Divi, kurus vieno kopīgie brīvības ideāli

Vakar, 23. oktobrī, Ungārijas Republika atzīmēja savus valsts svētkus — 1956. gada Revolūcijas gadadienu

Bēla Jāvorskis ( Bēla Jįvorszky ), Ungārijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vēstnieka kungs, kā jūs man savulaik paskaidrojāt, Ungārijas Republikai ir veseli trīs valsts svētki: 15. marts, 20. augusts un 23. oktobris — 1956. gada revolūcijas gadadiena. Ko šis notikums nozīmē Ungārijas vēsturē un šodienas dzīvē? Un ko tas nozīmē katram ungāram?

— Personīgi man 23. oktobris vispirms ir brīvības simbols. Es piederu pie tās paaudzes, kas joprojām atceras arī savu personīgo pieredzi 1956. gada oktobrī. Tolaik es biju sešpadsmit gadus vecs jauneklis un joprojām ļoti precīzi atceros pat brīnišķīgo laiku tā gada oktobrī, kad saule, iedama cauri rudenim, Budapeštā īpaši spoži apspīdēja Donavas krastmalu, kur tautas masas pulcējās demonstrācijās. Es atceros arī cerības un izmisumu pēc 4. novembra šausmīgās atskurbināšanas. Izmisumu, redzot dārdošos padomju tankus, kas vēlās iekšā ugunsgrēku dūmakas klātajā pilsētā. Izmisumu par sabombardēto, liesmu apņemto Čepelas naftas pārstrādes rūpnīcu. Vēl šodien man sirdī joprojām atbalsojas vēlāk nogalinātā premjerministra Imres Nadja vārdi rīta radioraidījumā, lūdzot pasaulei palīdzību. Protams, šodien tās ir tikai personiskās izjūtas, daļa no kādreizējā ungāru zēna personiskās pieredzes. Ungāru nācijai un Ungārijai 23. oktobris nozīmēja atbrīvošanos no 50. gadu brutālās komunistiskās diktatūras. Bet Eiropai un pasaulei tā bija skaidra zīme: šo tautu nevar atraut no tās eiropeiskajām saknēm, jo ungāru brīvības ideāls precīzi atbilst Rietumeiropas brīvības ideālam.

— Neaizmirstiet, ka 1956. gads bija pirmā nagla komunisma zārkā. Tā bija pirmā reize, kad komunistu okupācijas vara sagrīļojās pašos pamatos, un būtībā šī vara tā arī nespēja pēc tam atkal pilnībā atveseļoties. 1956. gads Budapeštā, 1968. gads Prāgā, 1980. gads Gdaņskā ... Sākot ar 1956. gadu Ungārijā, komunisma sabrukuma ceļš strauji gāja uz leju.

Ir kāds interesants fakts, kas acīmredzot nav nejauša sagadīšanās: visi trīs Ungārijas valsts svētki — 15. marts, 20. augusts un 23.oktobris — ir saistīti ar mūsu cīņu par brīvību. Divas no šīm dienām ir apspiesto sacelšanos gadadienas (15. marta sacelšanās 1848./1849. gadā bija mūsu brīvības cīņa pret Hābsburgu kundzību). Vienīgi mūsu valsts gadadiena — 20. augusts — atgādina uzvaru: šogad mēs svinējām mūsu valsts nodibināšanu pirms tūkstoš gadiem. Tādējādi divas mūsu zaudētās brīvības cīņas nav bijušas veltas, bez tām mūsu izredzes izdzīvot būtu daudz mazākas.

— Kāda bijusi Ungārijas attīstība pēdējā laikā?

— Pirms desmit gadiem, 1990.gadā, Ungārija atgriezās Eiropas demokrātisko valstu saimē. Diktatūra padevās bez asins izliešanas un piekrita brīvām vēlēšanām. Tika nodibināts daudzpartiju parlaments, izveda padomju karaspēku. Tika pārtraukta KGB un Varšavas pakta darbība. Ungārijai radās iespēja paziņot par savu vēlēšanos iekļauties Rietumeiropas struktūrās. Mēs jau esam sasnieguši vienu no vissvarīgākajiem savas ārpolitikas mērķiem: mūsu valsts jau pusotru gadu ir NATO locekle, un mēs šajā laikā esam pieredzējuši pat vēl vairāk: kara darbības laikā Dienvidslāvijā mēs jau pirmo reizi dabūjām paostīt pulveri. Pat visaktīvākie pievienošanās pretinieki tagad atzīst, ka eiroatlantiskā līguma organizācija valstij garantē pilnīgu aizsardzību un ka valsts dalība NATO ir arī pats lētākais risinājums — būdami NATO dalībvalsts, mēs paši varam tērēt mazāk naudas savu robežu aizsardzībai. Bez tam iestāšanās NATO pozitīvi iespaidoja mūsu valsts aizsardzības spēku reorganizāciju, kā arī šo spēku modernizāciju un demokratizāciju. Otrs liels uzdevums — iestāties Eiropas Savienībā — joprojām paliek gatavošanās stadijā, taču mēs ceram, ka dažu gadu laikā sasniegsim arī šo mērķi. Mēs atzīstam, ka mūsu gatavošanās rit sekmīgi, un ticam, ka esam Eiropai tikpat vajadzīgi, cik Eiropa ir vajadzīga mums.

— Kāda ir pašreizējā politiskā un ekonomiskā situācija Ungārijā?

— Iekšpolitiskā un ekonomiskā situācija Ungārijā ir stabila. Īpaši iespaidīgi ir pērnā gada rezultāti. Šogad ekonomikā sagaidāms apmēram 5,5% nacionālā kopprodukta pieaugums. Mēs esam spējuši samazināt inflāciju zem 10% līmeņa un samazināt bezdarbu līdz 6,4% līmenim. Samazinājušies valsts parādi. Eksports pieaudzis par 15–20%. Nozīmīga mūsu ārpolitikas daļa veltīta attiecībām ar Eiropas Savienības valstīm, un arī liela Ungārijas importa daļa ir no šīm valstīm. Tādējādi mums ir iemesls pašapziņai, taču tas, protams, nenozīmē, ka mums nebūtu nekādu problēmu. Es gribētu minēt tikai dažas tiešām aktuālas mūsu problēmas, piemēram, satraucošā vienas iedzīvotāju daļas nabadzība, daļēja mūsu sabiedrības sašķelšanās divās daļās, lēnais spēcīgas vidusšķiras veidošanās process, problēmas lauksaimniecībā.

— Kā jūs savukārt vērtējat Latvijas un Ungārijas divpusējās attiecības?

— Tā jau ir tāda tradīcija — teikt, ka starp Latviju un Ungāriju nav neatrisinātu problēmu. Un mums patiešām nav šāda veida problēmu. Tas arī saprotams, jo abas mūsu nācijas dzīvo pietiekami tālu viena no otras, un arī mūsu vēsturē nav bijis tiešas saskarsmes. Es teiktu arī, ka mūsu tautu ciešanas bijušas līdzīgas un ka latvieši ir cietuši varbūt pat vairāk, — ja vien ciešanu jomā vispār iespējams salīdzinājums. Ar savu izdzīvošanu jūs, latvieši, esat izpelnījušies tiesības tikt apbrīnotiem pasaulē. Taču bija un joprojām pastāv arī kāda cieša saikne, kas mūs vieno: lībieši, kas ir abu mūsu nāciju radinieki. Es ceru, ka lībieši, kas ir Latvijas pamatiedzīvotāji, cilvēki, kas nodibināja valsti, mums ilgi, jo ilgi atgādinās par mazo nāciju solidaritātes nozīmīgumu.

Personīgi es redzu daudz plašākas sadarbības iespējas starp Latviju un Ungāriju, nekā to mums šobrīd rāda statistikas skaitļi. Mūsu savstarpējā tirdzniecībā vēl ir daudz neizmantotu iespēju, mūsu attiecības tūrisma jomā ir vājas, un arī politiskās attiecības nav pietiekami intensīvas. Es esmu pārliecināts, ka Ungārijas vīni, ungāru ēdieni, ungāru tūristu klātbūtne nekādi nenodarīs ļaunumu jūsu brīnišķīgajai valstij.

Es to nesaku gadījuma pēc: tūrismam ir milzīgi liela nozīme, un ne vien kā valūtas ieņēmumu avotam, bet arī kā instrumentam valsts tēla veidošanai. Viens apmierināts tūrists pēc ceļojuma pārved savā zemē vairāk pozitīvas informācijas nekā ducis brošūru, un tādējādi tas ir labākais ieguldījums valstu attiecībās. Es uzskatu, ka kopējā plaisa mūsu zināšanās ir visnopietnākais šķērslis mūsu ceļā uz ciešāku ekonomisko, kultūras un politisko sadarbību.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"