Laba darba un arī amata pamats

Darba tirgus beidzot nokļuvis domu degpunktā. Par problēmām spriež, raugoties no dažādiem viedokļiem. Apstrīd gan bezdarbnieku, gan no Latvijas izbraukušo darbu meklētāju skaitu ārvalstīs. Diskutē valsts institūcijas, izglītības iestādes un privātā sektora darba devēji. Strādājošie prasa lielāku atalgojumu, savukārt darba devēji apgalvo, ka par attiecīgu veikuma kvalitāti ir adekvāta samaksa.

Prestiža aroda pārspīlētie meklējumi un cilvēku attieksme pret darāmo mani vedina uz pārdomām. Šķiet, beidzot sākam apzināties problēmas sakni. Piekrītu – var un arī vajag pielāgot un plānot izglītības programmas atbilstoši darba tirgus pieprasījumam nākotnē, bet dažkārt, manuprāt, ierēdniecība un uzņēmēji atrodas tālu no realitātes.
Vai problēma nav meklējama tepat līdzās? Par to liecina pašu pieredze. Darba kultūra un ētika daudzos izraisa smīnu. Liekas, šādiem jēdzieniem 21.gadsimta tehnokrātijā vairs nav jēgas. Vadāmies pēc likuma burta, ne pēc tajā ieliktā dziļākā satura. Manuprāt, darba kvalitāti un efektivitāti pašos pamatos veido nevis alga vai amata prestižs, bet paša attieksme pret darāmo.

Darba apģērbs kā kvalitātes un drošības daļa

Jāatzīst, darba devējam arvien ir būtiska loma. Uzņēmuma pienākums ir veidot atbilstošu attieksmi darbiniekos, sākot ar darba vietas iekārtojumu, tehnisko nodrošinājumu, beidzot ar apģērbu. Darba apģērbs ir forma, kas disciplinē un veido attieksmi pret darāmo, tas vieš ne tikai darītāja attieksmi, bet veido arī mūsu attieksmi pret darba darītāju, ļauj mums darītāju cienīt vai, gluži pretēji, necienīt.

Zviedrijā, piemēram, to sen ir sapratuši, un secinājums ir skarbs – neatbilstošs darba tērps mazina produktivitāti un veicina darba traumu rašanos. Latvijā darba devēji pārāk maz pievērš uzmanību uzņēmumā nodarbināto nodrošināšanai ar atbilstošu darba apģērbu. Valsts institūcijas kā garantu darba drošībai uzņēmumos cenšas radīt tiesību aktus, galvenokārt uzsverot vides atbilstību, tehnisko drošību un profilaktiskos pasākumus darbinieku veselības jomā.
2001.gada 20.jūnijā tika pieņemts Darba aizsardzības likums, un 2002.gada 1.janvārī tas stājās spēkā. Likuma mērķis ir garantēt un uzlabot nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darbā, nosakot darba devēju, nodarbināto un viņu pārstāvju, kā arī valsts institūciju pienākumus, tiesības un savstarpējās attiecības darba aizsardzībā. Taču darba drošības kontekstā vispār netiek spriests par atbilstoša darba apģērba nodrošinājumu strādājošajiem.
Tāpēc nav brīnums, ka elektriķi, santehniķi Latvijā izstādes “Drošam darbam 2005” laikā kā uz brīnumu raudzījās uz saviem ārvalstu amata brāļiem, kas ir lepni par savu darbu un gan elektriķa, gan santehniķa arodu. Vai tas nav pamudinājums darba devējam, kurā virzienā lūkoties, ja reiz trūkst darbinieku, ja vērojama pavirša attieksme pret darbu, kas tādējādi samazina uzņēmējdarbības apjomu? Un visām likstām klāt vēl nāk raizes par atbildību darbā gūto traumu dēļ. Zviedrijā, piemēram, nav iedomājams elektriķis vai santehniķis darbam neatbilstošā tērpā. Latvijā diemžēl daudzi darba devēji savus darbiniekus ar darba apģērbu nodrošina tikai formas pēc, nepievēršot uzmanību, cik tas atbilstošs. Darba devēji nav gatavi motivēt savus darbiniekus, lai uzlabotu darba kvalitāti un darbinieks justos lepns par savu arodu.
Ja darba devēji un arī ņēmēji nepievērsīs uzmanību apģērba funkcionālajai nozīmei, arodslimības nākotnē Latvijā neies mazumā. Jā, protams, paaugstinātas bīstamības nozarēs strādājošajiem ir garantēts arī īpašs apģērbs, bet tādi amata meistari kā santehniķi, elektriķi un namdari strādā bez atbilstoša profesionālā darba tērpa. Skandināvijā pētījumi liecina, ka ērts un darbam atbilstošs amatnieku apģērbs krasi samazina arodslimību gadījumus, vienlaikus ceļ darba efektivitāti un aroda prestižu.
Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra nākusi klajā ar 2005.gada 1.pusgada pārskatu, kur apkopoti pētījumi par arodslimībām. 2005.gada 1.pusgadā Latvijā konstatēti 420 pirmreizējie arodsaslimšanas gadījumi. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, to skaits pieaudzis par 23. Visvairāk saslimušo ir lielos uzņēmumos, kur strādā vismaz 500 darbinieku, vismazāk – nelielajos uzņēmumos. Analizējot arodslimību struktūru, konstatēts, ka visvairāk arodslimnieku ir skeleta – muskuļu – saistaudu sistēmas slimību grupā – 36%.
Aplūkojot arodslimnieku profesiju klāstu, redzams, ka visvairāk saslimušo ir iekārtu un mašīnu operatoru un izstrādājumu montieru grupā – 36%, tad seko kvalificēti strādnieki un amatnieki (16%), speciālisti (12%) un vecākie speciālisti, vienkāršās profesijas (11%). Tika veikts atsevišķs statistikas pētījums pēc profesiju grupām, lai noskaidrotu pašreizējo situāciju šajā jomā.

Arodsaslimšanas pirmreizējie gadījumi Latvijā

Dati: Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras pētījums

Anastasija Petrova