Pašiem līdzi jādomā

Lāčplēša diena, Latvijas Republikas proklamēšanas svētki – tie ir notikumi, kas mudina novembrī īpaši rosināt jaunatnes patriotisko audzināšanu.

Lai atdzīvinātu mūsu nesenās vēstures lappuses, uz skolām dodas daudzi no tiem Latvijas Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas deputātiem, kas vēl padomju impērijas apstākļos balsoja par Neatkarības deklarāciju. Jau trešo gadu deputātu klubs saziņā ar pilsētu un rajonu domēm un izglītības iestādēm rīko izbraukumus uz skolām. Aizvadītajā piektdienā Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri Arnolds Bērzs, Ints Cālītis, Velta Čebotarenoka, Edvīns Kide un Pēteris Simsons stājās līdzās vēstures skolotājiem Cēsu pilsētas ģimnāzijā, Cēsu 4.arodvidusskolā, Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā, Priekuļu valsts lauksaimniecības tehnikumā un Priekuļu vidusskolā.
Vēstures mācīšanā vislielākā pieredze no viņiem ir Arnoldam Bērzam. Astoņdesmitajos gados viņš kā Liepājas Pedagoģiskā institūta docētājs pamanījies ieviest Latvijas vēstures kursu visās fakultātēs, visās specialitātēs, bet tagad darbojas Jura Celmiņa vadītajā Latvijas vēstures mācīšanas standarta izstrādes darba grupā. Par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta mācīšanu deputātu klubs iestājies kopš dibināšanas dienas, un atbalstu tam apliecinājuši gan jaunie, gan pieredzējušie pedagogi Alūksnē, Valmierā, Ludzā, Talsos un citos novados, kā arī vairākās Rīgas skolās, kur iznācis par to runāt.
Vēstures stundas kopā ar mūsu pirmajiem demokrātiski ievēlētajiem deputātiem arvien ir interesantas. Un katru reizi citādas. Galvenokārt tāpēc, ka ļoti dažādi ir skolēnu un pedagogu uzdotie jautājumi. Šoreiz viens no topošajiem mēbeļu galdniekiem Intam Cālītim jautāja, kā viņam gājis cietumā. Tieši ar stāstījumu par ļoti atšķirīgajiem apstākļiem Kolimā trūcīgajos pēckara gados, kur politiskie ieslodzītie tikuši turēti pusbadā kopā ar kriminālistiem un svarīgākais bijis palikt dzīvam, un otro nometni Mordvijā, kur viņš nonācis drīz pēc Hruščova atkušņa: “Atkusnis vēl nebija īsti beidzies, varēja jau sūtīt grāmatas. Tur bija fiziķi, filozofi un mākslinieki, dzejnieki un augstas klases inženieri. Bija daudz krievu, ukraiņu un poļu, bija vācieši, kaukāzieši un daudzu citu tautu pārstāvji. Ja vien bija tāda vēlēšanās, varēja apgūt jebkuru valodu, izglītoties jebkurā specialitātē.”
Šķiet, ka sadzirdēts tika Inta Cālīša aicinājums dzīvot līdzi savas valsts attīstības gaitai, pašiem domāt un lemt.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv