Trimdas prese – bagāts un daudzpusīgs letonikas avots

Kad slavenais amerikāņu izgudrotājs Tomass Alva Edisons kādā reizē meklē palīgu, piesakās latvietis, 1905.gada emigrants Alberts Munķens. Edisons ir pārsteigts par viņa attapību un drīz vien uztic savas laboratorijas un aparātu pārzināšanu, vēlas ar Munķenu kopā strādāt arī pēc viņa otrreizējas ierašanās ASV.
Savukārt kāds cits piektgadnieks Pēteris Kļaviņš, dzīvojot savrup no latviešu sabiedrības, Albertas provincē topošā Mannigas pilsētā par saviem līdzekļiem uzceļ četrstāvu kultūras namu ar bibliotēku, mūzikas studiju, algo vijoļspēles skolotāju no Vācijas muzikāli talantīgiem bērniem. Savu kapitālu novēl mūzikas studentiem – no 1962. līdz 1973.gadam to saņēmuši 60 studenti.
Bet Latvijas pierobežā ap 1920.gadu Aknīstes pusē kādā katoļu dievkalpojumā, kas domāts latviešiem, ieradušies poļi un tīšām dziedājuši ļoti skaļi, tā pārspējot latviešus – sekojusi pat tiesāšanās.
Šie daži fakti ir atrasti latviešu trimdas preses ļoti bagātajā krājumā. Bibliogrāfs Benjamins Jēgers reģistrējis 2335 nosaukumus laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1991.gada 21.augustam. Sākums ir “Londonas Avīze” un Miķeļa Valtera Šveicē izdotās “Latvju Domas” jau kara laikā, seko iespaidīgs daudzums (vairāk nekā 300) preses izdevumu bēgļu nometnēs Vācijā, kā arī Zviedrijā, Dānijā, Beļģijā, Austrijā. Latviešu karagūstekņu radītie žurnāli iznāca pat Ēģiptē. Pēc izceļošanas katrā lielākajā mītnes zemē radās viena vai vairākās avīzes, kas visai izteiksmīgi raksturoja jaunos dzīves apstākļus (piemēram, avīzē “Laiks” aprakstīts, kā latvieši ņēma uz pusgrauda kokvilnas plantācijas un vāca apelsīnus). Ļoti drīz izveidojās vesela virkne specifisku žurnālu un rakstu krājumu, kā “Arhitekts”, “Latviešu Juristu Raksti”, “Latvju Mūzika”, “Latvju Māksla”, “Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, “Meža Vēstis”, “Latvju Sports”, latviešu agronomu biedrības izdevums “Zeme un Tauta”, humanitāras ievirzes krājumi “Ceļi”, “Jaunā Gaita”, “Ceļa Zīmes” un “Treji Vārti”, filatēlistu izdevums “Kolekcionārs” (vēlāk “Krājējs”), “Tehnikas Apskats” un daudzi citi. Satura bagātība tajos ir ļoti liela un visai bieži – ar plašāku saturu, nekā liecina sākotnējā specifika. Tā “Meža Vēstīs” R.Markusa atmiņās interesanti vēstīts par Rīgas Politehniskā institūta vēsturi, profesora Paula Valdena lekcijām ķīmijā (1966.g., Nr.122). Šajā žurnālā mežzinis Kārlis Kuks apraksta savas darba gaitas no 1918.gada 1.decembra līdz 1919.gada 12.novembrim. Autors atceras cementa “brīvības” tēlu, ko vācieši uzcēluši Daugavas krastā pretī Ķegumam; kaut gan tas mākslinieciskā ziņā bijis diezgan labs, latvieši to saukuši par vācu mātīti. Mežzinis šā viena gada laikā piedzīvojis sešas valdību maiņas, kas bijušas jūtamas ļoti konkrēti. Mežsarga Jāņa Štauvera atmiņās par padomju laiku 1940./41. gadā ir zīmīgs sava veida melnais humors:
viņam piekomandētais speciālists no Padomju Savienības mierina satrauktos pēc 1941.gada 14.jūnija šausmām – nevajagot uztraukties, tā būšot tikai kādus piecus – septiņus gadus, pēc tam viss normalizēšoties. Krievijā arī tā esot bijis…
Savukārt “Tehnikas Apskatā” daudz atmiņu par dzelzceļa līniju būvi, Lejaskurzemes elektrifikāciju, lielceļu vēsturi, meliorācijas sākumiem un attīstību, kā arī etnogrāfiski interesants plašs apskats par ticējumiem un paražām celtniecībā – kā būvēt riju, kā māju. Darbi jāsāk sestdienā, pūšot austrumu vējam. Kokmateriālu sagatavošanā arī jāievēro daudzi noteikumi. Ja tos neievēro, pūst grīdas, šķiebjas logu rāmji.
Nozīmīga informācija žurnālā “Ceļi” parādās par izcilo vēstures un etnogrāfijas materiālu krājēju Johanu Kristofu Broci – 1777.gadā, kad Rīgu gatavojās atstāt viņa draugs Johans Konrāds Arnoldi, tiek visai rūpīgi noformēta lapa aizbraucēja piemiņas albumā. Broce ir veidojis kolāžu – raksturīgajā stilā uzrakstīts Vecā Stendera dzejolis “Nabags zemnieks Kurzemnieks”, blakus likta Rīgas nomales daļas karte, bet tiem slīpi virsū uzzīmēts, kā zemnieks krauj sienu, tālumā panorāma ar labības statiņiem, redzams rikšos aizbraucošs pajūgs. Izlasāmi arī vārdi: “Ikviens spaida nabagus”. Broces franciski rakstītie piemiņas vārdi lapas otrā pusē akcentē domu, ka cilvēki visur ir tādi paši, nelūkojoties uz paražu un valodu atšķirību. Neapšaubāmi, tas raksturo Broces humānos uzskatus par latviešiem.
Savukārt žurnālā “Treji Vārti” izlasāmi interesanti nostāsti no Tadaiķiem par izpirkšanos no zaldātiem, par pasta karietēm (līdz apm. 1870. gadam) – pasažieriem ir triju veidu iespēja ceļot – 1.klasē droša sēdēšana visu ceļu, 2.klases pasažieriem jāizkāpj, ja ir kāds lielāks uzkalns, bet 3.klases braucējiem šādā gadījumā arī jāpalīdz stumt karieti. Lai zinātu par maiņas zirgu sagatavošanu, pastnieks jau pusstundu pirms ierašanās stacijā sācis pūst pasta tauri. Te arī vairāki jautri nostāsti par čigāniem.
Žurnālā “Sporta Pasaule” pieminētas pēdējās peldēšanās sacensības Latvijā pirms lielās izceļošanas un citām pārmaiņām. Tās notikušas 1944.gada augusta beigās pie Balasta dambja, kad Daugavā kritušas zenītartilērijas šāviņu šķembas.
Žurnāls “Krājējs” sniedz daudz interesantu kultūrvēsturisku sīkumu, kas saistīti ar pastu visplašākā nozīmē – piemēram, kā ar “zibens” pastu organizēja Vidzemes kazaku (!) pulku 1912.gadā cīņai pret frančiem, publicēts kādas 1842.gadā Kronštatē dienējoša kareivja vēstules faksimils. Kāds kolekcionārs savācis 55 zīmogus, ko informācijas un reklāmas nolūkā uzspieda aploksnēm pēc 1936.gada:
• Atliciniet laiku arī zobu kopšanai.
• Oktobris – sveču liešanai un ziepju vārīšanai.
• Apariet zemi rudenī.
• Grāmata katram labākais draugs.
• Cukurs garšo un baro.
• Pošaties Dziesmusvētkiem.
• Dziesmu gars vieno tautu.
• Kodiniet ziemāju sēklu.
• Atminiet savu pirmo skolu.
• Atpūta ziemā – divkārša atpūta.
• Pavadi vasaru Ogres kalnājos.
Ļoti daudz vērtīgu un plašu etnogrāfisku atmiņu par dzimtajām sētām ir žurnālā “Zeme un Tauta”, piemēram, par Kosas pagastu 20.gadsimta sākumā saistoši stāsta agronoms Benjamins Zobs – kā jumta salmu dēļ nelietoja kuļmašīnu, bet kūla rijā, ar kādiem protestiem ieviesās piena centrifūgas, kā gatavoja sviestu un Jāņu sieru vešanai tirgot uz Rīgu.
Plašais kultūrvēstures materiāls, kas atrodams trimdas presē, ir neapšaubāmi nozīmīgs letonikā. Taču bibliogrāfiska rādītājā neesamība padara to grūti pieejamu. Atkārtoti rosinu veidot darba grupu šā milzīgā un vajadzīgā darba iespējami ātrākai veikšanai.

Velga Kince