Letonistika – pašu sabiedrībai un pasaulei

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs

Šogad aprit 10 gadi, kopš Latvijas Zinātnes padome un valsts vadība 1995.gada aprīlī pieņēmušas lēmumu finansēt – līdztekus projektiem (grantiem) – arī zinātniskas programmas, to skaitā Letonikas programmu, piešķirot tai 80 tūkstošu latu finansējumu 1995.gadam. 1995.gada maijā Latvijas Zinātņu akadēmija pēc akadēmiķa Saulveža Cimermaņa ierosmes rīkoja pirmo letonikas sēdi. Tieši tad pirmoreiz plašāk izskanēja termins “letonika” un nodoms veidot interdisciplināru nozari, vienojot spēkus.

Letonika nekad nebūs gatava

Man toreiz bija gods kopā ar S.Cimermani šīs sēdes ievadreferātā formulēt letonikas jēdzienu un pamatuzdevumus, kā nu tos izpratām. Pārlasot referāta tekstu (“LV”, 1995.g. 7.jūn.) pēc 10 gadiem, iedrošinos apgalvot, ka pamattēzes ir palikušas aktuālas arī šodien. Tiesa, ticība mūsu spējām un optimisms tolaik bija tik vareni, ka referenti prognozēja, ka 2005.gadā (t.i., šogad) letonikas programma pamatos jau būs pabeigta (!) un nāks liels lērums apkopojošu, epohālu monogrāfiju, enciklopēdiju u.tml. Šodien, pēc 10 gadiem, joprojām esam vēl izejas pozīcijās, tiesa, tās nav gluži tās, kas 1995.gadā, bet augstāka līmeņa izejas pozīcijas. Toreizējai pieredzējušo zinātnieku saimei, vecmeistariem, nu pamazām pievienojas jauna neatkarīgajā Latvijā izaugusi letonistu paaudze, un iznācis ir patiešām prāvs grāmatu klāsts, regulāri notiek LZA letonikas sēdes. Lasot Letonikas I kongresa programmu, jutos patīkami pārsteigts par tēmu daudzpusību, oriģinalitāti – tas ir labs pamats tālākajam, taču nevar sacīt, ka letonika ir gatava, tāpat kā gatava nav un nekad nebūs Rīga.
Saprotams, jēdziens “letonika”, radās ne jau 1995.gadā. Letonika vēsturiski veidojās līdztekus latviešu nācijas attīstībai, līdzās tās pašapziņai, reizē ar mēģinājumiem analītiski aprakstīt, kas ir latvieši – latviešu valodu, etnogrāfiju, mitoloģiju, folkloru, antropoloģiju, vēsturi, rakstniecību un mākslu. No šī viedokļa par letonistiem varētu dēvēt jau Baltijas vācu pārstāvjus – P.Einhornu, G.Manceli, G.F. Stenderu, īpaši A.Bīlenšteinu, zināmā mērā arī G.Merķeli kā publicistu un nāciju tiesībaizstāvi, pēc tam, saprotams, K.Baronu, K.Valdemāru, K.Mīlenbahu un J.Endzelīnu, P.Šmitu, F.Balodi, A.Švābi, K.Straubergu, E.Dunsdorfu, L.Bērziņu un daudzus, daudzus citus, ietverot šajā pamatlicēju panteonā arī mūsu laikabiedrus un skolotājus M.Rudzīti, J.Graudoni, K.Karuli, K.Arāju un vēl nenosauktos, kuri šo kongresu nav sagaidījuši. Kā zināmas letonikas ceļazīmes varētu minēt Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas aktualitātes, “Latviešu Konversācijas vārdnīcu” (1927–1940) Arv. Švābes redakcijā, 1932.g. divsējumu krājumu “Latvieši”, daudzas fundamentālas monogrāfijas par Latviju un latviešiem, sākot ar Mīlenbaha – Endzelīna vārdnīcu un Endzelīna “Lettische Grammatik” un beidzot ar fundamentālām grāmatām, kas dzimušas jau neatkarīgās Latvijas laikā, gan arī padomju okupācijas gados.

Letonika, letonistika, letika

Dažas piezīmes par terminu “letonika”, “letonistika”, “letika”. “Latviešu Konversācijas vārdnīcā” (1935) lasām, ka termins “Lettica” lietojams, lai apzīmētu visu bibliotēkās atrodamo un bibliogrāfijas zinātnē minēto latvisko vai no latviešu valodas tulkoto, tāpat par Latviju un latviešiem rakstīto. Ne Švābes Stokholmas, ne Andersona (1985), ne Samsona (1968) enciklopēdijās “letonika” nav rodama, toties šis termins ienāk Jērāna enciklopēdijā (1985) līdzās “letikai” un arī “letistikai” (latvistikai) kā filoloģijas apakšnozares apzīmējums. Savukārt “Latviešu literārās valodas vārdnīcā”(4.sēj., 1980) letonika tiek definēta 1) kā zinātņu nozaru kopums, kas pētī Latviju, latviešus, to kultūru, vēsturi, valodu; 2) kā literatūras, arhīvu materiālu kopums par Latviju, latviešiem, to kultūru, vēsturi un valodu. Domāju, ka termins “letonika” zināmā mērā bija 1980.gadā Rīgā notikušā 4.Starptautiskā baltistikas kongresa atbalss. 1995.gadā mūsu jau pieminētajā referātā letonika tika traktēta kā humanitāro un daļēji sociālo disciplīnu starpnozaru komplekss pētījums, kas skaidro latviešu tautas vēstures un kultūras vēstures problēmu cēloņsakarības un parādību attīstību. Kultūras jēdziens tika traktēts visplašākā nozīmē, ietverot tajā visas materiālās un garīgās kultūras jomas, saprotams, arī valodu. Zinātnes padomes programmu konkursa noteikumos tolaik letonikā iekļāva Latvijas vēstures, arheoloģijas, etnogrāfijas, valodniecības, literatūras, mākslas, folkloras un sabiedriskās domas pētniecību.
Protams, varētu šo terminu attiecināt arī uz tādām nozarēm kā Latvijas ģeogrāfija, ekoloģija, dabas resursi, arī tautsaimniecība (vismaz lauksaimniecības un rūpniecības vēsture, industriālais mantojums u.tml.), par to būtu jādiskutē, taču šāds vispārinājums drīzāk definētu “reģionālo zinātni” (attiecinātu uz Latviju), nevis specifiski letoniku.
Vai termins “letonika” attiecināms uz avotu kopuma vai uz zinātnes nozares apzīmējumu? Domāju, ka zinātnes nozares nosaukumam būtu jābūt “letonistika” (nevis letonika), jo starptautiski tiek lietoti termini “lituānistika”, “ģermanistika”, “somugristika”, “slavistika”, “romanistika”, jā, arī “baltistika”(kā zinātne par baltu tautām un valodām), resp., allaž ar izskaņu “-istika”, nevis “-ika”. Par šo lietu nule vaicāju baltistikas vecmeistara akadēmiķa V.Toporova domas – un viņš man š. g. 2.augusta vēstulē apstiprināja, ka pats un kolēģi jau izsenis lieto terminu “letonistika” savu starptautisko konferenču, semināru u.tml. apzīmēšanai. Termins “letistika” būtu par šauru, jo apzīmētu vairāk ar latgaļiem un latviešiem (šaurākā nozīmē), nevis ar Latviju saistītās norises vispār. Terminu “letonika” varētu turpināt lietot tikai avotu bāzes, ziņu kopuma apzīmēšanai.
Par saturu, kas jāietver šajā terminā, jau mazliet runājām. Bibliogrāfiskā ziņā un informācijas avotu ziņā terminā, saprotams, varētu iekļaut arī Latvijas dabu, dabas resursus, tautsaimniecību, ekoloģiju, ģeogrāfiju, kultūrainavas problēmas, tāpat demogrāfiju, daļēji pat medicīnu (ne tikai tautas medicīnu un maģiju vien, bet arī tautas veselības stāvokli un, protams, arī antropoloģiju), taču šāds paplašinājums zināmā mērā nojauktu termina dabīgās robežas. Tas varētu būt letonikas otrs, ārējais loks interdisciplinārā definējumā. Katrā ziņā par letonistikas definējumu un ietvariem šajā kongresā un arī pēc tam būtu vajadzīga diskusija.
Atgādināšu, ka somugristika savā pētniecības lokā iekļauj valodniecību, arheoloģiju, antropoloģiju, etnogrāfiju, mitoloģiju, folkloru, literatūrzinātni, pirmām kārtām etnokultūras problēmas. Lituānistikas pamatuzdevums ir lietuviešu valodas, folkloras, vēstures pētīšana, iesaistot arī antropologus, arheologus un etnogrāfus.
Te vēlos piebilst, ka Lietuvā termins “lituānika”, “lituānistika” ticis lietots daudz agrāk nekā analogs termins Latvijā, un Lietuvā jau 1939.gadā dibināts Antana Smetonas Lituānistikas institūts, uz kura bāzes drīz vien izveidojās Lietuvas Zinātņu akadēmija.
Vai letonistika ir nacionāla zinātne, zinātne par latviešiem? Manuprāt, te pieeja varētu būt divējāda. No vienas puses, šī zinātne būtībā veidojās Herdera ideju ietekmē, par mazajām tautām, par nacionālismu, kā zinātne par latviešiem un to valodu, arī kultūru, 19.gs., taču Latvija (20.gs. termins un jēdziens!) ir tik sarežģīts etnisks, ģeopolitisks, multikulturāls jēdziens, ka bez ģeopolitikas, multikulturālisma, minoritāšu problēmas, triju atmodu vēstures to pilnībā nevar izprast un izpētīt. Manuprāt, letonistikas mugurkauls ir latviešu valodniecība (ar to būtībā sākas letonistika, un šaurākā nozīmē to tā arī izprot), taču arī latviešu tautas kultūrvēsture visplašākā izpratnē, tāpat latviešu etnoģenēze un latviešu identitāte. Obligāti te jāiekļauj arī antropoloģija, etnopsiholoģija, demogrāfija, etnisko attiecību, reģionālās vēstures komponentes. Kā vēstulē raksta akad. V.Toporovs, “lingvistiskajam aspektam letonikā jābūt profilējošam”. Taču letonistikai jādefinē arī Latvijas un latviešu vieta Baltijas, Eiropas, pasaules kontekstā.
Un te nu jāatzīst, ka letonistika ir nepieciešama latviešu, Latvijas būtības pareizai izpratnei, pašizpratnei, nacionālās un valstiskās pašapziņas veidošanai globalizētajā, uz unifikāciju tendētajā mūsdienu pasaulē, sašķeltajā Latvijas sabiedrībā, tās vienošanā. Ne mazāk arī nācijas identitātes veidošanai un pašsaglabāšanai. Taču jāveido arī kritiska attieksme pret sevi, veselīga paškritika.

Patiesība, tikai patiesība, visa patiesība

Nedomāju arī, ka letonistikai būtu jākļūst par nacionālās ideoloģijas, pašcildināšanas, pašattaisnošanas koncepciju pamatojumu, jākalpo Latvijas un latviešu glorificēšanai; tā nav jāizmanto ne bezvēstures tautas, ne vēstures upura fenomena pamatošanai, bārenītes sindroma iedēstīšanai. Tai jāaudzina veselīgs patriotisms, jāuztur augsta pašapziņa, ko esam pelnījuši, bet pamatos ir jāliek patiesība, tikai patiesība un visa patiesība.
Taču nebūtu arī gluži taisnīgi, ja sacītu – jālieto anatoma skalpelis un jāveido latviešu vēstures herbārijs. Latviešu tauta ir dzīva, tā nav muzeja vērtība, izžuvušas lapas – tā ir dinamika, kas ietiecas 21. un tālākajos gadsimtos. Manuprāt, pareizi būtu, ja mūsu ētiskajās un vēsturiskajās nostādnēs no pagātnes izvēlētos vispirms Krišjāņa Barona dainu ētiku un Rūdolfa Blaumaņa zemnieciski veselīgo patriotismu bez patētikas, turklāt vienotu to ar modernajām humanitāro zinātņu atziņām.
Minēšu laikam gan visdiženākā latviešu letonista (un baltista) Jāņa Endzelīna izteikumus, kas citēti Rasmas Grīsles jaunajā grāmatā “Spēkildze”(2005). Endzelīns apgalvo, ka “zinātnes jautājumos viņš “patriots” neesot, bet tikai “patiesības meklētājs”, ka nedrīkstot “savtīgu nacionālismu maskēt zinātnē skanošos argumentos”, ka nedrīkst “irgāties par uzvarētu pretinieku un pieļaut cilvēku nīšanu viņa tautības dēļ” (tas sakarā ar Baltijas vāciešiem). Tikai šāda toleranta, godīga, objektīva pieeja darīs mūsu letonistu koncepcijas starptautiski pieņemamas.
Bet letonistikai ir jākļūst par baltistikas, indoeiropeistikas sastāvdaļu. Diez vai varam atļauties, Imanta Ziedoņa dzejas grāmatas virsrakstu izmantojot, par mūsu devīzi izvēlēties “Es ieeju sevī”, kļūt par zinātni pašu lietošanai, iekšējām vajadzībām.
Letonistikai – vismaz vairākos būtiskos aspektos – ir jāveidojas kā baltistikas un daļēji arī somugristikas sastāvdaļai. Pati latviešu nācija tapa 16.–18.gs. no šajā teritorijā kādreiz dzīvojušām piecām tautām jeb ciltīm – letgaļiem, zemgaļiem, kuršiem, sēļiem un valodas ziņā krasi atšķirīgajiem lībiešiem. Atsevišķo cilšu nostāja pret vācu krustnešiem, iebrucējiem, 12.–13. gs. bija visai atšķirīga. Mēs itin kā atzīmējam Baltu vienības dienu 22.septembrī, taču it kā aizmirstam, ka šajā laikā letgaļi gāja kopā ar vāciešiem pret baltu tautu – lietuvjiem – un zemgaļi lietuvjiem pievienojās tikai Saules kaujas pēdējā brīdī, kad krustneši jau bija satriekti. Sarkanbaltsarkanais karogs bija Cēsu novada letgaļu karogs, ar kuru tie 1279.gadā devās kopā ar vācu krustnešiem cīņā pret zemgaļiem, pret Nameisi. Un tās nav tikai vēstures epizodes, tā brīžam varbūt ir zināma Latvijas vēstures tendence, kas atbalsojās pat 20.gadsimtā. Latvija veidojās trijos vēsturiski atšķirīgos apgabalos – Vidzemē, Kurzemē/Zemgalē un Latgalē, kas atainojas pat mūsu valsts ģerboņa sašķeltībā. Manuprāt, šī sašķeltības tendence būtu jāanalizē un varbūt precīzāk jādefinē, kā mūsu nācijas sarežģītajā attīstības ceļā tā tikusi pārvarēta. Plašāk jāpēta reģionalitātes aspektā – Latgale, Kursa, Sēlija, taču integrējot tās kopējā letonistikā.

Pēc plenārreferāta Letonikas I kongresā Rīgā, Rīgas Latviešu biedrības namā, 2005.gada 24.oktobrī

Nobeigums sekos