība un spēja rast kompromisu ar apkārtni.

Varētu teikt, ka Vecrīgā vēl nav beidzies Otrais pasaules karš, jo tā radītie robi apbūvē joprojām nav aizpildīti. Kā atjaunot īpašo vecpilsētas gaisotni? Vai būvēt jaunceltnes vai bojāgājušo ēku kopijas? Par to šobrīd noris asas diskusijas. Melngalvju nams un Okupācijas muzejs šajā diskusijā ir kardinālākie piemēri, kuri tagad stāv blakus.

Ļoti ceru, ka šī konference veicinās auglīgu un profesionālu domu apmaiņu, dos iespēju iepazīties ar citvalstu kolēģu pieredzi un galarezultātā izkristalizēsies arī kādi secinājumi par būtiskiem jautājumiem, uz kuriem līdz šim bijis grūti rast atbildi.

Novēlu konferencei ražīgu darbu un konferences viesiem patīkamu Rīgā pavadīto laiku!

Konferences dalībniekus uzrunāja Latvijas vēstniece Francijā Sandra Kalniete, kas vada arī Latvijas pastāvīgo pārstāvniecību UNESCO, un ICCROM programmu direktors Herbs Stovels (Kanāda). Ziņojumus sniedza kultūras mantojuma speciālisti no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas, ASV, Kanādas un Lielbritānijas. Kultūras mantojums tika aplūkots kā ļoti nozīmīgs cilvēka radītās vides komponents, kā kvalitāte, kuras vēsturiskā un ekonomiskā vērtība pastāvīgi palielinās. Vēsturisku celtņu un vēsturiskās apbūves saglabāšana un atjaunošana kļūst aizvien svarīgāka būvniecības sastāvdaļa. Pēdējos gadu desmitos cilvēku domāšanā visā pasaulē notikušas lielas pārmaiņas: no rūpēm par atsevišķiem objektiem līdz gādībai par visas cilvēku dzīves telpas harmonisku attīstību. Kultūras mantojuma vērtību nosaka autentiskums. Tomēr starptautiski atzītajos dokumentos, kā Venēcijas hartā (1964) un Naras dokumentā (1994), autentiskuma jēdziens interpretēts samērā brīvi. Mehāniska un standartizēta pieeja te nav pieļaujama. Kā uzsvēra Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis, neviena teorija nevar tikt uzspiesta. Jānotiek dialogam, godīgai diskusijai. Katrā ziņā svarīgākās ir respektēt cilvēku radītās oriģinālās, īstās kultūras vērtības. Piemineklis dokumentē vēsturi, un dokumentu viltošana nav pieļaujama. Svarīgi, protams, ir izšķirt, kur sākas viltošana. Par to arī notiek diskusijas.

Tas ir arī viens no šīs konferences mērķiem: izstrādāt pamatnostādnes, kas palīdzētu noskaidrot principus dažādu rekonstrukcijas projektu analīzei nākotnē.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore