Tilts starp Eiropas Savienību un tās pilsoņiem

7.un 8.novembrī vienīgā nevalstiskā ES institūcija – Ekonomisko un sociālo lietu komisija – rīkoja konferenci “Kā novērst plaisu: kā ES un tās pilsoņus padarīt tuvākus?”.

Nākamajās divās dienās notiks seminārs “Kā iedzīvināt Lisabonas stratēģiju”, tajā tieši ES nevalstiskās organizācijas paudīs savu redzējumu par šā dokumenta mērķiem un to īstenošanas iespējām.

170 dokumenti gadā

Latviju Ekonomisko un sociālo lietu komisijā pārstāv 7 cilvēki. Darba devējus – bijušais premjerministrs Andris Bērziņš, Vitālijs Gavrilovs un Viesturs Kociņš, darba ņēmējus – Irina Homko un Pēteris Krīgers, organizēto pilsonisko sabiedrību – Gunta Anča un Henriks Danusēvičs. Jāpiebilst, ka visās dalībvalstīs nevalstisko organizāciju pārstāvjus darbam komisijā apstiprina valdība, taču šiem cilvēkiem nekādā ziņā nav pienākums paust savas valsts oficiālo nostāju.
Kā “LV” stāsta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) pārstāve komisijā Irina Homko, pats svarīgākais uzdevums ir būvēt sapratnes tiltu starp oficiālajām ES institūcijām un iedzīvotājiem, tādējādi mazinot to atsvešinātību. Šā darba priekšrocība ir piederības sajūta ES un tās pieņemtajiem lēmumiem. Lai arī komisijas sagatavotais atzinums par kādu tiesību aktu projektu nav juridiski saistošs un ne vienmēr ir izšķirošs, tomēr svarīgi, ka tas raisa diskusijas ES varas gaiteņos.
Gadā komisija izstrādā caurmērā 170 dokumentus, no kuriem 15% ir tā dēvētie pašiniciatīvas. Proti, komisija ne tikai izsakās par kādu lēmumprojektu, bet arī pati iniciē diskusijas par kādu tēmu, iesniedz savus priekšlikumus gan Eiropas Padomei, gan Eiropas Komisijai, gan arī Eiropas Parlamentam. Visi izstrādātie dokumenti ir pieejami ES oficiālajā žurnālā.

Lokāla domāšana neder

Lai gan 15% no komisijas izstrādātajiem dokumentiem ir pašiniciatīvas, tomēr, kā izrādās, pagaidām Latvijas pārstāvji ar savām iniciatīvām un priekšlikumiem vēl nav nākuši klajā. I.Homko stāsta, ka tur neder “Latvijas domāšana”, proti, runāt tikai par to, kas aktuāls mums. Jo, ja piedāvātā pašiniciatīva pārējo valstu pārstāvjiem nešķitīs interesanta, šāds priekšlikums tiks noraidīts. Lai gan, kā atzīst Latvijas pārstāve, patiesībā jau risināmie uzdevumi un problēmas visām valstīm ir vienādas, atšķirties gan var risinājumi.
Reizēm gan darbs esot arī formāls. Piemēram, dokumentā par sieviešu nabadzību šī problēma tikusi skatīta, salīdzinot abus dzimumus. I.Homko piedāvājusi mainīt dokumenta koncepciju un sieviešu nabadzību skatīt valstu griezumā. Diemžēl viņas priekšlikums, lai gan atzīts par interesantu, tomēr vērā nav ņemts. Jo, kā vēlāk teikts kuluāros, tas esot pārāk grūti īstenojams.

Vienmēr vienprātība nevalda

Ekonomisko un sociālo lietu komisijas darbības galvenie vadmotīvi ir demokrātija, sociālā atbildība un sociālajā dialogā bāzētas darba tiesiskās attiecības. Aktīvs sociālais dialogs norit arī pašā komisijā, jo kopējs viedoklis jāizstrādā tradicionālajiem savstarpējiem oponentiem – darba devējiem un darba ņēmējiem. Kā stāsta I.Homko, komisija galīgo lēmumu pieņem balsojot ar vienkāršu balsu pārsvaru. Līdz ar to ir gadījumi, kad komisijas pieņemtais lēmums ir pilnīgi pretējs, piemēram, Eiropas Darba devēju konfederācijas UNICE viedoklim. Un tad nereti iznāk, ka darba devēji vai arodbiedrības savās organizācijās strādā pilnīgi pretēji tam, ko lēmusi vai ieteikusi komisija. Šķiet, komisijas viedoklis sociālajiem partneriem ir labs papildu atbalsta punkts gadījumos, kad viedokļi saskan.
Un tomēr, cik lielā mērā ES lēmējinstitūcijas ieklausās un ņem vērā komisijas viedokļus?
I.Homko atbild, ka tas ir ļoti būtisks jautājums – kā vairot komisijas ietekmi. Protams, statistiskas informācijas, cik komisijas priekšlikumi iestrādāti tiesību aktos, nav. Taču LBAS pārstāves personiskā pieredze liecina – lai arī ne vienmēr viņu viedoklis tiek ņemts vērā, tomēr ieklausās tajā arvien. Kā jau minēts, pats būtiskākais ir tas, ka ar komisijas starpniecību ES politiķi uzzina, ko un kā domā sociālie partneri, sabiedrība. Un otrādi.
Piemēram, LBAS ierindas biedri caur saviem jau minētajiem pārstāvjiem, no vienas puses, uzzina jaunākos strāvojumus Briselē, to, kādas ir topošās iniciatīvas, no otras puses, pauž savu viedokli sev svarīgos jautājumos. Kā uzskata I.Homko, komisija ir lieliska iespēja, piemēram, dalībvalstu arodbiedrībām runāt par sev svarīgo ES. Gan par darba laika, gan pakalpojumu direktīvu.
ES darba devēju nostāja ir atcelt maksimālo robežu – 48 stundas nedēļā, cik drīkst nodarbināt strādājošos. UNICE uzskata, ka maksimālo pieļaujamo darba stundu skaits nepamatoti iegrožo darba devēju un darba ņēmēju tiesības brīvi izvēlēties, cik strādāt. Uzņēmēji ir pārliecināti, ka par to jāļauj vienoties sociālajiem partneriem katrā uzņēmumā vai nozarē pašiem. Pēc I.Homko stāstītā, tā kā tam nepiekrita nedz arodbiedrības, nedz trešā grupa, komisijas kopējais atzinums bija, ka minētā norma nav atceļama. Jautāta par Latvijai tik aktuālo Pakalpojumu direktīvu, I.Homko stāsta, ka tā vēl komisijā nav apspriesta, jo visticamāk tur vienotu viedokli izstrādāt neizdotos. Taču vienprātība gan esot jautājumā par to, ka katrai dalībvalstij jāsasniedz tāds dzīves līmenis, lai cilvēki no tās nebrauktu prom, izmisuma dzīti.

Uzziņai:

Eiropas Savienības (ES) Ekonomisko un sociālo lietu komisija ir nevalstiska ES institūcija, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību. ES to izveidoja 1957.gadā, rādot labas gribas žestu, kas nozīmēja: vēlamies uzklausīt un ņemt vērā ne tikai dalībvalstu valdību un Eiropas Parlamenta deputātu, bet arī pilsoniskās sabiedrības viedokli.
Komisijā darbojas 317 biedri no visām ES dalībvalstīm, kas pārstāv darba devēju, darba ņēmēju un dažādu interešu grupas. Darbs rit 6 sekcijās: lauksaimniecība un apkārtējā vide; ekonomiskā un monetārā savienība; nodarbinātība un sociālās lietas; ārējās attiecības; vienotais tirgus, ražošana un patēriņš; transports, enerģētika, infrastruktūra un informācijas sabiedrība.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv