Diplomātisko pārstāvniecību vadītāji — "Latvijas Vēstnesim" piektdien, 20. oktobrī

Sandra Kalniete, Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Francijas Republikā

— Jūs pārstāvat Latviju pašlaik savā ziņā mums vissvarīgākajā rietumvalstī — Francijā, kas tagad ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Jo īpaši nozīmīgs šis fakts ir sakarā ar Latvijas stratēģisko mērķi — iestāties ES.

— Šajā konferencē jau mēs vairs īpaši daudz nerunājām par to, kas notiek Francijas prezidentūras laikā, jo arī šis periods tuvojas beigām. Mēs konstatējām faktisko situāciju. Bet mēs runājām par nākamajām prezidentūrām Eiropas Savienībā un par to, kā noritēs nākamais un arī aiznākamais gads, kad mēs paši sev esam noteikuši Latvijas sagatavošanās darbu pabeigšanu, lai integrētos ES.

— Šajos mēnešos jums noteikti ir uzkrājušās nozīmīgas atziņas par Latvijas sadarbību ar ES prezidējošo valsti.

— Būtībā tagad būs īpaša starpvaldību konference, kurā ES paplašināšanās jautājumi ir perifērijā. Taču tajā pašā laikā no šīs starpvaldību konferences lēmuma paplašināšanās process ir ļoti atkarīgs. Un ne vien Latvija, bet arī citas kandidātvalstis — mēs ar bažām sekojam tam, ka vēl pusotru mēnesi pirms Nicas konferences faktiski nekādas virzības piecpadsmit dalībvalstu sarunās nav. Protams, arī iepriekšējās konferencēs daudz kas tika izlemts pēdējā brīdī. Tomēr pēdējos gados vēl nekad šie lēmumi nav bijuši tik ārkārtīgi būtiski kā lēmumi, ko gatavojas pieņemt tagad.

Aivars Baumanis, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Dānijas Karalistē un Islandes Republikā

— Kā jūs vērtējat šo Latvijas diplomātisko misiju vadītāju tikšanos?

— Es šo tikšanos vērtēju ļoti pozitīvi. Pirmkārt, tādēļ, ka mēs neesam tikušies jau divus gadus. Es domāju, ka ir jāatjauno gadskārtējā tradīcija, jo šādas tikšanās ir nepieciešamas no vairākiem viedokļiem. Runājot par šo tikšanos: es domāju, ka tik skaidru kopainu, kādu mums iezīmēja mūsu valsts galvenais sarunu vedējs ar Eiropas Savienību Andris Ķesteris, es diezin vai varētu iegūt, lasīdams Dānijas Ārlietu ministrijas ziņojumus, dāņu presi, angļu presi utt. Šī bija tāda asuma iestādīšana kopējai ainai. Tas ir bijis viens no vērtīgākajiem momentiem šajā apspriedē. Otrkārt, tas pats par NATO, kas ir otra mūsu prioritāte. Treškārt, te mēs varam atrisināt daudzus organizatoriskos jautājumus, kas arī ir mūsu darba būtiska sastāvdaļa. Un, ceturtkārt, ļoti svarīgi ir kolēģiem satikt citam citu un tieši pārrunāt daudzas lietas, kas citādi ietu caur ministriju. Cilvēciskais un koleģiālais moments. Tāpēc es domāju, ka šādus saietus vajag katru gadu.

— Vai aplūkoto problēmu lokā apspriede attaisnoja jūsu cerības?

— Jā, runājot par Latvijas prioritārajiem jautājumiem, — virzību uz ES un NATO, varu droši teikt: jā, attaisnoja.

— Kādas jūsu skatījumā šobrīd ir Latvijas attiecības ar Dāniju un Islandi, kas abas ir NATO valstis, bet Dānija arī ES dalībvalsts?

— Es domāju, šīs attiecības ir īpašas jau kopš laika gala. Gan ar Dāniju, gan ar Islandi. Un tādas tās ir arī palikušas. Kaut arī Dānijas tauta nobalsoja pret eiro un līdz ar to Dānijas atbalsts mūsu ceļam uz ES subjektīvi gan paliek tāds pats, tomēr objektīvi samazinās. Bet mūsu attiecības paliek pašas labākās un izprotošākās, kādas vien var būt.

Georgs Andrējevs, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, Latvijas pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Padomē vadītājs

— Vēstnieka kungs, kas Latvijai būs 2000. gada 9. novembris?

— Tā mūsu valstij būs vēl viena dzimšanas diena. Šajā dienā dzims Latvijas atbildība par Eiropas Padomes darbības lauciņu, kurš ir visai liels un kurā mīt vairāk nekā 850 miljoni cilvēku. Tātad notikumi Eiropas Padomes 41 dalībvalstī zināmā mērā būs Latvijas aprūpē. It sevišķi tur, kur ir kādas problēmas. Un Latvijas Ārlietu ministrijai un mūsu valstij kopumā būs jābūt ne vien informētai par šīm problēmām, bet jābūt arī vadošajai valstij šo problēmu risinājumā. Protams, sadarbībā ar pārējām 40 Eiropas Padomes dalībvalstīm.

— Kādi būs konkrētie uzdevumi, Latvijai 9. novembrī pārņemot no Itālijas prezidentūru Eiropas Padomē?

— Tie būs jauni, konkrēti praktiskie uzdevumi. Vispirms jau mūsu ārlietu ministram būs jābūt personīgi klāt pašos galvenajos notikumos, kas pašlaik satrauc Eiropas Padomi. Un tādi ir vairāki. Tā ir jaunā politika Dienvidslāvijā. Tie ir joprojām nenoregulētie eventuālie cilvēktiesību pārkāpumi Krievijā — saistībā ar Čečeniju. Ar to saistīts jautājums, vai Parlamentārā asambleja saņems Ministru komitejas rekomendāciju atjaunot Krievijas parlamentāriešu balsstiesības vai ne. Tas būs Kosovas pašvaldību vēlēšanu izvērtējums, ko monitorē Eiropas Padome. Tā būs jaunu dalībvalstu uzņemšana un vēl daži citi jautājumi, piemēram, Gruzijas un Abhāzijas jautājums. Pārstāvniecību līmenī tas nozīmē, ka viss darbs, kas notiek Ministru komitejā, tagad būs jāvada mūsu pārstāvniecībai. Tātad prezidējošās valsts vēstnieks vada visu vēstnieku sēdes, kas norit reizi nedēļā ar milzīgi plašu dienas kārtību, Ministru komitejas biroja sēdes un ir klāt kopā ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāru un galvenajām nodaļām visos nozīmīgākajos pasākumos, kas šajā pusgadā norit Eiropas Padomes sfērā. Mēs šo prezidentūru pārņemam no Itālijas un nodosim Lihtenšteinai. Turklāt mēs esam, atšķirībā no visas agrākās prakses jau izveidojuši ciešu sadarbību starp četrām mazām valstīm, kuru nosaukumi sākas ar "L" burtu, sākot ar Latviju, secībā, kādā tiks nodota prezidentūra Eiropas Padomē. Mēs esam izveidojuši programmu, kas iesāksies Latvijas prezidentūras laikā un turpināsies Lihtenšteinas, Lietuvas un, iespējams, arī Luksemburgas prezidentūras laikā.

Oļģerts Pavlovskis, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Spānijā

— Kas šajā apspriedē ir pats būtiskākais jūsu un jūsu kolēģu vēstnieku darbā?

— Es domāju, šī apspriede ir ļoti sekmīga, jo tā ir ļoti informatīva. Un galvenais, manā skatījumā, ir iespēja satikties ar kolēģiem, pārrunāt mūsu kopīgās problēmas un jautājumus: ko viņš saka un ko es saku; kā tu šinī situācijā reaģē un kā uz to vai citu problēmu raugās tās zemes ārlietu ministrijā, kurā tu esi akreditēts. Piemēram, mūsu sarunās atkal jo bieži dažādos kontekstos tiek atkārtoti jautājumi "Vai tas ir tikai valstī, kur es strādāju?" un "Vai tas līdzīgi tiek vērtēts arī tavas akreditācijas valsts ārlietu ministrijā?". Tāpēc vien apspriede ir ļoti vērtīga, jo mums ir iespējams salīdzināt šos dažādos viedokļus pasaules politikā.

— Un kā Latvija izskatās, raugoties no Spānijas platuma grādiem? Kā no šī redzesleņķa izskatās mūsu virzība uz Eiropas Savienību, kurā pati Spānija arī nav no pašām vecākajām dalībvalstīm?

— Būtībā Spānijas attieksme pēdējā laikā nav mainījusies. Jā, Spānija atbalsta Baltijas valstu virzību uz ES, bet Spānija arī jauno kandidātvalstu un eventuālo ES dalībvalstu dēļ negrib zaudēt nevienu pesetu. Protams, kad es ierados Spānijā, bija jūtams tāds zināms spāņu vēsums. Bet, tā kā mums ir ļoti laba sadarbība ar visām ES kandidātvalstīm un mēs, vēstnieki, cits citam izpalīdzam un cits citu atbalstām, tad stāvoklis ir uzlabojies. Var teikt, ka Spānijas diplomātiskajā korpusā darbojas tāds spēcīgs ES kandidātvalstu bloks.

Andris Piebalgs, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienībā vadītājs

— Jūsu kompetencē ir būtībā pats Latvijas diplomātisko aktivitāšu epicentrs, jo iestāšanās Eiropas Savienībā ir ne tikai viena no divām mūsu valsts ārpolitikas prioritātēm, bet nu jau, kopš iestāšanās sarunu sākuma, arī aizvien konkrētāks un aktuālāks Latvijas uzdevums. Vai vēstnieku sanāksme no šī viedokļa bija lietderīga?

— Jā, šī un vispār šādas sanāksmes ir ļoti svarīgas, jo tā ir vienīgā iespēja, kad visi kolēģi sanāk kopā. Un ne vien kolēģi no ES dalībvalstīm un ES kandidātvalstīm. Arī no citām valstīm, kuras veido savu politiku attiecībās ar Latviju, raugās caur mūsu eirointegrācijas prizmu. Bet ir, protams, arī ļoti svarīgi, ka mēs dzirdējām ārlietu ministra uzrunu un, protams, Valsts prezidentes un Ministru prezidenta uzrunas, kas deva programmatiskās nostādnes un arī tādu ļoti skaidru ieskatu mūsu ārpolitiskajā darbībā. Es esmu ļoti apmierināts ar to, kā sarīkota šī konference, un domāju, ka arī maniem kolēģiem ir līdzīgs viedoklis.

— Un kā, jūsu vērtējumā, rit mūsu virzība uz ES?

— Tā, protams, nav vienkārša, bet es domāju, ka progress ir bijis ārkārtīgi iespaidīgs. Ja apskatām laiku no 1995. gada, kad iesniedzām savu pieteikumu dalībai ES, un salīdzinām ar šo brīdi, kad mēs šajā pusgadā būsim atvēruši jau lielāko daļu no sarunu sadaļām, ES ir tik tuvu, lai sagatavotos paplašināšanai, kā vēl nekad. Es domāju, ka Nicā jau tiks pieņemtas nepieciešamās institucionālās reformas, lai ES varētu paplašināties un pabeigt iestāšanās sarunas mēs varētu jau 2002. gada beigās. Tas nozīmē, ka par ES dalībvalsti Latvija varētu kļūt jau 2005. gadā. Protams, var būt dažādi šķēršļi, kas šo laika posmu maina, bet jau tagad ir skaidrs, ka Latvija būs ES dalībvalsts, ja vien pati apstiprinās šo gribu referendumā. Un otrais — ir skaidrs, ka laika periods, kad Latvija kļūs ES dalībvalsts, būs starp 2004. un 2006. gadu. Svarīgi arī, ka Latvija kā kandidātvalsts tiek aizvien tiešāk iesaistīta visās ES aktivitātēs. Gan jaunajā drošības un aizsardzības politikas veidošanā, gan ārējās politikas veidošanā un arvien vairāk arī citu jautājumu risināšanā.

Rolands Lappuķe, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Portugāles Republikā

— Kāds ir jūsu vērtējums par kārtējo Latvijas vēstnieku darba apspriedi Rīgā, par pamatkritēriju ņemot Latvijas ārpolitiskās intereses un attiecības ar Portugāli?

— Šī apspriede ir izdevusies. Tā sasauc kopā visus kolēģus un daļēji arī draugus. Mēs guvām iespēju ar kolēģiem apmainīties pieredzē dažādās valstīs un guvām labu pārskatu par norisēm Eiropas integrācijas procesā, par konkrētajām norisēm mūsu valsts sarunu procesā ar ES. Mēs par šo procesu saņēmām ļoti aptverošu izklāstu. Saņēmām arī aktuālāko informāciju par naturalizācijas procesu Latvijā. Šis process, kā zināms, ir ļoti mainīgs, un, atrodoties Portugālē vai arī citās valstīs, kur akreditēti mani kolēģi, šim procesam ir visai grūti izsekot tikai pēc dokumentiem un oficiālajiem pārskatiem. Daudz efektīvāk ir tiešā kontaktā saņemt informāciju no mūsu valsts darbiniekiem. Informāciju par šiem jautājumiem mums prasa arī Portugālē.

— Kā Portugāle raugās uz Latviju un mūsu virzību uz Eiropas Savienību un NATO?

— Portugālei ir ļoti vienkārša pieeja: tā raugās uz Eiropas Savienības nostāju un skatās, ko ES, Eiropas Padome vai EDSO pārmet Latvijai. Latvija, kā zināms, ir izdarījusi visu, lai ņemtu vērā, piemēram, EDSO rekomendācijas, tāpēc arī Portugālē vairs nav nekādu iebildumu pret Latvijas integrāciju ES. Līdz ar to tieši prezidentūras laikā Portugāle ir ļoti atbalstījusi Latvijas integrācijas procesu ES, sākot iestāšanās sarunas. Aktuāls ir kādreizējās Helsinku grupas viedoklis par vienotu iestāšanās procesu, pret dalījumu grupās. Līdz ar to arī Portugālei bija vieglāk izvēlēties savu pozīciju. Nupat mūsu Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš viesojās Portugālē un tikās ar Portugāles Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Eiropas lietās Fransiško Seisašu de Koštu, kas, beidzot divpusējo tikšanos, sacīja: "Tagad es varu pateikt ļoti atklāti: Latvija mūs interesē kā topoša partnere Eiropas Savienībā, jo mums ir kopīgas intereses. Latvija nekad nebūs lielvalsts. Latvija pagaidām arī nebūs ļoti bagāta valsts. Līdz ar to arī mūsu intereses ES iekšienē būs drīzāk tuvas nekā tālas." Tā ir viņa analīze. Un šis atzinums arī apstiprināja secinājumus, ko mēs bijām izdarījuši vēstniecībā apmēram pirms pusotra gada.

Aivars Vovers, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Polijas Republikā un Bulgārijas Republikā

— Jūs ilgāku laiku esat strādājis Ārlietu ministrijas aparātā Rīgā un esat arī pats piedalījies šādu sanāksmju gatavošanā.

— Jā, man bija iespēja uz šādām sanāksmēm paskatīties arī no otras puses. Domāju, šādas sanāksmes ir tiešām noderīgas gan vienai, gan otrai pusei. Gan vēstniekiem, gan arī Ārlietu ministrijas vadībai.

— Kā jūs uz šo sanāksmi raugāties no Latvijas un Polijas, kā arī Latvijas un Bulgārijas divpusējo attiecību viedokļa?

— Mūsu attiecības ar Poliju politiskā līmenī vienmēr bijušas ļoti labas. Mums nekad divpusējās attiecībās nav bijis nopietnu problēmu. Ļoti bieži notiek politiskās vizītes un konsultācijas gan ES jautājumos, gan NATO integrācijas jautājumos. Īpaši nozīmīgi tas ir pēc Polijas iestāšanās šajā organizācijā. Mums ir parakstīti visi līgumi, lai nodrošinātu normālas ekonomiskās attiecības. Kaut gan, kā jau minēja Ministru prezidents, paliek viens ļoti svarīgs uzdevums, proti, Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts. Ministru prezidents gan minēja kā piemēru vienu citu valsti, ar kuru Latvijas tirdzniecības deficīts ir ļoti negatīvs.

Mārtiņš Perts, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Itālijas Republikā

— Kas šai vēstnieku sanāksmei, jūsuprāt, ir pats raksturīgākais, atšķirībā no iepriekšējām sanāksmēm?

— Pirmkārt, visām šāda veida tikšanās reizēm zīmīgākais ir tas, ka mēs apspriežam visus mūsu darba aktuālos tematus. Ne tikai prioritāros tematus, kas, protams, ir mūsu virzība uz ES un NATO, bet visus, kas plašākā nozīmē ir aktuāli visās valstīs, kurās mēs strādājam. Jo, ja mēs akcentētu tikai ES un NATO, tad jau liela daļa vēstnieku nebūtu iesaistīti. Taču tas ir plašāks process. Un, otrkārt, nekas jau nevar atsvērt to lietderības koeficientu, ko mēs iegūstam, savā starpā pārrunājot mūsu kopīgās problēmas. Kaut vai tīri sadzīviskas problēmas. Es esmu ļoti priecīgs, ka atkal ir šī tikšanās, jo iepriekšējā bija pirms diviem gadiem. Un es ceru, ka tā vai citādi, reģionāli vai kā mēs, vēstnieki, tomēr tiksimies ik gadu regulāri. Piemēram, Itālijā katru gadu tiek sapulcēti visi vēstnieki, jo tā ir ļoti vērtīga pieredzes apmaiņa.

Artūrs Puga, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Uzbekistānas Republikā

— Kā jūs izjūtat šīs sanāksmes sūtību?

— Galvenais šeit ir gan visu mūsu vēstnieku, gan Ārlietu ministrijas un valdības kopumā, gan arī Valsts prezidentes tālāko ārpolitisko aktivitāšu apspriešana. Un vienlaikus šī ir arī pēdējā Latvijas vēstnieku tikšanās aizejošajā 2000. gadā un savā ziņā arī vēl 20. gadsimtā. Un domāju, šī ir arī iespēja atskatīties uz visu to, kas ir paveikts un sasniegts Latvijā pat kopš 1918. gada. Kas sasniegts šajā sarežģītajā, tomēr Latvijai kopumā veiksmīgajā gadsimtā.

— Jūs pārstāvat Latviju vienā no vistālākajām valstīm.

— Jā, attālums no Latvijas līdz Uzbekistānai ir vairāk nekā trīsarpus tūkstoši kilometru.

— Kā norit mūsu sadarbība ar šo tālo valsti? Diemžēl pagaidām vēl mums nav nozīmīgas ekonomiskās sadarbības rādītāju.

— Šeit jārunā par vairākām dimensijām. Vispirms jau pasaulē ir gandrīz divsimt valstis, un mēs nevaram vēlēties, lai Latvijai būtu attīstīti ekonomiskie sakari kaut vai ar lielāko daļu no tām. Bet ļoti liela nozīme starpvalstu attiecībās un daudzpusējā diplomātijā ir arī politiskajiem un kultūras sakariem. Viss klimats, kas starp valstīm veidojas, kopumā. Uzbekistāna ir lielākā Centrālās Āzijas valsts, tai mūsdienās lielu uzmanību pievērsusi visa pasaule. Mums ar Uzbekistānu kopš 90. gadu sākuma izveidojušās ļoti labas politiskās un kultūras attiecības. Arī valstu vadītāju līmenī ir ļoti labas attiecības. Tas mums ļauj cerēt uz tālāko ekonomisko attiecību dinamizāciju. Jo Uzbekistāna tikai 90. gadu beigās ir noteikusi savu ekonomiskās attīstības modeli. 21. gadsimtā uz Uzbekistānu skatās kā uz vienu no Āzijas ekonomiskās attīstības potenciālajiem tīģeriem. Tā ka mums, ņemot vērā šo Uzbekistānas potenciālu, vajag ļoti rūpīgi domāt par mūsu attiecību pilnveidošanu.

Latvijas vēstnieku sanāksmē: Aivars Baumanis (Dānijā un Islandē) ...

... Normunds Penke (Apvienotā Karalistē un Īrijā), Aivars Groza (Beļģijā) ...

... Aivars Vovers (Polijā un Bulgārijā), Rolands Lappuķe (Portugālē) ...

Aivars Groza, Latvijas Republikas norīkotais vēstnieks Beļģijas Karalistē

— Jūs laikam pēc stāža esat pats jaunākais Latvijas diplomātiskās misijas vadītājs?

— Jā, Beļģijā esmu bijis tikai astoņas dienas, un mana akreditācijas ceremonija Beļģijā vēl ir priekšā.

— Acīmredzot tieši tādēļ jums šī vēstnieku sanāksme bija ļoti lietderīga. Taču jums aiz muguras jau ir liela darba pieredze Ārlietu ministrijā.

— Jā, ministrijā es sāku strādāt 1994. gadā. Tad arī drīz notika pirmā Latvijas vēstnieku sanāksme. Un es kārtoju tās darba kārtību, būdams ministrijas plānošanas grupas padomnieks. Tagad es ar šādu sanāksmi esmu saistīts jau citā kapacitātē. Un faktiski man ir ļoti nozīmīgi gan tikties ar vecākajiem kolēģiem, gan arī iegūt informāciju no Ārlietu ministrijas vadības.

— Tagad jums ir iespēja salīdzināt šādu sanāksmi gan no organizatora, gan šoreiz jau no dalībnieka viedokļa.

— Jāteic atklāti, ka dalībniekam šāda sanāksme ir vienkāršāka, jo sagatavošanas darbs ir tiešām sarežģīts. Un sanāksmes dalībniekam atliek tikai izmantot šīs viņam sagādātās iespējas. Bet Ārlietu ministrija ir veikusi ļoti lielu sagatavošanas darbu, lai sanāksme noritētu tik veiksmīgi.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors

... Einārs Semanis (Ķīnā)

un Jānis Dripe (Zviedrijā)              Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"