Atlaides netiks dotas

Cenu kāpums kļuvis tik pierasts, ka pat kārtējā ziņa par inflācijas celšanos vairs nepārsteidz – Centrālās statistikas pārvaldes jaunākie dati liecina, ka oktobrī gada inflācija Latvijā sasniedza 7,6%, bet vidējais patēriņa cenu līmenis salīdzinājumā ar septembri pieauga par 0,8%. Aizvien stiprāka kļūst pārliecība, ka Latvijai neizdosies paredzētajā laikā – 2008.gada 1.janvārī – pāriet uz eiro.

“Latvijas Vēstneša” aptaujātie eksperti pamatinflācijas pieaugumu Latvijā vērtē kā zināmā mērā dabisku procesu, norādot, ka īstermiņā pašreizējā situācija nav kritiska, bet uzsverot, ka šādas inflācijas ilgstoša saglabāšanās ekonomiku tomēr ietekmēs negatīvi.
Faktors, kas, vērtējot nākotnes perspektīvas, liek domāt par inflāciju nopietnāk, ir eiro ieviešana, atzīst a/s “Hansabanka” Finanšu tirgus nodaļas vadītājs Elmārs Prikšāns. Kā zināms, Igaunija un Lietuva nospraudušas mērķi pāriet uz Eiropas vienoto valūtu jau ar 2007.gada 1.janvāri, bet Latvija – gadu vēlāk. Analizējot visu trīs valstu atbilstību Māstrihtas kritērijiem, redzams, ka tās apzinīgi izpilda Eiropas prasības, izņemot vienu – inflāciju.
Lai atbilstu inflācijas kritērijiem, Igaunijai un Lietuvai 2006.maijā būtu jāsasniedz 2,5% – 2,6% inflācija, bet Latvijai līdz 2007.gada maijam tā būtu jāpazemina līdz 2,4% – 2,5%.
Novērojumi liecina, ka Igaunijai, kur inflācija joprojām ir aptuveni 4%, ir faktiski nereāli kvalificēties Māstrihtas kritērijiem un ieviest eiro. Visoptimistiskākais Baltijā šķiet Lietuvas variants – šajā valstī inflācija ir tuvu nepieciešamajam līmenim. No otras puses, Lietuva ir sākusi augt daudz straujāk nekā līdz šim, bet tas nevar neradīt papildu spiedienu uz inflāciju.
Latvijai salīdzinājumā ar tās kaimiņvalstīm ir par gadu vairāk laika, lai sagatavotos eiro ieviešanai, bet Latvijas galvenā problēma ir tā, ka inflācijas līmenis ir ļoti tālu no vēlamā līmeņa – atšķirība ir aptuveni 4% – 5%.
Vienu no iespējām tomēr ieviest eiro paver cerība, ka tiks mainīta inflācijas kritērija definīcija, kas ir zināmā mērā novecojusi un vairākos punktos nekorekta, ir pārliecināts E.Prikšāns. Tajā tiek ņemtas vērā visas 25 Eiropas Savienības (ES) valstis, tai pašā laikā viena no valstīm, kuras rādītāji kopējo inflācijas līmeni pazemina, ir Zviedrija, kur inflācija ir aptuveni 1%, bet tā nav eirozonas valsts.
Tomēr inflācijas kritēriju definīcija visdrīzāk netiks mainīta, jo valstis, kas gatavojas pievienoties Eiropas monetārajai savienībai (Lietuva, Igaunija, Slovēnija, Latvija), ir salīdzinoši nelielas un to ekonomikai nebūs lielas ietekmes jaunajā eirozonā, tādēļ politiskās iespējas kaut ko mainīt ir visai sarežģītas. Tajā pašā laikā, mainot kritērijus, varētu aktualizēties jautājums, kas ir svarīgs Vācijai un Francijai, proti, budžeta deficīta kritērijs, ko vairākkārt pārkāpusi Vācija. Tādēļ, šķiet, lielo ES valstu vadītāji nebūs ieinteresēti mazo valstu dēļ pārskatīt kritērijus. Arī ES ekonomikas un monetāro jautājumu komisārs Hoakins Almunija jau norādījis, ka atlaides jaunajām dalībvalstīm nebūs.
Šādā situācijā vienīgais risinājums ir pieņemt politisku lēmumu, proti, pat ja Baltijas valstis nespēj izpildīt eiro ieviešanas kritērijus, tiek pieņemts politisks lēmums tās uzņemt eirozonā. Izvērtējot iespējas ar fiskālās politikas instrumentu palīdzību samazināt inflāciju, īstermiņā viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšana pārtikai un administratīvi regulējamo cenu kompensēšana, kas automātiski samazinātu kopējo cenu līmeni. Tomēr, no otras puses, patērētājiem šādos apstākļos paliktu vairāk brīvu līdzekļu, ko varētu tērēt citiem izdevumiem, un tā atkal tiktu veicināta cenu celšanās.
Inflāciju var mazināt arī ar ilgtermiņa pasākumiem – ierobežojošu fiskālo politiku, ievērojami samazinot budžeta deficītu vai pat veidojot budžetu ar pārpalikumu. Var arī palielināt PVN un iesaldēt algas. Šādām aktivitātēm vajadzētu reāli ietekmēt ekonomiku, jo tiktu samazināts naudas piedāvājums un ekonomikas izaugsme tiktu ierobežota. Taču ilgtermiņa pasākumu izmantošana tikai tāpēc vien, lai ieviestu eiro, no tautsaimniecības kopējā viedokļa neatmaksājas.
Eksperti uzskata, ka eiro ieviešana visdrīzāk tiks atlikta, jo reāli inflācijas līmeni samazināt neizdosies. Pēc E.Prikšāna domām, tas ir labākais risinājums pašreizējā situācijā, kad Latvijai ir pozitīvi izaugsmes rādītāji, bet eiro ieviešana prasītu ievērojamas izmaiņas ekonomikā un strauju ekonomikas bremzēšanu. Arī bankas “Nord/LB Latvija” Makroekonomiskās analīzes grupas speciāliste Olga Ertuganova ir pārliecināta, ka eiro ieviešanas atlikšana neietekmēs valsts ekonomisko attīstību un visstraujāk augošajā ES valstī augsta inflācija ir pašsaprotama.
Aizvadītajā nedēļā bažas par augsto inflācijas līmeni Latvijā pauda arī Eiropas Komisija, norādot, ka tas varētu krietni apgrūtināt mūsu valsts pievienošanos eirozonai, un mudinot paātrināt gatavošanos pārejai uz eiro.

Tautsaimniecības pamatrādītāju prognozes

Avots: Hansabanka

Gita Kronberga, “LV”
gita.kronberga@vestnesis.lv