Savs dotais vārds ir jātur

Valsts prezidente intervijā Latvijas radio 23.oktobrī

Intervija ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu Latvijas radio 23. oktobra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Vada žurnālists Andris Siksnis

— Ir 12 un 30 minūtes, 23.oktobra pirmdienas programma "Pusdiena", un tās studijā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga:

— Labdien!

— Un tagad 20 minūtes, kā allaž, vismaz divreiz mēnesī, pirmdienās, par aktuālo Latvijā un arī citur pasaulē. Sāksim vispirms par pagājušo nedēļu, kas jums ir bijusi ļoti intensīva un arī valstij līdz ar to ļoti svarīga. Jūs piedalījāties Baltijas reģiona drošībai veltītā starptautiskā konferencē Stokholmā. Savā runā jūs aicinājāt NATO paātrināt gatavošanos tālākai alianses paplašināšanai tā, lai šī paplašināšanās noritētu jau 2002.gadā. Un Stokholmas konference izraisīja arī, ja tā var teikt, zviedru ģenerāļu negaidītu reakciju, viņi izteikušies par NATO paplašināšanās procesa saistību ar Krievijas nostāju pret šo procesu, un vēl dažas polemikas izvērsās. Ko jums, prezidentes kundze, un līdz ar to arī mūsu valstij deva šī Stokholmas konference?

V.Vīķe–Freiberga:

— Šāda veida konferences tiek rīkotas nu jau vairākus gadus no vietas, tur sadarbojas Zviedrija ar Amerikas Savienotajām Valstīm, un tas ir nozīmīgi tādā nozīmē, ka tās sniedz pārskatu par situāciju izvērtējumu gadu no gada. Man šķiet, ka patlabanējā situācija ir tāda, ka ir ļoti spēcīgi argumenti par labu NATO drīzai paplašināšanai un tūliņ jau nākamajā raundā, tikai ar tādu nosacījumu, ka kandidātvalstis tomēr būtu spējušas pierādīt savu gatavību un savu vēlmi arī papildinājušas ar attiecīgiem ieguldījumiem savā drošībā. Tātad ne tikai tas, ka mēs vēlamies, lai citi mūs aizsargātu, bet mēs būtu šo vēlmi — tikt aizsargātiem — apstiprinājuši ar gatavību ieguldīt paši savā aizsardzībā. Bet ar šo vienu priekšnoteikumu visā visumā klimats, man šķiet, ir diezgan labvēlīgs šai ātrajai un plašajai paplašināšanai, tās lielās eksplozijas modelim, un šai kontekstā šo zviedru ģenerāļu pēkšņais paziņojums bija visai negaidīts, it īpaši tamdēļ, ka tas ir pilnīgā pretrunā ar Zviedrijas valdības pausto viedokli, par kuru es vēl spēju tajā pašā dienā pārliecināties. Tāpat tas nav saskaņā ar to, ko mums, gan publiski, gan privāti tiekoties, stāstīja Amerikas Savienoto Valstu Ārlietu ministrijas ministres vietnieks Pikeringa kungs. Tā ka man šķiet, ka tas ir savā ziņā tāds izlēciens, ko šīs augsti stāvošās amatpersonas ir atļāvušās un nav saskaņojušas ar savas valsts vadošo politiku un kas man, atklāti sakot, tiešām šķiet neparasta. Es ceru, ka Zviedrijas politiķi tomēr par to painteresēsies. Jo, kā es to saprotu, armijas virspavēlniecība ir padota civilajai varai, tāpēc jau Latvijā, piemēram, prezidente ir armijas virspavēlniece, vadone, kā Satversmē ir teikts. Kamdēļ tā? Tas pierāda, ka armija ir padota civilajai varai, ir padota tautas ievēlēto pārstāvju lēmumiem. Šinī gadījumā Zviedrijas valdība pārstāv tautas ievēlētos pārstāvjus un viņi ir pieņēmuši lēmumu, kas ir labvēlīgs Latvijas un citu Baltijas valstu pievienošanās NATO. Šo ģenerāļu izteikumi ir pretrunā ar viņu valsts politiku, un man tā šķiet ļoti nopietna lieta.

— Jā, tieši tā, un vai tomēr tas neliecina par ko vairāk, ja varam runāt par citu, ne vien militārpersonu viedokli. Varbūt citi sabiedrības pārstāvji Zviedrijā un Skandināvijā uzskata, ka, lūk, tomēr Krievijas klātesamība vai rēķināšanās nepieciešamība ar Krieviju ir ļoti nopietna lieta. Kā jums šķiet?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu tamdēļ vien jau bija vērts man tur aizbraukt un teikt savu runu, kurā es uzsvēru, ka Latvijas iekļaušana NATO vienīgi palielinātu drošību šai reģionā. Krievijai par to, loģiski ņemot, nedrīkstētu būt nekādu iebildumu, jo tas tikai uzlabos viņu pašu drošību, ņemot vērā, ka visas valstis, kas līdz šim ir pievienojušās NATO, ir tikai uzlabojušas vispārēju stabilitāti tajā reģionā. Un tas ir arguments, kas mums jāatkārto un jāatkārto, līdz kamēr tas sasniedz visplašāko publiku gan Zviedrijā, gan citās zemēs.

— Jā, konferencei mēs šeit, Rīgā, sekojām līdzi ar mūsu Zviedrijas radio latviešu kolēģu starpniecību. Viņus bija negaidīti pārsteidzis mūsu kaimiņvalsts Igaunijas diplomāta apgalvojums pēc jūsu uzstāšanās, ka, lūk, Zviedrija nekad nav bijusi neitrāla valsts, un arī tas izsauca tādu diezgan "krāšņu" rezonansi. Kā jūs varat komentēt šādu, pēc šī paziņojuma radušos polemiku?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas komentārs mani arī pārsteidza, jo redziet, es jau nekad savā runā netiku teikusi, ka būtu Zviedrija neitrāla valsts, nedz arī Somija, to es neteicu. Es teicu, ka mēs, Latvija, nekādu neitralitāti sev atļauties nevaram, un es domāju, ka te viņš atļāvās interpretēt manis teikto īstenībā nepiedienīgā veidā.

— Zviedrija drīz būs prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, un mūsu speciālisti tieši šai laikā gaida kādu labvēlīgu vai katrā gadījumā intensīvāku lēmumu Latvijai. Vai jūs arī Stokholmā šajās dienās, kad jūs bijāt konferencē, tiekoties ar zviedriem un arī citu valstu pārstāvjiem, runājāt par ES paplašināšanu? Varbūt daudz precīzāk, nekā patlaban te izskatās, — par kritēriju nepieciešamību iekļūšanai šajā savienībā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, kaut šī konference bija par šī reģiona drošību un drošību vispār, es tomēr īsumā atgādināju, ka mēs esam gatavi sarunām ar Eiropas Savienību tikpat kā visās sadaļās, tīri tehniski precīzi izsakoties (tur pāris varbūt ir atliktas vēlāk, bet pamatā esam gatavi sarunām un ļoti ceram uz Zviedrijas kā prezidējošās valsts iniciatīvu šajā jautājumā un pretimnākšanu), un tātad virzīties uz priekšu katrai valstij pēc savām spējām un nopelniem. Bet, lai to darītu, šīm sadaļām ir jābūt atvērtām, un mēs ceram, ka to Zviedrija darīs. Cik nopratu, tad visā visumā — tur, protams, ir dažādi tehniskie jautājumi vēl risināmi — Zviedrijas amatpersonu nostāja ir labvēlīga, bet visi vienmēr atkārto — un tas ir pilnīgi saprotami —, ka nevienam nedrīkst būt garantēta vieta, ka tas nav tāds vilciens ar brīvbiļetēm, kur kādiem varētu būt garantētas brīvas vietas, bet katram būs jācīnās un jāpierāda, ka viņš ir gatavs šai vilcienā kāpt iekšā.

— Ja vēl runājam par aizsardzību un valsts drošību, tad neapšaubāmi viens no kritērijiem šai virzībā ir tas, cik valsts var atļauties tērēt savai aizsardzībai. Un arī patlaban Latvijā aktuāls ir nākamā gada valsts budžets, kurā sadaļa aizsardzības budžetam, ja nemaldos, ir pēdējos piecos gados vislielākā. Un tomēr Aizsardzības ministrijas amatpersonas un arī politiķi pauž bažas, ka šie vajadzīgie vai rekomendētie divi procenti no iekšzemes kopprodukta, vienalga, nebūs sasniegti un tādi varētu nebūt sasniegti vēl tuvāko divu gadu laikā. Vai jūs nesaskatāt šeit disonansi starp mūsu valsts starptautiskās skatuves apņemšanos un varbūt neizpildāmiem mājas darbiem? Kā jums šķiet — vai tas nav par maz, kas atvēlēts, un kādai būtu jābūt aizsardzībai šeit uz vietas?

V.Vīķe–Freiberga:

— Viena no smagākajām taktiskajām kļūdām, ko mūsu valsts varētu pieļaut savā virzībā vai nu uz NATO, vai uz Eiropas Savienību, būtu apsolīt vairāk, nekā mēs spējam pildīt, un tāpat mums nevajadzētu parakstīt starptautiskus likumus, kurus mēs nevaram iedzīvināt, un tā tālāk. Starptautiskās saistības ir jāņem ļoti, ļoti nopietni. Ja valsts oficiālā līmenī ir paudusi zināmu viedokli, zināmu apņemšanos, tad tas vissmagākā mērā šo valsti diskreditē, ja tā savus solījumus nespēj pildīt. Šeit varētu piezīmēt, ka neviens mums nav precīzi uzstādījis nekādu skaitli, cik mums ir jāizdod šam, tam vai citam, mēs esam suverēna valsts, un mums pašiem tas ir jāizlemj. Bet ja mēs, piemēram, esam apņēmušies savu drošību uzlabot līdz kaut kādiem pieņemamiem NATO standartiem kā kandidātvalsts, tad mums ir jāspēj gadu no gada savu apņēmību pierādīt ar darbiem, ar rezultātiem, un rezultāti nav iespējami bez ieguldītiem līdzekļiem. Mūsu drošībai un aizsardzībai atvēlētie līdzekļi bija ļoti niecīgi vairāku gadu garumā, to rezultātā Latvija ievērojami atpalikusi no savām kaimiņvalstīm — Lietuvas un Igaunijas. Tik lielā mērā, ka savā ziņā mēs varētu būt tie, kas apdraudētu iespēju visām trim Baltijas valstīm tikt kopīgi uzņemtām NATO. To mēs nedrīkstam atļauties, mums ir jābūt salīdzinošā līmenī ar savām kaimiņvalstīm, mūsu kopējās drošības labad mums ir jāspēj būt vienlīdz uzticamiem kandidātiem.

— Jā, tikko atgriezusies no Stokholmas, jūs tikāties ar daudzajiem Rīgā sabraukušajiem Latvijas vēstniekiem, daudzās pasaules valstīs rezidējošiem vēstniekiem, kuriem tā ir periodiska tikšanās Rīgā. Vai bija kas īpašs, ko Stokholmas pasākuma kontekstā jūs tiekoties varējāt vēstniekiem uzdot kā pildāmu darbu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu ne jau man tas viņiem jādara, viņi jau ļoti labi apzinās savus pienākumus, un tāpat viņiem visas dienas garumā bija tīri tehniskas sarunas ar ārlietu ministru un valsts sekretāru un tamlīdzīgi. Es neuzskatīju par savu pienākumu viņiem atgādināt, kas ir viņu pienākums. Drīzāk es izmantoju šo izdevību viņiem pateikties par ieguldījumu. Jo man savās ļoti daudzajās vizītēs ārvalstīs ir iznācis tieši ar viņiem sadarboties un strādāt, redzēt, kādos apstākļos viņi darbojas un cik daudz viņi paveic. Un es vēlējos viņiem pateikties, jo man šķiet, ka mūsu vēstniecības ir tiešām mūsu ārpolitikas centieniem ļoti svarīgi priekšposteņi. Viņi katrā ziņā ir pelnījuši mūsu atbalstu, protams, mūsu finansiālo atbalstu no valsts puses, arī no manis kā prezidentes pateicību par to. Jo, ja valsts prezidents dodas ārvalstu vizītē, tad, ticiet man, vēstniecībām ir diezgan smagi jānoraujas, lai to sagatavotu un lai arī vizītes gaitā strādātu.

— Pagājušajā nedēļā Rīgā pulcējās septiņu vai astoņu valstu vēsturnieki, kas runāja par tādu Latvijā aktuālu un brīžiem arī sāpīgu tematu — par holokaustu, par holokausta pētniecību. Jūs pēc šīs sanāksmes tikāties apmēram ar 25 vēsturniekiem un pateicāties viņiem par ieguldīto darbu šīs konferences veidošanā un par pašu darbu konferencē. Kādas ir jūsu atziņas pēc tikšanās ar vēsturniekiem pēc šī divu dienu darba?

V.Vīķe–Freiberga:

— Man viņi stāstīja, ka jūtas apmierināti ar paveikto, ka jūt jau manāmu progresu kopš pagājušā gada, ka jūt, ka Latvijā noskaņojums un attieksme pret šiem procesiem ir krietni vien uzlabojušies pagājušā gada laikā, ka viņi jūtas savā darbā uzmundrināti, jūt, ka ir vērts šo ieguldījumu veikt, un, atklāti sakot, raugās uz nākotni diezgan cerīgi un pozitīvi.

— Jā, un šādi pasākumi acīmredzot notiks arī turpmāk. Vai jūs redzat tādu, ja var teikt, izmērāmu rezultātu tieši Latvijas teritorijā notikušajam Otrā pasaules kara laikā? Vai tam būtu vajadzīgs kāds īpašs izdevums, kādi īpaši dokumenti, kas varētu vilkt svītru vai konstatēt ko īpašu Latvijas un holokausta saistībā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Mums jau ir bijušas publikācijas. Šī gada laikā pēc šīs pašas konferences atkal viss tiks publicēts. Ir vairāki citi sējumi, kas iznākuši gan grāmatās, kas saistās ar mācībām skolā, gan ar vispārējās publikas izglītošanu, un ir vairāki projekti patlaban aizsākti. Es domāju, ka te ir jānotiek darbībai, rīcībai dažādās plāksnēs vēstures izpētīšanai tīri no profesionālā viedokļa, bet arī publikas audzināšanai, informēšanai par to, kas ir aizspriedumi, par to, kas ir rasisms, antisemītisms, totalitārisms, visi šie jēdzieni, pie kuriem mums ir jāturpina strādāt, lai gan jaunieši savā izglītībā tiek ar tiem pietiekami iepazīstināti, lai izvērtētu pēc būtības. Jāskaidro arī vispārējai publikai, kas jau sen vairs nav skolas gados, lai arī viņi varētu izmantot tagadējās iespējas, kādu nebija komunistu okupācijas laikā, lai varētu pārdomāt par daudzām lietām, kur varbūt viņi paši bijuši līdzdalībnieki vai liecinieki.

— Vēl par pagājušo nedēļu un par Saeimas darbu. Ceturtdien plenārsēdē deputāti tomēr pieņēma kā likumu šo projektu, ko jūs bijāt atdevusi atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai, proti, par vienoto regulatoru, par šo diezgan daudz un bieži kritizēto un diskutēto regulatoru, kas daudzos radīja bažas par iespējami koruptīvu augsni. Deputāti uzskatīja, ka šis likums nav nekādā veidā papildināms arī ar jūsu ieteikumiem un ka drīzāk šādu smagu likumu vajag ar motivāciju pieņemt un pēc tam laika gaitā labot. Kā jūs tagad raugāties — vai jūsu labojumi būtu bijuši lietderīgi? Un kā jūs raugāties uz šo procedūru, ka deputāti vispār nav pievērsuši uzmanību šiem iesniegumiem?

V.Vīķe–Freiberga:

— Man īstenībā bija tikai dažas stundas, lai šo likumu izvērtētu, kaut gan, protams, mēs tam bijām sekojuši līdzi iepriekš. Tieši pēdējā dienā, kad man bija iespējams to atgriezt Saeimai, tas tika iesniegts definitīvā formā, bet mēs laimīgā kārtā bijām sekojuši līdzi jau iepriekš debatēm, kādas tur notiek. Es teikšu tā — mana izpratne par labi padarītu darbu ir tāda, ka to izdara, cik nu labi iespējams. Es principā neatzīstu tādu ideju, ka izdarīs darbu, kā nu pagadās, un pēc tam pielabos. Es negribu teikt, ka visam jābūt cementā iekaltam uz mūžu mūžiem un ka labojumi nav iespējami, bet man šķiet, ja jau iespēja ir un norādes tādas ir dotas, tad būtu vēlams izstrādāt kaut ko, lai izvairītos no eventuāliem pārpratumiem vai nelietderīgas šī likuma izmantošanas un lietošanas. Bet nu, protams, Saeima izmantoja savas tiesības. Saeima, Saeimas deputāti nes politisko atbildību par šā likuma pieņemšanu tādā formā, kāds tas ir, viņi nes tautas priekšā atbildību par tām konsekvencēm, kas varētu izrietēt no tā likuma lietošanas, kāds tas nākamgad stāsies spēkā.

— Vai jūs joprojām uzskatāt, ka šai institūcijai ir ļoti daudz interpretējamu pilnvaru un iespēju Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, es ar vieglu roku neraidu, nesūtu likumus atpakaļ Saeimai. Ja to daru, tad tam ir nopietns, pārdomāts un izsvērts motivējums, tāds bija arī šinī gadījumā.

— Vēl par starptautiskiem notikumiem. Mēs visi sekojam līdzi notikumiem Tuvajos Austrumos, Izraēlā un Palestīnā. Bieži esam arī šai studijā runājuši par mazo valstu (es domāju šinī gadījumā mūs) lomu šādu globālu nelaimju, katastrofu novēršanā vai līdzdalībā. Kā jūs redzat Latvijas un Baltijas lomu tieši šai konfliktā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Mūsu viedoklis jebkurā starptautiskā konfliktsituācijā tieši tāpēc, ka esam maza valsts, parasti tiek izveidots, saskaņojot ar plašāko vispārējo pasaules kontekstu. Un šai gadījumā viedoklis, ko ieņēma Latvijas delegācija, bija saskaņā ar vairākumu no Eiropas Savienības valstīm. Savā ziņā mēs cenšamies savu viedokli saskaņot ar tām valstīm, ar kurām esam paredzējuši nākotnē sadzīvot un sastrādāties. Protams, tas nenozīmē, ka mums pašiem nedrīkst būt arī savi viedokļi un savas interpretācijas, bet te ir runa tieši par vispārējo balsojumu. Es tikai vēlētos vēl uzsvērt, ka Latvijai ir vēstnieks Izraēlā, tātad mēs sekojam notikumiem tur caur viņu. Šo pašu pēcpusdienu es akreditēšu arī Latvijas vēstnieku, kas dosies uz Ēģipti, tā ka mums tagad būs pirmo reizi arī savs diplomātiskais pārstāvis vienā no arābu valstīm. Mums ir būtiski arī uzturēt diplomātiskos kontaktus ar arābu valstīm, dzirdēt to viedokļus jebkurā situācijā. Tāpat mums arī paredzēts Ārlietu ministrijas valsts sekretāra ceļojums tuvākajā laikā uz Arābu Emirātiem, tas nozīmē, ka mums kā mazai valstij ir jācenšas ieņemt pēc iespējas distancēta pozīcija tādos jautājumos, kas mūsu pašu intereses neskar gluži tieši.

— Tiktāl par jau notikušām lietām. Pavisam drīz jūs dosities uz Apvienoto Karalisti, uz Londonu, kur tiksities ar veselu plejādi ievērojamu cilvēku, valstsvīru, karalieni, britu ārlietu ministru, citām amatpersonām. Kāds ir jūsu nolūks un kas būs ja tā drīkst vaicāt, detalizēti šajā vizītē?

V.Vīķe–Freiberga:

— Vizīte būs diezgan plaša, tā ir darba vizīte, kurā mēs runāsim gan par Latvijas drošības apsvērumiem, tātad to pašu virzību uz NATO, bet arī par Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un par to, uz kādu Eiropas Savienību mēs taisāmies virzīties. Jo tieši gan Lielbritānijas premjers, gan ārlietu ministrs pēdējos mēnešos ir apceļojuši Viduseiropas valstis un nākuši klajā ar vairākām deklarācijām, kas skar jautājumu par to, uz kādu Eiropu mēs virzāmies, par Eiropas paredzamām un sagaidāmām reformām. Par to, vai ir vajadzīga ciešāka integrācija starp Eiropas Savienības valstīm, kādas varētu būt iekšējās reformas Eiropā. Es domāju, ka šajā kontekstā ir svarīgi atgādināt par Latvijas eksistenci, par mūsu vēlmēm, cerībām un par to, uz kādu Eiropu mēs virzāmies.

— Diezgan bieži, bet ne katrreiz mēs runājam arī par to reakciju, ko jūs saņemat no Latvijas iedzīvotājiem, no pilsoņiem un visiem pārējiem, respektīvi, par jūsu korespondenci. Šoreiz gribu tieši vaicāt, kas pēdējo mēnešu laikā jums ir jautāts, pārmests vai ieteikts visvairāk no Latvijas?

V.Vīķe–Freiberga:

— Vispirms vēlētos pasvītrot, ka mums gandrīz ir 50 procentu pieaugums saņemtajās vēstulēs. Tajā pašā laika posmā līdz 23.oktobrim Valsts prezidenta kancelejā ir saņemtas 6650 vēstules salīdzinājumā ar 4616 pagājušajā gadā tai pašā laikā, tas ir pieaugums par 2000. Un no tām 2550 ir iedzīvotāju palīdzības lūguma vēstules, un tas ir diezgan satriecoši, tas nozīmē, ka šo nepilnu desmit mēnešu laikā mēs esam saņēmuši 2550 palīdzības prasības, oktobrī — 451. Tas norāda, ka ievērojamam skaitam iedzīvotāju Latvijā ir nopietnas problēmas. 227 no mūsu vēstulēm ir sūdzības par akūtiem dzīvokļu jautājumiem, par to, ka tiek izlikta burtiski uz ielas desmit bērnu ģimene Rīgas rajonā. Vairāki desmiti iedzīvotāju lūdz aizsargāt viņu īrnieku tiesības un apturēt dzīvojamās mājas valsts daļas nodošanu izsolei. Ir ļaudis ar īres parādiem un tā tālāk. Tad, protams, ir tādas vēstules, kas prasa tīri personīgu palīdzību. Kādreiz radi, kas savā starpā sastrīdējušies, tiesas priekšā nav nonākuši pie izlīguma un cer, ka es, prezidente, — nezinu, kādā veidā, — varētu viņus samierināt. Lūk, ir arī tāda veida jautājumi. Vai, piemēram, bārene, kura dzīvo pie aizbildņiem, vēlētos naudu jauna dīvāna iegādei. Ir ļoti liela vēstuļu dažādība, tomēr 1999. gadā par tiesu darbību sūdzējās 73 vēstulēs, bet šogad tādu sūdzību jau ir pāri par 130. Pagājušogad par prokuratūras darbību sūdzējās 81 vēstulē, bet šogad vairāk nekā 150 vēstulēs sūdzas konkrēti par prokuratūras darbu. Šādi fakti tomēr ir satraucoši un norāda, ka mums kaut kur ir nopietnas problēmas.

— Vai tieši šajās tā saucamajās lielajās lietās, ideoloģiskajās lietās jūs arī tā īpaši reaģējat, es domāju par tiesu, par prokuratūru? Vai jūs iepazīstināt šo institūciju darbiniekus, vadību ar šīm prasībām vai ne?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, pēc likuma mēs reaģējam ne tikai uz katru vēstuli, apstiprinot, ka vēstule ir saņemta un izskatīta, bet mēs cenšamies — un tas ir ārkārtīgi liels un smags darbs Valsts prezidenta kancelejai — arī atrast to attiecīgo instanci, kam īstenībā būtu vēlreiz jāatgriežas pie šī jautājuma, ja reiz tas ir ierosinājis rakstīt vēstuli Valsts prezidentei un par kaut ko sūdzēties. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai lūgtu viņus vēlreiz pievērsties šiem jautājumiem, kas skarti vēstulēs.

— Paldies, jāvēl, lai jums veicas Londonā un lai veicas arī tai ziņā, ka šādu vēstuļu būtu mazāk. Acīmredzot mēs par šīs vizītes rezultātiem un arī par citām svarīgām lietām runāsim šeit pēc divām nedēļām.

V.Vīķe–Freiberga:

— Visu labu!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā